23. septembris (Dženova – Florence)

Pa nakti gulēšana nav diez ko jauka, man trūkst gaisa. Ja ieslēdz kondicionieri, tad gaiss it kā ir, bet tad ir auksti, un tā draņķa aparāta dūkšana man traucē gulēt. Ja aparātu izslēdz, tad istabā ātri iztērējas skābeklis. Ja atver logu, tad traucē pilsētas trokšņi un kļūst drēgns. Kaut kāds vājprāts – visu nakti pavadīju izvērtējot savas prioritātes, dalot laiku starp miegu, kondicionieri un svaigu gaisu. Lai kā tur arī nebūtu, no rīta biju diezgan labi izgulējies.

Brokastīs ierodamies laicīgi. Uzraksts ēdamtelpā mums paziņo, ka viens karstais dzēriens ir par brīvu, super, vismaz viena kapeja par velti būs. Rijamais ir visnotaļ nabadzīgs un piedāvājums nav īsti manai gaumei. Bet kaut kādas zaptsmaizes  sasmērēju, un lai ar kruasāni bija izlikti uz skaita, viss bija kārtībā. Ēdot ievērtēju interjeru, nekā īpaša, ja neskaita to, ka novērošanas kameras ekrāns iebūvēts mīkstās govs rotaļlietas vēderā. Kad esam iestiprinājušies, tad izejam ievērtēt viesnīcas piedāvāto āra terasi. Tā paver skatu uz ļoti šauru iekšpagalmu, dažiem jumtiem un daudz dažādiem lūžņiem. Šķiet, viesnīcas izklaides iespējas esam izsmēluši un varam doties prom.

Uz staciju mums jāiet tādēļ, lai nopirktu biļetes uz Florenci. Teorētiski to būtu varējuši izdarīt jau vakar, taču nez kādēļ nolēmām, ka pastaiga no rīta būs laba ideja. Vispār jau ir arī, jo akvārijs vēl ir ciet, un mums kā reiz ir laiks blandīties. Stāvēju pie itāļu dzelzceļa biļešu automāta un domāju, un kādēļ Latvijā nevarētu ieviest šādu sistēmu, kuram vajadzīgas visas tās n-tās kases. Uzliktu pāris šādus aparātus, un miers mājās. Iepērkam biļetes, vispār jau priekš Latvijas standartiem tās ir padārgas, un dodamies uz Akvāriju.

Dženovas akvārijs skaitās viens no krutākajiem Eiropā. Vispār tādi skaitās praktiski visi akvāriji, uz kuriem esmu gājis, bet nu šis esot īpaši labs. Viņam esot atsevišķs baseins delfīniem. Uz akvāriju dodamies pa promenādi, tur jau vietējais bizness ir izlicis savu mantu. Par laimi cilvēki nav no uzbāzīgākajiem un mierīgi stāv pie sava deķa apkrauta ar somiņām, makiem, saulesbrillēm un citiem bižutērijas elementiem. Esam gandrīz precīzi laikā pie kases, līdz atvēršanai jādirn vien kādas piecas minūtes. Tiekam pie biļetes un dodamies uz ēkas pusi.

Protams, ka tūlīt piesienas viens izpalīdzīgs afroafrikānis, kas mums parādīšot ceļu un pie reizes pārdos atslēgu piekariņu, Maija viņu atšuj. Neesam jau akli, tas akvārija uzraksts ir redzams no puspilsētas. Tā kā ir agrs rīts un cilvēku nav daudz, nav arī īsti sezona, nav ne rindu nekā, speries vien iekšā un sāc pētīt jūras dzīļu iemītniekus.

Ko lai saka, akvārijs nudien ir līmenī, te var redzēt gan koraļļu rifus, gan pingvīnus, gan medūzas. Ja vēlies, var paglaudīt raju. Vienai rajai pat bija aizkritis širmis, un viņa nodemonstrēja, kā var peldēt uz muguras. Gar storēm gan neļauj grābstīties, tām nez kādēļ var ievazāt mikrobus, laikam jau vājākas par rajām. Pie koraļļu rifa akvārija acīmredzot notiek inventarizācija. Darbinieki ar norūpētu ģīmi snaikstās gar akvāriju un mēģina kaut ko atrast. Pie sevis smejos “Pazudis Nemo”. Bet nē klaunzivis visas ir vietā, to ir tik daudz, ka kādas pazušanu būtu grūti atrast. Vispār koraļļu simulācija bija viens no labākajiem akvārijiem, zivteles žiperīgas krāsainas. Tiešām būs žēl, kad uz zemes pēc divdesmit pieciem gadiem koraļļu rifi aizies nebūtībā. Pēdējo reizi kad tas notika, viņiem vajadzēja pāris miljonus gadu, lai atspirgtu.

Pingvīnu burziņa vērošana arī ir viena interesanta lieta, regulāri kāds no viņiem ienirst un kaut ko meklē, tad izlec ārā un žāvē paduses. Kad uzrodas kopējs, tad visi nolemj, ka ir pienācis svaigo brētliņu laiks un cerīgi sastājas. Diemžēl kopējs nodarbojas ar guano tīrīšanu nevis ar barošanu.

Kad puse no ekspozīcijas ir apskatīta, tiek piedāvāta iespēja iziet ārā un palūkoties uz ostu. Osta kā jau osta, galvenais apskates objekts pietauvotais kruīza kuģis augstāks par visiem Dženovas zvanu torņiem un ietilpīgāks par vecpilsētu.

Beigās ir palicis tikai delfīnu akvārijs. Uzreiz jāsaka, man paliek žēl šo zīdītāju, viņi iespundēti lai ar lielā akvārijā, tomēr tas nav nekas tāds, kas aizvietotu viņiem dabisku vidi. Akvārijā ir sterili tīrs betons un delfīni. Vispār jau delfīni ir gudri radījumi, un skatīšanās uz cilvēkiem viņiem sagādā tikpat lielu prieku kā cilvēkiem uz viņiem. Iespējams, ka viņi varbūt nedomā neko labu un uz tevi skatās tikai tāpēc, lai atcerētos seju, lai zinātu, kurus vajag apslīcināt, ja radīsies tāda iespēja. Mēs arī piesēžam un pārdesmit minūtes skatāmies uz viņiem darbībā. Labākais triks ir gaisa gredzens, ko izlaiž mazais delfīniņš, tas noteikti ir kāds delfīnu joks.

Kad akvārijs apskatīts, laiks doties uz jūraslietu muzeju. Nav jau tālu, garām galeonai un tirgotājiem, liela stikla daudzstāvu ēka. Ja pavisam godīgi, es esmu redzējis tik daudz jūras muzeju, ka lielu entuziasmu ieiet vēl vienā es nesajutu. Sākumā paspēros garām biļešu kontrolei biļeti neuzrādījis, tad mani pasauca atpakaļ. Un tikai tad varēju sākt apskatīt Dženovas vareno jūras vēsturi. Sākumā ekspozīcija Dženovas ostas attīstība, jāpiezīmē, ka ar gadiem viņi ir pamatīgi kapitalizējuši savu līci. Tad seko neskaitāmi kuģu modeļi, sākot no dažāda izmēra Kolumba flotes replikām, galu galā Kolumbs tak ir dzimis dženovietis, līdz reāla izmēra galerai ar visiem airu soliem. Ja ir liela vēlme, var izpētīt arkebūzas un kuģa lielgabalus, pasimulēt tā pielādēšanas procesu. Ar airiem gan nekur neļauj izairēt.

Papildus bonuss ir jūras briesmoņu izstāde, te atrodamas vecas grāmatas ar monstru attēliem. Īsti biezi Bestiāriji, kas sarakstīti laikos, kad cilvēki vēl ticēja, ka ir tik lielas zivis, kas spēj aprīt veselu floti, un kalmāri, kuri vēsā mierā spēj iznīcināt kuģi. Šī izstāde man nedaudz iedeva entuziasmu, un es pat spēju noturēties līdz pat kuģu instrumentu ekspozīcijai. Pēc tam sekoja stāsts par itāļu migrāciju uz jauno pasauli. Tāda kā pasažieru kuģa simulāciju, sākumā iedod tev pasi, dabū vārdu un izej visas procedūras, protams, ja pats vēlies iesaistīties. Nē, bleķa spainī nokārtoties te nevar!

Pēc migrantiem uzrāpjamies uz muzeja jumta un skatāmies pilsētas ainavu. Nav slikti, tikai jumta dārza stiklu gan vajadzētu notīrīt, lai labāk redz cauri. Vēl ir atrakcija zemūdenes apmeklēšana. Maija no tās atsakās. Zemūdene ir īsta un pat atrodas ūdenī. Paņemu kasku un izstaigāju tradicionālo itāļu zemūdeni diezgan; šaura un zema, kaska mani pāris reizes izglābj no smadzeņu satricinājuma, un es jau tā lodāju trīs kūkumos sameties. No manis noteikti neiznāktu labs zemūdens apkalpes loceklis.

Kad muzejs pievārēts, ir jau pusdienas laiks un sākas grūtā izvēle, kur iet ēst. Beigu beigās ievelkamies kaut kādā zivju restorānā. Nekā īpaša, mikroviļņu pārtika un, ja neņem vērā maizi un kolu, tad samērā negaršīgi. Viņi pat pamanās kartupeļus sačakarēt. Lai vai kā kalorijas ir uzņemtas, un nu vajadzētu aiziet apskatīties to domu saules gaismā. Nolemjam staigāt uz dullo pa vecpilsētu. Diena ir saulaina, ielas šauras un ir sajūta, ka pārvietojies pa milzīgu labirintu. Noklaiņojam kādu pusstundu, ieeju pāris grāmatu veikalos, bet domu tā arī neatrodam. Toties izlienam no vecpilsētas netālu no Ferero laukuma. Nekas, ejam atpakaļ uz viesnīcas pusi, netālu no tās ir funikuliera stacija, no kuras, kā Maija apgalvo, varēsim uzbraukt augšā kalnā un vērot pilsētu no augšas. Ideja šķiet laba, un pa ceļam ieejam vēl pāris grandiozās mājās, palūkojam iekšpagalmu.

Funikulieris te maksā tikpat, cik pārējais sabiedriskais transports. Un ar to vien man pietiek, lai funikulieris iepatiktos. Paiet ap desmit minūtēm līdz aparāts sāk kustēties, pa šo laiku es atminos, ka biļetes te kompostrē pirms iekāpšanas, paspēju izskriet ārā un nokompostrēt, uzspēlēt Candy Crush Soda un pārbaudīt, kur esmu nobāzis biļetes braucienam uz Florenci. Augšupceļs lielākoties notiek caur tuneli un nekādus bagātus iespaidus gūt neizdevās, ja neskaita pretī braucošo funikulieri. Taču būšu godīgs, nekāds dižais iespaids no tā neradās. Pavisam cita štelle ir galastacija. Tur var uzrāpties uz stacijas terasveida jumta un skatīties uz pilsētu. Diemžēl vecpilsētai priekšā ir pieaudzis koks. Kam negadās. Tad skatāmies uz pilsētas jauno daļu un jauno ostu. Termināli ir iespaidīgi.

Tagad es lēnām sāku kūdīt Maiju, ka jābrauc atpakaļ, taču viņai galva, šķiet no augstuma apreibusi, viņa paziņo, ka iesim lejā ar kājām. Kas tad man, varu jau arī iet. Sākumā apskatāmies tūristiem izlikto karti, kas norāda iespējamos maršrutus. Kā tas viss izskatās dabā, tā arī nesaprotu, nolemjam iet uz leju, pārliecināmies, ka esam izvēlējušies pareizo nogāzi un speramies lejā.

Šķiet, ka esam uztrāpījuši pareizi, tāds bruģēts ceļš , kur neviens nebrauc un pat neiet. Riņķī augsts mūris, laiku pa laikam mūra augšpusē iebetonēti stikla gabali, lai atbaidītu mazdārziņu sirotājus. Šķiet, ka bez tūristu ceļa, šī vieta paralēli pilda arī sabiedriskās tualetes funkciju, urīna aromāts pavada tūristus gandrīz visu ceļu. Lejā tiekam pat ātrāk nekā biju cerējis.

Nedaudz atpūšamies parciņā, uzrīkojam eksprespikniku uz parka soliņa. Nolemjam tagad beidzot atrast to domu un ieiet iekšā apskatīties, kas un kā. Tagad vadāmies pēc norādēm un atrodam baznīcu uzreiz. Dienā viņa arī izskatās monumentāli, vismaz no ārpuses noteikti. Iekšā ir labi pasēdēt – vēss, var skatīties kā ar metāla stieņiem savilkta centrālā eja, laikam pamatplāns nespēj kompensēt velvju spēka sadalījumu. Tikuši ārā nopērkam saldējumu un dodamies uz staciju.

Gaidot vilcienu ir svarīgi zināt, kurš ir tavs vagons un kur tas pienāks. Ja nepaveicas, vari kātot gar vai cauri visam vilcienam. Diemžēl mūsu pašreizējais perons šādas norādes nesniedz. Tādēļ garlaicības mākti izdarām prognozes par mūsu vagona apstāšanās vietu. Brauksim mēs pa maršrutu Dženova – La Specia – Piza – Florence. Vagona piestāšanas vietu neuzminējām, bet vilciens ilgi uzkavējās, lai paspētu gan aiziet līdz īstajam vagonam, gan iekārtoties savā vietā.

Vilcienā nodarbojos ar grāmatu lasīšanu un pa logu neskatos. Skatos tikai galvenās stacijas. Florences stacija ir liela, ne tik liela kā Milānas, bet liela. Dodamies uz viesnīcu, izmantojot kartes izdruku. Kas to būtu domājis, ka būs tik viegli. Vienīgais šķērslis ir ielas šķērsošana pie stacijas, tur gari sarkanie un tramvaja sliedes, pa kurām tramvaji pārvietojas reti. Šķērsojot ielu pārkāpjam daudzus ceļu satiksmes noteikumus.

Arī šī viesnīca patiesībā ir pārbūvēts dzīvoklis. Piezvanām pie durvīm, tur mums pretī noskrien administrators, uzved mūs pa trepēm augšā. Acīmredzot ir liela iespēja nomaldīties. Tiekam pie istabiņas, kura ir tīri tā neko, ja neskatās uz aizkariem, tie gan izskatās nedaudz apdeguši, toties istaba plaša un bidē netraucē nokļūšanu līdz podam