Railsea by China Miéville

Šis nu ir viens no autoriem, kuru atklāju salīdzinoši nesen, pāris gadus atpakaļ tieši lasot blogus, kas veltīti grāmatām. Tagad viņa darbus izlasu gandrīz jau iznākšanas dienā arī ar šo grāmatu nebija savādāk nopirku līdz tā bija pieejama elektroniskā versijā. Grāmata ir veltīta jauniešu auditorijai, bet es nenobijos un ķēros tik klāt.

Kaut kad sen senos laikos uz pasaules kaut kas nogāja greizi. Debesis ir tik piesārņotas, ka kāpšanai kalnos virs mākoņu līnijas nepieciešami skafandri ar gaisa padevi, jūru nav vispār, toties ir sliežu jūra. Neviens vairs neatminas kādēļ, bet visu zināmo pasauli klāj vilciena sliedes. Pa tām, protams, brauc vilcieni. Tie ir gan kurmju mednieku ar harpūnām un gaļas pārstrādes vagoniem, gan armijas ar artilēriju, gan pirāti, gan tirgotāji. Arī Sliežjūra nav nekāda drošā vieta. Ja vilciens avarēs, tad tevi apēdīs kāds no pazemes iedzīvotājiem. Tas varbūt būs parasts kurmjžurku bariņš, iespējams pats milzu kurmis atnāks apskatīties, kāds kustonis rībina zemi neatrazdamies uz sliedēm. Šajā pasaulē ir daudz dažādu reliģiju, bet spēcīgākā ir tā ar Konduktoru.

Šeit tad arī dzīvo grāmatas galvenais varonis Sham Yes ap Soorap, vilciena “Medes” ārsta palīgs. Vilciens ir standarta kurmjķērāju vilciens. Vilciena kapteinei, kā jau tas pienākas, ir sava filozofija. Balts ziloņkaula krāsas kurmis. Te par filozofijām sauc kapteiņu apsēstības. Gandrīz katram kapteinim ir kāds lopiņš nodarījis pāri, nokodis roku, sakropļojis seju, un to noķert ir katra kapteiņa dzīves mērķis, un tas nozīmēs arī filozofijas realizāciju. Bet nē, šis nav kārtējais “Mobija Dika” variants ar apsēstu kapteini un viņa problēmām. Šis ir stāsts par Šamu, puiku, kurš nemaz negrib būt ārsta palīgs, kur nu vēl ārsts. Viņš patiesībā nemaz īsti nezin, kas viņš grib kļūt. Bet viss izmainās, kad Šams avarējušā vilcienā atrod fotoaparāta atmiņas karti, uz kura redzams tikai viens sliežu ceļš. Tagad viņam ir noslēpums, kuru grib uzzināt visi, pirāti, flote un dārgumu meklētāji.

Nenoliedzami šī nav vienīgā unikālā pasaule, kas radusies autora iztēlē, tomēr tās ir tik dažādas, ka rodas jautājums, kad viņam tās izbeigsies? Pagaidām izskatās, ka nekad. Stāstu var lasīt kā labu piedzīvojumu. Var lasīt kā pasaules aprakstu, kurā absurdais tiek pieņemts par patiesību. Var lasīt kā pamācību, kur var novest lielo korporāciju alkatība. Var lasīt kā vienkārši labu grāmatu. Ja kāds pavelkas uz varoņu rakstura un dzīves rūdījuma attīstību, tad šeit šāda lieta ir maz sastopama. Personāži nav neko dziļi vai detalizēti, visu sižetu darbina esošā situācija un emocijas. Toties pasaule ir uzbūvēta izcili, absurdi bet izcili.

Šī viennozīmīgi ir viena no labākajām grāmatām, kur man šogad nācies lasīt un lieku 10 no 10 ballēm. Cerams, ka reiz tā tiks izdota arī latviešu valodā.

Old Man’s War by John Scalzi

Šo grāmatu nolēmu izlasīt pavisam vienkārša iemesla dēļ. Amazone man ar viņu uzbāzās vairākus mēnešus. Varētu teikt, ka esmu reklāmas upuris. Lai vai kā, pirms grāmatu iegādāt salasījos daudz un dažādus labu vārdus par to un ideju vispār. No aprakstiem sapratu, ka šis ir kaut kas līdzīgs Robert A. Heinlein “ Starship troopers”.

Grāmatas galvenais varonis Jhon Perry ir 75 gadus vecs zemes iedzīvotājs. Dzīvo, cik var noprast, pēc vienas netieša teikuma, viņš divdesmit otrā gadsimta beigās. Zeme nebūt vairs nav kosmiskās impērijas citadele, tā drīzāk ir karantīnas zona. Ja kāds grib, viņš var aizceļot uz citām planētām, bet atpakaļ viņš vairs nekad netiks. Visums nebūt nav viesmīlīga vieta saprātīgām būtnēm, rases ir dažādas un visas ekspansīvas. Piemērotas planētas savukārt ir tik, cik viņas ir. Plēšanās sanāk ne pa jokam, te pa priekšu šauj un tikai tad uzdod jautājumus. No cilvēces puses šo lietu kontrolē CDF (Colonial Defence Force). Viņi plāno karagājienus, meklē karavīrus un nosprauž attīstības virzienus. Uz zemes par CDF biedru var kļūt jebkurš, kas sasniedz 75 gadu vecumu, ir tikai jāparaksta līgums, kas garantē veselības uzlabošanu un minimums divu gadu dienestu. Izdzīvojušie varēs pēc dienesta saņemt savu zemes pleķīti kādā kolonijā un dzīvot laimīgi.

Skaidra lieta, ka uz Zemes nevienam civilajam pat nav ne jausmas par kolonijās notiekošo. Bet tas viņiem netraucē lielā skaitā pieteikties dienestam, to dara arī mūsu galvenais varonis un līdz ar viņu mēs varam iepazīt šo alternative Visumu, kurā viss ir slikti pa lielam un cilvēkiem ir jācīnās par savu vietu zem Galaktikas kodola.

Patiesībā tipisks bojeviks, savā izsmalcinātībā līdz “Enders Game” nepavelk, savukārt “Starship troopers” bija ar daudz ironiski politizētāku pieskaņu. Citādi viss atbilst žanram, kur galvenais varonis ir mazs zobratiņš lielā kara mašīnā. Dara savu darbu, izrāda iniciatīvu un lēnām uzkalpojas. Lai dzīve nebūtu rožu dārzs, laiku pa laikam tiek zaudēti cīņu biedri un kolonijas. No lasītāja puses interesants ir sākums, kur izlasām pasaules reālijas, un beigas, kur notiek reāla karadarbība, un ir skaidri mērķi. Pa vidam jaunā kareivja apmācības kurss ir visai garlaicīga padarīšana. Un šķita nedaudz iestiepta. Pozitīvi, ka galvenais varonis jau nodzīvojis savu mūžu, viņam ir dzīves pieredze, uz kuru laiku pa laikam atbalstīties. Te gan jāpiebilst, ka atskatīšanās notika uz viņa jau mirušo sievu, jo īstenam karavīram, jau ir jākaro nevis jāfilosofē.

Pasaule uzbūvēta visai labi, nav tādas baisās distopijas, visas problēmas ir pārvaramas, neviens nabadzībā badu nemirst. Valdība gan tāda militāra, bet kā gan impēriju citādi vadīsi. Izbrīna vienīgi tas, ka daži citplanētieši mīl našķoties ar cilvēku gaļu. Vai tad nu viņi nezina, ka katrā vietā ir savs unikāls mikroelementu sastāvs un neadaptēts organisms ēdot tādu paiku var mirt no saindēšanās. Arī Koloniālās pārvaldes finansējuma avoti nebija pilnībā skaidri, bet tas tā sīkumi. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm.

The Dying Earth by Jack Vance

Iepirku tomēr oriģinālo darbu, uz kura tika balstīts iepriekš lasītais stāstu krājums. Gribējās tomēr uzzināt, kāda tad ir tā oriģinālā autora pasaule, un cik daudz stāstu rakstnieki ir paši piedomājuši klāt.

Šī grāmatiņa sastāv no sešiem stāstiem, kur katrs vēsta par kādu izcilu mirstošās Zemes personību. Darbība noris miljoniem gadu tālā nākotnē. Nekas vairs nav tāds kā mūsdienās. Cilvēku rasi ir daļēji aizceļojusi uz zvaigznēm, daļēji izmirusi. Vietā ir nākuši dažādi citi radījumi, kuriem cilvēki lielākoties ir tikai pārtikas avots. Ir palikuši pāris burvji, kas ir praktiski nemirstīgi, tomēr arī viņi glabā tikai niecīgas kripatas no seno gudrībām. Viņiem ir tikai viens pasaules centra viņi paši. Pārējie ir tikai instrumenti viņu ceļā uz absolūtu varenību.

Neteiksim, ka grāmata būtu ar drausmīgi dziļu domu, tāda viegla fantastika, ar ieskicētiem personāžiem, kuriem galvenais ir kāds mērķis. Arī dabas apraksti nav nemaz tik izcili kā no recenzijām varētu noprast. Kalni ir veci, tundras aukstas, vecas pilsētas sabirzušas, tomēr vietām saglabājušas atbalsis no iepriekšējās varenības, dēmonu alas smird, ezeri kristāldzidri. No sieviešiem dominē arhetips ar melniem vai zeltainiem matiem un obligāti zelta krāsas acīm. Pārējais ir maznozīmīgi.

Pati pasaule gan savulaik noteikti bija novatoriska un balstās uz apgalvojumu, ka pietiekami attīstītu tehnoloģiju nezinātājam ir grūti atšķirt no maģijas. Tādēļ jau autors ļauj pasaulē valdīt burvjiem, kas daļu no šīm tehnoloģijām ir saglabājuši. Pasaulē vienkopus ir sabāztas diezgan daudz dažādi radījumi un ieviestas papildus dimensijas, kas rada bažas par Zemes ekosistēmu, bet dod pozitīvu pienesumu saturam.

Salīdzinot oriģinālu ar stāstu krājumu nākas secināt, ka daļa no autoriem lāga nemaz šo darbi lasījuši nav vai arī to ir darījuši tik sen, ka lāga nav mācējuši savos stāstos iepīt oriģinālas pasaules iedzīvotājus un ģeogrāfiju.

Domāju, ka piecdesmitajos gados grāmata noteikti bija reāls dižpārdoklis un pilna ar novitātēm fantasy žanrā. Grāmata nav peļama lasās ātri, un ir interesanti lieku 8 no 10 ballēm. Tā kā ciklā ir vēl kādas pāris grāmatas iespējams izlasīšu arī tās.

Do Androids Dream of Electric Sheep? by Philip K. Dick

Pirms došanās atvaļinājumā, ielādēju savā elasīklī veselu kaudzi ar grāmatām, kas dažādās zinātniskās fantastikas topos bija atzītas par labām esam. Šīs grāmatas nosaukums gandrīz visos topos vīdēja pašos augšgalos. Skaidra lieta, ka tā ir tīra manta.

Kārtējais variants par pēc atomkara zemi, varētu pat teikt, tāds post-apokaliptisks gabals. Uz Zemes praktiski nav palikuši iedzīvotāji, lielākā daļa ir emigrējusi uz citām planētām un tiek veikta aktīva propoganda, lai arī visi palikušie pamestu radioaktīvo Zemi. Tomēr ne visiem tā liekas laba doma, un ir saujiņa palicēju, kas apmetušies kādreizējo megapoļu centros un mēģina uzturēt zināmas civilizācijas pazīmes. Uz zemes biosfēra ir praktiski iznīcināta, un visiem cilvēkiem ir sapnis – īsts dzīvs mājdzīvnieks. Diemžēl īsta aita maksā veselu bagātību un ne katrs to var atļauties, mājdzīvnieks nozīmē statusu sabiedrībā. Tādēļ nabagākie tos aizvieto ar biorobotiem, kas nemaz neatšķiras no īstajiem dzīvniekiem.

Grāmatas galvenais varonis Riks Dekards ir galvu mednieks. Viņa darbs ir identificēt androīdus un atlaist (nogalināt) tos. Androīds tīri juridiski nevar atrasties uz Zemes nevienam nepiederošs un dzīvot savu dzīvi. Patiesībā jau viņi arī ir noziedznieki, jo lai nokļūtu uz zemes viņiem ir jāatbrīvojas no sava saimnieka, jānolaupa kosmosa kuģis un tas nenotiek bez slepkavībām. Šiem androīdiem nekas nav zināms par trīs robotikas likumiem un viņus no cilvēkiem var atšķirt tikai ar psiholoģijas testu palīdzību, novērtējot to emocionālo reakciju uz uzdotajiem jautājumiem. Rikam ir elektriskā aita, bet ja viss izdosies un viņš iznīcinās sešu bēguļojošu androīdu grupu, tad iespējams viņam sanāks nauda īstam dzīvniekam.

Darbs tiešām ir labs, nedaudz vecmodīgs, bet labs. Autors vairāk nodarbojas ar galvenā varoņa attīstīšanu nevis nākotnes vīzijām. Diezgan tiek apskatītas morāla rakstura jautājumi, vai mākslīgais intelekts ir cilvēcīgs, vai viņus var tā vienkārši nogalināt, varbūt viņi ir pilntiesīgi sabiedrības locekļi, vai androīdu ir iespējams mīlēt? Tad nu galvenais varonis nododas pārdomām, kas ir cilvēks un kas ir androīds, paranoiski saskata androīdus citos cilvēkos un mēģina nopelnīt naudu iztikai.

Kopumā grāmatu vērtēju 9 no 10 ballēm, domāju, ka savulaik būs bijis labs pretstats Azimova superracionālajiem un labsirdīgajiem robotiem. Grāmatu var lasīt pat neieslēdzot garastāvokļa ģeneratoru.

Oryx and Crake by Margaret Atwood

Nesen lasīju grāmatu par Britu Karaliskās Biedrības vēsturi, kur daudzus stāstiņus bija sarakstījuši dažādi autori. Un viena no autorēm M.Atwood mani ieinteresēja ar savu pasniegšanas stilu. Tad nu nolēmu pārmaiņas pēc izlasīt kādu no viņas grāmatām. Palasījies anotācijas, nolēmu, ka šī būs tieši tā, kas man vajadzīga.

Galvenais vēstītājs mums ir personāžs vārdā Snowman. Jeb mūsu mēlē Sniegavīrs. Viņš ir, iespējams, pēdējais dzīvai cilvēks uz zemes. Un tikai viņš vienīgais zina, kā tas viss patiesībā notika. Viņa bērnība ir pagājusi mūsu nākotnē. Nākotne ir tipiska distopija (tas ir tā – cilvēce ir spērusi lielus soļus attīstībā, pat nav paspējusi sevi iznīcināt, tomēr lielākā daļa no cilvēkiem dzīvo totālā nabadzībā un piesārņotā vidē. Īsāk, nākotne, kurā tu nevēlētos dzīvot.) zemē reāli valda lielas megakorporācijas, kuru darbinieku pasaule būtiski atšķirās no pārējo zemes iemītnieku pasaules. Mūsu varonim ir paveicies, viņš ir piedzimis biezo galā. Tā nu grāmata mums vēsta par Sniegavīra dzīvi, bērnību, vecākiem, skolas gadiem un karjeru un par to, kas ir Crake un Oryx.

Jaunajā pasaulē pēc cilvēkiem galvenie ir Kreikeri (Crake radītie bioorganismi) un Snowman patiesībā ir tāds kā Crake pravietis, kas šiem jaunajiem cilvēkiem māca Crake ceļus. Oryx savukārt ir visas pārējās dzīvās dabas pavēlniece, un tad uz šīs mitoloģijas balstās pašu Kreikeru eksistence un arī viņa pravieša.

Neteiksim , ka grāmatas sižeta līnija būtu kaut kas unikāls. Grāmatās, kuras es lasu, šāda līnija par globālo apokalipsi ir katrā divdesmitajā, atšķiras tikai kā un tie radījumi, kas pēc tam skraida apkārt. Tomēr šai grāmatai piemita viena laba lieta, personāži ir labi nostrādāti, grāmatas beigās lasītājs zin tikpat daudz par Snowman kā viņš pats. Šī apraksta tapšanas brīdī ir jau pagājusi vesela nedēļa kopš grāmatas izlasīšanas, un es joprojām atceros gan varoņu vārdus, gan notikumu secību. Tas nozīmē, ka grāmata mani patiešām ir aizķērusi. Un tas gadās visai reti.

Kopumā grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, varēja, jau autore atļaut savam galvenajam varonim pasirot pa pēcapokaliptisko Zemi nedaudz vairāk un uzrakstīt grāmatu ar reālu noslēgumu. Citādi tagad sanāk man būs jālasa „The Year of the Flood” , lai saprastu kāt ad viss tur beidzās. Grāmata ir izlasīšanas vērta, iespējams, ka pat to pārlasīšu pēc kādiem gadiem desmit.

Stories: All-New Tales by Neil Gaiman and Al Sarrantonio

Šo grāmatiņu pirku visai ilgi. Dažreiz tā atradās manā pirkumu grozā, pāris reizes tā tika no turienes izmesta. Pirmo reizi, jo atklāju, ka grāmata nemaz nav tikai Neil Gaiman stāstu krājums, bet gan dažādu autoru stāstiņu apkopojums. Citu reizi pēc negatīvas recenzijas izlasīšanas. Tomēr beigu beigās grāmata nopirkās, jo izlēmu, ja jau varu lasīt krievu brīnumus, tad kamdēļ man novērsties no Rietumu autoriem.

Pašas grāmatas sastādītāji apgalvo, ka stāsti esot izvēlēti pēc vienkāršas metodes – stāstam jābūt tādam, ka cilvēks to lasot katru lapaspusi pāršķirot uz nākamo domātu – kas būs tālāk. Skaidra lieta, ka nav iespējams salasīt pārdesmit stāstu, kuri visi spētu izraisīt šādu interesi jebkuram cilvēkam.

Manuprāt, labākie stāsti, kas atbilda sastādītāju uzstādījumiem ir sekojošie:

„Blood” Roddy Doyle – stāsts par kādu vīrieti, kuram uznāk apsēstība ar asinīm. Viņam pēkšņi ne no kā rodas vēlme dzert asinis.

„Wildfire in Manhattan” Joanne Harris – Ragnaroks jau sen ir noticis, mēs tikai to vairs neatceramies, tomēr pēdējā cīņa nebūt vēl nav izcīnīta. Vilki joprojām nav aprijuši Sauli un Mēnesi, kas izrādās dzīvo mūsdienu Manhetenā. Izdzīvojuši arī vēl pāris dievi.

„The Truth Is a Cave in the Black Mountains” Neil Gaiman – tipisks Gaiman darbs. Tāda melnā pasaka, labākajās brāļu Grimmu tradīcijās. Stāsts par kādu punduri, mazu un sparīgu, kurš dodas uz kādu alu Melnajos kalnos, lai, iespējams, kļūtu bagāts. Viņam ir vajadzīgs tikai pavadonis, kas tur jau reiz ir bijis. Abi dodas uz šo alu, tomēr mērķi viņiem nebūt nav tie, kuri mums tiek pasniegti stāsta sākumā.

„Goblin Lake” Michael Swanwick – tāds reformācijas laiku Marix. Ko izvēlēties? Laisku dzīvi izdomātā pasaulē, jeb tomēr skarbo realitāti.

The Therapist” Jeffery Deaver – Kādēļ cilvēki slepkavo viens otru? Kādēļ sāpina cits citu? To zina tikai daži cilvēki. Vainīgi ir nemes – cilvēku emociju parazīti, kas uzjundī tajos primitīvismu un tieksmi uz vardarbību. Tādēļ ir terapeiti, kas ir profesionāli un iznīcina nemes.

„The Cult of the Nose” Al Sarrantonio – katru reizi, kad pasaulē notiek masu slepkavības, genocīds, mēris vai nelaime. Šo notikumu tuvumā vienmēr ir cilvēki ar Knābjiem (domāju, knābji ir domāti tiek kādus agrāk, ārsti valkāja mēra laikos, piebāztus ar garšvielām, lai nomāktu slimību izgarojumus). No viduslaiku arhetipa izveidota spēcīga konspirāciju teorija vai varbūt jukuša cilvēka fantāzija.

„The Devil on the Staircase” Joe Hill – te pat teksts iekārtots kāpņu formā. Stāsts par kādu Scull Scale mūrnieka dēla likteni. Stāsts par to, ka pa dažām kāpnēm labāk ir uz leju nedoties. Tā tu vari nokļūt līdz pat Ellei. Un pat, ja tu tiec no Elles ārā, tas nav iespējams, nepaņemot līdzi dāvanu. Ļoti interesants stāstiņš par meliem un cilvēku vājībām.

Grāmatā bija arī pāris stāsti, kurus pēc trešās lapaspuses nemaz tālāk nelasīju. Tādi neinteresanti. Citus izlasīju un nedaudz vīlos, daži bija standarta žanrā ieturēti – vampīri, nākotnes distopija dienasgrāmatas veidā, dīvaini maniaki. Gan jau, ka arī šiem stāstiem ir savs lasītājs. Es labākos stāstus izvēlējos pēc principa, ja es stāstu atceros divas nedēļas pēc grāmatas izlasīšanas, tad stāsts nenoliedzami ir labs. Ja izlasot nosaukumu es uzreiz nevaru atcerēties par ko tur bija, tad piedodiet, laikam tas nav atcerēšanās vērts.

Kopā grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Katrs fantāziju cienītājs atradīs sev ko piemērotu.

Мир фантастики 2010. Зона высадки

Tā kā labu laiku biju pametis novārtā zinātniskās fantastikas žanru, bet tad, ieraudzījis šo grāmatu, nolēmu apskatīties, kādi tad tagad skaitās labākie jaunie stāsti. Jāatzīmē, ka šajā stāstu krājumā iekļautie stāstiņi ir tā vai citādi saistīti ar citplanētiešiem.

Pirmais, kas krīt acīs, ir pazuduši agrāko laiku fantastu mierīgie citplanētieši, kas nes savas zināšanas pa Visumu, mācot jaunās rases un dibinot Starpgalaktiskās kopienas. Šajā stāstu krājumā ar pāris izņēmumiem, ksenofobi ir visi – gan zemes iedzīvotāji, gan paši citplanētieši. Šī ksenofobija variē no stāsta uz stāstu, sākot ar atklātu genocīdu un beidzot ar nelielu pagrūstīšanos.

Arī Zemes iedzīvotāju nākotni nenosauksi par ziedošu. Planēta ir pārapdzīvota, citplanētiešu iekarota, lielo koncernu pārņemta. Vienu vārdu sakot distopija, kur katrs sitas pa dzīvi, kā māk. Arī no citplanētiešu viedokļa Zemes iedzīvotāji nav nekāda dāvana, citi viņu sauc par kosmosa parazītiem, kas jāiznīcina, citur viņi ir resursu sagrābēji, citur vienkārši iekarotāji. Šad tad Zemes iedzīvotāji saskaras ar kādu sērgu, kas atstāta mantojumā no attīstītākām civilizācijām, bet varbūt pašiem.

Šādiem stāstiņiem ir liela priekšrocība, pat ja viņš nav diez ko izdevies, tas ir pārāk īss, lai tev viņš apniktu. Manuprāt, labākie stāstiņi šajā krājumā ir “Пыль” – dīvains vīruss pārņemt tālu zemes koloniju, “Нелегалы” – par nelegālajiem migrantiem kosmosa ērā un viņu piedzīvojumiem kosmosā, “Тест на разумность” – tāds humoristisks stāstiņš par citplanētiešiem bruņrupučiem, kas nez kādēļ mēģina iznīcināt Zemes iedzīvotājus pa tīro, “Нештатная ситуация” – kas notiek, ja kosmosa izlūki nosēžas uz planētas, kurā valda maģija, telepātija un feodālā kopiena, “Каратели Пьяного Поля” – citplanētieši alkoholiķi Krievijā Revolūcijas laikos.

Kopumā grāmatai var droši likt 8 no 10 ballēm. Reāli sliktu stāstu nav, visi ir lasāmi. Pašam grāmata izlasījās ļoti ātri, bija pat žēl, ka stāstiņi beidzas, skaidra lieta, nekādi jaunie Šekliji un Harrisoni te neatradās, bet pieklājīgi uzrakstīts.

Cold Cash War by Robert Asprin

Asprins ir viens no maniem iecienītākajiem fantasy un zinātniskās fantastikas autoriem. Man patīk veids, kā viņš caur ironiju pasniedz dzīvi, pasmejas par cilvēkam „svarīgām” lietām. Šo darbu kaut kādu iemeslu dēļ biju palaidis garām un nebiju vēl lasījis, un tas, neskatoties uz faktu, ka darbs iznācis jau 1977. gadā. Tad nu kārtējā „nezinu, ko lai lasu” periodā nolēmu izlasīt.

Stāsta darbība norisinās nākotnē. Nākotne nav visai tālu no tā paša 1977. gada. Pasauli kontrolē megakorporācijas. Šīs septiņas korporācijas ir monopolizējušas noteiktas industrijas un savā starpā cīnās, lai iegūtu lielāku kumosu. Nacionālās valstis ir bezspēcīgas korporāciju priekšā, ja nu vienīgi K-bloks jeb komunistiskā bloka valstis. Korporācijām patiesībā rūp tikai pāris lietas, izmaksu samazināšana, sabiedriskais viedoklis un trešo pušu neiejaukšanās viņu darbībā.

Lasītājs visu šo nākotni redz no algotņa, informācijas analītiķa, korporāciju starpnieka un korporāciju menedžera skatpunktiem. Neviens no šiem cilvēkiem nav tik naivs, lai cīnītos pret pastāvošo kārtību, viņus interesē pašu karjera un kabata. Korporācijas ir uzsākušas savstarpēju karu, lai valdība par to neuzzinātu, tās ir vienojušās par pāris noteikumiem. Karš risinās Brazīlijas džungļos, lai samazinātu izmaksas, karots tiek „killsuite” (tas ir apģērbs, kurš reģistrējot nosacītu trāpījumu, paralizē karavīru uz pusstundu), arī munīcija ir nosacīta, tikai jāpierāda, ka postījumus varēja reāli izdarīt. Viss ir pa lēto, materiālie resursi netiek tērēti, karavīri otrā dienā ir atpakaļ ierindā, tikai valdība pinas pa kājām.

Grāmatu īsumā var raksturot kā tipisku variāciju par distopijas tēmu. Pasaulē dzinējspēks ir karš un nauda, cilvēkiem tiek nodrošināts minimums, lai nebuntotos un viss. Jāatzīmē, ka nekāds šedevrs šis darbs nebija, lasīt var un šādas tādas lietas šķiet interesantas. Piemēram, informācijas analītiķa ofisa apraksts, spiegošanas tehnoloģijas utt. Kopumā lieku 9 no 10 ballēm, lai ar nekas īpašs tomēr labāks par mūsdienu „meinstrīmu”.

next posts 1 2 3

Navigate / search

… zivis kraulā nepeld …