15. augusts

Brauciena video atrodams te.

Šodien mēs esam nolēmuši paklaiņot pa Cionas nacionālo parku. Brokastu piedāvājums viesnīcā ir standarta. Mums pat ir neliela nojausma, kādas takas mēs vēlamies iet. Vakar vakarā Atvars pastudēja taku grāmatu un nolēmām, ka neko sarežģītu neiesim. Lai gan no sākuma bijām morāli gatavi doties Angels landing taku. Taču tad Indža no interneta izvilka bildes, kurā attēlotais diez ko neuzrunāja. Iet turoties vien pie ķēdes pa pēdas platuma taciņu, kuras vietām nemaz nav, neizskatījās īsti piemēroti mūsu fiziskās sagatavotības līmenim.

Viesnīca atradās samērā tuvu parkam, un tādēļ braukt nenācās ilgi, pie parka ieejas mēs uzzinam, ka ir tāda Nacionālo dabas parku karte, kas ļauj veselu gadu apmeklēt visus parkus pa 80 dolāriem uz mašīnu. Skaidra lieta, ka tas ir ņemams variants, jo tādu parku mums ir ieplānoti daudz. Nedaudz gan pasunījām Lielā Kanjona reindžerus, kuri nokāsa piķi, bet par šādu opciju nemaz neieminējās. Mūsu pirmā taka ir Watchmen’s trail.

Izrādās, ka mašīnu esam noparkojuši ne tajā pieturas punktā. Mums vajadzēja parkoties Zion canyon visitor Center, bet mēs jau esam Zion Human history museum. To gan uzreiz neatkožam, skatāmies, ka takas nav, nospriežam ņemsim vien to pašu Pa-rus taku, tā ar’ izskatās daudzsološa. Par to paziņojam saviem Whatsapp sekotājiem. Tūlīt pat no Maijas saņemu ziņu, ka esam dikti slinki, ja jau plānojam vilkties pa celiņu, kas paredzēts bērnu ratiņiem. Pēc tik stipriem vārdiem nedaudz sakaunos.

Par laimi pat uz Pa-rus takas esam nedaudz nošāvuši greizi un ejam uz pavisam otru pusi nekā vajadzētu, un galu galā pēc kāda kilometra atrodam Watchman trail sākumu. Šis nu ir mūsu visu pirmais kopīgais, īstais pārgājiens. Šīs takas cēlais mērķis ir apmeklētājiem parādīt kanjona sākumu, ļaut paraudzīties no augšas uz cilvēku instalācijām, un ar salīdzinoši nelielu piepūli likt justies gandarītam par savu veikumu.

Kāpaļāšana mums veicas visnotaļ raiti, arī apstākļi ir piemēroti – debesis nomākušās, saule nespiež un lietus ar’ nelīst. Var droši rāpties augšā un priecāties par klinšu sarkanumu. Vietām var redzēt arī vietējos dzīvniekus. Tie ir trīs veidi. Pirmais – takas vabole, visnotaļ liela, kura nākot klāt parasti ieņem draudīgu aizstāvības pozīciju – “stoiku”. Pret samīšanu tā gan nepasargā. Otrais – vietējais buķelis, tas nav pārāk bailīgs un ganās strautiņa ielejā, labi lēkā pa klintīm. Saprotams, ka ūdeni te dzert nevarēs, buķelis ir visnotaļ kārns, laikam cērmes. Trešais – vāveres, tās ganās pa klintīm, no kā pārtiek, nezinu, iespējams, no tūristu ziedojumiem. Runājam arī par iepriekšējām pārgājiena pieredzēm un dzeram ūdeni, daudz ūdens, tā esot pareizi darīt.

Beigu beigās esam uzlīduši mesā un varam nedaudz safočeties, te ir pieejams arī internets, turpmāk mums būs takas ar internetu un bez interneta. To gan noteiks mobilā telefona pārklājuma zonas. Šodien pārgājienā esmu izspēries ar parastajām sandalēm, un esmu priecīgs, ka man vēl nav nograuzts neviens pirksts. Ietusējuši, dodamies atpakaļ uz stāvlaukumu. Nākamais plāns ir paņemt ūdeni, iesēsties vietējā busiņā un aizbraukt līdz Zion Lodge, tur sākas Emerald Pools taka.

Domāts darīts, piekrauju savu pleca somu pilnu ar ūdeni, un ko tur slēpt, arī kolu. Vajadzētu pietikt, sagaidām autobusu un dodamies ceļā. Ceļš nav pārāk garš, un tā laikā mums tiek stāstīts par kanjona ģeoloģiju, par to, kā upe reizēm maina gultni, par to, kā reizēm cilvēki paliek nogriezti no pasaules uz pāris dienām. No visa tā ielāgoju, ja sākas flash floods, ņem vagu uz augstāku vietu un ceri, ka tevi neķers.

Izkāpuši savā mērķī ieejam suvenīru bodē, tur nopērku magnētiņus un atrodu nacionālo parku kartes, nopērku visu, kas man šķiet aktuāls. Iečekojam arī vietējo ēstuvi, viss izskatās mierīgi, cilvēku nav pārāk daudz, nospriežam atpakaļceļā te ieturēties.

Emerald pools taka ir jauka, visu laiku jākāpjas augšā pret kalnu. Grūtāka nekā iepriekšējā, taču laiku pa laikam var redzēt kādu ūdenskritumu un tos slavenos smaragda baseinus. Ūdens gan nav daudz, un ūdenskritumi nav diez ko iespaidīgi. Taču pats kanjons ar savām stāvajām klintīm ūdens trūkumu pilnīgi atsver. Uz šīs takas cilvēku jau ir diezgan daudz, visu laiku nākas iet aiz kāda vai palaist garām atpakaļnācējus. Tā kā taka nav tehniski grūta, un ja pareizi samēro savas spējas ar kalna stāvumu, tad es teiktu, ka viegla. Mākoņi pamazām izklīst un sāk sildīt saule. Tas rada zināmu diskomfortu, jo sāk tuvoties pusdienlaiks. Kad esam ūdeņus apskatījuši, un Edijs pieradinājis vietējo mežazvēru, nolemjam pakāpties vēl nedaudz augstāk un aiziet uz Grotto.

Te taka ir pavisam viegla, tik viegla, ka es to Grotto beigu beigās nemaz nepamanu. Finālā esam nokļuvuši jau pie nākošās pieturas The Grotto. Jūtamies tik žirgti, ka nolemjam, nav ko ķēpāties, dosimies uzreiz uz to Angels landing taku, jo, izskatās, ka te to taku grūtība ir overrated. Indulis gan piedāvā vēl aiziet uzpildīt ūdeni, taču veicot inventarizāciju sanāk, ka katram ir vēl vesels puslitrs, un nolemjam, ka nav ko lieki stiept gumiju. Izlemjam nedoties uz pašu spici, bet nu vismaz uz Scout lookout.

Taču jau pašā sākumā saprotam, ka nebūs lāgā. Saule vairs nesilda, bet cepina, lai ar’ visu taku var veikt 4-5 stundās, sākums ir diezgan nogurdinošs. Tas ir serpentīns, kas gājēju uzrauj virs ielejas. Ceļš gan ir betonēts, un nemaz nerodas tāds mežonīgas takas iespaids. Arī iepriekš noietie kilometri ir prasījuši savu. Sarunājam katrs iet savā tempā, un turpmāk es ceļu veicu vienatnē. Jau pēc pirmā kāpuma man no ūdens ir palicis vien divsimts gramu un tādēļ nolemju taupīt. Tagad ar pakaļprātu vislabākais būtu kāpt lejā uzpildīties un kāpt atpakaļ, galus jau neatdotu, bet sev mocības aiztaupītu.

Taču pēc stāvā kāpuma sākas Refrežiratora kanjons, tas ir ēnā un vēss, laikas, ka viss būs kārtībā, taka bez īpašām augstuma izmaiņām. Šķiet easy peasy. Izskatās smuki, dzert ar nemaz tik ļoti negribas. Kātoju vien tālāk, un šķiet, ka varbūt pat uzrausīšos līdz pašai augšai. Diemžēl pēc patīkamās pastaigas sākas kārtējais serpentīns – tā saucamais Walter’s Wiggles, 21 līkums ar diezgan ievērojamu stāvumu. Velkos vienmērīgā solī un jūtu, ka vai nu temps pa ātru, vai fiziskā kondīcija pa švaku. Augšā tieku jau diezgan nomocījies.

Nu sākas tā pārgājiena daļa, kad jārāpjas gar bezdibeņa malām gan vienā, gan otrā pusē. Var pieturēties tikai pie ķēdes, un arī tad laiku pa laikam jāpalaiž garām kāds pretīmnācējs. Lielākoties cilvēki ir saprātīgi un pieklājīgi, viens otru respektē un nekur nelien. Gadās jau arī pa kādam jaunekļu baram, kuri nolemj, ka kalnos visprātīgākais ir skriet, tie acīmredzot sastāda tos astoņus, kas uz takas ir ņēmuši galu. Es nekur vairs neskrienu, un no augstuma man ir bail. Sandales sāk pievilt, stāvumā viņas mēģina man izmežģīt potīti un lēnām ir noberzušas pirkstus jēlus.

Es pat tieku līdz tai slavenajai vietai, kur jākāpj pāri bezdibenim. Teikšu, ka bildēs izskatās bailīgāk. Tieku līdz Scout lookout, un esmu noguris un izslāpis. Nedaudz patērēju ūdens rezerves un paskatos uz priekšu. Angels landing ar nav pārāk tālu, taču pa visu klintsmalu ir rinda, kā Maksimā pirms Jāņiem. Saprotu, ka tur būs pusotra stunda minimums. Manas ūdens rezerves nepietiks pat divdesmit minūtēm. Griežos atpakaļ.

Pirmo sastopu Ediju, tas rāpjas augšā pa klinti, viņam ar ūdens esot beidzies. Vispār nemaz nav bijis, manis iedoto kolu pirmajā serpentīnā viņš esot nobeidzis augšā kāpjot. Ceļu esot gājis kopā ar Atvaru, bet tas pēc otrā serpentīna nolēmis mest mieru. Apskaidroju, ka bez ūdens tur lāga nav ko meklēt, Edijs ar’ nolemj griezties riņķī un stāsta savus piedzīvojumus ar ūdens sagādi.

Atvaru neatraduši turpinām vilkties lejā. Nedaudz nomāc doma, ka, ja viņu neesam pamanījuši, var nākties vilkties atpakaļ. Pateikt, ka mēs jau kāpjam lejā. Izejam cauri vēsajam kanjonam un ieraugam, ka Atvars ar Induli jau ir nokāpuši no pirmā serpentīna. Pabļaustos, bet šie mani nepamana. Lejā kāpt ir grūtāk nekā augšā, kājas noberztas un visa slodze sanāk uz noberzto vietu.

Ticis lejā, metos pie dzeramā ūdens krāna un dzeru, cik lien. Ejam uz autobusu un braucam iekost. Tagad ēstūzis nemaz nav tik mierīgs kā rīta pusē, nākas izstāvēt rindu un, protams, vienīgais galdiņš pie kura piemesties, ir saulē!

Nedaudz atvilkuši elpu nolemjam doties līdz kanjona galam. Pat apsveram domu iziet vēl Riverside walk, bet tas nav nopietni. Tikuši līdz galamērķim, saprotam, ka neviens nekur tālu neies. Izvelkamies līdz vietējai upītei un tur atdzesēju kājas. Neesmu tālu no karstuma dūriena, un šis pasākums mani atspirdzina. Edijs ar Atvaru aizbrien līdz akmenim upes vidū, visu laiku filmēju, cerot, ka kāds nogāzīsies, bet nekā. Pasēžam un dodamies atpakaļ uz autobusu.

Busiņā Indža demonstrē savas superspējas, viņam neviens nekad busā nesēžas blakus, līdz zināmam brīdim tās tiešām strādā. Tikuši mašīnā braucam uz nākamo naktsmītni. Tā iekārtota Wild West pilsētiņas stilā, taču viesnīcas iekārtojums ir tīri tā neko. Nedaudz atelšamies un nospriežam nestiept gumiju, bet aizsperties uz Braisa kanjonu, lai paskatītos saulrietu.

Domāts darīts, lecam iekšā mašīnā un braucam vien prom. Kanjons ir populārs, grūti atrast stāvvietu. Bet skats nudien ir iespaidīgs, tādi smilšakmens torņi kā pasaku pilis. Labu brīdi pavērojuši un novērtējuši situāciju, nolemjam iziet nelielu pārgājienu. No sākuma viss ir viegli. Nokāpjam milzīgā bedrē, varu tikai iedomāties, kas te darās lietus laikā. Un kas to būtu domājis, tur lejā atrodas priežu mežs. Ejam pa to, man jau sākt aizdomas, ka nepaspēsim izvilkties ārā no šīs bedres līdz saulrietam un atpakaļceļu nāksies viekt jau tumsā. Taču mani kolēģi man nepiekrīt, un dodamies vien tālāk.

Pārgājiens būtu super, ja nebūtu jākāpj atpakaļ, tas ir īsts pārbaudījums. Neviens gan nenoģībst un lēnā garā velkamies uz augšu. Kāda, kuru apdzenam, apvaicājas, kādā valodā mēs runājam. Tā kā reizēm arī lamājamies, nezinu ko īsti atbildēt, saku, ka latviski. Viņa izrādās dikti informēta, esot jau licies, ka dikti līdzīgi lietuviešu. Paprasa man pāris frāzes, kā tas būtu latviski, un liek mani mierā. Kad esam tikuši līdz bedres malai saprotam, ka plāns ir ne tikai izpildīts, bet pārpildīts, nejauši esam izgājuši rītdien plānoto pārgājienu. Nu varam doties mājās un likties gulēt.

Pārgājieni un saule nav man gājusi secen, vakarā ar Atvaru pakašķējos par ebreju ietekmi globālajā finanšu un politikas sistēmā, un tikai tad dodos pie naktsmiera. Ņemot vērā, ka Atvars aizdod man bārdas putas, laikam viņš īpaši apvainojies nav.