Cloud Atlas by David Mitchell

Pērngad noskatījos filmu “Cloud Atlas” un nospriedu, ka grāmatu diez vai ir vērts lasīt. Filma mani patiešām neaizrāva, un nevarēju saprast, kas tur ir tik foršs, izņemot smukās bildes. Tad pienāca grāmatblogeru Ziemassvētku apdāvināšanas, un es saņēmu šo grāmatu no Sibillas kā dāvanu. . Pavisam nesen izlasījis Spīganas apskatu par šo grāmatu, sapratu, ka grāmata ir daudz labāka par filmu, un ir pienācis laiks man viņu izlasīt.

Grāmata sastāv no sešiem atsevišķiem stāstiem, Katrs no tiem ir veltīts atsevišķam laikmetam cilvēces pagātnē un nākotnē. No deviņpadsmitā gadsimta līdz cilvēces bojāejai. Šos stāstus savstarpēji vieno kopēja tēma – cilvēku tieksme pēc varas. Varbūt mēs sevi uzskatām par civilizētiem ļaudīm, bet patiesībā esam palikuši mežoņu domāšanas līmenī.

Katrs no stāstiem kalpo kā pakāpiens, lai pa posmiem parādītu, kur kopējā notikumu attīstības tendence mūs var novest, ja vien mēs nesāksim uzvesties kā civilizēti ļaudis. Katrs stāsts pēc sava stila atšķiras no pārējiem, un reizēm pat grūti noticēt, ka rakstītājs ir viens un tas pats autors.

Pirmais stāsts mums vēsta par kāda amerikāņu notāra Adama ceļojumu no Kathemas salas līdz Havajām. Veltīts, lai ilustrētu balto cilvēku „pārākumu” par mežoņiem. Tie ir bērni, kas jāuzliek uz pareizā morālā ceļa, jāmāca strādāt un jāpievērš kristietībai. Tāds nu ir tas baltā cilvēka liktenis, rūpēties arī par mežoņiem un civilizēt tos. Bonusā stāsts par to, kā Maori savulaik paverdzināja Maoriori cilti. Šis stāsts manuprāt iezīmēja, cilvēka vēlmi dominēt un šķirot citus cilvēkus pēc to piederības. Neizpaliek arī ekspluatācija un korporācijas iedīgļu parādīšanās. Kā saka viens no varoņiem:

‘The weak are meat the strong do eat.’

Otrs stāsts ir par kādu biseksuālu mūziķi Robertu Frobišeru. Cilvēkam ir talants, tomēr viņa raksturs un dzīve ir novedusi viņu līdz situācijai, ka vienīgā iespēja talantu relizēt ir pieteikties par mācekli pie kāda slavena komponista. Šis komponists jau sen savu karjeru ir beidzis, tomēr parādoties Robertam viņš atsāk komponēt. Šeit ir nelielas atsauksmes uz pirmo pasaules karu un kara gaidām. Protama lieta, arī šeit ir ekspluatācija visos līmeņos. Nedaudz nodeldēts gan šķita pieņēmums, ka māksliniekam, lai radītu ko unikālu ir jāiziet cauri pārdzīvojumiem un, iespējams, sevi jāupurē tā vārdā. Te gan, protams, ir domāta arī pati cilvēce un tās progress.

Another war is always coming, Robert. They are never properly extinguished. What sparks wars? The will to power, the backbone of human nature. The threat of violence, the fear of violence, or actual violence is the instrument of this dreadful will. You can see the will to power in bedrooms, kitchens, factories, unions, and the borders of states. Listen to this and remember it. The nation-state is merely human nature inflated to monstrous proportions. QED, nations are entities whose laws are written by violence. Thus it ever was, so ever shall it be.

Trešais stāsts mums vēsta par kādu reportieri Luīzi. Viņas tēvs ir bijis slavens reportieris, un meita vēlas iet tēva pēdās. Šāda iespēja viņai rodas atmaskojot kādu korporāciju. Šeit centrālā tēma ir vara, korupcija un peļņa. Vēlme dominēt šeit noslēpjas aiz uzņēmumu fasādēm, pretinieku apspiešanas metodes ir kļuvušas bezpersoniskas. No ārpuses viss ir skaisti un jauki, galvenais netraucēt. Beigas gan tādas samākslotas kā parodija par vecām filmām.

Bigger forces than me. I just dispatched the bullet.

Ceturtais stāsts ir par kādu grāmatizdevēju Timotiju Kavendišu. Šis ir sīks blēdis, kas pārpratuma rezultātā nonāk pansionātā. Iesākumā nespēju saprast, kur šeit ir sakars ar grāmatas centrālo tēmu. Jā, šeit ir ilustrēts, kā cilvēkus samaitā vara. Arī tas, ka nevienu neinteresē, kas notiek ar cilvēkiem, kuri devušies pelnītā atpūtā. Bet kopā ar piekto stāstu, tam visam rodas daudz dziļāka jēga, tā nemaz nav komēdija.

Shame on you!

Piektais stāsts ir par klonu Sonmi~451, no viņas nekas daudz netiek sagaidīts, nostrādā divpadsmit gadus ēstuvē un ej pelnītā atpūtā. Tomēr viņai ir lemts cits liktenis. Šajā nākotnes Korejā brendi ir aizstājuši vārdus, apavus sauc par nike utt. Korporācijas beidzot ir pārņēmušas varu, patērētāju sabiedrība ir sasniegusi savu apogeju. Katram, lai noturētos savā sabiedrības slānī, ir jānodrošina noteikti ikmēneša tēriņi. Ja tu esi augšā, tevi diez ko neinteresē, kas nodrošina tev labu dzīvi. Tev pietiek, ja zini, ka visi darba darītāji saņem pelnītu atalgojumu beigās. Visspēcīgākais stāsts, kas reizē parāda distopisku nākotni, gan labu scenāriju kā dzīšanās pēc peļņas var attaisnot visu. Vai tad kloni maz ir cilvēki, vai tad nav tikai godīgi, ka viņiem sava eksistence jāatpelna.

No matter how many of us you kill, you will never kill your successor.

Sestais stāsts ir par civilizācijas norietu, darbība notiek Havaju salās, un galvenais stāstnieks ir kāds ielejas iedzīvotājs, kazu gans Zahrijs. Un tad pēkšņi ierodas kuģis un atstās salā sievieti vārdā Meronimu, kas dzīvos kopā ar ielejas iemītniekiem un pētīs to paražas. Šeit vairs nav korporāciju, un peļņas ir palikuši tikai civilizēti cilvēki un mežoņi. Pagātne ir kļuvusi par mitoloģiju, priekšteči, kas aiz sevis atstājuši artefaktus, tiek saukti par Vecajiem. Tomēr cīņa pēc varas nav izzudusi uz vecās civilizācija kauliem, iespējams, tiks uzbūvēta jauna, iespējams, ar visiem tiem pašiem trūkumiem, kas piemīt mūsējai. Šis stāsts ir tas, kas savelk kopā visus pārējos stāstus, bet to mēs apjēdzam tikai pēc grāmatas izlasīšanas.Visu grāmatas jēgu varētu ietilpināt šajā citātā.

The savage sat’fies his needs now. He’s hungry, he’ll eat. He’s angry, he’ll knuckly. He’s swellin’, he’ll shoot up a woman. His master is his will, an’ if his will say-soes “Kill” he’ll kill. Like fangy animals.

…

Now the Civ’lized got the same needs too, but he sees further. He’ll eat half his food now, yay, but plant half so he won’t go hungry ’morrow. He’s angry, he’ll stop’n’ think why so he won’t get angry next time. He’s swellin’, well, he’s got sisses an’ daughters what need respectin’ so he’ll respect his bros’ sisses an’ daughters. His will is his slave, an’ if his will say-soes, “Don’t!” he won’t, nay.

Grāmatā ir interesanta stāstījuma struktūra, katrs stāsts, izņemot, sesto apraujas pusvārdā, un tiek turpināts tikai pēc visu pārējo stāstu sākumu izlasīšanas. Pats autors apgalvo, ka visi šie stāsti ir savstarpēji saistīti kā tāds vienas dvēseles ceļojums. Nezinu, man šķita, ka tos vairāk saista cilvēces sociālo un morālo aspektu vēstījums.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Šī noteikti būs no tām, kur reiz pārlasīšu vēlreiz. Grāmata ir daudz pārāka par filmu, tās ir daudz dziļāka nekā filmā to vispār būtu iespējams parādīt. Teikšu, ka filma ir viduvēja grāmatas projekcija, un labi vien ir, ka nolēmu šo grāmatu izlasīt. Iesaku izlasīt visiem.

Дети Силаны. Паук из Башни by Илья Крымов

Ak vai cik sen nebiju lasījis neko no Fantastiskā bojevika. Iesākumā apskatījos visus savus iemīļotos autorus, kas zina, varbūt kāds ko jaunu uzrakstījis. Diemžēl nekā. Tad vienkārši meklēju starp pēdējā pusgadā izdotajām kaut ko ievērības cienīgu. Neteikšu, ka bija viegli, lielākai daļai bija tik graujošas atsauksmes, ka aizbaidīja pat mani – rūdītu lasītāju. Beigu beigā nosliecos par labu šai grāmatai.

Meskijas Impērijas galvaspilsētā Starkrarā sākušās dīvainas slepkavības. Sākuma nogalinātu atrod kādu augsti stāvošu valstsvīru ar visu viņa ģimeni. Slepkavības veids un iemesls nezināms. Sāk pazust slepenie aģenti, iespējamie liecinieki, tā vien šķiet ka noziedznieku mērķis ir gāzt pašu Imperatoru. Vienīgais, kurš vēl ir spējīgs cīnīties ar noslēpumaino pretinieku, ir Brians l’Moria –tenkriss, pirmais Impērijas izmeklētājs.

Grāmata ir tipiska fantāzija ar steampunk elementiem. Maģija dominē, bet ir parādījušās pirmie tvaika dzinēji, kas kopā ar dēmoniem rada iespaidīgus sasniegumus. Starkrara ir piebāzta ar visdažādākajām rasēm. Tās pēc būtības ir standarta komplekts, kas pārsauktas citā vārdā. Bet pati galvenā rase un valdošā ir tenkrisi, tad vēl ir cilvēki, lupusi (vilkači), ratlingi (tādi goblinveidīgie) un vēl kādas desmit. Notikumi risinās vienas pilsētas ietvaros un diezgan strauji.

Sākums nedaudz lika vilties, viss notika diezgan paredzami. Nezināmais mastermainds lēnu garu iedzen Impērijas galvaspilsētu haosā. Galvenais izmeklētājs neko nespēj padarīt, tikai skraida no viena notikuma uz otru. Būvē dažādas teorijas, vienu vārdu sakot šeptējas, bet jēgas no šīs darbošanās nekādas. Vietām autors ir iestiepis sižetu, nekas globāls nenotiek, l’Moria nododas pārdomām, strīdās ar saviem konkurentiem un apmeklē balles.

Tikai uz beigām galvenais varonis nedaudz atdzīvojas un sāk darboties dikti aktīvi. Es pat teiktu, ļoti aktīvi un, ja ņem vērā, ka tenkrisu sabiedrībā uzvarētājus nesoda, tad situācijai atbilstoši. Protams, ka viss atrisinājums bija triviāls un nedaudz vilka pēc meksikāņu seriālu beigu sērijas.

Kopumā lasāma grāmata, pasaule pārbāzta ar maģiskām un nemaģiskām rasēm tā, ka neviena ekosistēma nevarētu radīt tādu kokteili. Autoram ir skaidrojums, bet ceru, ka turpmākajās grāmatās viņš to nedaudz izvērsīs. Ja godīgi neticas, ka radījumi, kas pēc būtības pārtiek no tās pašas barības ķēdes, spētu vienlaicīgi tādā daudzumā evolucionēt. Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Ja autors vēl ko uzrakstīs, izlasīšu.

Citādie by Veronika Rota

“Citādie” ir grāmata, kuru drīzumā izdos Zvaigznes ABC izdevniecībā. Man tika piedāvāta iespēja izlasīt šo grāmatu latviski vēl pirms tās oficiālās iznākšanas. Skaidra lieta, ko no šāda piedāvājuma es nevarēju atteikties. Amazonē šo grāmatu man rekomendē jau labu laiku, un biju jau gandrīz padevies. Tādēļ, saņēmis grāmatu, uzreiz ķēros pie lasīšanas.

Visa grāmatas darbība notiek kādā pilsētā. Cilvēki ir nolēmuši mest mieru karam un atrast risinājumu. Risinājums izrādās pavisam vienkāršs. Katrs izvēlas kopienu, kurā kā pieaugušais dzīvos. Kopienas ir piecas, un katra atspoguļoi vienu tikumu. Taisnprāši lepojas ar godīgumu, Nesavtīgie – ar pašaizliedzību, Drošsirži – ar drosmi, Sirsnīgie – ar miermīlību un Mācītie – ar gudrību. Šādai iekārtai vajadzētu mazināt spriedzi sabiedrībā un nodrošināt jauku kopā pastāvēšanu.

Grāmatas galvenajai varonei pēc sešpadsmit gadu vecuma sasniegšanas ir jāizvēlas, kurai kopienai pievienoties. Viss mūžs ir pavadīts Nesavtīgo kopienā, tomēr testi viņai uzrāda pavisam ko citu.

Kopumā tipiska distopija, kur autors izmanto interesantu sociālo modeli, lai dotu savu ieskatu par cilvēku uzvedību dažādos robežstāvokļos. Šeit ir veselas piecas šādas līdzāspastāvošas gurpas, kuras it kā sadzīvo, bet patiesībā atrodas neformālā karastāvoklī.

Kā jau jauniešu grāmatām pierasts, galvenā aktualitāte ir izvēle. Kā rīkoties brīdī, kad esi nonācis izvēles priekšā, kas izmainīs visu tavu dzīvi. Atpakaļceļa vairs nebūs, un vēlams, lai tava izvēle būtu pareiza jau no paša sākuma. Citādi var gadīties, ka tu tiksi izraidīts un kļūsi beztiesisks. Arī Beatrisei nav viegli, viņai testi nedod skaidru atbildi, jo viņa ir Citādā. Tāda, kas neiederas nevienā no kopienām. Tas lasītājam uzreiz palīdz identificēties ar viņu. Jo galu galā mēs taču visi domājam, ka esam unikāli un pavisam citādi kā pārējie.

Lasīšana vedās ļoti raiti, lai ar’ man šādas problēmas nav visai aktuālas. Varoņi ir izveidoti ļoti dzīvi, un notikumi aprakstīti visai saistoši. Protams, ja uz visu šo sabiedrības konstruktu paraugās racionāli, tad ir skaidrs, ka nekas tāds realitātē nemaz nespētu pastāvēt, jo nav iespējami cilvēki, kuros dominētu tikai viens no tikumiem. Arī netiešās atsauces uz izraidīto daudzumu liek secināt, ka izraidīto daudzums ir vismaz piecdesmit procenti no populācijas. Rodas jautājums, kādēļ viņi ar to samierinās? Arī autore to saprot un cenšas parādīt kā šāda sistēma sagrauj pati sevi no iekšienes.

Beatrises izvēle lasītājam dod iespēju ieskatīties Drošsiržu kopienā. Laiks arī te ir atstājis savas pēdas, un kopiena no pašaizliedzīgiem visu kopienu aizstāvjiem ir pārvērtusies par parastu huligānu baru. Apmācību metodēs lielāks uzsvars tiek likts uz nežēlību un pašnāvība tiek pasniegta kā varonība. Skaidra lieta, ka tas nav tāpat, tā ir daļa no lielā plāna.

Nesapratu, kādēļ autorei tāds naids pret Mācītajiem (zinātnieku analogam). Tie izrādās ir galvenie vaininieki, un par visu varu cenšas rauties pie varas. Nebija arī īsti skaidrs, ko tad viņi ar šo varu pasāktu, un kam tā vispār nepieciešama. Šaubos, vai kāds būtu sajūsmā valdīt pār nozombētu masu un būt vienīgais cilvēks pie skaidras saprašanas.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Apsveru domu arī par turpinājuma izlasīšanu. Gribas jau zināt kā tad tur viss beigsies.

Devējs by Luisa Lorija

Tagad man jauniešiem domātu literatūru sanāk diezgan maza saskare. Nolēmu nedaudz laboties un izlasīt kaut ko no šī žanra. Nosaukums „Devējs” mani ieinteresēja, un arī pēc vāka grāmata izskatījās neslikti. Ar Zvaigznes ABC gādību tiku pie „Devēja”. Man kā reizi bija izbeidzies lasāmais, un ķēros grāmatai klāt nekavējoties.

Tātad Jona dzīvo pasaulē, kuru sauc vienkārši Tāpatība. Te viss ir vienkārši, pasaule šķiet pati pilnība. Nav nekādu konfliktu, visi dara savu darbu. Katram ir sava otrā pusīte, un šādai ģimenei pienākas divi bērni – puika un meitene. Paši viņi ar bērnu radīšanu nekrāmējas, tos rada Dzimtmātes. Bērni iet skolā, mācās precīzi izteikties, nemelot un klausīt pieaugušos. Deviņu gadu vecumā viņi tiek pie sava velosipēda, un divpadsmit gados viņiem tiek nozīmēts amats. Arī Jonam ir tāda pati bērnība, un nekas neliecina, ka viņam, kas dzīvē būs citādi. Līdz divpadsmit gadu vecumā viņš tiek nozīmēts par atmiņu saņēmēju.

Katram cilvēkam laiku pa laikam dzīvē pienāk brīži, kad tiek saprasts, ka patiesībā pasaulē viss ir savādāk nekā tas šķitis līdz šim. Parasti šīs atklāsmes nav nekas satriecošs, vienkārši tu iemācies paskatīties uz lietām no nedaudz savādāka skatu leņķa. Jonas gadījumā šī sapratne ir daudz fundamentālāka. Viņš ir no tiem retajiem, kuriem ir piešķirta privilēģija vai arī uzlikts lāsts uzzināt, kāda ir bijusi dzīve pirms Tāpatības. Šīs atmiņas ir pārāk svarīgas lēmumu pieņemšanā, lai ļautu tās aizmirst, tāpēc arī ir atmiņu glabātāji. Viņi rūpējas, lai cilvēki neaizmirstu krāsas, sāpes, prieku un laimi.

Ļoti viltīgi uzrakstīta grāmata, kas jauku Utopiju vienā brīdī pārvērš diezgan nežēlīgā Distopijā. Neteikšu, ka šis pavērsiens šķita ļoti negaidīts, bet diezgan labi realizēts. Un, kad tu ieraugi Tāpatības otro pusi, tad tā nemaz tik jauka vairs neliekas. No Tāpatības neviens prom neaiziet, mazos bērnus, kas naktīs nervozi guļ, vecos cilvēkus, kas nespēj dot labumu sabiedrībai un noteikumu neievērotājus vienkārši Atbrīvo.

Grāmata izlasījās vienā piegājienā un rosina diezgan interesantas domas. Cik daudz cilvēki no sevis būtu gatavi upurēt, lai iegūtu savā dzīvē pilnīgu noteiktību? Vai sabiedrība, kurā viena diena neatšķirtos no iepriekšējās? Kur nākamā paaudze būtu iepriekšējās kopija, jo pārmaiņas nav vēlamas? Un, kas notiktu ar tādu cilvēku, kas pēkšņi gribētu visu izmainīt? Vai tas vispār maz būtu iespējams? Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Nedaudz apbēdināja aprautās beigas, bet varbūt tā ar bija labāk. Ieteiktu izlasīt gan lielam, gan mazam.

The Dog Stars by Peter Heller

Kārtējā grāmata, kuras centrālie tēli ir pārdzīvojuši pasaules galu. Vispār pēdējā laikā pasaules gals ir visai populāra tēma. Varbūt man kaut kā veicas šādas grāmatas atrast, varbūt par daudz lasu šāda veida grāmatas, un, vadoties no grāmatu rekomendācijām, šāda tipa grāmatas parādās biežāk.

Šajā grāmatā pasaules gals ir pienācis nāvējoša vīrusa veidā. Ir izdzīvojis tikai katrs simtais pasaules iedzīvotājs, viss sākās Londonā un neaizņēma pārāk ilgu laiku, līdz no mūsdienu pasaules nekas daudz nebija palicis pāri. Tas viss notika ap 2020. gadu. Nu ir pagājuši deviņi gadi, un vismaz bijušajā ASV cilvēks Cilvēkam ir vilks. Tagad, ieraugot svešinieku, labāk ir to nogalēt uz vietas nevis riskēt un uzsākt ar viņu sarunu. Šajos apstākļos tad dzīvo grāmatas galvenais varonis saukts Hig. Hig ir pusmūža vīrietis, kas aizraujas ar lidošanu. Šai nodarbei viņam resursu netrūkst, viņš ir okupējis kādu lidlauku un katru dienu pavada lidojot ar Cessna. Aviācijas degvielas viņa ir atliku likām, ir arī draugi – suns Jaspers (Džaspers latviski), Bangley ieroču entuziasts un galvenais bāzes aizsargātājs. Laiku pa laikam viņiem uzbrūk pa kādai bandai, bet uzbrucēji ātri kļūst par suņu barību un šķiet, ka šai idillei nekas nespēs traucēt līdz nenomirst Higa suns Džaspers, un viņš neizdomā doties ceļojumā.

Grāmata sarakstīta no Higa skatu punkta, nenoliedzami personāžs izstrādāts ļoti labi, lai ar’ raud pie katras izdevības, sava racionalitāte viņam ir. Arī viņa attiecības ar savu kolēģi ir visai interesantas, ja Bangley uzskata, ka katrs jauns cilvēks ir drauds drošībai un nogalējams, tad Higs laiku pa laikam mēģina ar atnācējiem kontaktēt, bet vienmēr saprot, ka labāk būtu bijis nogalēt tos uzreiz. Tādi nu viņi ir – viens optimists, otrs pesimists. Higs laiku pa laikam gremdējas atmiņās par laikiem, kad viņam bija sava ģimene, un viss bija kārtībā. Šīs atmiņa viņam palīdz dzīvot. Vienīgais, kas viņu saista ar iepriekšējo dzīvi, ir lidošana un suns.

Kas izbesī, tas ir autora rakstīšanas stils. Katrs teikums ir sava rindkopa. Domuzīmes netiek lietotas vispār, un bieži vien dialogos ir grūti saprast, ko tad kurš tur saka. Bieži vien ir arī visai nesakarīgas domas. Arī koncepts, ka uz Zemes paliekot 1% iedzīvotāju izceltos baisā savstarpēja iznīcināšanās un cīņas par resursiem, šķiet smieklīga. Nezinu, ASV, iespējams, izmirstot policijai visi arī ķertos pie rīkles griešanas, bet šaubos vai pie mums kas tāds notiktu.

Ja ticam grafikiem, tad uz zemes dzīvi paliktu veseli 70’000’000 cilvēki, kas nebūt nenozīmētu cilvēku rases atmešanu atpakaļ akmens laikmetā. Bet nu labi, kas gan lasītu grāmatu, kur izdzīvojušie draudzīgi dzīvotu kopā un censtos saglabāt elektrību?

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, ja neesi pārlasījies grāmatas par pēcapokalipses dzīvi uz planētas Zeme, tad grāmata varētu šķist pat laba un lasāma. Pats diez vai otrreiz lasīšu.

The Twelve (Book Two of The Passage Trilogy): A Novel by Justin Cronin

Latvijā tagad ir sācies lielais Pārejas bums. Tā pēc savas būtības ir neslikti uzrakstīta vampīru Apokalipse. Pirmo daļu varat apskatīties šeit. Twelve ir šīs triloģijas turpinājums, domāju, ka visi, kas jau paspējuši izlasīt Pāreju ir sapratuši, ka nekas vēl nav beidzies.

Vampīru Apokalipse turpinās, ar viena vampīra nāvi nekas nav izmainījies, tādi vēl ir palikuši veseli Divpadsmit. Viņu sekotāji ir miljoniem, bet cilvēki ir palikuši tikai ap simts tūkstošiem. Gan vampīriem, gan cilvēkiem ir skaidrs, ka šāda situācija ilgi nevar saglabāties. Un cilvēkiem ir laiks sacelties un pašiem izcīnīt savu nākotni.

Neteikšu, ka šī vampīru grāmata būtiski atšķirties no klasiskā scenārija. Sākumā ir traki zinātnieki vai seni noslēpumi. Tie iziet ārpus kontroles, un pētījumu objekti izmūk pasaulē. Skaidra lieta, ka visa cilvēce ir nolemta, un vampīrisms izplatās ātrāk par mēri. Beigās paliek saujiņa izdzīvojošo un milzīgs vampīru pūlis. Tālākais paliek autora ziņā – kā uzveikt vampīrus un aizvest cilvēkus uz gaišo nākotni. Ja tā padomāju, tad, šķiet, neesmu sastapies ar nevienu garadarbu, kur cilvēki beigās neuzvarētu, īsstāstos, jā, tur vampīri triumfē, bet grāmatās tur gan ne.

Interesants arī fakts, kā vampīru apokalipse globalizējas, ja Drakulā vampīrs lielākoties strādāja vienas pilsētas un ciema ietvaros. Gotiskajos romānos vampīri arī kā likums darbojās viena ciema vai pils ietvaros. Ja kāds ceļotājs vai ceļotāja pieklīda, tad sākās dīvainības, ja ne, tad viss mierīgi. Ar vampīriem kā epidēmijas paveidu pirmo reizi sastapos Stīvena Kinga darbos. Tagad jau vampīri atkal ir topā gandrīz kā pērnā gadsimta pirmajā pusē.

Šī grāmata viennozīmīgi ir labāka par pirmo daļu. Grāmatas sākumā lasītājs atkal tiek atsviests atpakaļ uz apokalipses sākumu. Un mēs iepazīstam pāris jaunus personāžus. Guilder, kurš pēc būtības ir visa šī pasākuma iniciators. Lila – grūtniece, kura šajos juku laikos gaida bērnu. Lawrence – vampīrs, bet ne tāds kā citi, viņam ir saglabājies saprāts, viņš nav neviena kalps. Ir vēl arī pēdējais Denveras aizstāvis, kas savas vampīru medību ierakstus publicē youtube. Šī Apokalipses notikumu sadaļa būtiski papildina lasītāj izpratni par notiekošo un piešķir nākotnes notikumiem papildus dimensiju.

Notikumos, kas noris simts gadus vēlāk, cilvēki Amerikā ir palikuši divos anklāvos. Vienā valda salīdzinoša demokrātija un tiek veikts metodisks darbs vampīru iznīcināšanā. Otrs, liela koncentrācijas nometne, kurā pie vadības ir vampīri un viņu pakalpiņi.

Grāmatas varoņi šī stāsta laikā izaug, viņiem parādās mērķi un pārdomas par pasaules kārtību. Viņi saprot, ka uz gaišāku rītdienu nav ko cerēt, ja vien pats par to necīnīsies. Tiek uzdoti arī jautājumi, vai maz ir vērts cīnīties, varbūt šī pasaule vairs nepieder cilvēkiem un pretoties liktenim vairs nav jēgas. Skaidra lieta, ka šādā situācijā ir vieta arī īpaši spilgtam ļaundarim Guilder, kuram viss šis pasākums ir tikai projekts. Projekts, kas ievedīs cilvēci jaunā attīstības fāzē. Savu jau viņš ir dabūjis, un pārējie viņu pārāk neinteresē.

TE BŪS MAITEKLIS (spoileris) Eimijas loma gan visā šajā pasākumā joprojām ir dīvaina, teiksim, ka es biju sagaidījis kaut ko vairāk un nopietnāk, nevis to transcendentālo figņu, kas sekoja beigās. Lai man kāds pastāsta, kāda bija jēga visu šo lietu mēģināt pabāzt zem daudz maz zinātniska izskaidrojuma. Šķiet, ka autors lāga nav varējis izšukot ko ar to Eimiju darīt, bet zina, ka lasītājiem šī simtgadīgā meitenīte patīk, un viņa darbā ir centrālais tēls, uz kuru veiktas daudzas atsauces. Kaut kā jau viņa jāizveido par to Pāreju starp pasaulēm, kur vienā pusē ir vampīri, bet otrā cilvēki. Varbūt, ka pēdējā grāmatā viss tiks izskaidrots, bet patlaban esmu neapmierināts ar nobeigumu.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, lasāma un, ja esi pievārējis pirmo daļu, tad droši ķeries klāt arī pie šīs, jo nekas jau vēl nav beidzies. Stiprāka par pirmo, tēli spilgtāki, motivācija izteiktāka un mērķi konkrētāki.

Wool – Omnibus Edition by Hugh Howey

Ja tā paskatās, tad man novembra sākums iznācis tāds slinks. Esmu izlasījis tikai sešas grāmatas. Vienu jau esmu apskatījis, atliek vairs tikai piecas. Šis ieraksts tad arī būs pentaloģijas (ceru, ka tā pareizi sauc piecu grāmatu ciklu) Wool apskats. Šīs grāmatas autors sevi ir pieteicis ne tikai kā spējīgs distopiskās fantastikas rakstītājs, bet arī kā cilvēks, kurš savus darbus izdevis neatkarīgi no izdevniecībām, un ar to nopelnījis diezgan labu naudiņu.

Tātad Wool nosaukumā tieši to arī nozīmē, ko tulkojot latvju mēlē – vilna. Ar vilnu viss ir vienkārši, ar to notīra telekameru objektīvus, tā, lai nav putekļu. Ir tikai viena problēma – tīrīšanu veic uz nāvi notiesātie, tie, kurus izdzen no elevatora (turpmāk gan saukšu to par silosu). Pasaule ir kārtējo reizi gājusi bojā, ekosistēma ir iznīcināta, un izdzīvojošie mitinās silosā. Visa saikne ar ārpasauli viņiem ir ekrāns, kas rāda pasauli tādu, kāda tā ir silosa apkārtnē. Un tā nav diez ko omulīga, putekļu vētras un apmākušās debesis. Silosā dzīve noris mierīgi, neviens ārā neprasās, bet, ja kāds uzprasās, tad viņu labprāt aizsūta notīrīt objektīvu. Laiku pa laikam norit pa revolūcijai, bet pa lielam lietu kārtība nemainās, cilvēki dzīvo, vairojas noteiktos limitos. IT uzrauga serverus, Apgāde nodrošina materiālus, tehniķi vaktē ģeneratorus. Jo silosa mērķis ir tieši tāds kā paredzēts, saglabāt cilvēkus tādus, kādi viņi ir pēc iespējas ilgāk, un tādām lietām jau nekāda brīvdomāšana par labu nenāk.

Lasot pirmo grāmatu, mani bija patiess prieks redzēt nu jau reti palikušo vairāk vai mazāk zinātniskās fantastikas cienīgu distopiju, kur liela uzmanība tiek pievērsta cilvēku attiecībām slēgtā telpā. Viss atstāj pārdomātu iespaidu gan varas struktūra un balanss, gan tehnoloģiskais nodrošinājums. Vienīgi rodas jautājums kādēļ uz nāvi notiesātie tīra tos objektīvus, viņi tak iet bojā, tad kādēļ pēdējos dzīves mirkļus izniekot palīdzot saviem pāridarītājiem. Un ticiet man, ir vērts uzzināt kādēļ. Sērijām attīstoties mēs par silosa struktūru uzzinām daudz vairāk, skaidra lieta, ka te viss nemaz nav tik vienkārši, kā šķiet pirmajā acu uzmetienā. Neviens neatstātu uz gadu simtiem tūkstošiem cilvēkus vienā kopējā cietumā bez pienācīga nodrošinājuma, un tiem, kas rūpējas, lai šis nodrošinājums tiktu skrupulozi izpildīts. Šī slēptā struktūra atklājas pamazām un atbild uz daudziem jautājumiem, kas rodas lasot pirmās sērijas grāmatas.

Grāmatām gan ir tieksme zaudēt kvalitāti sērijas gaitā, ja pirmā ir, manuprāt, izcils darbs, tad pārējās četras varētu vērtēt kā ļoti labas un labas. Skaidrs, ka autoram noturēt līmeni nav viegli, un kā jau tas ierasts šajās sērijās, problēmas kļūst arvien globālākas un lielākas. Lai gan centrā ir un paliek cilvēki. Autoram ir talants tēlu veidošanā, galvenie varoņi ir labi nostrādāti. Gan labie, gan sliktie un patiesībā ir jau visai grūti novilkt līniju, kurš īsti ir labais un kurš sliktais, tas ir atkarīgs no skatu punkta. Vai ir vērts upurēt ierasto kārtību, nespējot piedāvāt neko pretī?

Mani grāmata uzvedināja uz pārdomām, kā es rīkotos, ja man būtu jānodrošina cilvēka kā sugas izdzīvošana šādos apstākļos. Kā to varētu panākt un vai tas maz būtu reāli. Cik nu man šķiet, tad diez ko reāli tas nevarētu būt vis. Uz pāris gadu desmitiem varbūt, bet ne uz tūkstošgadi. Zināšanas apsīktu, tehnoloģijas pazustu un palēnām visi apmirtu. Kopā sērijai lieku 9 no 10 ballēm, bet pirmajai daļai 10 no 10 un to obligāti ieteiktu izlasīt visiem fantastikas cienītājiem.

A Heritage of Stars by Clifford D Simak

Nolēmu nedaudz palasīties klasisko zinātnisko fantastiku, nu tādu kā bērnu dienās. Saimaks ir viens no maniem mīļākajiem zinātniskās fantastikas rakstniekiem. Viņa darbos nav pārspīlētas vardarbības, un vienmēr ir cerības uz gaišo nākotni.

Ir pagājuši tūkstoš piecsimts gadi kopš civilizācijas bojāejas. Cilvēki ir iznīcinājuši visus tehnoloģijas sasniegumus un dzīvo kā klejojošas ciltis. Tikai vietā cilvēki vēl cenšas saglabāt kaut kādas civilizācijas pazīmes. Grāmatas galvenais varonis visu mūžu nodzīvojis kā lauksaimnieks kopā ar savu māti un vecotēvu. Tomēr liktenis viņu spiedis dzimto māju pamest, galu galā viņš ir nonācis universitātē. Universitāte nebūt nav tāda kā mūsdienās, te gan ir saglabājusies bibliotēka un lasītprasme, tomēr nekādas zinības tālāk netiek nodotas.

Šeit Tomass Kušings izlasa leģendu par Zvaigžņu pilsētu. Vietu, no kuras civilizācija savā uzplaukumā devās uz citām zvaigznēm. Viņš nolemj doties turp un apskatīties, kas no bijušās varenības palicis pāri. Laika gaitā viņam pievienojas kāda ragana, pēdējais robots uz Zemes un vīrs, kas prot runāties ar augiem.

Grāmata, kā jau tas Saimaka darbiem ierasts, rit tādu mierīgu gaitu, atklājot autora pasauli un tās pamatkonceptus. Šeit viens no būtiskākajiem autora konceptiem ir tas, ka tehnoloģija nokauj cilvēkos paranormālās spējas. Tādēļ viņa izveidotais civilizācijas modelis daļēji balstās uz tām. Tehnoloģiju laiki ir pagājuši, robotu smadzenes tiek krautas piramīdās, un cilvēki nemaz nevēlas atgriezties pie savas bijušās varenības. Tomass, šķiet, ir palicis vienīgais pasaulē, kuru interesē pacelt cilvēkus atpakaļ bijušajos augstumos.

Kas man patika šajā darbā? Koncepts par Visuma izpēti izmantojot automatizētas zondes, kuras pēc tam ar informāciju atgriežas uz zemes un, protams, pats pārgājiens meklējot pilsētu. Autors gan varēja vairāk veltīt uzmanību tam, kādēļ tad mūsu civilizācija gāja bojā, kas uz to viņus pamodināja. Es kaut kā apšaubu, vai visiem Zemes iedzīvotājiem varētu uznākt Ludītu cienīgi dzinuļi, kas liktu iznīcināt visu tehnoloģiju pārāku par arklu un ķerru. Un nedaudz par daudz bija visa tā padarīšana ar misticismu, bet ar to jāsamierinās, tā ir Saimaka vājība. Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Obligāta lasāmviela Zinātniskās fantastikas cienītājiem.

Looking For Jake and Other Stories by China Miéville

Nolēmu izlasīt vēl kādu no šī autora a grāmatām. Nelasītās vairs nemaz daudz nav palikušas un veido tādu kā zelta fondu, kuru taupu grūtiem laikiem. Tādēļ šoreiz izvēlējos kādu stāstu krājumiņu. Daži stāsti jau bija lasīti, bet tas nekas. Grāmatā ir četrpadsmit stāsti.

Kā jau visos stāstu krājumos, te ir pāris ļoti labi stāsti, pāris labi un daļa pašvaku stāstu. Te gan jāpiebilst, ka pašvako stāstu proporcija nebija liela, un kopējais iespaids par krājumu palika labs. Tagad kā jau ieradis, padalīšos ar stāstiem, kas man patika.

„Foundation” – par kādu celtniecības ekspertu, kas spēj noteikt vai siena sabruks vai ne, cik ilgi turas māja. Viss ir pavisam vienkārši, viņš redz pamatu, uz kā uzbūvēta pilsēta. Lai gan viņš labprātāk to nemaz neredzētu un gribētu, lai viņu liktu mierā.

„Familiar” – katram īstam magam/burvim ir nepieciešamas savs maģiskais pavadonis. Radīt tādu nav viegli, bet reizēm radītais var arī pašam nepatikt. Stāstā uzzinām, kādēļ nav prāta darbs maģisko pavadoni mēģināt noslīcināt upē.

„Details” – ja ilgi skaties saplaisājušā sienā, tad vari ieraudzīt visu. Galvenais ir uzmanīties, lai kāds tev nepaskatās pretī. Šim kādam tava lūrēšana var nepatikt. Labs stāsts ar intrigu un labu ideju.

„Different Skies” – reizēm ir labi nopirkt kādu vecu mantu un iekļaut to savā interjerā. Stāsta varonis tā izdara ar kādu vecu vitrāžu. Dīvaini ir tikai tas, ka caur vitrāžu ir redzama pavisam cita Londona, kurā pat priekš veca sirmgalvja var atrasties ienaidnieki.

„The Tain” – vai kādreiz skatoties spogulī esat domājuši, kas ir tas spoguļattēls. Šajā stāstā spogulis ir durvis uz citu realitāti un mēs ar savu gozēšanos spoguļa priekšā esam noveduši spogļpasaules iemītniekus līdz izmisumam. Viņiem ir jāpielāgojas mūsu izskatam videi. Un spoguļu kļūst arvien vairāk, tas vairs nav panesams un sākas karš.

„Jack” – stāstiņš par Bas-Lag pasauli, kas iedod mums papildus ieskatu Jack Half-A-Prayer dzīvē, sodā un nāvē. Citi par šo stāstu ir sajūsmā, es viņu vērtētu tikai kā viduvēju.

Kopumā grāmatu vērtēju 8 no 10 balles, nauda zemē nav nomesta. Bija interesanti palasīties stāstus, kas nedaudz aizskāra autora marksista dabu. Gan par Ziemassvētku patentēšanu, gan par bada apkarošanu.

The Passage by Justin Cronin

Kārtējā pāri par septiņsimt lapaspusēm garā novele. Par šo grāmatu uzzināju nejauši no kāda Zvaigznes ABC tvīta, ka šamie šo taisoties izdot. Domāju: paskatīšos tuvāk. Paskatījos un nolēmu iepirkt, sen nekā no vieglās literatūras nebija lasīts.

Grāmatas galvenais varonis ir meitenīte vārdā Amy (domāju ka latviski būtu Eimija). Viņa ar neko īpaši neizceļas, ja nu tikai ar to, ka viņu māte atstājusi pie mūķenēm, un nevienam nav ne jausmas, kas viņa ir. To nolemj izmantot kāds no ASV militāristu zinātniski pētnieciskais institūts, kas viņu pievāc saviem eksperimentiem. Visu laiku viņi eksperimentējuši ar uz nāvi notiesātajiem, nu ir pienācis laiks bērniem.

Eksperiments pēc savas būtības ir pavisam vienkāršs – ar vīrusa palīdzību pārvērst cilvēku nemirstīgā, ātrā un praktiski nenogalināmā būtnē, izveidojot superkareivjus. Tomēr kā jau vienmēr kaut kas noiet greizi, un eksperimenta objekti nokļūst brīvībā, iznīcinot pasauli, kādu to mēs pazīstam.

Grāmatu kritiķi bija salīdzinājuši pat ar Kinga „The Stand”, un tas bija viens no iemesliem, kādēļ es izšķīros par labu tās iegādei. Un ko lai saka – pirmās 250 lapaspuses ir vienkārši labas. Reāli aizrauj gan stāsts, gan personāži. Lasi un priecājies par labu grāmatu. Un tad pēkšņi visi notikumi sāk risināties 90 gadus pēc cilvēces daļējas izzušanas. Personāži pavisam jauni, vide jauna un tu, lasītājs, samulsti. Rodas jautājums, kādēļ man tagad pēkšņi jājūt līdzi šiem pilnīgi svešiem personāžiem? Arī rakstīšanas stils nez kādēļ kļūst sliktāks, un visi notikumi sāk atgādināt pasaku ar daudz laimīgām sakritībām.

Tagad būs daudz spoileru. Tātad šī grāmata faktiski ir par vampīru apokalipsi. Arī šie vampīri pa dienu guļ un pa nakti medī cilvēkus. Deviņus nogalina un desmito piepulcē savam pulkam. Cilvēki ir praktiski iznīcināti un siltasiņu dzīvnieki ar. Lielākā daļa notikumu risinās Kolonijā, kas gaida Armijas atgriešanos, jau gandrīz simts gadus. Izklausās forši! Bet izpildījums diezgan čābīgs, autors nez kādēļ uzskata par vajadzīgu pat otršķirīgiem personāžiem uzskaitīt visus viņa radu rakstus. Tas stāstam neko nedod, jo personāžu apēd vampīri, vai šis nomirst citā nāvē. Kaitina arī triks, vampīri aizvelk kāda brāli, māsu un tas pēkšņi atrodas. Un tā vairākas reizes, nu, ja beigts, tad beigts, kādēļ mākslīgi radīt neticamas situācijas ar atsaukšanu sižetā? Ceļojums uz Vampīru radīšanas laboratoriju gan bija puslīdz normāli aprakstīts, ja izmet ārā augstāk pieminētās lietas, kas praktiski līdz pašām beigām nodrošināja galveno varoņu nemirstību.

Tagad pozitīvās lietas. Neskatoties uz visu augstāk minēto, grāmata lasās ļoti labi, ka jau visas, kur sižetu uz priekšu dzen notiku spraigums. Protams, paiet laiks adaptācijai, kas rodas no kvalitātes krituma, pirmo daļu salīdzinot ar otro. Vampīrus telepātiski kontrolē viņu radītāji jeb Divpadsmit. Tie ir paši pirmie laboratorijas eksperimentu subjekti. Viņi nav tikai dumji asinssūcēji uz beigām var sākt saprast, ka viņi arī cenšas izdzīvot šajā pasaulē. Grāmata viennozīmīgi nevelk līdz „The Stand” līmenim. Drīzāk atgādina kādu no Makkamona apokaliptiskajiem darbiem.

Kopā grāmatu var lasīt dodu 7 no 10 ballēm. Iespējams, izlasīšu arī triloģijas otro grāmatu Ţhe Twelve”, kas iznāks rudenī. Cerams, ka te vampīri vairs negremdēsies savos iepriekšējās dzīves sapņos, bet kooperēsies pret atlikušo cilvēku agresiju.

next posts 1 2 3 previous posts

Navigate / search

… zivis kraulā nepeld …