Nupat nupat izlasīju šo autoru grāmatu Ar “Džū” pāri Atlantijas okeānam un nolēmu, ka nav vērts stiept gumiju, uzreiz lasīšu arī nākamos viņu piedzīvojumus. Tādēļ šoreiz nākamā “Piedzīvojumi. Fantastikas. Ceļojumi.” projekta grāmata man problēmas neradīja.

Bulgāru ceļotāju otrā grāmata par viņu braucienu glābšanas laivā ar buru pāri Klusajam okeānam no Peru līdz Fidži salām, pa ceļam apmeklējot Taiti un Rietumsamoa. Šajā ekspedīcijā, kuru abi laulātie draugi veica simt četrdesmit dienās, tika izpildīta plaša pētījumu programma, piemēram, kādas iespējas ir izglābties kuģa bojāejā cietušiem tālu no krasta, u. c.

Rakstīšanas stils autoriem nav mainījies, rakstītais ir uz dienasgrāmatu bāzes, kas pēc tam izvērsta plašākos teikumos un pārdomās par to, kas nemaz nenotika ceļojuma laikā, bet darīts pirms un pēc tam. Šoreiz viņi gan ir izvēlējušies nelikt klāt datumus, un tādēļ viss ceļojuma apraksts ir gara epizožu virkne. Arī tas vēl nebūtu nekas traks, bet uz grāmatas iekšvāka ir uzzīmēta karte ar datumiem. Pie tam tādiem, kas nekādi netiek pieminēti pašā grāmatā. Bet tā ir vairāk piekasīšanās. Visādi citādi autori ir uzlabojuši savu rakstīšanas stilu un piedzīvojumi raisa patiesu interesi.

Vispār jau šādi ceļojumi septiņdesmitajos bija īsts varoņdarbs, laikā, kad visiem kabatās nebija GPS uztvērējs, koordinātes nācās noteikt pēc sentēvu metodēm ar sekstantu un Rolex hronometru. Šāda lieta mazā laiviņā bija īsts sasniegums, un spēja laivu vadīt uz noteiktu mērķi arī ir vērā ņemams sasniegums. Es te nemaz nerunāju par salauztu stūri un nolauztu mastu. Tiešām var tikai pabrīnīties par abu kuģotāju uzņēmību.

Viņi paši savu motivāciju pamato ar saviem planktona pētījumiem. Sak, nākotnē glābšanas laivas aprīkojot ar planktonu ķeramajiem tīkliem, ar tādām uzpariktēm aprīkotas laivas varētu nodrošināt katastrofā cietušos ar pietiekošu kaloriju un mikroelementu devu, lai noturētu tos pie dzīvības mēnešiem ilgi. Diemžēl viņiem pašiem nākas atzīt, ka planktons garšo pretīgi, grūti atšķirt indigo no ēdamā, un ķeras viņi švaki. Vajag noteiktu laivu ātrumu utt. Ņemšanās ir tik liela, ka viņi labāk izvēlas badoties. Lielāka nozīme ir dalībnieku psiholoģiskajam stāvoklim. Pat pazīstami cilvēki, kas dzīvojuši kopā jau daudzus gadus, ierobežotā telpā un patstāvīgā stresā ātri vien var sākt viens otru ienīst. Tad nu abi dalās ar padomiem, kā izvairīties no konfliktiem, prast turēt muti un nemurkšķēt nevietā. Vispār šķiet, ka sievietes šādiem pasākumiem ir daudz izturīgākas nekā vīrieši. Pārējie zinātniskie pētījumi bija asins un urīna analīžu vākšana un okeāna piesārņojuma novērtēšana.

Grūti jau ir aprakstīt ceļojumu, kurā lielākoties ir ūdens klajums no apvāršņa līdz apvārsnim, tādēļ liela daļa no grāmatas ir veltīta salām, kurās piestāts laiku pa laikam. Jūtama neliela skaudība pret jahtu īpašniekiem, kuriem ir gan ķīlis, gan automātiskā stūres iekārta un duša. Taču viņi paši labi apzinās, kādēļ ir izvēlēta glābšanas laiva, kura vētras laikā ir pakļauta viļņu varai bez nekādām ērtībām. Ūdeni konservēt gan viņi joprojām nav iemācījušies, šoreiz pretīgās garšas vietā viņiem tas bija pilns ar rūsu un arī nedzerams. Būtu labāk sapildījuši plastmasas pudelēs (zinu jau ka tajos laikos PET pudeles nebija izplatītas, tad pat polietilēna maisiņu mazgāja vairākas reizes un gāja uz bodi), daļu jau viņi veda plastmasas kannās.

Grāmatu vērtēju uz stabilām 8 no 10 ballēm. Malači, gan ar savu vērienu un izturību. Iesaku lasīt visiem, kuriem patīk ceļojumu apraksti, kas fano par Bišopu un Heijerdālu, noteikti patiks. Pat šie cilvēki augstu vērtēja Popazovu ģimenes sasniegumus.

PS. Bildes gan tāpat kā pirmajā grāmatā viņiem ir padevušās reti draņķīgas.