Sen nebija nekas lasīts par spiegu lietām, un ieraudzījis, ka izdota Edvarda Lūkasa grāmata par šādu tēmu, man vairs nebija jautājums par tēmu – ko lasīt nākamo? Grāmatas autors strādā par redaktoru žurnālā Economist, viens no tiem retajiem žurnāliem, kurus es ne tikai abonēju, bet arī regulāri lasu. Pateicoties Zvaigznei ABC tiku pie sava grāmatas „Maldināšana” eksemplāra un daļu no Lieldienu brīvdienām pavadīju lasot šo grāmatu.

Spiegošana starp Austrumu bloka un Rietumu bloka valstīm vienmēr ir bijis aktuāls jautājums. Jau no PSRS laikiem bija skaidrs, ka Rietumvalstīm, salīdzinot ar Padomju Savienību, spiegošanā ir veicies sliktāk. Tam bija vairāki objektīvi iemesli – pretinieku valsts noslēgtība,  izlūkošanas un pretizlūkošanas nodaļu autonomija un politisko mērķu nemainīgums daudzu desmitgažu laikā. Viss izmainījās pēc PSRS sabrukšanas, šķita, ka Krievija ir padevusies un nomalē. Tomēr turpmāko gadu gaitā tika pierādīts pretējais. Ar specdienestu palīdzību pie varas ir tikuši cilvēki, kas nebaidās veidot autoritāru režīmu. Tie savu mērķu sasniegšanai ir gatavi izmantot jebkādus līdzekļus. Austrumeiropa un Baltijas valstis atkal ir kļuvušas par spiegu karu frontes vietu, te saduras abu bloku intereses un iespējas paveras abām pusēm. Krieviju interesē NATO un ES struktūru slepenā informācija. Savukārt Rietumi pamazām sāk nojaust, cik patiesībā neefektīvi un nesagatavoti ir viņu izveidotie izlūkošanas un pretizlūkošanas dienesti Krievijā. Mūsdienu Krievijas spiegošanas metožu un panākumu ilustrācijai autors ir izvēlējies pēdējo gadu spiegu skandālus Annas Čapmenas un Hermaņa Simma lieta.

Vienmēr ir interesanti lasīt grāmatu, kur autors nopietni pievērsies tēmas izpētei. Lūkasam ir plaša pieredze žurnālistikā un sapratne par Padomju Impērijas realitātēm. Savus faktus viņš ir rūpīgi pārbaudījis, ir intervētas arī iesaistītās puses, cik nu tas ir bijis iespējams. Tas viss ļauj autoram izveidot aizraujošu un interesantu stāstījumu. Vairāk vai mazāk tiek apskatītas visas spiegu darbu nianses, ziņotāju vervēšana, konspiratīvās informācijas nodošana, finansējuma avoti un kā atrast vājās vietas pretinieka struktūrās. Un cik var noprast, nekas mūsdienās nav vieglāk kā iegūt NATO un ES klasificēto informāciju. Savukārt Rietumu struktūrām iegūt pretējās puses informāciju nav tik viegli. Tur pie vainas ir vienota slepenā dienesta trūkums NATO un Eiropas Savienībā. Katra valsts vairāk vai mazāk ir pati par sevi. Cita vairāk, cita mazāk profesionāla. Ja skatāmies uz šodienas notikumiem Ukrainā, tad nāksies vien piekrist autoram.

Papildus bonusā šajā grāmatā tiek apskatītas pāris Rietumvalstu slepeno dienestu fiasko. Visvairāk mani ieinteresēja Britu specdienestu Baltijas partizānu atbalsts pēc Otrā Pasaules Kara. Tas ir īsts nekompetences paraugs un parāda, ka par noteiktu dienestu efektivitāti ir vairāk mītu nekā patiesības. Cilvēki savam darbam piegāja pavirši, neievērojot pat pamata piesardzību. Tā rezultātā visa iecerētā infiltrācija izgāzās un daudzas dzīvības tika zaudētas neko nesasniedzot. Savukārt nodaļa, kas veltīta Magņitska lietai ir ievērības vērta, vēl nekur citur nebiju sastapies ar tik skaidru un saprotamu šīs lietas analīzi. Ja kādu interesē kā no valsts var nozagt 230 miljonus dolāru bez sekām, tad šī nodaļa dos labu ieskatu.

Autoram ir tieksme pārvērtēt Krievijas specdienestu efektivitāti un nenovērtēt Rietumvalstu iestāžu efektivitāti. Var jau būt, ka kritika ir pamatota, taču diez vai viss ir tik melnās krāsās krāsojams. Ir jau Rietumiem arī bijušas labas operācijas. Jārēķinās arī ar to, ka atklātībā nonāk tikai tās operācijas, kuras ir totāli izgāzušās. Kopējais grāmatas vēstījums ir – Krievija nepavisam nav tas, kā to mīl uzskatīt Rietumu politiķi, tā jau labu laiku atpakaļ ir mainījusies, un Rietumi to visu ir nogulējuši.

Kopā grāmatai dodu 9 no 10 ballēm, šī ir no grāmatām, kuras paņemot domā  – nekas, izlasīšu pāris lapaspuses, un attopies, kad sasniegts grāmatas otrs vāks. Iesaku lasīt tiem, kam interesē mūsdienu pasaules reālā situācija un, ko tur slēpt, Baltijas valstu vietu tajā.