Ja cilvēks kaut cik interesējas par grimdark fantāziju, tad viņš par šo grāmatu noteikti jau ir dzirdējis. Agrāk vai vēlāk kādā intervijā ar rakstnieku ir lasīts par to, kā viņš no bērna kājas ir bijis šīs grāmatas iedvesmots. Vai arī recenzijās nākas lasīt, kā kāds autors ir stipri ietekmējies no paša Gemmella! Es par šo grāmatu neko nebiju dzirdējis līdz šī gada februārim, kad man viņu piespēlēja Andris. Pēc tam viņa parādījās visur, atsaucēs, podkāstos un internetos. Nespēju izturēt šādu informācijas spiedienu un galu galā grāmatu izlasīju.

Druss – cilvēks Leģenda, ir nolēmis nolikt karoti vientulībā savā kalnu būdā. Taču laiki nav no tiem, kas ļauj veciem vīriem nomirt kalna piekājē. Pēdējam Drenai Impērijas cietoksnim Dros Delnoch uzbrūk Nadir ordas, un nav neviena īsta vīra, kas vadītu aizsardzību. Druss ir pēdējā vīru cerība un viņam kārtējo reizi nākas doties glābt pasauli.

Jā, šī grāmata tiešām ir no tām, kuru lasot nav iespējams nolikt malā. Te ir viens no episkākajiem “last stand” aprakstiem, kuru nācies lasīt. Pāris vīru tūkstoši savā cietoksnī aizstāvas pret pusmiljonu lielu iebrucēju ordu. Viss, kas šķir Drenai Impēriju no Nadiru bandas, ir nieka septiņas sienas. Tas, ka aizstāvji zaudēs, ir skaidrs jau no paša sākuma, taču cerība mirst pēdēj,ā un tāds varonis kā Druss spēj iedvesmot pat gļēvuļus.

No grāmatas varoņiem kaut cik autoram ir izdevies pats Druss, tas ir vecs daudzu kauju veterāns, kuram slava iet pa priekšu, kas ar savu parādīšanos vien spēj motivēt karavīrus. Viņa pieredze ir neaizstājama, taču vecums viņu nav saudzējis, cietokšņa aizstāvība piedāvā viņam pēdējo iespēju atkal paveikt varoņdarbu. Viņu par varoni ir padarījusi dzīve, ja Nadir sen atpakaļ nebūtu nolaupījuši viņa mīļoto, visticamāk Druss būtu palicis par lauksaimnieku. Bet dzīve viņu ir padarījusi par tādu, kas zina katras varonības cenu un līķu kaudzēm, kas slēpjas aiz katras uzvaras. Nedaudz pamaitekļojot, Druss dzīvoja kā varonis un nomira kā varonis.

Pārējie personāži ir pārspīlējums pat šim fantastiskā bojevika žanram. Rak no gļēvuļa kļūst par varoni, kurš spēj aizēnot pašu Druss. Iespējams, ka mīlestība spēj darīt lielas lietas ar cilvēku, bet šis nu bija nedaudz pāri visām robežām. Stāsta gaitā Rak to vien darīja, ka atklāja aizvien jaunas spējas. Viņa mīļotā Virae Dros Delnoch valdnieka meita arī labi prot rīkoties ar zobenu. Taču viņu mīlestības līnijas izvēršana autoram maigi sakot nav sanākusi. Piekritīšu kādam recenzentam, ka pat pornofilmām romantiskā sižeta daļa ir pārdomātāka.

Nākošais klupšanas akmens ir autora nekompetence militāros jautājumos, viņam nav ne mazākās nojausmas par loģistiku un milzu armijas uzturēšanas grūtībām. Jā, vietām viņš runā par apgādi un epidēmijām nometnē, bet tas nudien neatspoguļo patiesās pusmiljonu armijas problēmas. Pasaule ir standarta viduslaiku ar nelielu maģijas piešprici.

Taču vislielākā problēma ir beigas, kur parādās viss autora pieredzes trūkums. Ja visas grāmatas garumā lasītājs tiek lutināts ar negaidītiem notikumu pavērsieniem (deus ex-machina), tad grāmatas beigās no krūmiem tiek izstumts tik daudz klavieru, ka, šķiet, Dros Delnoch atrodas uz to migrācijas ceļa. Var jau saprast, ka tām jābūt episkām, un tajos laikos, kad grāmata tika rakstīta, visu varoņu nāve nebūtu lasītājam īsti pieņemama. Nespēja izdomāt ticamu notikumu pavērsienu autoru vajā arī pārējās grāmatas nodaļās, laikus atrasts karotājmūku ordenis, super artefakts pagrabā, ģenerālis, kurš ir īsts nenoslīpēts briljants un daudzas citas lietas, kas lec ārā no kopējās stāstījuma gaitas.

Ja par visām varītēm grib grāmatā atrast kādu vēstījumu, tad te būs rodams standarta klāsts, kas aizrauj lasītājus jau no Termopilu kaujas laikiem. Pašaizliedzība, varonība, drosme un pašuzupurēšanās, katram cilvēkam iekšā ir bišķi tieksme uz suicīdu, un tādēļ uz tādām viņš droši pavelkas. Taču nekādas dziļās filosofijas te neatradīs, galvenajiem varoņiem katastrofāli trūkst ķēriena lietderīgi izmantot likteņa dotās iespējas. Viņi aprobežojas ar bruņniecisku dižošanos vien, kamēr nadiru pabiras ir gatavi izmantot visus līdzekļus, lai uzvarētu kaujā.

Lieku 6 no 10 ballēm, tikai aiz cieņas pret klasiku. Izlasās labi, taču sižets steidz atķeksēt visas žanra klišejas pat neiespringstot uz izpildes kvalitāti. Noteikti sērijas turpinājumus nelasīšu. Tas, ka daudzi saskata vēlāku rakstnieku ietekmēšanos no šī darba, visticamāk ir tīrā sakritība, jo autors, kā jau minēju, uzsit pa visiem žanra pamatelementiem.