Navigate / search

The Poisoner’s Handbook: Murder and the Birth of Forensic Medicine in Jazz Age New York by Deborah Blum

The Poisoner

Nu jau kā veselus divus gadus nebiju lasījis par indēm un indēšanu. Grāmatu uzgāju tīri nejauši. Ir tāda interneta lapaspuse, kas palīdz cilvēkiem atsijāt graudus no pelavām. Tajā dažādi autori un/vai zinātnieki raksta grāmatu apskatus par grāmatām, kas veltītas zinātnei. Tas tad nespeciālistam palīdzētu saprast, kur grāmata ir ievērības cienīga un kura ir tikai mistrojums. Tad nu šīs grāmatas autore ir viena no apskatniecēm. Iečekoju viņas sarakstītos darbus un nospriedu, ka šī būs laba.

Diemžēl es biju pārāk iecentrējies uz vārdu inde. Biju sagaidījis, ka tiks apskatīti dažādi indēšanas gadījumi Ņujorkā. Aprakstītas ģimenes drāmas, kaimiņu kari, traki cilvēki un vienkārši dīvainas lietas. Nevar noliegt, tas viss tur bija. Bija arī stāsts par tiesu medicīnas nodaļas izveidi Ņujorkā, tomēr stāstījuma forma varēja būt nedaudz dzīvāka, aizraujošāka. Sanāk tā nedaudz kā pa kalniem, interesants gadījums, tad ne pārāk detalizēta tieslietu medicīnas metode kā atklāj indi (te nu man gribējās nedaudz vairāk vēsturisko aspektu, ne tikai tā ieskicētu) un tad obligātais gabals par nodaļas darbu vispār. Varētu padomāt, ka esmu vīlies grāmatā, bet tā nebūt nav, tas ir vienīgais pie kā es varu piesieties.

Piemēram, es absolūti nebiju informēts par cilvēku vēlmi indēties ASV Sausā likuma laikā. Cilvēki tad mauca iekšā tādu ļergu, kas mūsdienās liktu nodrebēt pat nopietnam alkonautam. Metilspirts, denaturāti, pretīgi piemaisījumi, nekas nebija šķērslis, lai uzņemtu savu dienišķo devu par lētu naudu. Cilvēki tai laikā dzēra visu, ja vien varēja dabūt iekšā, neskatījās pat uz to, ka muca, no kuras tika iesmelts grādīgais bija apzīmētu ar zīmi Inde.

Parādoties automobiļiem, parādījās arī jaunas cilvēku indēšanas metodes, piemēram, oglekļa monoksīds. Savulaik Ņujorkā bija populārs tāds Nenogalināmais Miķelis (Michael Malloy). Vīrs pat nezināja, ka kļūs slavens, bija profesionāls alkonauts, strādāja gadījuma darbus un dzēra nelegālā dzertuvē. Ekonomiskās krīzes laikā daži dzertuves apmeklētāji un tās īpašnieks nolēma realizēt viltīgu biznesa plānu. Vīru, nevienam nezinot, apdrošināja vairākas reizes un tad mēģināja nogalēt. Iesākumā kautri piedzirdīt ar metilspirtu, nekas nesanāca, tad pamest zem mašīnas, atkal nekā. Izprovēja vēl šo to ar saldēšanu un banālu indēšanu. Vīrs tik un tā katru vakaru atgriezās dzertuvē pēc mēriņa un sūdzējās par savām neveiksmēm. Līdz džeku nosmacēja ar CO. Tas gan neizdevās pārāk veiksmīgi, jo ilgie pūliņi bija radījuši tādu liecinieku ķēdi, ka visi trīs vaininieki dabūja izprovēt Edisona izgudrojumu.

Ir pamācoši arī stāsti, ka nevajag laizīt otiņas, ar kurām uzklāj rādija krāsu, un nav arī pārlieku labi forsēt ar rādija veselības ūdeņu dzeršanu. Tā nu viss ir sapīts ar ASV pērnā gadsimta sākuma reālijām un populārākajiem noziegumiem, kur visam fonā attīstās tiesu medicīna. Ja interesē Hloroforms, metilspirts, ciankālijs, arsēns, dzīvsudrabs, oglekļa monoksīds, rādijs, etilspirts vai tallijs, tad droši lasiet šo grāmatu. Lieku 9 no 10 ballēm.

The Enterprise of Death by Jesse Bullington

The Enterprise of Death

Kaut kad gadu atpakaļ izlasīju autora pirmo grāmatu, kas bija veltīta brāļiem Grossbartiem, īsteniem kapu aplaupītājiem un totāliem atsaldeņiem. Nevarētu teikt, ka par grāmatu biju ļoti sajūsmā, bet tā man savā veidā patika. Par autora jauno projektu uzzināju jau pērnās vasaras vidū un grāmatu pasūtīju jau pirms tās iznākšanas.

Grāmatas notikumi norisinās neilgi pēc pēdējo mauru padzīšanas no Spānijas teritorijas. Awa ir nekromante. Sākumā gan viņa bija vienkārši verdzene, kādai citai verdzenei Omrose, kas bija paredzēta kā dāvana jaunajam Granadas pavēlniekam. Tomēr dāvana līdz galam nenonāk, un Awa, pašai to nevēloties, kļūst par nekromanta mācekli. Īsteniem nekromantiem, šķiet, laiku pa laikam ir jāizvēlas kāds māceklis, kam nodot visas savas iepriekš uzkrātās zināšanas. To acīm redzami pieprasa pats žanrs.

Skaidra lieta, ka darbā jau nav tikai viena pati Awa, viņai arī pāris draugi – Niklaus Manuel Deutsch mākslinieks un algotnis, mīl iedzert un apsaukāt svētos tēvus, tas reizēm kaitē viņa karjerai, bet kopumā visai uzticams cilvēks. Vājība uzzīmēt visus cilvēkus, ko pats nogalinājis, lai kādreiz pie izdevības veicot kādu baznīcas dekorēšanas pasākumu uzgleznotu tos kā svētos. Dakteris Paracelsus – neteiksim, ka draugs, bet sižetā parādās, uzskata, materiālā zinātne ir daudz pārāka par burvestībām, lielas cerības liek uz materiālu simpātijām, tas ir brūci var ārstēt apstrādājot ieroci, ar kuru tā radīta, uzskata, ka sifilisu var izārstēt ar pamatīgu dzīvsudraba devu, iespējams, dzīvsudrabs ir vainīgs pie viņa dīvainās uzvedības. Monika – lesbiete, prieka mājas īpašniece, brīvajā laikā arī algotne, prot pati pagatavot pulveri. Ir arī pāris ienaidnieki – Omrose bijusī saimniece un piespiedu mīļākā, meklē veidu kā atriebties Awai. Inkvizīcija kopumā un, iespējams, arī Bastardi no Švarcvaldes, par kuriem labāk uzzināt pašiem, lai nesabojātu lasītprieku tiem, kas šo grāmatu lasīs.

Grāmata ir pārpilna ar mirušo augšāmcelšanu, nekrofīliju, kanibālismu un vienkāršu vardarbību. Nevarētu jau teikt, ka šim autoram tas būtu kas negaidīts. Tomēr, ja salīdzina ar iepriekšējo darbu, tad šis, manuprāt, ir par pakāpi zemākas kvalitātes. Iepriekšējā bija ar tādu kā melnā humora devu, filosofiskiem pārspriedumiem par teoloģiju, kas ļāva tai pārāk nekoncentrēties tikai uz vardarbību. Grāmatai trūkst tāda kā sakarīga sižeta, nevar saprast, uz ko autors virzās, ko viņš mēģina lasītājam pateikt. Par vēsturisku noveli to diez vai varētu nosaukt, jo vēsturiskais tiek izmantots tikai tik daudz, lai ļautu stāstā iepīt inkvizīciju, atsauktu atmiņā Itālijas karus, nedaudz reformāciju un pastāstītu cik viduslaikos cilvēkiem tomēr bija īss mūžs. Awa lēkā pa pasauli kā tāda pingponga bumbiņa, rodas iespaids, ka autors nemaz pats nezina, ko ar šo tēlu darīt.

Pati nekromantija arī ir vairāk deskriptīva rakstura, un lasītāja iztēlei te daudz vaļas netiek dots, viss tiek smalki aprakstīts. Arī tās praktiskais pielietojums apskatīts visai virspusēji, sak, piecelsim asumam pāris miroņus un tad jau redzēsim kas sanāks. Protams, nenoliedzami ir labi uzzināt, kur aizgājējs apracis kādas bagātības, vai arī nodrošināt uzticamu ceļabiedru, bet nekā vairāk.

Kopumā grāmatā esmu nedaudz vīlies. Lieku viņai 7 no 10 ballēm. Lai arī nobeigums iespējams nav tik bēdīgs kā Grossbartiem (viņu amatam tā ir visnotaļ cienījama nāve), tas tomēr nerada tādu pabeigtības sajūtu, un nevar saprast, kādēļ jāraksta vesela grāmata, lai nonāktu pie secinājuma, ka arī nekromants var dzīvot neviena netraucēts, ja vien pats to vēlas. Grāmatas vienīgais pluss ir ļoti cinisks skatījums uz pasauli vispār.

The Elements of Murder: A History of Poison by John Emsley

elements of murder

Kādu vakaru sēdēju un domāju, par kādu zinātnes nozari manas zināšanas varētu būt labākas. Pastaigāju gar savu grāmatu plauktu, pašķirstīju grāmatas un nāca apskaidrība, es tak neko lāga nezinu par toksikoloģiju. Nē, nu nav jau tā, ka nekas nav lasīts (ja ir nedaudz zināšanas bioloģijā, tad diezgan daudz var uzzināt skatoties kaut vai uz Mendeļejeva tabulu), bērnībā nācies lasīt šo to par kriminoloģijas vēsturi un slavenām indēšanas prāvām, bet gadu gaitā viss atmiņā nedaudz pagaisis un prasījās pēc atkārtošanas. Tad nu no savām aptuveni 70 vēl nelasītām grāmatām izvēlējos šo.

Šī grāmata ir veltīta pieciem galvenajiem vēsturē pārbaudītiem, indētāju iecienītiem elementiem – dzīvsudrabam, arsēnam, antimonam, svinam un tallijam. Autors lasītājam dod iespēju iepazīties ar interesantiem vēstures faktiem, izskaidro arī cēloņus, kādēļ tieši šis elements ir kaitīgs mūsu organismam, un kādi savienojumi ir toksiskāki par citiem.

Tā kā katrs elements tiek apskatīts atsevišķi, tad iesākumā tiek dots neliels ieskats elementa ķīmiskajās īpašībās un tā biežāk sastopamajos savienojumos. Bonusiņš ir agrāko laiku nosaukumu izskaidrošana mūsdienu ķīmijas valodā. Piemēram, kas gan var zināt, ka stibīns patiesībā ir antimona hidrāts vai orpiment patiesībā ir diarsēna trisulfīds? Šie ievadi ir interesanti , tajos lasāmi daudzi gadījumi iz dzīves.

Dzīvsudrabu mēs visi pazīstam no bērnu dienām, un, domājams, ka lielākā daļa no mums ir ar to arī saindējušies. Tomēr dažiem bērniem var īpaši nepaveikties. Piemēram, tētis, rādot dēlam cik ātri dzīvsudrabs iztvaiko uz pannas, saindēja visu ģimeni, puika nomira. Interesanti bija arī uzzināt, no kurienes britiem radies teiciens „trakais cepurnieks”, izrādās saindēšanās ar dzīvsudrabu ir bijusi cepurnieku arodslimība, ar visām no tā izrietošajām sekām. Dīvainu gaitu, paranoju utt.

Arsēns mūsdienā ir pieejams retāk, bet savulaik tā bija pirmā inde ciemā. Manuprāt, viens no pirmajiem tīkla mārketinga izplatītajiem produktiem bija aqua Toffana veidā (arsēna trioksīds). Daļa cilvēku nomira no arsēna piemēram zaļu tapešu dēļ, kur arsēns tika izmantots kā pigments. Domājams, ka arī baktēriju no tapetēm radītais arsēna trihidrīts devis savu artavu Napaleona nāvē. Reiz pat ir gadījies, ka aptieķnieka kļūdas dēļ cukurgailīšiem klāt piesperts nevis kalcija sulfāts (lēts cukura aizstājējs), bet gan arsēna trioksīds. Rezultāts 200 saindējušies un 22 mirušie.Un, protams, slavenā Florence Maybrick lieta.

Antimons, savulaik tika izmantots gan kā metāls, gan kā zāles un, protams, arī inde. Ievērības vērta ir uz antimona bāzes veidotā „mūžīgā tablete”, kas pēc lietošanas (antimons nonākot kuņģī izraisa tūlītēju vemšanu) ir noskalojama un noglabājama līdz nākošajai lietošanas reizei. Tika lietots arī kā līdzeklis cīņai pret parazītiem un skaidrs, ka indējot vienam otru.

Svins – bieži apvainots Romas Impērijas sagraušanā, bet patiesībā viss jau dzīvē nav tik vienkārši. Kādreiz ar svinu varēja saindēties pavisam vienkārši dzerot portvīnu, domājams, ka Bēthovenu un Hendeli tieši no portvīna nākošais svins priekšlaicīgi novedis kapā. Interesanti, ka kādreiz iecienītais Romiešu deserts sapa, pēc būtības ir uz svina pannas iztvaicēts sabojājies vīns, kurā kā saldinātājs atrodams svina acetāts. Labs arī stāsts par puiku, kas savam tēvam uzdāvinājis paštaisītu, glazētu māla krūzi. Tētis ik vakaru no šī darinājuma malkojis kolu un nemaz nav spējis iedomāties, ka kola no šī izstrādājuma glazūras spēj izvilkt ārā svinu. Brīdī, kad nāca atklāsme, vilciens jau bija aizgājis.

Talliju reiz izmantoja, lai cīnītos pret ādas ēdēm. Ne jau tieši, bet panākot, lai cilvēkam izkrīt mati un tad jau vieglāk tikt klāt slimības skartajai vietai. Patiesībā matu izkrišanu izraisa smaga saindēšanās ar talliju. Tallijs pēc būtības diezgan ideāla inde, garšu viegli noslēpt kafijā vai kolā. Ir aizdomas, ka talliju izmantojuši Sadama Huseina specdienesti un, protams, arī daži indētāji amatieri. Bet ir arī viens mīnuss cilvēks kas saindējies ar talliju izdala visai pretīgu aromātu, gan caur sviedriem, gan elpā.

Kopumā grāmatu vērtēju kā izcilu piemēru tam, kā pareizi jāraksta ķīmijas grāmatas. Daudz dažādi interesanti atgadījumi, kas ilustrē gan cilvēku netikumus, gan neuzmanību un elementu nozīmi vēsturē. Grāmatai dodu 10 no 10 ballēm un iesaku izlasīt visiem, kurus interesē ķīmija.