7. Jūnijs (Ulm – Legolande)

No rīta pieceļamies un dodamies brokastot. Piedāvājums ir viesnīcu standarta, paēst var, bet nekādas baigi lielās izvēles. Tad savācam savas mantas, īpašu uzmanību pievēršot tam, lai nekas netiktu aizmirsts un dodamies uz Legolandi.

No sākuma gan piestājam vietējā Edeka, kur iepērkam nedaudz provīzijas, jo no Lego klucīšiem jau nepaēdīsi. Piebraucot klāt Legolandei uzreiz var redzēt, ka te viss ir pa nopietno. Meklējot pārkingu (mums vajadzēja to, kur ir hoteļi, nevis lielo apmeklētāju), redzam, ka te tiek spiests uz tēmu un varam novērtēt pirātu hoteli. Beigās atrodu brīvu vietu netālu no recepcijas un dodamies uz parku. Mēs zinām, ka mūsu istaba ir Bruņinieku hotelī, bet to nekādi nevaru ieraudzīt. Nekas, atstājam problēmu uz vēlāku laiku, jo īsziņa par to, ka istaba mums gatava, tāpat vēl nav pienākusi.

Diena padevusies visnotaļ karsta un tādēļ ir patīkami iet pa meža taku, kas sola mūs aizvest uz pašu atrakciju parku. Pie parka ieejas gan sanāk nedaudz noņemties līdz atrodam emailu, kur atsūtīti mūsu QR kodi. Kad esam tikuši iekšā, uzreiz rodas jautājums, kā visus noganīt, jo intereses ir dažādas, un bērns, līdz ko tu no viņa novērs acis, pazūd.

Ernests pieprasa, ka jāsāk ir ar Desert X-cursion, rinda nav liela un izskatās, ka atrakcija nav ļoti pieprasīta. Pavizināmies ar gaisa balonu un meklējam ko darīt tālāk. Armands ar Matīsu pa to laiku noskatījuši Maximus amerikāņu kalniņa paveida atrakciju. Man centrbēdzes aparāti patiesībā riebjas, bet neko darīt, ja jābrauc, tad jābrauc. Te arī iepazīstos ar Legolandes patieso un vienīgo atrakciju -stāvēšanu rindā. No sākuma tu stāvi ārā aiz pāris cilvēkiem un domā, cik tad te ir pēc piecām minūtēm būšu klāt pie agregāta. Bet nekā, rinda pagriežas un tu nonāc lielā zālē, kur rindā stāv jau 200 cilvēku. Pēc kāda laika tu jau esi tik daudz ieinvestējies rindā, ka izstāvēšana jau ir principa jautājums. Labi, ka te stāvot rindā nav īpaši garlaicīgi, jo ir taču telefoni un dažādas Lego skulptūras.

Kad esam tikuši līdz agregātam, saprotu, ka situācija ir nopietna, jo man pie kāpšanas iekšā noņem brillēs, mazāk redzēšu un varbūt tas arī ir labi. Pats brauciens mani pārliecina, ka nudien man amerikāņu kalniņi riebjas joprojām un, lai ar fizikas likumi nav ticības jautājums, man ar viņiem ir kognitīvā disonanse. Puiši gan ir iedvesmojušies, un nu ir laiks doties uz Temple X-pedition.

Šis jau ir mierīgs pasākums pa sliedēm brauc mašīnīte un tu ar pistoli, kā no vecā labā žilitona, šauj pa dažādiem Ēģiptes dārgumiem. Kaut kādā veidā dārgumu sašaušana tev pārvēršas punktos. Man pašam par šoku es sašauju megaskoru, tik labu, ka nolemju aiziet kā uzvarētājs un nekad vairs atrakcijā neatgriezties. Matīss ar Ernestu, ieraugot manu rezultātu, tūdaļ iestājas rindā ar mēŗķi pārspēt. Mēs ar Armandu dodamies uz nelielu bēbīšu atrakciju kas saucas Canoe X-pedition.

Te nu ir auguma ierobežojumi uz otru pusi un man kanoe neviens nedos, bet Armands atzīst to par labu esam. Atgriežas pārējie un dodamies uz Jungle X-pedition, kur galvenais fans ir krist lejā no mākslīga ūdenskrituma ar laivu. Te nu rinda ir branga un nostāvam kādas  40 minūtes. Gaidot paspējam gan iekost, iedzert un izkašķēties. Pašam braucienam nav ne vainas, bet laivas priekšā es kā cilvēks, kuram bail no augstuma vairāk nesēdīšos.

Pēc tam pienāk kārta bērnu laukumam, mēs ar Matīsu no tā esam izauguši un speramies uz Ninjago ciemu, tur iestājamies rindā kaut kādā templī. Šī nu bija visgarākā rinda līdz šim un nākas vien cerēt, ka tur būs kaut kas labs, jo tik daudz cilvēki taču nestāvētu uz kaut kādu štruntu! Pasākums, kā es te tagad skatos, saucās Lego Ninjago 4D ride. Ja godīgi, nebija tā vērts, varbūt esmu pa dumju, bet tā arī nesapratu kā čanelēt to enerģiju, lai varētu cīnīties ar ienaidniekiem.

Kad nākamo reizi visi salasāmies kopā, apskatām Lego pilsētiņu (visos bildos lietots Cragle!!!) un nolemjam doties kaut ko ieēst. Paēst te var, bet cenas ir kosmiskas, kā jau tas populāros apskates objektos piedienas. Paēduši vēlas pusdienas, aizejam uz Lego veikalu iepērkamies un dodamies uz viesnīcu, jo visi dikti noguruši. Pie vārtiem mūs apzīmogo, ja nu gadījumā vēlēsimies atnākt vēlreiz.

Bruņinieku hoteli atrodam pa ceļam uz recepciju, nudien ir jābūt aklam, lai to nepamanītu no rīta, ejot uz atrakciju parku. Izrādās, ka elektroniskā iečekošanās ir jāizdara recepcijā, kur pēc vairākiem mēģinājumiem noskanēt kodu man izdodas tikt pie istabas atslēgām.

Savācu savu mašīnu, nav vēl evakuēta, aizbraucu pārsimts metrus līdz hotelim, izkravājamies un var teikt, ka diena galā. Numuriņš ir foršs Lego stilā, kondicionieris nestrādā un midžina gaismu “izsauciet servisa meistaru”. Es viņu pārstartēju, bet šis kādu laiku padarbojies nosprāgst. Atmetu ar roku un taisu vaļā logu.

Ernests ir atradis kvestu, kuru izpildot var tikt pie dārgumiem. Sākam skaitīt lego figūras, atslēgas un zirgus, dabūjam kombināciju, bet seifs vaļā neveras. Pamēģinu brūtforsot, bet man nav īsti skaidrs, kā tā kombināciju atslēga strādā. Maijai pieriebjas mūsu ņemšanās un viņa ar Armandu un Ernestu aiziet uz recepciju paprasīt kodu (hakeri).

Man jau šķita, ka nu būs viss, varēs veldzēties ar kolu un gaidīt rītdienu, bet nekā – mums ir jāiet spēlēt boulings. Nu tā bija laba izklaide, kas visiem patika. Pēc tam turpat iekodām vakariņas, es gan paņēmu tikai alu, jo zināju, ka man būs jāpilda dežūrcūkas pienākums.