Navigate / search

The Elvenbane by Andre Norton

proklatije elfov

Šī ir Halfblood Chronicles cikla pirmā grāmata. Zemi ir iekarojuši elfi, viņi dzīvo ilgi, pieprot maģiju un cilvēki nonākuši vergu lomā. Elfu vienīgie potenciālie ienaidnieki ir drakoni un jaukteņi (tie kas radušies no cilvēkiem un elfiem). Tā kā par drakoniem neviens nav informēts, tad galvenā elfu uzmanība tiek vērsta uz jaukteņu rašanās varbūtības samazināšanu. Bet nu sagadās tā, ka lorda Dyran konkubīne Serina kā reiz pie viena šāda jaukteņa ir tikusi. Meitenīte piedzimst tuksnesī, māte mirst, bērnu savāc drakons (drakone) un nolemj paturēt audzēšanai. Meitenītei tiek dots vārds Lashana, saīsināti Shana un tā nu viņa dzīvo drakonu vidū nemaz nenojauzdama, ka viņa nemaz pati nav drakons. Tomēr pienāk brīdis, kad viņa no drakonu vidus tiek izraidīta un viņai ir jāatgriežas elfu pasaulē.

Ja salīdzina ar standarta fantasy, ko lasu ikdienā, tad jāatzīst valodas ziņā tā ir daudz labāka, tēlu detalizācijā arī. Sižets gan man šķita tāds nedaudz melodramatisks. Patiesībā visam apakšā ir standarta stāsts par pravietojuma piepildīšanos. Drakoni ir izdomājuši leģendu, ka no elfu un cilvēku savienības piedzims cilvēks, kas gāzīs elfu varu uz Zemes. Tad nu triloģijas pirmajā daļā šis pravietojums lēnu garu sāk piepildīties.

Šī ir otrā manis lasītā grāmata, kurā elfi nav attēloti kā labie meža sargi. Šeit elfi ir egoistiski un labi tikai paši pret sevi. Viņiem vērtību nosaka tikai maģiskais potenciāls. Pēc Zemes iekarošanas viņi, lai gan cilvēkus tur īsā pavadā, paši ir ieslīguši dekadencē un stagnācijā. Viņu civilizācijas evolūcija ir apstājusies. Drakoni savukārt aizgājuši pašizolācijā, daži gan nodarbojas ar sīkām riebeklībām, lai pakaitinātu elfus, bet lielākā daļa tomēr ir izvēlējusies nelīst pārāk tālu no savām alām. Arī attieksme pret cilvēka bērnu Šanu viņiem ir dažāda no atklāti naidīgas līdz draudzīgai. Saprātīgākie drakoni atzīst, ka arī viņu civilizāciju ir iegājusi pašapmierinātā stagnācijā, un lielu pārmaiņu gadījumā drakoni tām vairs nebūs gatavi. Tad nu Šana ir tā, kura nes šīs pārmaiņas elfi par to vēl neko nezina, bet drakoni nojauš un mēģina to izmantot savā labā.

Manā skatījumā sižets bija nu nedaudz par melodramatisku, ar to gan es negribētu noniecināt tādas vērtības kā brīvība un ģimene, cīņa pret netaisnību utt. Bet kopumā grāmata ir lasāma un sagādā patīkamu pārmaiņu pēc ilgstošas krievu autoru viduvējas fantastikas lasīšanas. Grāmatai dodu 9 no 10 ballēm.

ВОЙНА НЕВМЕНЯЕМОГО by Юрий Иванович

Voina Nevmenajemava

Kremoniādes piektā grāmata. Izskatās, visa pasaule beidzot būtu gatava dzīvot mierā un saticībā, ja vien pašā pasaules nomalē neatrastos Orda, kuras vadonis ir nolēmis kļūt par visas pasaules valdnieku. Lai plānu vieglāk īstenotu, viņš ir atradis veselas divas Seno kaujas mašīnas, kas lido, šauj pa visu, kas kustas un vispār spēj darīt visu. Protams, ka pārējo saprātīgo būtņu kopienu šāda situācija neapmierina un tādēļ uz Ordu tiek nosūtīta diversantu grupa, kuras uzdevums ir iznīcināt Senos artefaktus.

Tā kā šī jau ir piektā sērija grāmata, tad izlasītā saturs pilnībā atbilda manām ekspektācijām. Autors pasaulīti ir izveidojis pa pirmo. Arī kaujas apraksti izveidoti tīri labi. Joprojām autors nemīl pakļaut savus varoņus briesmām. Vispār labie spēki tiek taupīti ne pa jokam. Kritušo attiecība parasti ir ~1/100 kā minimums. Šad tad jau, protams, kādu nogalina, bet ar mēru. Grāmatai galvenās sižeta līnijas ir vismaz piecas, viņas te pazūd, te atkal parādās, no sākuma tas jauc galvu, bet ar laiku kad piešaujas tas vairs netraucē.

Joprojām nepatīk visas veiksmīgās sakritības. Daļa no galvenajiem tēliem pēkšņi ir mainījusi savas personības iezīmes, cik nu tādas viņiem tur bija, tagad daži diversanti izlūki sāk uzvesties kā mazi bērni un noslēpumus stāsta katram pretimnācējam. Skaidra lieta, ka pretinieks iegūto informāciju ļaunos nolūkos neizmanto. Arī galvenais varonis ir attīstīts spēju ziņā tik tālu, ka pat reāli nav kur tālāk iet, lai tas nesāktu izskatīties smieklīgi. Arī pats fināls izskatās diezgan jocīgs, Kremons mokās ar morāli ētiskiem jautājumiem, kas pēc būtības ir visai dīvaini. Šoreiz gan viss beidzas pilnīgā nenoteiktībā, nē, uzvar jau mūsējie, bet beigas aprautas.

Šo grāmatu lasīt iesaku tikai tiem, kas ir izlasījuši iepriekšējās četras. Ja nebūsi lasījis, tad nekad neiebrauksi, kas tur īsti notiek un kāpēc. Grāmatai dodu 8 no 10 ballēm. Patiesībā ceru, ka iznāks arī sestā grāmata, jo lielākā sižetu līniju daļa palika neatrisinātas.

НЕВМЕНЯЕМЫЙ ДРАКОН by Юрий Иванович

Nevmnenajemij drakon

Burvja Kremona piedzīvojumu ceturtā grāmata. Šoreiz pēc izcilajiem piedzīvojumiem Spegoto, kuriem veltīta iepriekšējā grāmata , Kremons nesēž rokas klēpī salicis, viņš dodas meklēt jaunus. Enormijas burvjiem ir izdevies notvert dzīvu drakonu. Tā kā nevienam nav ne jausmas, kas notiek drakonu valstībā, Kremona apziņa tiek implantēta drakonā un viņš dodas izlūkošanas operācijā.

Grāmatiņā ir viss, kas šim žanram pienākas, dažādas rases (par laimi bez rūķiem un elfiem), senu civilizāciju noslēpumi, artefakti un ļoti spējīgs centrālais personāžs. Grāmatiņas galvenais pluss ir interesantums, visu laiku kaut kas notiek un tas neļauj atslābināt uzmanību.

Tagad par ne tik labām lietām, autors, lai paātrinātu notikumus, inscenē atmiņas zudumu galvenajam varonim uz veselu gadu. Tas man liekas tāds seriāla cienīgs notikums. Drakoni ar cilvēkiem ir karojuši simtiem gadu un, ko domājies, mieru salīgst pāris dienās. Vispār šī tūkstošiem gadu lielā savstarpējā cīņa tiek pārtraukta līdz ar Kremona ierašanos kādā valstī. Šis visu nokārto, ka tiek dzīvots mierā un saticībā. Patlaban izskatās, ka drīz visā Kremona pasaulē valdīs vispārēja laimība un attīstīts sociālisms. Tas tā kā nedaudz norauj ticamības momentu. Un tikai tagad, kad gandrīz visas lielās valstis jau ir apvienojušās, autors izdomā viņām kopēju ienaidnieku. Joprojām kaitina tas, ka galvenajam varonim viss izdodas ļoti viegli.

Kopumā grāmatiņa labāka nekā iepriekšējā, lasīšanai patērēto lauku nenožēloju, bija interesanti 7 no 10 ballēm.

ЗНАМЯ ХИМЕРЫ by Алексей Александров

Znamja Himeri

Kārtējais fantasy gabals, rakstniekam šis acīmredzot ir pirmais darbs, jo nekādas atsauces uz agrākiem veikumiem atrast neizdevās.

Sižets klasiskais – pasaule, kuru apdzīvo elfi, rūķi, goblini, orki, drakoni un ķirzakcilvēki. Šoreiz dominējošā lomā ir elfu rase, kas zem sevis ir pakļāvusi visus pārējos, izņemot drakonus. Galvenais varonis Leklis – nepatiesi elfu „uzmests” karaļdēls cīnās par savu taisnību. Ir jāatgūst respekts, karaļvalsts un jāiznīcina nezināms ienaidnieks, kuru sauc Voron. Galvenais varonis tradicionāli sakomplektē sev uzticamu komandu un sāk cīņu.

Tātad kārtējo reizi apbižots cilvēks cīnās par savu statusu ļaunajā pasaulē. Nekāda sociālā konteksta ar dziļu domu šeit, protams, neatrast, bet kā izklaidējoša lasāmviela ir pašā laikā. Notikumi risinās spraigi. Lasītājam lielais noslēpums par lietu patieso dabu tiek atklāts lēnām un pakāpeniski, un tas kā normālā detektīvā notur uzmanību.

Autoram ir arī izdevies izvairīties no iekšējām pretrunām grāmatā, galvenajam varonim gan šur tur palīdz dažādas nejaušības, tomēr tās nav uzkrītošas un saturu nemaitā. Arī labie un ļaunie tēli nav krasi polarizēti, kur labais ir labs un ļaunais ir ļauns kaut kādā abstraktā izpratnē. Te var būt visādi un katra ļaunums vai labums tiek grāmatas gaitā pamatots – citam tā ir vienkārši alkatība, citam varaskāre. Arī galveno varoni par labo tēlu nenosauksi un tieši tas grāmatu padara interesantu. Protams, varonim ir arī dažas varoņa slimības, pasaules glābšanas sindroms, „es gribu, lai labi ir arī citiem”, „laba mērķa vārdā var upurēt arī citus”. Interesanti, ka arī antagoniskais tēls slimo ar tieši šādām pašām kaitēm.

Kopumā grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Skaidra lieta, ka būs turpinājums, ceru, ka pietiekami drīz tuvākā pusgada laikā, citādi aizmirsīšu par ko tad īsti bija lieta.

Men At Arms by Terry Pratchett

Šī ir otrā grāmata no sērijas, kura tiek veltīta Ankh-Morpork Pilsētas nakts sardzei un tās kapteinim Vaimsam. Pilsētā sāk notikt aizdomīgas slepkavības, sākumā Slepkavu ģildē tiek uzspridzināts purva drakons, tad sāk ciest citu ģilžu locekļi. Tie tiek noslepkavoti izmantojot dīvainu uzparikti, zizli, kurš ož pēc salūtiem. Tad nu Pilsētas Nakts sardze ķeras pie izmeklēšanas. Sardze ir papildināta ar jauniesauktajiem, trolli Detrītu, rūķi un vilkaci.

Kopumā grāmata dod labu ieskatu pilsētas ģildēs un pilsētnieku paražās. Klaunu ģilde par kuru neviens nesmejas viņu joku dēļ, bet tikai tādēļ, ka redz, ka citiem iet vēl grūtāk. Alķīmiķu ģilde, kura gandrīz katru dienu uzspridzina māju, kurā atrodas. Gaļas tirgotāju ģilde, kura ceļ noliktavas nākotnes gaļai. Joki kā vienmēr šajā ciklā ir līmenī un tiešām smieklīgs.

Grāmatiņu vērtēju uz 8 no 10 ballēm.

Citāts:
“– “It could be a torture chamber or a dungeon or a hideous pit or anything!”
– “It’s just a student’s bedroom, sergeant.”
– “You see?””