Pateikt, ka es gaidīju šīs grāmatas iznākšanu latviešu valodā, nozīmētu nepateikt neko. Mana iepazīšanās ar Elevatora triloģiju sākās pirms diviem ar pus gadiem. „Vilnu” es izlasīju vienā rāvienā. Grāmatas vēriens un pasaule mani pārsteidza nesagatavotu. Es biju tik lielā sajūsmā par šo grāmatu, ka otrās sērijas grāmatas „Maiņa” lasīšanu atliku līdz pēdējam. Bieži gadās, ka autoram pēc veiksmīga starta nākošā sanāk nekāda. Tas mani baidīja, taču, kad “Maiņa” iznāca latviešu valodā nebija vairs kur sprukt, nācās vien izlasīt. Otrās grāmatas parasti gatavošanās lielajam finālam, bet autors mani patīkami pārsteidza, pasaules novitātes zudumu kompensējot ar nopietnu slēgtas sabiedrības uzvedības modelēšanu un dažādu scenāriju izspēlēšanu. Man pēc tās izlasīšanas prātā bija ģeķīga doma izlasīt „Putekļus” angliski uzreiz, lai uzzinātu kā tas viss beigsies. Taču es zināju, ka arī „Putekļiem” pienāks kārta tapt izdotiem latviski, un es turējos. Bet katru reizi, kad man pienāk brīdis, kad nevarēju izdomāt ko lasīt, “Putekļi” šķita ļoti laba izvēle, taču es noturējos. Pateicoties izdevniecībai Prometejs, es tiku pie grāmatas un, protams, tad man vairs nebija jāturas. Grāmata tika izlasīta tās pašas dienas vakarā.

18. elevatorā ir notikusi revolūcija, tās iedzīvotāji ievēlējuši Džuljetu par mēru, cer uz gaišu nākotni un jaunu kārtību. Revolūcija nozīmē pārmaiņas un ne visi ir ar mieru lauzt vecās tradīcijas. Pirmais elevators joprojām strādā, viņiem ir misija un plāni. 18. elevators diemžēl nav viņu plānos un tikai Džūljeta var viņus apturēt, viņai ir sabiedrotie Pirmajā, vismaz viņa tā domā. Tomēr uzvara katrā kaujā nenozīmē uzvaru karā. 18. Elevatoram viss tikai sākas.

Ir grūti uzrakstīt par triloģijas pēdējo grāmatu bez maitekļiem. Te jau katra personāža pieminēšana nozīmētu netieši pavēstīt izdzīvojušos un mirušos, tādēļ centīšos iespēju robežās no tā izvairīties. Šī, kā jau tas triloģijas pēdējai grāmatai pienākas, mēģina noslēgt visas sižeta līnijas un ļaut pilnībā aptvert autora sākotnējo ieceri. Tagad vairs nav laiks izkārtot varoņus pozīcijās un ļaut viņiem gremdēties atmiņās. Ir sižetā ir pienācis lūzums, atrisinājums, kas nes sev līdzi zināmu haosa devu. Autoram ir jācenšas to turēt pie kārtības, neļaujot visam rūpīgi būvētajam plānam izčākstēt nebūtībā. Manuprāt, tas viņam ir izdevies labi. Autors finālu būvē uz iepriekšējos stāstos dotās notikumu un faktu bāzes. No maisa netiek vilkti ārā nekādi augstāki spēki, viss ir pa godīgo. Nu gandrīz viss, vienā vietā gan autors izmantoja, manuprāt, zemisku paņēmienu, bet viņš jau nenojauta, cik ļoti man šis tēls nepatika, neskatoties uz visu viņa racionalitāti.

Autors ir pamanījies noturēt spriedzi visas četrsimt lapaspušu biezās grāmatas garumā. Pie tam sižets netiek pavadīts bezjēdzīgā skriešanas vai pakaļdzīšanās aprakstos. Nē, te nav bērnu spēles, te ir runa par veselas sabiedrības izdzīvošanu. Sekmīgs iznākums ir mazvarbūtīgs, taču varoņiem ir iespēja, un viss ir atkarīgs, vai viņi to izmantos. Notiekošais 18. un  Pirmajā elevatorā neļauj atrauties no grāmatas ne mirkli. Lasīšanas gaitā bieži nākas vilties savos prātā sabūvētajos notikumu attīstības scenārijos un reizēm priecāties par uzminēšanu. Autors nav tiecies atrisināt sižetu visvienkāršākajā veidā, viņš ir nolēmis pārsteigt savu lasītāju. Manā gadījumā tas izdevās. Šī grāmata lasās kā labi sarakstīts trilleris, lai gan apskatītā problemātika ir daudz dziļāka un nopietnāka.

Ir jau man arī pāris iebildes. Ir viena sižeta līnija, kas, manuprāt, ir absolūti lieka un izskatās kā cūkai piektā kāja. Autors viņu ir sarakstījis, un acīmredzot redaktoram nav izdevies viņu pielauzt no tās atbrīvoties. Kas zina varbūt viss ir bijis tieši otrādi? Tad vēl man ir dažas piezīmes, kas radās, jo autora cilvēku rīcības interpretācija atšķiras no manām citur salasītajām zināšanām. Elevatora iedzīvotāji, visu mūžu daudzas paaudzes ir pavadījuši noslēgtās telpās, kur siena diez vai ir tālāk par piecdesmit metriem. Domāju, ka viņiem nonākot lielā atklātā telpā varētu uznākt agorafobija vai vismaz smadzenes tālos priekšmetus noliktu tuvāk, nekā tas ir patiesībā. Vismaz kāds taču varēja sajukt prātā!

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Sērijai 10 no 10 ballēm. Ja gribas palasīt kaut ko no zinātniskās fantastikas, nedaudz distopijas, vērienīgiem socioloģiskiem eksperimentiem, laiku pa laikam būt pārsteigtam par autora  izdomu un to kā mainās notikumu perspektīva, tad silti iesaku izlasīt Elevatora triloģiju, visas trīs grāmatas. Noteikti nenožēlosi iztērēto laiku. Protama, lieta, apskaužu visus, kas ar šo triloģiju vēl tikai lasīs. Vēl tikai viena piebilde latviskais tulkojums, manuprāt, ir ļoti labs un reti kad gadās visas triloģijas grāmatas dabūt vienādā noformējumā, tā ka visu grāmatu muguriņas ir vienādā garumā, vienādā fontā un vienkārši smuki izskatās grāmatu plauktā.

Ja tā paskatās, tad man novembra sākums iznācis tāds slinks. Esmu izlasījis tikai sešas grāmatas. Vienu jau esmu apskatījis, atliek vairs tikai piecas. Šis ieraksts tad arī būs pentaloģijas (ceru, ka tā pareizi sauc piecu grāmatu ciklu) Wool apskats. Šīs grāmatas autors sevi ir pieteicis ne tikai kā spējīgs distopiskās fantastikas rakstītājs, bet arī kā cilvēks, kurš savus darbus izdevis neatkarīgi no izdevniecībām, un ar to nopelnījis diezgan labu naudiņu.

Tātad Wool nosaukumā tieši to arī nozīmē, ko tulkojot latvju mēlē – vilna. Ar vilnu viss ir vienkārši, ar to notīra telekameru objektīvus, tā, lai nav putekļu. Ir tikai viena problēma – tīrīšanu veic uz nāvi notiesātie, tie, kurus izdzen no elevatora (turpmāk gan saukšu to par silosu). Pasaule ir kārtējo reizi gājusi bojā, ekosistēma ir iznīcināta, un izdzīvojošie mitinās silosā. Visa saikne ar ārpasauli viņiem ir ekrāns, kas rāda pasauli tādu, kāda tā ir silosa apkārtnē. Un tā nav diez ko omulīga, putekļu vētras un apmākušās debesis. Silosā dzīve noris mierīgi, neviens ārā neprasās, bet, ja kāds uzprasās, tad viņu labprāt aizsūta notīrīt objektīvu. Laiku pa laikam norit pa revolūcijai, bet pa lielam lietu kārtība nemainās, cilvēki dzīvo, vairojas noteiktos limitos. IT uzrauga serverus, Apgāde nodrošina materiālus, tehniķi vaktē ģeneratorus. Jo silosa mērķis ir tieši tāds kā paredzēts, saglabāt cilvēkus tādus, kādi viņi ir pēc iespējas ilgāk, un tādām lietām jau nekāda brīvdomāšana par labu nenāk.

Lasot pirmo grāmatu, mani bija patiess prieks redzēt nu jau reti palikušo vairāk vai mazāk zinātniskās fantastikas cienīgu distopiju, kur liela uzmanība tiek pievērsta cilvēku attiecībām slēgtā telpā. Viss atstāj pārdomātu iespaidu gan varas struktūra un balanss, gan tehnoloģiskais nodrošinājums. Vienīgi rodas jautājums kādēļ uz nāvi notiesātie tīra tos objektīvus, viņi tak iet bojā, tad kādēļ pēdējos dzīves mirkļus izniekot palīdzot saviem pāridarītājiem. Un ticiet man, ir vērts uzzināt kādēļ. Sērijām attīstoties mēs par silosa struktūru uzzinām daudz vairāk, skaidra lieta, ka te viss nemaz nav tik vienkārši, kā šķiet pirmajā acu uzmetienā. Neviens neatstātu uz gadu simtiem tūkstošiem cilvēkus vienā kopējā cietumā bez pienācīga nodrošinājuma, un tiem, kas rūpējas, lai šis nodrošinājums tiktu skrupulozi izpildīts. Šī slēptā struktūra atklājas pamazām un atbild uz daudziem jautājumiem, kas rodas lasot pirmās sērijas grāmatas.

Grāmatām gan ir tieksme zaudēt kvalitāti sērijas gaitā, ja pirmā ir, manuprāt, izcils darbs, tad pārējās četras varētu vērtēt kā ļoti labas un labas. Skaidrs, ka autoram noturēt līmeni nav viegli, un kā jau tas ierasts šajās sērijās, problēmas kļūst arvien globālākas un lielākas. Lai gan centrā ir un paliek cilvēki. Autoram ir talants tēlu veidošanā, galvenie varoņi ir labi nostrādāti. Gan labie, gan sliktie un patiesībā ir jau visai grūti novilkt līniju, kurš īsti ir labais un kurš sliktais, tas ir atkarīgs no skatu punkta. Vai ir vērts upurēt ierasto kārtību, nespējot piedāvāt neko pretī?

Mani grāmata uzvedināja uz pārdomām, kā es rīkotos, ja man būtu jānodrošina cilvēka kā sugas izdzīvošana šādos apstākļos. Kā to varētu panākt un vai tas maz būtu reāli. Cik nu man šķiet, tad diez ko reāli tas nevarētu būt vis. Uz pāris gadu desmitiem varbūt, bet ne uz tūkstošgadi. Zināšanas apsīktu, tehnoloģijas pazustu un palēnām visi apmirtu. Kopā sērijai lieku 9 no 10 ballēm, bet pirmajai daļai 10 no 10 un to obligāti ieteiktu izlasīt visiem fantastikas cienītājiem.