Par šīs grāmatas lasīšanu – nelasīšanu domāju diezgan ilgi. Tam ir vairāki iemesli, un galvenais ir bailes uzsākt lasīt kārtējo grāmatu sēriju. Gadījumā, ja man šī grāmata iepatiktos, es riskētu ar iespēju dabūt izlasāmo grāmatu sarakstā vēl papildus piecas grāmatas no Džeka Hovarda cikla. Bet piedzīvojumi un arheoloģija nav tā lieta, kurai es varu vienaldzīgi paiet garām, vismaz kopš brīža, kad bērnībā izlasīju „Kad saule bija dievs”. Ar Zvaigznes ABC starpniecību tiku pie „Trojas maskas” un, nedaudz pamarinējis grāmatu plauktā, ķēros pie tās lasīšanas.

Grāmatas galvenais varonis Džeks Hovards ir pasaulē atzīts arheologs un dārgumu meklētājs. Nē, viņš neko neizlaupa, viss notiek godīgi. Tikai ir viena nelaime, lai ko Džeks uzietu, vienmēr atrodas konkurenti, kas vēlas atradumu pievākt sev. Šoreiz Džeks ir devies uz Troju, lai izpētītu kādu senu kuģa vraku, kas, iespējams, ir bijis paša Agamemnona flotes kuģis. Šlīmanis nebūt nav pavēstījis pasaulei par visiem saviem atklājumiem un to patieso nozīmi. Un arī tagad atklājumi aizskar kādas slepenas organizācijas intereses.

Var jau teikt, ka jebkura grāmata, kas sarakstīta pēc receptes, seni noslēpumi, aprakti dārgumi un slepenas brālības, ir nolemta panākumiem. Tomēr no lielā piedāvājuma tikai dažas spēj izsisties līdz dižpārdoklim, jo ir vēl nepieciešams spraigs sižets, sakarīga konspirācija un noslēpums, kuru uzreiz neatminēt. Šī grāmata sevī ietver visas iepriekšminētās komponentes un piedāvā lasītājam tieši to, ko viņš vēlas no žanra. Labu izklaidi, nedaudz erudīcijas (te nedaudz jāzina par Trojas karu un Iliādu), patiesus faktus sajauktus ar izdomājumiem un drosmīgas teorijas.

Tā kā autors ir arheologs, tad arheoloģijas daļa viņam ir sanākusi ļoti laba. Arī ar piedzīvojumiem viss kārtībā, ļaunie ir ļauni un labie ar nav pārāk cimperlīgi metožu izvēlē. Džeks ir tipisks žanra pārstāvis, gudrs, pārticis un fiziski attīstīts. Nav tādas problēmas, ar kuru viņš nespētu tikt galā. Grāmatas varoņi nevarētu lepoties ar dziļu iekšējo pasauli, viņi ir rīcības cilvēki. Tas gan radīja man zināmas grūtības izvēlēties kādu, kuram just līdzi un vispār iesaistīties notiekošajā. Par lielo noslēpumu – tas, manuprāt, bija pārāk metaforisks un globāls, lai es to spētu uztvert personiski.

Patika, ka grāmatas beigās autors godīgi uzrakstīja, kas ir īstenība un kas izdomāts. Tas nenoliedzami ir pozitīvi, jo cilvēki, kas reti lasa grāmatas bieži vien uzskata, ka grāmatās rakstītais vienmēr ir patiesība. Sanāks vēl tāpat kā ar Dena Brauna darbiem.

Kopumā laba lasāmviela izklaidei. Izlasās vienā piegājienā. Tā kā daļa grāmatas veltīta zemūdens arheoloģijai, iespējams, nebūtu nācis par sliktu, ja tulkotājs būtu pielicis šādas tādas zemsvītras piezīmes. Tad varbūt arī viņam pašam seismoloģijai veltītās rindkopas būtu bijušas saprotamākas un ne tik burtiski pārtulkotas. Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Atšķirībā no Klaiva Kaslera grāmatām te varoņi ir nedaudz reālāki un neraujas uz pārcilvēciskiem varoņdarbiem.