The Doors of Eden by Adrian Tchaikovsky

Šogad man ar blogošanu tā īsti nesokas. Reizēm tā gadās, atmet ar roku nodarbībai, kuru esi darījis vairāk nekā desmit gadus un izrādās, ka tev viņas nemaz nepietrūkst. Čajkovskis ir no tiem autoriem, kura darbiem mani uz lasīšanu nav bijis jāskubina. Pat vairāk – es pat reiz esmu pamanījies iegūt Laika bērnu turpinājumu pirms tā publicēšanas.

Pasaule nebūt nav tik vienkārša, kā tas varētu šķist pirmajā acu uzmetienā. Lee un Mal ir par to pārliecinātas, viņas ir kriptozooloģes un nodarbojas ar kriptīdu medībām. Kādā no ekspedīcijām Mal pazūd Skotijas augstkalnu purvā. MI5 operatīvajiem darbiniekiem pēdējā laikā nākas saskarties ar neizskaidrojamiem fenomeniem, šķiet, ka pasaulē ir parādījies spēlētājs, kura tehnoloģiskās iespējas pārsniedz jebko uz Zemes sastopamo. Profesore Khan savos pētījumos atklāj plaisas Zemes laiktelpā, kuras savieno to ar paralēlajām Zemēm.

Teikšu, kā ir – autors mani ievilka stāstā jau no pirmās nodaļas. Tā nudien bija fantāziju rosinoša un bija skaidrs, ka arī šoreiz autoram ir, par ko pastāstīt. Ja agrāk autors bija noturējis sevi vienā laika līnijā, tad tagad viņš ir atvēzējies uz veselu paralēlo zemju laika līnijām. Katrs no mums ir reizi aizdomājies – kā būtu, ja trilobīti radītus savu civilizāciju, kādas būtu zivju tehnoloģijas bezuguns sabiedrībā, kas būtu, ja uzvarētu neandertālieši? Autoram ir, ko piedāvāt, un lasītājam būs iespēja salīdzināt savas pārdomas ar autora idejām. Pat, ja grāmatā būtu tikai šīs Rūtas Emersones piezīmes par dažādajām Zemes laika līniju vēsturēm, tā tik un tā būtu katra iztērētā kapiķa vērta. Man nācās sevi savaldīt, lai es pirmās neizlasītu tikai tās (lai gan to var droši darīt un neko daudz sev nenomaitekļosi).

Stāsta pamatā gan ir spraigs spiegu trilleris, kur dažādi grupējumi mēģina iegūt labumu no esošās situācijas. Kā jau tas labam trillerim pienākas, lasītājam nemaz uzreiz viss nav skaidrs un nāksies tikt līdz pusei, lai sāku aptvert problēmas būtību. Bet nevajag baidīties, tas lasīšanas procesam netraucēs.

Grāmatas varoņi ir visdažādākie, te ir ģeniāls zinātniece/-ieks, kura izpētes objektu nespēj saprast neviens cits uz Zemes, standarta slepenie aģenti ar savām ikdienas probllēmām, rasu tīrības propagandētāji ar Dieva kompleksu, neuzņēmīgi algotņi, kriptozoologi amatieri un kā nu bez hakeriem. Tai pat laikā viņi ir pietiekoši unikāli, lai nesaplūstu kopā vienā konglomerātā, kura indivīdi atšķiras vien ar vārdiem.

Ja jārunā par vilšanos, tad tādas bija grāmatas beigas. Autora ideja bija laba, un varbūt tā mani pārsteidza nesagatavotu. Maitekļus nerakstīšu, bet tas, ka episkas problēmas atrisina ar visneepiskākiem paņēmieniem, mani ir nedaudz nogurdinājis. Sakomplektē supermega tīmu, tad pienāk viens “sētnieks” pasaka acīmredzamo un BAMS – viss notiek.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Ja līdz šim nav nācies lasīt neko no šī autora, tad man jums ir “labā vēsts” – latviski ir izdotas veselas divas šī autora grāmatas “Laika bērni” un “Kara suņi”, varat izlasīt un paši pārliecināties par darbu kvalitāti. Savukārt autora cienītājiem ir vērts lasīt un vēriena ziņā noteikti pārspļauj laika bērnus.

Vongezers by Jana Vagnere

Pirmo reizi ar šo grāmatu sastapos grāmatu veikalā. Nosaukums un autore man neko neizteica, pagrozīju rokās, bet kaut kā neuzrunāja, pat neizlasīju anotāciju. Vongezers man šķita visnotaļ dīvains nosaukums, un nolēmu nelasīt. Tad ikdienā sāku sastapties ar citu lasītāju atsauksmēm, kuras bija ļoti pozitīvas. Beigu beigās neizturēju un nolēmu izlasīt arī pats. Paldies izdevniecībai Zvaigzne ABC par grāmatas eksemplāru!

Gripa jau nav nekāda slimība, ja nepaveicas, tad to var pārslimot katru gadu. Jā, cilvēki no tās mirst, bet tas nav tik acīmredzami. Taču šoreiz viss ir savādāk – gripa ir sasniegusi pandēmijas apmērus, lielākajās pilsētās tiek izsludināta karantīna, televizorā gan mierina, ka drīz viss būs kārtībā, tā ir tikai īslaicīga. Taču dienā, kad pazūd internets un radio, ir skaidrs, ka nekas nav kārtībā. Kad Maskava kā pilsēta ir beigusi pastāvēt, vienpadsmit maskavieši – cits citam sveši – apvieno spēkus, lai kopā pārvarētu bīstamo ceļu uz Karēliju, kur cer patverties drošībā. Brauciens ved pāri visai valstij.

Varētu teikt, kas tur jauns – par gripas pandēmiju ir sarakstītas tik daudz grāmatu, ka ne saskaitīt. Infekcijas slimības kā civilizācijas beigu cēlonis ir visnotaļ populārs paņēmiens. Arī brauciens pa valsti, kuras institūcijas ir sabrukušas, ir standarta pēcapokaliptiskā žanra risinājums. Tas vienmēr nodrošina pamatīgu piedzīvojumu devu un ļauj autoram izpausties savos spriedumos par mūsdienu sabiedrības plāno kultūras slāni, kuru atsedzot parādās cilvēku īstā mežonība. Taču personīgi man, lai cik daudz līdzīgu grāmatu es par šo tēmu jau nebūtu lasījis, šajās grāmatās kaut kas pievelk.

Šīs grāmatas galvenais pluss nav pārlieka filozofēšana par labo un ļauno un šo jēdzienu relativitāte krīzes apstākļos. Šeit viss ir vienkārši, un varoņi ir pietuvināti realitātei. Šī nav nekāda supervaroņu komanda, kas brīvajā laikā skrien pa mežiem ar lokiem, vai nokomplektēta no bijušajiem specdienestu darbiniekiem. Šeit apokalipsi pārdzīvo parasti cilvēki, kuriem ir palaimējies nesaslimt, un viņu plānā nudien nav valsts iekārtas atjaunošana. Viņu plāns ir pavisam vienkāršs izdzīvot – tikt prom no cilvēkiem un izdzīvot. Lai nedaudz bagātinātu notikumus un padarītu pašu ceļojumu grūtāku, autore vienā komandā apvieno savstarpēji svešus cilvēkus. Tādus, kurus kopā nevar sūtīt kosmosā, tādus, kuri var sakašķēties savā starpā uz līdzenas vietas.

Galvenā vēstītāja ir Aņa, mums ir jāpieņem viņas versija par notikušo, jo citas vienkārši nav. Viņai šis ceļojums nebūt nav vienkāršs, it kā nepietiktu ar to, ka no gripas nomirusi mamma, un jādomā, kā ar savu dēlu un vīru pašiem palikt dzīviem. Vīrs Sergejs vēl ir paņēmis līdzi savu bijušo sievu un viņas dēlu. Viens ir skaidrs – draudzenes ar Iru viņas nekad nebūs. Es pat teiktu, tipiskā sieviešu manierē vairāk stāsta tiek veltīts vīra nezaudēšanai nekā uztraukumam par nākotni. Arī pārējie ceļabiedri nav nekādi zelta gabaliņi – Ļoņa un viņa sieva, tipiski jaunbagātnieki, savukārt Andrejs ir tikai gadījuma paziņa. Un vēl ir “tētis” Sergeja tēvs, izbijis institūta pasniedzējs, bet šeit pilda vietējā Bēra Grila lomu. Īsts izdzīvotājs ar noslieci uz alkoholismu. Visu šo komandu kopā notur tikai vēlme izdzīvot un sapratne, ka barā ir drošāk.

Man, protams, nav ne jausmas, cik noturīgas valsts struktūras ir aprakstītajā situācijā, bet, ja tic pērnā gadsimta sākuma notikumiem, kad plosījās Spāņu gripa, tad autore ir stāsta vajadzībām pamatīgi sabiezinājusi krāsas. Krievija pāris nedēļu laikā ir kļuvusi par vietu, kurā cilvēks cilvēkam ir vilks. Liela daļa iedzīvotāju ir gājuši bojā, tie, kas vēl nav pārslimojuši, nodarbojas ar laupīšanām un bandītismu. Degvielas uzpildes stacijas ir izlaupītas, gripas vakcīnu neviens vairs necer atrast. Pilsētas norobežojas no ārpasaules nodedzinot apkārtējos ciematus ar visiem iedzīvotājiem, bet nekas nepalīdz. Beigu beigās katrs ir pats par sevi. Jāpiezīmē, ka netiešā apkārt notiekošā ainu ieskicēšana autorei padodas īpaši labi.

Grāmata lasās ātri, un no tās ir grūti atrauties, nevar teikt, ka radītie tēli būtu īpaši spilgti un atmiņā apliekoši, tomēr pats ceļojums no Maskavas līdz Karēlijai gan paliks atmiņā uz ilgiem laikiem. Lieku 8 no 10 ballēm. Autores varoņi nav noslīpēti līdz pēdējai niansei, taču paņem ar savu ikdienišķumu un vienkāršību.

Sirds mirst pēdējā (Positron 0.5) by Mārgreta Atvuda

Ir patiess prieks, ka latviski tiek izdotas šīs autores grāmatas, pirms gada “Kalpones stāsts” un nu – šī. Atvuda vienmēr ir mācējusi pārsteigt ar distopijām, kurās 90% ir mūsu pašu ikdiena, un pārējie procenti tikai piedod nepieciešamo asumu vēstījumam. Es nevarēju noturēties, un pateicoties izdevniecībai Zvaigznei ABC, dabūju vienu grāmatas eksemplāru novērtēšanai.

Stens un Šarmeina ir precēts pāris, kas cenšas izdzīvot vidē, kur valda ekonomisks un sociāls sabrukums. Viņi mitinās savā automašīnā, pārtiek no dzeramnaudas, ko Šarmeina saņem, strādādama bārā, baidās no bandām, kas klejo apkārt, un slīgst arvien dziļākā izmisumā. Tāpēc, ieraudzījuši sludinājumu par Pozitrona projektu – “sociālu eksperimentu”, kas piedāvā pastāvīgu darbu un pašiem savu māju Saderības pilsētā, viņi nekavējoties piesakās tajā. Apmaiņā pret šo paradīzi ir tikai jāziedo sava brīvība katru otro mēnesi, kas jāpavada cietuma kamerā.

Var jau teikt, ka šī ir kārtējā grāmata par to, kā ASV sabiedrība turas tikai uz naudas vien, par to, ka pēc nopietnas finanšu krīzes viss aizietu pa pieskari. Tā tas ir noticis arī šajā grāmatā, kārtējā krīze – bezdarbs, un puse valsts iedzīvotāju kļūst par bezpajumtniekiem. Situācija ir bezcerīga, un pat valdība vairs netiek galā ar savām funkcijām. Pozitrona projekts ir kā Paradīze haosa vidū, un ir jābūt trakam, lai atteiktos no šādas iespējas. Tas ir milzīgs sociālais eksperiments, kura mērķis ir ne vairāk ne mazāk, bet iznīdēt noziedzību pavisam. Ideālā gadījumā salikt visus cilvēkus cietumā, kurš spēj pats sevi uzturēt un veidot ideālu sabiedrību. Laikā, kad cilvēkiem uz ielas nav ko lāgā ēst, pat šāda ideja šķiet vilinoša. Ja jau visi valsts iedzīvotāji ir potenciāli noziedznieki, tad kādēļ gan tos visus nesalikt cietumā?

Mūsu zemē šī problēma nav tik aktuāla, bet ASV cietumu sistēmas izmaksas ir astronomiskas, un iespējams, tādēļ autore ir izlēmusi pievērsties noziedzības apkarošanas tēmai. Papildus tiek izpētīts vēl svarīgāks sabiedrības aspekts – modernā uzņēmējdarbība un lielā biznesa attieksme pret morāli un ētiku. Primārā ir peļņa un atdeve no investīcijām, viss pārējais ir maznozīmīgs. Investori nav izvēlīgi, un cietumā iespējas gūt peļņu ir visdažādākās. Neteiksim, ka šeit autore atklāj jaunas iespējas, viņa atmet mūs atpakaļ vecajos labajos deviņdesmito gadu bojevikos.

Lai mūsdienu lasītājam nebūtu jāmokās ar sociālajām problēmām vien, centrālā sižeta līnija tomēr ir Stena un Šarmeinas ģimenes dzīves līnija. Precīzāk būtu teikt, tās daļa, kas attiecas uz seksu. Viņš grib, bet viņa negrib. Vispār jau viņa grib, bet ne tā kā tagad, bet Stenam jau stāstīt nevar, jo viņš “iespējams” nav tāds. Un tā nu sākas katra ģimenes locekļu interesantie piedzīvojumi seksa pasaulē. Nē, lai gan Stens kopj vistas, līdz tām nenonāk. Īsumā centrālā doma ir, cik nu es to sapratu, sekss neskatoties uz visu mūsu civilizētību, ir visas sabiedrības pamatdzinulis. Tā priekšā atkāpjas gan racionāla pelnītkāre, gan dzīves prioritāšu izvērtēšana. Gan Stens gan Šarmeina atvelk uz pilnu klapi, un tas viss kopā izskatās pēc autores eksperimenta, kurā viņa mēģina ironizēt par mūsdienās pieprasītās literatūras pamatuzstādījumiem. Vismaz man gribētos cerēt, ka tas ir tā un ka viņa vienkārši nemēģina uzlēkt uz viļņa un radīt tikai distopiju, kurā sekss dominē.

Ja par pašu lasīšanas procesu, tad te šaubu nav – lasās raiti, simts lapaspuses izlasās vienā subjektīvā elpas virzienā. Galu gala te ir noziegumi un sekss, un tas jau cilvēkus ievelk tekstā, lai ko viņi pēc tam par to neteiktu. Varoņi arī ir tikai parasti cilvēki, kuriem ir tā nelaime izdarīt nepareizas izvēles, kas viņus ievelk muklājā aizvien vairāk. Te gan nudien nevar runāt par labiem nodomiem, lielākoties vainojama ir ikdienas garlaicība. Taču vai tas viss ir atmaksājies, nāksies spriest katram lasītājam pašam.

Šī grāmata ir satīra par mūsu tagadējo pasauli, kāda tā ir, par to, kāda tā dominē mūsdienu masu mēdijos. Lasot tos mēs redzam, ka galvenie notikumi pasaulē ir saistīti ar noziegumiem un seksa skandāliem. Ziņu rakstītāji ir nolēmuši, ka tieši tas interesē sabiedrību, un sabiedrība to pieņem. Tad nu autore ir saņēmusies un paironizējusi uz velna paraušanu. No sākuma gan es to visu uztvēru dikti nopietni un nedaudz pat paspēju apvainoties par specifisko uzsvaru salikšanu uz sižeta līnijām, bet kad sapratu, kādēļ tā, novērtēju autores pūliņus. 9 no 10 ballēm. Iesaku izlasīt.

Children of Time by Adrian Tchaikovsky

Šo grāmatu es nopirku impulsa vadīts, skatījos gūdrīdos, ko lasa citi. Tad pievērsu uzmanību šai grāmatai, un man viņu uzreiz vajadzēja izlasīt. Par autoru es biju dzirdējis jau agrāk, bet nebiju veltījis laiku, lai papētītu ko vairāk. Galu gala Čaikovskis man asociējas ar komponistu nevis ar zinātniskās fantastikas rakstītāju.

Zemei ir sākušies tumšie laiki, galvu ir pacēlis ekoterorisms,. Tā pārstāvji uzskata, ka ir notikusi liela kļūda, sākot kosmosa apgūšanu. Daudzu gaismas gadu attālumā ris vairāki projekti ar mērķi sagatavot Zemes civilizācijai jaunas planētas. Taču ekoteroristu roka aizsniedzas arī zvaigžņu tālēs. Rūpīgi izplānotais terraformēšanas eksperiments nu noris pašplūsmā.

Divtūkstoš gadus vēlāk šai planētai tuvojas Gilgamešs kosmosa kuģis ar pēdējiem Zemes civilizācijas pārstāvjiem pusmiljons sasaldētu cilvēku ir beidzot nonākuši līdz apsolītajai paradīzei. Taču ne visu, ko var ar acīm redzēt, ir iespējams dabūt. Jaunā zaļā planēta jau ir aizņemta un to sargā Vecās Impērijas pavadonis. Šis pavadonis spēj iznīcināt Gilgamešu ar visu uz tā atrodošos dzīvību. Nākas izlemt – turpināt ceļu vai meklēt mājas citur.

Ņemot vērā, ka autors pēc izglītības ir zoologs, tad nav īpaši jābrīnās, cik liela uzmanība te tiek veltīta ekosistēmām un sugu evolūcijai. Visas grāmatas gadījumā mums ir dota iespēja sekot zirnekļu civilizācijas attīstībai un jaunu horizontu meklēšanai. Zirnekļi kļūst saprātīgi pateicoties niecīgam cilvēku izveidotam nanovīrusam, kura pamatuzdevums gan bija padarīt pērtiķus par cilvēku kalpiem, bet ne vienmēr viss izdodas. Šis nanovīruss nodrošina kooperāciju un iepriekšējo paaudžu atmiņu saglabāšanu. Tādēļ zirnekļiem tas, ko cilvēki veica miljons gadu laikā, izdodas pāris gadu tūkstošos. Bet viss sākās no Portijas stāsta galvenās varones; tā kā zirnekļiem iedzimst arī iepriekšējo paaudžu atmiņas, tad Portijas tēls ir viegli izskaidrojams visa stāsta garumā. Viņa un citi zirnekļi dzīvo ģimenēs, sabiedrībā dominē sievietes, un vīrieši ir tikai lēts darbaspēks. Taču tas notiek tikai līdz vienam sabiedrības attīstības mirklim, pēc tā viss mainās.

Un to visu panāk, kāds vīriešu kārtas zirneklis Fabians, slavenas zinātnieces asistents, kuram ir savas idejas par zirnekļu sabiedrības attīstību, kooperāciju un vīriešu vietā tajā. Es nudien esmu team Fabian.

Autora ieviestais nanovīruss rada vēl vienu specifisku sabiedrības attīstības ceļu – kooperācija. Ja cilvēkiem indivīds vienmēr stāvēs pāri kooperācijai, tad nanovīrusa aplipinātie radījumi izjūt zināmu simpātiju pret citiem šī vīrusa nēsātājiem un tādēļ to radītā civilizācija ir fundamentāli atšķirīga no mūsu ierastās un savā ziņā tādējādi stiprāka.

Papildus sižeta šķautne ir radītāju un radīto savstarpējās attiecības. Zirnekļi nojauš, ka tur augstu debesīs ir viņu Dievs, taču šis Dievs ir fundamentāli neizprotams, viņa ziņas ir neatšifrējamas. Savukārt Dievs, pustraks Vecās impērijas mākslīgais intelekts, ir radījis sev pats savu realitāti un uzskata, ka komunicē ar attīstītiem pērtiķiem. Taču viņu Dievs ir realitāte, jo redzams katru vakaru uzlecam un norietam.

Cilvēki savukārt tā arī nav neko mācījušies no pēdējā kara. Viņu komandierus uz priekšu dzen tikai sugas saglabāšanas instinkts. Viņi nav gatavi nekādiem kompromisiem un spēj atkāpties tikai spēka priekšā. Taču ja būs iespēja, viņi ir gatavi pārvērst apsolīto zemi par tuksnesi, tāpat kā tas reiz izdarīts ar zemi. Galu galā, ko gan iespēj zirnekļi! Šajā zirnekļu un cilvēku konfliktā ir gan viena lieta, kas man nedaudz sabojāja augstās domas par autoru. Es gan zinātu, kā tikt gala ar problēmu jau pašā sākumā – spainis ar gultņu lodītēm varētu izdarīt brīnumu lietas. Taču neko darīt, Gilgameša zinātnieki neredz acīmredzamus atrisinājumus.

Grāmata lasās apbrīnojami raiti, man gan pilnīgi pietika ar absolūti svešas civilizācijas vēstures lasīšanu. Te ir gan kaujas ar skudru kolonijām. Tieši kolonijām. Skudras katra individuāli nav neko gudras, taču kopā viņas viedo tādu kā mākslīgu superintelektu, kurš neiegrožots var pārņemt visu pasauli. Stromopodi, kuri dzīvo savos ūdeņos paši par sevi un neuztraucas par pārējiem. Daži primitīvie zirnekļi un vaboles, kuras iemācījušās uzhakot skudrupūžņa drošības sistēmu. Vienkārši izcili!

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Noteikti lasiet, šādu skatījumu uz zemes cilvēku pēdējām dienām man vēl nebija nācies lasīt. Episkas kaujas, nestandarta pasaule un beigu konflikts, kas liek izsaukties – “Kas te pie velna nupat notika!”. Un tad likt paskatīties uz visu izlasīto vēl no pavisam citas perspektīvas un saprast, ka citādi nemaz nebija iespējams. Atradīsies arī atbilde uz jautājumu, vai cilvēki var sadzīvot ar zirnekļiem.

The City of Mirrors (The Passage #3) by Justin Cronin

Ir jau pagājuši gandrīz veseli četri gadi kopš izlasīju Pārejas triloģijas pirmo un otro grāmatu. Cikla noslēgums iznāca pavisam nesen, un cik es zinu, viņu pārtulkos arī latviešu valodā. Tā kā arī tiem, kuri šo sēriju lasa latviski, būs iespēja uzzināt kā viss beidzās.

Divpadsmit ir iznīcināti, un viņu valdīšanas laiks ir beidzies. Izdzīvojušie var iziet ārpus sienām un atsākt zemju apgūšanu nebaidoties no nakts. Izdzīvojušo skaits ir pāri simts tūkstošiem, un šķiet, ka ar to pietiks, lai Ziemeļameriku atkal civilizētu. Taču kādā tālā metropolē Zero gaida. Gaida brīdi, kad viņš varēs paveikt iesākto līdz galam. Viņam nekur nav jāsteidzas, jo vampīri ir nemirstīgi. Viņa galvenais ienaidnieks ir Eimija, jo tieši viņa dāvāja cilvēkiem cerību un sacēlās pret viņa iedibināto kārtību. Zero ir pacietīgs.

Nebija jau nekādu šaubu par to, ka es šo grāmatu izlasīšu. Man jau arī gribējās uzzināt, kā tad tas viss beidzās. Un tā kā iepriekšējās grāmatās autors laiku pa laikam parādīja, ka viņš prot rakstīt un dara to diezgan labi, tad nešaubījos, ka arī te vismaz daļa no grāmatas būs labi uzrakstīta. Un šajā es nekļūdījos brīžos, kad grāmatā sākas spraiga darbība, autors nudien pacenšas uzrakstot to aizraujošu un malā nenoliekamu.

Lasot šo grāmatu noteikti uzzināsiet, kā tas viss beidzās, no kurienes radās tie cilvēki, kas pētīja vampīru periodu tālā nākotnē. Būs episkas cilvēku cīņas pret vampīriem gan dienā, gan naktī. Iepriekšējo grāmatu galvenie varoņi nenoliek karoti, bet cīnās par gaišāku nākotni. Eimija atkal nodarbosies ar savu mīļāko nodarbi – cilvēces glābšanu. Pīters būs visām pudelēm par korķi, un dažs labs strādās pie plāna B.

Taču diemžēl stāstā ir brīži, kad nekas praktiski nenotiek, un tajos autors nodarbojas ar mazsvarīgu otrā plāna personāžu dzīves aprakstiem, dabas apskatiem un iekšējām pārdomām. Un tad vēl tie ceļojumi uz paralēlo sapņu realitāti, tie mani ļoti kaitināja. Mēs jau zinām, kuri ir labie un kuri – sliktie, un uzsvērt tos papildus daudzu lapaspušu garuma varbūt nebija vajadzīgs. Grāmatā mierīgi varētu izmest ārā trešdaļu no teksta, un viņa no tā tikai iegūtu. Bet tās ir tikai manas domas.

Protams, mani interesēja Zero, pirmais un galvenais vampīrs. Kas gan bija tas, kas viņam lika iznīcināt visus pasaules iedzīvotājus? Te nu autors pacenties un uzrakstījis Feningam veselu apoloģiju nodaļas garumā. Varam uzzināt par viņa jaunumu un dzīves brīžiem, kas viņu noveduši pie cilvēces ienīšanas. Šī nodaļa bija viena no interesantākajām grāmatā un aiztaupīja ļaunajam varonim fināla monologus. Neteiktu, ka apoloģija bija pārliecinoša, jā, lasītājam ir ļauts iejusties Feninga ādā, bet viņa piedzīvotās pārestības ir smieklīgas salīdzinot ar to, ko viņš nodarīja pasaulei. Taču, jāņem vērā, kas stāsta mums to visu pats Fenings, kuram nav sveša patmīlība un sevis cildināšana.

Autors diemžēl nemāk nobeigt grāmatu, epilogs vien ir uz piecdesmit lapaspusēm. Nē, es nevaru teikt, ka neinteresants, taču atkal parādās jauni tēli un viņu dzīves. Kad tas jālasa uzreiz pēc lielā fināla, tas nedaudz nosit apetīti. Sāk šķist, ka esi iemaldījies jau kādā sērijas ceturtajā grāmatā.

Beigu cīņa, varētu teikt, ir klasisks vampīrgrāmatu noslēgums. Neteikšu, ka tas ir slikti, jo godīgi lasot šo triloģiju mēs visi klusībā cerējām, ka Zero dabūs pa purslām. Vienīgais kas mani pārsteidza bija Pītera liktenis, tas nu gan no autora puses nebija labi darīts. Taču pavisam mani grāmatā nokāva pašas beigas, gribējās grāmatu sviest stūrī (nesviedu, jo lasīju elektroniski un tas verķis varētu saplīst). Tas nu bija nedaudz pa traku!

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Laba un stabila triloģijas noslēdzošā grāmata. Te mēs saņemam atbildes uz visiem jautājumiem. Taču nevajag sagaidīt, ka šīs atbildes būs tieši tādas, kādas mēs paši esam iedomājušies. Autors nebūt neiet vieglākos ceļus un mēģina pārstāstīt standarta vampīrepidēmijas stāstu pa savai modei. Taču, lai salīdzinātu savus uzskatus par to, kā grāmatai jābeidzas ar autora padarīto, nāksies vien grāmatu izlasīt pašiem.

Kalpones stāsts by Mārgareta Atvuda

Mārgareta Atvuda jau daudzus gadus ir manā favorītautoru sarakstā. Neesmu no viņas darbiem lasījis tik daudz, kā vēlētos, bet ar to ko esmu izlasījis, ir pieticis. Biju patīkami pārsteigts, redzot, ka Zvaigzne ABC ir izdevusi “Kalpones stāstu”. Šis darbs man ilgi stāvēja lasāmo grāmatu, un patiesi negaidīju, ka man būs to lemts izlasīt latviski.

Zemfreda ir Kalpone un dzīvo Gileādas republikā. Reizi dienā viņa drīkst atstāt sava saimnieka mājas, lai dotos iegādāties pārtiku. Reizi mēnesī viņai ir jāatguļas uz muguras un jācer, ka saimnieks spēs padarīt viņu grūtu, jo laikmetā, kad dzimstība iet mazumā, Zemfredas un citu Kalpoņu galvenā vērtība ir viņu spēja dzemdēt bērnus. Taču Zemfreda vēl atceras laiku, kad viss bija citādi. Laiku, kad viņa mīlēja savu vīru un meitu, kad viņai bija darbs un pašai savi iztikas līdzekļi, kad viņai vēl bija atļauts mācīties.

Distopijas var sarakstīt dažādas, parasti tas ir kāda aktīva revolucionāra stāsts, tāda, kas sacēlies pret sistēmu un cenšas to lauzt. Kalpones stāsts nav tāds, šeit viss jau ir noticis, un sistēma strādā kā pulkstenis. Zemfreda, sieviete, kura raksta dienasgrāmata, pieder pie paaudzes, kas atceras veco, bet dzīvo jau jaunajā laikā. Viņa ir adaptējusies, un pagājušie laiki šķiet kā sapnis. Viņa nedz rīko revolūciju, nedz izceļas ar bīstamību režīmam. Viņa vienkārši ir, jeb pareizāk, sakot eksistē.

Grāmata izlasās vienā piegājienā, ir grūti apstāties. Autore pasauli atklāj meistarīgi, pa nelielam gabaliņam un ļauj lasītājam pašam salikt kopā kopainu, par to kā viss sākās un pie kā tas ir novedis. Un šī lēnā dozētā pasaules uzburšana palīdz lasītājam pakāpeniski iedzīvoties Gileādas republikas reālijās un neatgrūst no tās.

Grāmatā parakstītā distopiskā Gileādas republika reprezentē vienu no iespējamiem valsts attīstības scenārijiem. Pēc nopietnas dabas katastrofas ASV administratīvais aparāts nonāk krīzē un to izmantojot varu sagrābj reliģiski sektanti, nodibina savu monoteistisko valsts iekārtu, kurā visiem jādzīvo pēc Bībeles vārdiem. Šajā valstī nav vietas citādi domājošajiem, vai nu tu esi ar valdošo reliģiju vai arī tu esi pret to. Autore šo pāreju no vienas valsts iekārtas uz otru lasītājam izklāsta Zemfredas dienasgrāmatas veidā. ASV šī tēma ir aktuāla vienmēr, tajā vienmēr ir pastāvējušas sektas, kas nav slēpušas savu vēlmi dzīvot pēc fundamentālistiskas kristietības pamatiem. Pirmā doma lasot bija – tas nu ir viens mormoņu slapjais sapnis – kristiešu monoteisms un slēptā poligāmija. Varētu teikt, ārprāts, ko gan autore ir izdomājusi, taču diemžēl tas nav nekas jauns. Ja vēlamies, varam atskatīties uz viduslaiku kristīgajām valstīm vai mūsdienu stiprākajiem musulmaņu bastioniem. Tas pat nav nekas jauns, tā vietām ir realitāte.

Katram cilvēkam, kurš dzīvo daudzmaz mierīgā laikā, vajadzētu rasties pārdomām, cik ilgi šāds laiks ilgs un ko darīt, kad viss mainīsies. Grāmatā izcili parādīts, ka pārmaiņas visticamāk nenotiks vienā mirklī. Kā jau visiem uz kādu ideju balstītām pārmaiņām, noteicošais ir sākotnējo izmaiņu pakāpeniskums. Neviens uzreiz nesludinās vai nu ar mums vai pret mums. Nē, viss notiks lēnām, līdz iedzīvotājs parastais izvārīsies kā tā varde, kuru no sākuma iemet aukstā ūdenī. Zemfreda ar’ dzīvoja šādā pasaulē, kura mainījās lēnām un pakāpeniski, līdz izmaiņas sasniedza kritisko maksimumu.

Indivīdu un viņa funkcijas Gileādas republikā regulē likumi. Tie ir šovinistiski un vērtē katra indivīda lomu sabiedrībā. Pirmkārt tiek izvērtēta viņa uzticamība režīmam. Valdošā kliķe ir Komandieri, kuri nosaka republikas politiku, ir arī slepenpolicija Acis. Taču ja tava ādas krāsa nav balta, tava uzticamība nevienu neinteresēs, Hama bērniem nav vietas šādā sabiedrībā. Sievietes šajā republikā tiek glābtas pašas no sevis, vismaz tā uzskata valdība. Viņām nekas nedrīkst piederēt, viss pieder tikai vīram. Tas tiek pasniegts kā sievietes aizsargāšana, jo viņai vairs nav jāiziet sabiedrībā, jāpazemo sevi ar algota darba strādāšanu. Tā vietā viņa var pildīt savu tiešo funkciju un pilnībā kalpot savam vīram. Tā kā dabas katastrofu rezultātā lielākā daļa no sievietēm ir neauglīgas, tad auglīgajām ir dots tiešs pienākums – augļoties un vairoties. Protams, pēc Bībelē noteiktās kārtības un strikti regulēti. Lai indivīdiem atņemtu identitāti, viņi valkā formas, kuras tad katram pretimnācējam ļauj noteikt tā statusu, funkciju un vietu sabiedrībā.

Lai arī teorētiski valda ticības un paražu tīrība, grēks vienmēr atrod ceļu. Pat Gileādas republikā vienmēr atrodas pagrīdnieku grupas, bēguļojoši un slēpti neticīgie, melnais tirgus, Trakākais, ka āri pati vara necenšas ievērot savus likumus, bet padodas savām vājībām. Tas nozīmē regulāru varas ešelonu tīrīšanu un aizvien fundamentālistiskāku valdību. Autore savā stāstā “iepriecina” lasītāju, ka šāda republika nepastāvēja ilgi, lai gan paskatoties uz mūsu pašu tagadējiem teokrātiskajiem režīmiem var droši secināt, ka šādi režīmi var pastāvēt neierobežoti ilgi, galvenais kontrolēt indivīdu izglītošanas procesu, ritualizēt sadzīvi un kontrolēt informācijas apmaiņu.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, šo grāmatu es ieteiktu izlasīt katram, autores šajā darbā aizskar daudzus “dziļus” tematus, tos visus veiksmīgi apvienojot vienotā stāstā, ļaujot lasītājam salīdzināt pagātni, tagadni un nākotni pret autores aprakstīto pasauli.

Ready Player One by Ernest Cline

Šī ir viena no tām grāmatām, par kuras iegādāšanu un izlasīšanu es esmu daudz domājis. Domāšana noteikti ne ar ko nebūtu rezultējusies, ja vien es nesastaptos ar tādu fenomenu kā choice overload. Proti, iegāju lielākajā Dubaijas grāmatu veikalā Kinokunija. Kā grāmatu lasītājam man tas bija salīdzināms ar nonākšanu paradīzē. Bode ir uz kādu pushektāru un pilna ar grāmatām. Pirmo reizi no tās iznācu ar tukšām rokām, jo nevarēju izvēlēties, ko pirkt. Pēc tam uz veikalu gāju tikai ar iepriekš sastādītu sarakstu. Un šī grāmata no saraksta atradās arī veikala plauktā.

2044. gadā pasaule vairs nav rožu dārzs. Cilvēces dzīves līmenis lēnām sāk iet uz leju. Resursi ir izsmelti, elektrība tiek piegādāta ar pārtraukumiem. Visi, kas vien to var atļauties, dzīvo virtuālajā pasaulē Oasis. Realitātē viņi atgriežas tikai, lai paēstu. Šīs pasaules izveidotājs visu savu daudzmiljardu vērto mantojumu novēlēja tam, kas spēs atrisināt viņa mīklu. Kvests nav no vienkāršākajiem, pret to zobus ir salauzuši jau daudzi gunteri (saīsinājums no egg hunters). Wade ir viens no viņiem, nabadzīgs puišelis, kas dzīvo pie tantes treileru parkā. Viņš mīklas atrisinājuma meklēšanai ir veltījis piecus gadus. Un brīdī, kad viņš ir atminējis pirmo tās daļu, viņam nākas saskarties ar reālo pasauli. Konkurenti viņu vēlas fiziski iznīcināt.

Ja visu dzīvi pavadi spēlējot datorspēles un skatoties vecus seriālus, tad šī grāmata noteikti spēs uzbūstot tavu morāli. Wade jau arī savā nabadzīgajā bērnībā neko citu nav darījis, tikai sēdējis virtuālajā pasaulē, taču viņam tiek dota „Lielā iespēja”. Visa viņa dzīves jēga ir OASIS, tur atrodas viņa vienīgais draugs, un tikai tur kāds saprot viņa absolūtās zināšanas par astoņdesmito gadu popkultūru.

Ja pieejam pavisam kritiski, tad šis ir vecais labais Olivera Tvista modernizēts pārstāsts. Par to, kā ar nelielas veiksmes, draugu atbalstu un smagu darbu izsisties cilvēkos un laimīgā dzīvē. Grāmata faktiski kopē šo standarta sižeta līniju tikai kiberpasaules ietvaros, mūsdienu tīņiem saprotamākā veidā. Galvenais varonis ir introverts visas pasaules nesaprasta personība. Viņa potenciālu neviens nespēj novērtēt līdz brīdim, kad viņš sasniedz panākumus. Ar meitenēm viņam galīgi neveicas, puika no fizisko aktivitāšu trūkuma ir nedaudz uzbarojies, un nav jau tā, ka treileru parkā būtu, kas jēdzīgs atrodams. Tante viņu pie sevis tur tikai viņa pārtikas talonu dēļ, un abi vecāki ir miruši.

Autors lien vai no ādas laukā, lai pierādītu, ka arī tādiem ir iespējams izsisties. Tā teikt – mācies no galvas Monthy Phyton, un viss tev dzīvē būs. Ak jā, nepieciešams vēl būt izcilam astoņdesmito gadu datorspēļu spēlētājam. Iziet visu Pacman un vēl veselu kaudzi ar tikpat aizmirstām spēlēm, tad tev ir cerības. Pat autors sevi uzskata par gīku, un tas no teksta ir redzams, par pusi no viņa piesauktajiem seriāliem es nekad neko nebiju dzirdējis, tas pats sakāms par datorspēļu klasiku.

Sižets ir aizraujošs, un centrālais kvests ir izveidots satriecoši labs. Šī ir no tām grāmatām, no kuras iesākot lasīt nav iespējams atrauties. Piedzīvojumi seko viens otram, virtuālās un nākotnes distopiskās pasaules apraksti ir ļoti labi. Daudz popkultūras atsauču, nedaudz Džeimsa Bonda elementu un, protams, pusaudžu mīlestība.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Autors spēj radīt aizraujošu sižetu, taču pie varoņiem viņam vēl ir visas iespējas piestrādāt. Ja patīk datorspēles, aizraujoši piedzīvojumi un labā uzvara, tad droši ņemiet ciet šo grāmatu un lasiet, nenožēlosiet.

PS. Man šī grāmata paliks atmiņā ar to, ka viņu lasot man lidostā klāt pienāca drošībnieki un palūdza sekot viņiem.

Putekļi (Silo #3) by Hjū Hovijs

Pateikt, ka es gaidīju šīs grāmatas iznākšanu latviešu valodā, nozīmētu nepateikt neko. Mana iepazīšanās ar Elevatora triloģiju sākās pirms diviem ar pus gadiem. „Vilnu” es izlasīju vienā rāvienā. Grāmatas vēriens un pasaule mani pārsteidza nesagatavotu. Es biju tik lielā sajūsmā par šo grāmatu, ka otrās sērijas grāmatas „Maiņa” lasīšanu atliku līdz pēdējam. Bieži gadās, ka autoram pēc veiksmīga starta nākošā sanāk nekāda. Tas mani baidīja, taču, kad “Maiņa” iznāca latviešu valodā nebija vairs kur sprukt, nācās vien izlasīt. Otrās grāmatas parasti gatavošanās lielajam finālam, bet autors mani patīkami pārsteidza, pasaules novitātes zudumu kompensējot ar nopietnu slēgtas sabiedrības uzvedības modelēšanu un dažādu scenāriju izspēlēšanu. Man pēc tās izlasīšanas prātā bija ģeķīga doma izlasīt „Putekļus” angliski uzreiz, lai uzzinātu kā tas viss beigsies. Taču es zināju, ka arī „Putekļiem” pienāks kārta tapt izdotiem latviski, un es turējos. Bet katru reizi, kad man pienāk brīdis, kad nevarēju izdomāt ko lasīt, “Putekļi” šķita ļoti laba izvēle, taču es noturējos. Pateicoties izdevniecībai Prometejs, es tiku pie grāmatas un, protams, tad man vairs nebija jāturas. Grāmata tika izlasīta tās pašas dienas vakarā.

18. elevatorā ir notikusi revolūcija, tās iedzīvotāji ievēlējuši Džuljetu par mēru, cer uz gaišu nākotni un jaunu kārtību. Revolūcija nozīmē pārmaiņas un ne visi ir ar mieru lauzt vecās tradīcijas. Pirmais elevators joprojām strādā, viņiem ir misija un plāni. 18. elevators diemžēl nav viņu plānos un tikai Džūljeta var viņus apturēt, viņai ir sabiedrotie Pirmajā, vismaz viņa tā domā. Tomēr uzvara katrā kaujā nenozīmē uzvaru karā. 18. Elevatoram viss tikai sākas.

Ir grūti uzrakstīt par triloģijas pēdējo grāmatu bez maitekļiem. Te jau katra personāža pieminēšana nozīmētu netieši pavēstīt izdzīvojušos un mirušos, tādēļ centīšos iespēju robežās no tā izvairīties. Šī, kā jau tas triloģijas pēdējai grāmatai pienākas, mēģina noslēgt visas sižeta līnijas un ļaut pilnībā aptvert autora sākotnējo ieceri. Tagad vairs nav laiks izkārtot varoņus pozīcijās un ļaut viņiem gremdēties atmiņās. Ir sižetā ir pienācis lūzums, atrisinājums, kas nes sev līdzi zināmu haosa devu. Autoram ir jācenšas to turēt pie kārtības, neļaujot visam rūpīgi būvētajam plānam izčākstēt nebūtībā. Manuprāt, tas viņam ir izdevies labi. Autors finālu būvē uz iepriekšējos stāstos dotās notikumu un faktu bāzes. No maisa netiek vilkti ārā nekādi augstāki spēki, viss ir pa godīgo. Nu gandrīz viss, vienā vietā gan autors izmantoja, manuprāt, zemisku paņēmienu, bet viņš jau nenojauta, cik ļoti man šis tēls nepatika, neskatoties uz visu viņa racionalitāti.

Autors ir pamanījies noturēt spriedzi visas četrsimt lapaspušu biezās grāmatas garumā. Pie tam sižets netiek pavadīts bezjēdzīgā skriešanas vai pakaļdzīšanās aprakstos. Nē, te nav bērnu spēles, te ir runa par veselas sabiedrības izdzīvošanu. Sekmīgs iznākums ir mazvarbūtīgs, taču varoņiem ir iespēja, un viss ir atkarīgs, vai viņi to izmantos. Notiekošais 18. un Pirmajā elevatorā neļauj atrauties no grāmatas ne mirkli. Lasīšanas gaitā bieži nākas vilties savos prātā sabūvētajos notikumu attīstības scenārijos un reizēm priecāties par uzminēšanu. Autors nav tiecies atrisināt sižetu visvienkāršākajā veidā, viņš ir nolēmis pārsteigt savu lasītāju. Manā gadījumā tas izdevās. Šī grāmata lasās kā labi sarakstīts trilleris, lai gan apskatītā problemātika ir daudz dziļāka un nopietnāka.

Ir jau man arī pāris iebildes. Ir viena sižeta līnija, kas, manuprāt, ir absolūti lieka un izskatās kā cūkai piektā kāja. Autors viņu ir sarakstījis, un acīmredzot redaktoram nav izdevies viņu pielauzt no tās atbrīvoties. Kas zina varbūt viss ir bijis tieši otrādi? Tad vēl man ir dažas piezīmes, kas radās, jo autora cilvēku rīcības interpretācija atšķiras no manām citur salasītajām zināšanām. Elevatora iedzīvotāji, visu mūžu daudzas paaudzes ir pavadījuši noslēgtās telpās, kur siena diez vai ir tālāk par piecdesmit metriem. Domāju, ka viņiem nonākot lielā atklātā telpā varētu uznākt agorafobija vai vismaz smadzenes tālos priekšmetus noliktu tuvāk, nekā tas ir patiesībā. Vismaz kāds taču varēja sajukt prātā!

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Sērijai 10 no 10 ballēm. Ja gribas palasīt kaut ko no zinātniskās fantastikas, nedaudz distopijas, vērienīgiem socioloģiskiem eksperimentiem, laiku pa laikam būt pārsteigtam par autora izdomu un to kā mainās notikumu perspektīva, tad silti iesaku izlasīt Elevatora triloģiju, visas trīs grāmatas. Noteikti nenožēlosi iztērēto laiku. Protama, lieta, apskaužu visus, kas ar šo triloģiju vēl tikai lasīs. Vēl tikai viena piebilde latviskais tulkojums, manuprāt, ir ļoti labs un reti kad gadās visas triloģijas grāmatas dabūt vienādā noformējumā, tā ka visu grāmatu muguriņas ir vienādā garumā, vienādā fontā un vienkārši smuki izskatās grāmatu plauktā.

Maiņa by Hjū Hovijs

Aptuveni divus gadus atpakaļ izlasīju šī autora grāmatu “Vilna“. Būtu maigi teikts, ka tā atstāja neizdzēšamas pēdas manā atmiņā. Tā bija vienu no tām retajām grāmatām, kas reāli satrauca manu prātu. Galvenais jautājums, kas mani nodarbināja pēc grāmatas izlasīšanas, bija – kādēļ kādam ir jātur tūkstošiem cilvēku elevatoros? Pirmā daļa, manuprāt, sniedz pietiekoši daudz faktus, lai varētu noslēpumu atšķetināt saviem spēkiem, un zinot, ka labiem darbiem ir tendence sērijai turpinoties maitāties, es atliku sērijas turpmāku lasīšanu atliku. Tagad, kad uzzināju, ka izdevniecība “Prometejs” izdevusi “Vilnas” turpinājumu latviski, man vairs nebija iemeslu atlikt savas versijas salīdzināšanu ar autora patiesību, un ķēros klāt pie lasīšanas.

2049. gads – pasaule salīdzinot ar mūsdienām nav diez ko daudz izmanījusies, pasaules apdzīvotāji joprojām cīnās ar terorismu, brīvību un taisnību. Taču nākotnē cilvēci sagaida kaut kas draudošs. Daži cilvēki šos draudus apzinās un strādā pie plāna, kā cilvēci no tiem pasargāt. Izdzīvošanas stratēģija nav no vienkāršākajām, un lai tā nostrādātu, ir jāsaglabā absolūta slepenība. ASV kongresmenis Donalds Kīns iesaistījies interesantā projektā, kas paredz glabāt lielu daudzumu ar kodolatkritumiem speciāli izveidotos elevatoros, taču darbiem uzsākoties viņam rodas aizdomas, ka elevatoru būvēšanas mērķis patiesībā ir pavisam cits.

Kā jau īstai sērijas otrajai grāmatai pienākas, šī dod atbildes uz jautājumu, kā tas viss sākās un ieskicē varbūtējo beigu scenāriju. Ja pirmajā grāmatā lasītājs dzīvoja kopā ar cilvēkiem vienā elevatorā, tad šeit mainās uztveres perspektīva. Grāmatā pamatā ir trīs sižeta līnijas. Pirmā veltīta pirmselevatora laikam. Šeit senatora Trūmena vadībā speciāli izveidota darba grupa kaut kam gatavojas, bet kam? To nezina pat kongresmenis Donalds, kurš nodarbojas ar elevatoru projektēšanu. Projekts aizņem visu viņa laiku, jauc ģimenes dzīvi, un absolūti nav skaidrs, kur tas viss ved. Otrā līnija vēsta mums par nākotnes Donaldu, kurš strādā Pirmā elevatora maiņā, viņa uzdevums ir kontrolēt pārējo elevatoru darbību, novērst revolūcijas, saglabāt stabilu sabiedrību un vajadzības gadījumā iznīcināt dumpiniekus. Visi iespējamie scenāriji ir paredzēti grāmatā, atliek tikai sekot norādēm, un viss būs kārtībā. Viss būtu labi, ja vien Donalds nesāktu atcerēties savu pagātni, un kaut kas nenoietu greizi ar divpadsmito elevatoru. Trešā stāsta par Septiņpadsmitā elevatora pēdējo iedzīvotāju Solo un viņa gaitām trīsdesmit četru gadu garumā. Šīs sižeta līnijas noris paralēli lēkājot starp pagātni un tagadni, starp kontrolētājiem un kontrolējamajiem. Autors varbūt kaut ko nepasaka līdz galam, taču viņam nevar pārmest pārlieku faktu noklusēšanu.

Šo grāmatu es ierindotu pie grāmatu grupas, kuras veltītas svešu planētu sistēmu kolonizācijai. Tas nekas, ka šeit elevatori nav pametuši zemeslodi – programmas mērogi, mērķi un uzdevumi ir tādi paši. Kā saglabāt zināšanas un cilvēkus 500 gadu ilgā ceļojumā nākotnē? Kā nodrošināt nepārtrauktas sabiedrības pastāvēšanu? Kā saglabāt kultūru? Kā apspiest atsevišķu indivīdu vēlmi atvērt durvis? Kuram uzticēt vadību un kā noteikt tos, kuri drīkst apjaust notiekošā jēgu?

Autors ir izmantojis divus zinātniskās fantastikas standarta paņēmienus. Pirmais, kas bieži sastopams vecajā labajā SF. Tur kosmosa kuģis dodas uz tālu zvaigzni, un desmitajā paaudzē praktiski nevienam nav ne jausmas ne par Zemi, ne par galamērķi. Analoģiski visos elevatoros, izņemot Pirmo, cilvēkiem nav ne mazākās nojausmas, kas bija pirms un kas būs pēc. Visa viņu dzīve ir viņu elevators. Viņi neatceras pagātni, un viņiem ir skaidrs, ka katra nākamā diena būs tāda pati kā šī. Viņu zināšanu līmenis ir tieši tāds, lai nodrošinātu elevatoru funkcionēšanu. Viņi nemaz nenojauš, ka piedalās kontrolētā eksperimentā un ka viņu dzīvei ir kāds mērķis. Pirmajā elevatorā tiek izmantota otra tālo ceļojumu stratēģija, te cilvēki dežūrē maiņās, laiks ārpus maiņas tiek pavadīts kriokamerās, kas nodrošina pret novecošanu un pagarina iespējamo mūžu. Taču šajā grāmatā es pirmo reizi sastapos ar tik viltīgu abu metožu simbiozi. Tās viena otru lieliski papildina un rada sižetam visa tā attīstības gaitā pavisam citas iespējas, nekā katrs risinājums atsevišķi.

Grāmatas centrālie tēli ir Donalds un Solo, katrs no viņiem izdzīvo elevatoru pa savam. Donaldam autors ir pievērsies vairāk, iestrādājis pie viņa rakstura, pagātnes un pārdomām. Nevarētu teikt, ka šis tēls būtu ļoti dziļš un smalki izstrādāts, taču ir pietiekams, lai lasītājs, ja ne justu līdzi, tad vismaz saprastu viņa motīvus. Solo ir tipisks izdzīvotājs, kurš elevatorā ir spiests dzīvot piespiedu vienatnē, cīnīties par izdzīvošanu un mēģināt atrast atbildes uz jautājumu, kāpēc tā. Viņa stāsts ir vairāk par izdzīvošanu vientulībā un bailēs.

Vide, kā jau noprotams, ir lieli autonomi elevatori, kas iebūvēti zemē. Tie ir praktiski neiznīcināmi, un pie laba servisa praktiski mūžīgi. Pasaule ārpus elevatora tās iedzīvotājiem ir absolūti naidīga, un izņemot pilnīgi trakos neviens necenšas no elevatora izkļūt. Sabiedrība ir uz izdzīvošanu orientēta tehnokrātija, kur katram indivīdam ir sava vieta un katram procesam savas resursu izmaksas. Šo vidi autors izmanto, lai simulētu dažādus sabiedrības attiecības modeļus un rastu atbildes uz jautājumiem. Kas notiktu, ja kāds elevatorā atcerētos pagātni, ja pēkšņi notiktu vispārēja revolūcija, ja elevators uzzinātu par citiem elevatoriem? Piecsimt gadu ir ilgs laiks, un tajā var notikt jebkas. Galu galā arī Pirmais elevators var sadumpoties.

Autoram ir izdevies labi sabalansēt elevatoru pasauli ar notikumiem un galvenajiem varoņiem. Tā nevienu brīdi nešķita garlaicīga vai nevajadzīgi iestiepta. Papildus jāpiezīmē pasaules sabalansētība – autors tiešām elevatora darbībā ir pārdomājis gandrīz visu. Arī notikumu pavērsieni nenokrīt no gaisa. Tie rodas pārdomātas sižeta attīstības rezultātā. Autors trešajai daļai ir atstājis pietiekami daudz noslēpumu, lai būtu interesanti lasīt arī to. Lieku 10 no 10 ballēm, ir vērts atlikt savu laiku un izlasīt šo patiešām labo zinātniskās fantastikas darbu.

Triumfa kopa. Deivijs by Edgars Pengborns

Šī grāmata ietilpst manā plānā izlasīt visu “Piedzīvojumi Fantāzija. Ceļojumi.” sēriju. Šī ir iepriekšpēdējā grāmata šai sērijā. Pirmo reizi to izlasīju tālajā 1994. gadā. Tai laikā man jau bija veseli sešpadsmit gadi, un nevarētu teikt, ka grāmata ir daļa no bērnības. Pāc tam viņu vairs nebiju pārlasījis, varbūt tādēļ, ka ļoti labi atcerējos tās saturu.

Grāmata sastāv no diviem stāstiem, kas noris ASV teritorijā pēc Divdesmitminūšu kara. Šī kara rezultātā no civilizācijas pāri ir palikušas tikai drumstalas, un izdzīvojušie cenšas aptvert notikušo.

Pirmais stāsts „Triumfa kopa” noris 43 gadus pēc Divdesmitminūšu kara. Pēc mūsu kalendāra pasaules gals pienāca 1993. gadā. Dēmetrijs vēl atceras tos laikus, kad strādāja televizors, un cilvēki viens otram varēja piezvanīt. Nu viss ir mainījies, šādi cilvēki, kas atceras ir palikuši ļoti maz. Radiācija, slimības un vecums ir paņēmuši savu daļu. Ir izaugusi vesela paaudze, kas neko neatceras no cilvēku kādreizējās varenības. Zināšanas ir pazudušas, un cilvēku tehnoloģiskā attīstība lēnām degradē, jo nav vairs neviena, kas spētu salabot vai izgudrot. Sāk prevalēt uzskats, ka senās zināšanas patiesībā ir kaitīgas un tikai jauc godīgam zemniekam galvu. Kādu dienu Dēmetrijs, kas ir cienījams cilvēks savā kopienā, publiskā nama apsargs un izcils stāstnieks atklāj, ka viņa stāsti ne tikai vairs nav vajadzīgi, bet ir pat kaitīgi.

Otrais stāsts „Deivijs” risinās aptuveni trīs simti gadu pēc kodolkara. Pasaule ir izmainījusies pavisam. Apdzīvotās teritorijas sadalījušās daudzās feodālās valstiņās, kurās visās liela nozīme ir vietējai garīdzniecībai. Jēzum neviens vairs netic, tagad topā ir Svētā Merkana baznīca, kuras pārstāvji cenšas iznīcināt visu, kam ir kāda saistība ar Seno laiku civilizāciju. Deivijs ir bārenis, mātēm – palaistuvēm bērni atstāti netiek, viņi nonāk patversmē. Bērni Deivija pasaulē ir dārgums, sevišķi veseli, par tiem rūpējas valsts. Protama, tas nav par velti – vēlāk šīs rūpes ir jāatpelna. Deivija nemierīgais gars un asais prāts neļauj viņam sēdēt mazā pilsētiņā par krogus puisi – dzimtcilvēku. Viņš aizbēg, un līdz ar viņa piedzīvojumiem lasītājs iepazīst šo pasauli, kas atrodas renesanses rītausmā, kurā reliģija vēl ir stipra, bet cilvēku izzinošais gars jau ir iedragājis teoloģiskos pasaules pamatus.

Grāmatas autors nav no tiem, kas sarakstījuši daudzus darbus, taču, lai dotu savu pienesumu fantastikā, pilnīgi pietiktu ar šiem diviem. Stāsti ir sarakstīti gandrīz perfekti. Izklāstījuma stils ir kā galveno varoņu dienasgrāmatas sajauktas kopā ar notikumiem no pirmās personas skatu punkta. Dēmetrijs un Deivijs abi neiederas savās pasaulēs. Pirmais tādēļ, ka nes līdzi pārāk daudz vecās pasaules bagāžas, un pie paaudžu nomaiņas ir kļuvis par tādu nevienam nevajadzīgu un kaitinošu reliktu. Deivijs savukārt ir pārāk progresīvs ar savām idejām un centību atjaunot Senos laikus, viņš ir pārāk bīstams esošajai iekārtai, kuras pārstāvji nemaz nevēlas neko mainīt. Savukārt šie nemiera gari cenšas izveidot sabiedrību, kas viņuprāt būtu daudz jēdzīgāka un harmoniskāka.

Abi varoņi katrs savā laikā ļaus skatīties uz cilvēces nākotni ar optimismu. Viss vēl nav zaudēts, un šādu nesamierināmu cilvēku dēļ cilvēce agri vai vēlu atkal atgūs seno varenību. Varbūt tas atkal novedīs līdz iznīcībai, bet varbūt tāds ir cilvēces attīstības cikls. Lasot šo grāmatu man uzreiz atmiņā nāca A Canticle for Leibowitz by Walter M. Miller, kas ir sarakstīta līdzīgā stilā. Ar optimismu, varbūt ar nelielu naivumu un spēja skatīties uz pasauli optimistiski, pat tad, kad skaties uz tās pīšļiem.

Pozitīvais – aizraujošs stāsts, labi izstrādāta pasaule ar visām politiskām un ekonomiskām niansēm, stāsti kopā rada priekšstatu par civilizācijas attīstības iespējamo scenāriju, izcili galvenie varoņi, grāmatas centrālais temats vienmēr būs aktuāls.

Negatīvais – Deivija pasaulei veltīti tikai šie divi stāsti. Visu laiku domāju – bet kas notiek tālāk?

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Iesaku izlasīt visiem, kuriem palaimējies palaist garām šo visnotaļ labo darbu. Un, ņemot vērā faktu, ka tā sarakstīta 1964. gadā, tā noteikti ir kalpojusi vēlākiem fantastiem par iedvesmas avotu.

1 2 3 previous posts

Navigate / search

… zivis kraulā nepeld …