The Evolutionary Void by Peter F. Hamilton
Void triloģijas pēdējā – trešā daļa. Tā sakot lielais fināls, visas konfliktā iesaistītās puses cītīgi krājušas sev ieskaites punktus, meklējuši atbalstītājus, dažas pat veikušas nelielus planetārus genocīdus. Varētu pat teikt Akselerāti pacēluši savas galvas un dzen visu mūsu dzimto galaktiku postā.
Lielākā sižeta līniju daļa ir apvienojusies, arī kosmosa kuģi ir palikuši daudz nelielākā skaitā, te es runāju par agregātiem ar ultradzinējiem un mega spēka laukiem. Akselerāti ir parādījuši pārējiem ļautiņiem, kurš te ir īstais saimnieks un pošas uz Void lai piepilīdu paši savus sapņus. Konservatīvā frakcija ar saviem atlikušajiem spēkiem cenšas darīt visu kas iespējams, lai saglabātu mieru un labklājību.
Ja esi izlasījis iepriekšējās daļas, tad nekur neliksies, izlasīsi arī šo. Galvenais pluss, beidzot uzzinām kā beidzās Edearda cīņa pret noziedzību jaukajā Makkrathan pilsētā. Saprotam arī to, kādēļ Void vispār ir ticis radīts. Nu un, protams, uzzinām kā tas viss beidzās.Ingo palaiž tautās savu pēdējo sapni un tas izraisa Dzīvā sapņa sekotājos šķelšanos.
Pašas beigas lika vilties. Izskatījās pēc tāda diskusiju kluba disputa, kur visi parunājās. Ļaunos pār kārti un labi rokās sadevušies skrien pa pļavu. Kaut vai fakts, ka miljardiem gadiem ir pastāvējis Void, tajā neviens nav varējis tikt iekšā, un te pēkšņi pāris mēnešu laikā Void ir pārvērties bezmaz vai par tūrisma objektu. Atklājas daudzi veidi kā tur nokļūt. Gan ar saucamo Dreamer palīdzību, gan kļūstot postphysical, gan vienkārši iemaucot barjerā ar pilnu hiperātrumu. Šie pēkšņie atklājumi tad ļāva salikt lietas po poņaķijam pašā Void iekšienē nevis teiksim uz Marsa.
Neskatoties uz nelielu vilšanos par beigām, grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Ir tomēr vērts izlasīt šo 1500 lapaspušu biezo kosmisko operu.
