Navigate / search

Kā es pavadīju savu atvaļinājumu XXVI

2007. gada 18. jūlijs (Singapūra -> Rīga)

Šo dienu varēs droši saukt par garāko manā mūžā. Vispirms plānā ir nolidot 13 000 kilometrus un diennakts garums sanāks 28 stundas. Tad nu pusnakti sanāk sagaidīt Singapoure Airlines lidmašīnā, kas septiņās stundās mūs aizvedīs uz Dubaju, bet Dubajā nolaidīsimies ap trijiem. Lidmašīna ir laba, ēdināšana nav tik laba kā Emirates, daži salāti vispār ir neēdami. Mūsu grupa ir izmētāta pa visu lidmašīnu un īsti neviena ar ko komunicēt nav. Izdzeru 3 glāzes vīna un nolūztu, lai atmostos tikai uz brokastu izsniegšanas laiku. Lidmašīna jau tuvojas Dubajai.

Ielidošana Dubajā notiek bez jebkādiem ekscesiem, esam atlidojuši trīs stundas ātrā nekā, ja lidotu mūsu paredzētajā reisā. Tas mūs diez ko nepriecē, jo Dubajas lidostā tā īsti nav ko darīt. Iesākumā domājam saņemt jaunās biļetes līdz Londonai. Un tad sākas – izrādās, ka Singapūrā mūsu biļetes reisā Dubaja – Londona ir anulētas un pārceltas uz reisu trijos dienā. Super, dodamies uz biļešu kasi, tur mūs sūta uz Back Office. Tikuši līdz ofisam izstāvam rindu un stāstām problēmu. Iesākumā mūs brutāli mēģina atšūt, sak lidojāt ar Singapore Airlines, tad paši ar tiekat galā. Par laimi, no Singapūras šiem atsūtīts meils par mūsu likteni. Tad attieksme mainās un pēc pusstundas mēs esam atlikti atpakaļ mūsu reisā. Lai gan nācās pierādīt, ka mums ir reiss uz Rīgu, uz kuru mēs viņu neizdarības rezultātā nepaspētu. Tad dodamies uz drošības pārbaudi. Drošībnieki mūs palaiž pat nepaskatoties, kas un kā.

Tagad mūsu rīcībā laiks līdz septiņiem, lai nu kā, bet 3 stundas Dubajas lidostā ir garš laiks. Izstaigājam jau zināmās bodes, paēdam brokastis. Tagad izlidošanas geits nav jāuzmin, jo tablo darbojas un rāda reisu laikus un attiecīgos vārtus. Tad nu kādu stundu vienkārši sēžam un atpūšamies.

Beidzot sākas iekāpšanas reģistrācija. Tā kā apnicies gaidīt, stājamies rindā un gaidām. Rindas priekšā divi nēģeru puikas nav iečekojušies un rāda savu elektronisko biļeti, viņus dzen uz iečekošanos, šamie neklausa un nostājas rindas galā pa jaunam. Tikuši iekšā uzgaidāmajā telpā ieņemam sēdvietas un gaidām iekāpšanu. Atkal pirmie bērni un invalīdi, pēc tam pārējie.

Lidojums uz Londonu aizņem septiņas ar pusi stundas, garlaicīgs līdz ārprātam; gribas jau tikt mājās ātrāk. Noskatos pāris filmas, klausos Moby albumu, palasu grāmatu. Ēdināšana kā vienmēr ir līmenī. Lidmašīnā lido vesels bariņš ar jaunajām māmiņām, kuras ar savu sīko pārtīšanu veido pie tualetēm milzīgu rindu. Bet visādi citādi nekā īpaša.

Gatwikā ierodamies ap divpadsmitiem. Atkal dodamies uz starpterminālu autobusu. Šoreiz nokāpju lejā palūrēt vai autobuss ir. Tur tādas automātiskās durvis uz pieturu, kuras nez kāpēc neveras vaļā, atveru ar spēku izmantojot rokas palūru riņķī, redzu nāk autobuss. Fiksi ielienu atpakaļ un aiztaisu durvis. No autobusa izkāpj šoferis, kas pie durvīm ievada kodu, durvis atveras. Mums jāuzrāda aviobiļetes un tikai tad tiekam ielaisti autobusā. Tikuši līdz North terminal, dodamies pēc biļetēm, lai tiktu līdz Rīgai. Drošības kontrole salīdzinot ar Darvinu liekas smieklīga, tikai jānovelk kurpes un somas izlaiž caur rentgena aparātu. Man mugursomā rāda melnu pleķi un neko citu, paskaidroju, ka tās ir grāmatas.

Tikuši līdz iečekošanās kasei, atkal sastopamies ar angļu darbinieku dīvaino sejas izteiksmi, kas liecina, ka viņiem nav ne jausmas par to ko viņi dara. Lai vai kā biļetes dabūjam un ejam uz tax free zonu. Mums Gatwikā jādzīvojas līdz sešiem, jeb veselas piecas stundas. Darīt tur nav ko. Pablandāmies pa veikaliem un tad dodamies uz vietu, kur var novērot lidmašīnu pacelšanos un nolaišanos. Tur tad arī lielāko daļu laiku sēžu un lasu grāmatas.

Reisa atiešanas laiks tuvojas, bet uz tablo nekas nerādās. Kad līdz izlidošanai atlikusi stunda, uzraksts Riga parādās. Bet par vietu no kurienes nekādu ziņu nav. Eju pie uzziņu biroja interesēties. Šie zina tikai to ka reiss aizkavējies un neviens vēl nezinot no kurienes tas izlidos. Beidzot parādās arī tablo gate no kuriem lidmašīna izlidos. Dodamies uz turieni un pirmo reizi trīs nedēļu laikā, visapkārt mums dzirdama latviešu valoda. Reiss nedaudz kavējas, viens krievu večuks iet pie lidostas darbiniekiem kačāt pravas. Kas tā par lietu, jau jālido, bet lidmašīnas nav un viņam vecam cilvēkam te jāgaida! Protams viss tiek teikts krieviski cilvēkam, kurš izskatās, ka saprot tikai angļu valodu. Kad sākas iekāpšana, letiņi tradicionāli izveido megarindu, it kā lidmašīna varētu aizlidot bez viņiem, vai arī varētu pietrūkt sēdvietas.

Iekāpjam lidmašīnā, tur visiem liek piesprādzēties. Protams atrodas viens meitietis, kas nepiesprādzējas un vēl plātās par to pa visu salonu. Nodomāju, ka man jau nav nekas pretī, ja viņa savas dumjās smadzenes izšķaida pa salonu, bet žēl to cilvēku, kurus šamā ar savu iespaidīgo masu lidodama pa salonu apspiestu. Pēc pacelšanās aizmiegu un pamodos tikai, kad lidmašīna sāk nolaisties Rīgas lidostā.

Rīgas lidostā izejam pasu kontroli un dodamies gaidīt bagāžu. Kā par brīnumu visa bagāža no pašas Singapūras ir atnākusi un varam doties mājās. To arī darām un ap pusdivpasmitiem jau esmu mājās. Ja godīgi gulēt ejot vēl īsti neticējās, ka šodien esmu bijis Singapūrā, Dubajā, Londonā un Rīgā.

Un tapa vakars un tapa rīts – divdesmit trešā diena.

Ceļojuma beigas.

Kā es pavadīju savu atvaļinājumu XXV

2007. gada 17. jūlijs (Singapūra)

No rīta paēdam brokastis Quality Hotel ēstuvē. Brokastis ir šikas, līdzīgas Gan Bei klāstam Latvijā. Tikai vietējo speciālistu gatavotas un garšīgākas. Lai tiktu brokastot, te jāuzrāda speciāla kartīte uz kuras iekšā laidējs izdara atzīmi. Tālāk tev vietu ierādītājs ierāda, kur sēdēt. Tad tu vari iet un meklēt sev attiecīgi ēdamo. Jauka fīča, kuru nekur citur nebiju redzējis, ir olu cepējs. Tu parādi, ko vēlies papildus savam kultenim, bļodiņās stāv vis kaut kas sabērts, tu parādi ar pirkstu, cepējs sacep omletē. Puika rāvās visu laiku ar pannu.

Paēduši devāmies atpakaļ uz numuriņu, jo plānā ir slaistīties pa viesnīcu līdz maksimumam. To arī darām skatāmies televizoru, līdz pulkstens 12:00. Tad izrakstāmies no viesnīcas un dodamies ieplānotajā ekskursijā braukāt ar kuģīti.
Aizbraukuši uz Raffles place metro staciju, atklājam, ka esam nonākuši nopietnā debesskrāpju rajonā. Ievērtējušu to, dodamies meklēt, kuģu piestātni, no kuras ejot kruīzs pa okeānu. Tā vismaz raksta tūristu ceļvedis. Pirmā problēma ir tikt pāri ielai, jo gaisa pāreja remontā. Meklējot alternatīvas, nokāpjam vienā no debesskrāpja pagrabiem, un pa mazām kāpņu gala durtelēm nonākam lielā pazemes gaitenī, kas pilns ar cilvēkiem. Tad otrā pusē iztaujājam šveicaru, kas mums apgalvo, ka kruīza kuģu piestātne tiek remontēta un neviens kuģis neiet. Tā arī iznāk, kuģu piestātni remontē. Taču netālu no Merlion hotel un pašas dižās Merlion statujas, kas ir Singapūras simbols tiek piedāvāts kruīzs pa Singapūras upi 30 minūšu garumā.

Iepirkuši biļetes, kādas 10 minūtes slaistāmies pa piestātni. Bez mums tūrē dodas arī daži ķīnieši. Papētam Merlion statuju, nu nav nekas īpašs, bet tūristi iet bariem.

Beidzot pienāk arī mūsu laiva. Paskats ir baiss, nedaudz appuvusi, krāsa palobījusies, taču peld un ir motors. Sasēžamies iekšā un laivas vadītājs piedod gāzi motoram. Motors izskatās, ka savulaik ir bijis kādam lauksaimniecības agregātam, pukšķ un ļerkst, ka nevar lāga sadzirdēt, ko runā blakussēdētājs. Uz motora uzlikts parastais kasešu atskaņotājs, kuru, protams, sadzirdēt nevar vispār. Tikai, kad motoram nokrīt apgriezieni, var saprast, ka laikam ir ieslēgts audio gids.

Zem sēdekļiem atrodas kannas uz kurām rakstīts Glacial Acetic Acid purity 99.5%, tas ir tā skābe, kas etiķim dod rūgtuma piegaršu. Tā kā no worries, galvenais nesaelpoties.

Bet neskatoties uz visu to, brauciens ir smuks, jo pilsēta no upes izskatās citādāka. Braucam, gar vecajiem Singapūras kvartāliem, ūdensmalā redzama interesanta skulptūra – puikas lec ūdenī peldēties un galvenais nav arī tik ļoti karsts. Izbraukuši ar laivu tā arī nezinām, ko darīt tālāk. Ieejam vienā lielveikalā paklaiņojam, paēdam kafejnīcā kūkas, nolemjam doties uz grāmatu veikalu Wheelock Place, un atlikušo dienas daļu pavadīt tur. Visiem ceļošana ir acīmredzami piegriezusies. Mūsu lidmašīnas reiss aties tikai pa nakti trijos.

Grāmatu bodē uzdzīvojam uz pilnu klapi. Jānis saņēmies grāmatas pa stratēģisko vadību atradis mīksto krēslu lasa, Atvars CD sektorā tik skanē kodus un klausās mūzikas albumus, Maija tusējās gar ceļojumu grāmatām, es ar atrodu brīvu sēdvietu un lasu grāmatu. Tad nu vakarā ar Maiju aizejam paēst vietējā zivju restorānā, kas atrodas stāvu augstāk. Porcijas lielas un viss izņemot zivju kotletes ir ēdams un garšīgs. Paēdam un padzīvojamies, pa grāmatu bodi vēl līdz deviņiem. Tur ir visnotaļ kompetenti pārdevēji. Iedomājies kādu grāmatu, paprasi, lai parāda, kur tā atrodas, viņi tevi aizved un parāda ar.

Tad ar metro dodamies uz lidostu otrajā terminālā savācam savu bagāžu, pārpakojam mantas un ar Sky train dodamies uz Pirmo terminālu. Tur atrodam kafejnīcu, pavakariņojam ar sendviču un kafiju, dodamies uz Emirates checking punktu pusi gaidīt savus reisu. Nedaudz pagaidām, Maijai ienāk prātā doma iečekoties uzreiz un doties uz Tax free zonu. Izrādās, ka tāda opcija pastāv un darbojas, ejam pie iečekošanās kases un rādām biļetes. Tad atklājas, ka mūsu reiss atcelts, jo lidmašīna Brisbenā salūzusi, bet pēc stundas atiet Singapoure Airlines reiss uz Dubaju un mēs brauksim ar to. Mums izdala Emirates meiteni, kas visu nokārtos un visi jožam uz Sky train, lai paspētu uz reisu 23:45. Tikuši līdz kasei, atduramies pret Singapoure Airlines iečekotāju stulbumu. Sakām viņiem, ka bagāža jāiečeko līdz Rīgai. Pēc 10 minūtēm puika sapratis problēmas būtību, taču vadot iekšā katra reisa kodu jautā: „Is this flight confirmed”. Varētu padomāt, ka mūsu smadzenes pa taisno pieslēgtas vispasaules lidojumu vadības centram. Taču nemulsinām viņu, un atbildam: „Yes”.

Tad seko skriešana uz izlidošanas zonu, monitoros jau rāda gate closing. Tad nu arī skrienam garām Tax free veikaliem, kuru šeit ir daudz un dažādi, siekala tek, bet kājas kustās. Vēlāk delfi lasīju, ka Singapūras lidostas Tax free veikali esot labākie pasaulē, gandrīz asara nobira. Līdz izlidošanas vārtiem tiekam laikā, mūsu somās, nekas dīvains atrasts netiek un varam doties uz lidmašīnu. Iekāpjam lidmašīnā trīs stundas ātrāk nekā plānots un gaidām startu. Lidmašīna pilna ar ķīniešiem, kas nozīmē, ka tualetes labāk nelietot.

Un tapa vakars un tapa rīts – divdesmit otrā diena.

Turpinājums sekos …

Kā es pavadīju savu atvaļinājumu IV

2007. gada 26. jūnijs (Rīga – Londona – Dubaja)

Tad nu lielā diena bija pienākuse, somas sakravātas un lidmašīnu biļetes n reizes pārbaudītas uz esamību. Kaut kā tā bija sanācis, ka ar katru no līdzbraucējiem biju sarunājis ierasties lidostā citā laikā un pats ar draudzeni ieradies vēl padsmit minūtes agrāk. Protams sāku abu atlikušo ceļa biedru apzvanīšanu, jautājot, kur tad šamie palikuši. Uzzinājis savus sarunātos laikus, dūšu nezaudēju – iestājos rindā, lai iečekotos pats un nodotu bagāžu.Bagāžas nodošanas plāns bija reti viltīgs, kas sevī ietvēra bagāžas iečekošanu līdz pat Singapūras lidostai. Galvenā ideja bija aiztaupīt laiku, lai nebūtu katrā lidostā jāstāv pie lentes gaidot savu bagāžu un čekojot to pa jaunam. Bagāžās pieņēmēja un boarding pass izsniedzēja, gan apšaubīja iespēju, ka bagāža līdz Singapūrai varētu nokļūt, jo redz Getvikā viņu pakāsīšot ar varbūtību 50:50. Tas gan mūsu sparu nemazināja un bagāža tika iečekota līdz pat Singapūrai.

Pēc iečekošanās izrādījās, ka lidostas teritorijā mums jānobumbulē vesela pusotra stunda, kuru tad arī noslaistījām izlidošanas termināla tālākajā galā. Bumbulēšanas laikā tika veikts arī zinātnisks eksperiments, kurā nskaidroja ūdens virpuļa kustību latvijas izlietnēs, lai varētu salīdzināt to ar Dienvidu puslodes virpuli. Bija dzirdēts, ka rotācija notiekot pretēji.

Iekāpjot lidmašīnā pirmais pārsteigums bija turku ekipāža. Izrādījās, ka Air Baltic čarterē turku lidmašīnas. Man jau no paša sākuma likās, ka nekas ap ko šiverē turki nestrādās. Tā arī izrādījās ļočenes izlidošana aizkavējās par veselu sutundu. Šīs stundas laikā pasažieri varēja novērot, kā turku ekipāža rosās ap priekšējo lidmašīnas tualeti, kaut ko skrūvējot un ķimerējot. Lai vai kā lidmašīna gaisā tika dabūta un lidojums līdz Getvikai ar neko īpašu neizcēlās.

Ierodoties Getvikā lidmašīna no Latvijas kā tāds bārabērns piestāja Dienvidu termināla pašā tālākajā galā. Tad nu rausāmies ārā un gājām meklēt ceļu uz Ziemeļu terminālu no kurienes tad mums bija jāizlido uz Dubaju. Ceļš atradās viegli, zīmes norādīja North terminal transfer. Transfērs izrādījās neliela telpa koridora malā, kurā televizori cītīgi rādīja reisu grafiku. Tur pat melns uz balta bija rakstīts: “Autobus kursē ik 15 minūtes gaidiet, šoferis Jūs pasauks”.

Apsēdāmies un sākām gaidīt. Atnāca krievu tautības ģimenīte, kas lidoja uz Maljorku un arī gaidīja. Pagāja 20 minūtes, gaidot bija apložņāta tuvējā apkārtne, noskaidrōjās, ka trepes uz leju ved uz autobusa pienakšanas punktu, tieši tāpat kā lifts. Diemžēl automātiskās durvis vaļā vērās tikai ar kodu. Tika atrasts arī balts telefons ar kura palīdzību varēja sazināties ar lidostas administrāciju, ja nemaldos numurs bija “159”. Pagāja vēl dažas minūtes mūsu kompānija jau sāka meklēt cilvēku, kurš zvanīs administrācijai, ar tekstiem, davai pazvani tu utml. Bija cerības uz krievu ģimenīti, taču izteiciens: “Umeļi bi govoriķ po angļiski, mogļi i pozvaņiķ i sprosiķ!”, tās sagrāva. Tad nu saņēmos un pazvanīju pats. No administratora uzzināju, ka buss ir ceļā un tūlīt būs klāt. Kā par brīnumu tiešām autobuss pēc 10 minūtēm pienāca.

Šoferītis pārbaudījis mūsu biļetes aiztransportēja mūs uz Ziemeļu terminālu. Tur, atraduši Emirates aviolīniju iečekošanās punktu, atklājām, ka apkalpojošā personāla tur nav, bet toties ir balts telefons. Nu jau zvanot citam uzzinājām, ka personāls ir ceļā, lai pagaidot. Atnākusī sieviete, izsniedza mums boarding pass Londonai un Dubajai. Tālāk dodamies uz drošības pārbaudi. Visiem lik novilkt kurpes un jostas, dažiem “laimīgajiem” tiek izkrautas visa rokas bagāža. Mēs neesam “laimīgo” vidū un diezgan ātri varam doties uz Getvikas tax free zonu, kurā, ja godīgi, nekā jēdzīga nav.

Nonākot Boarding Gate un gatavojoties 7.5 stundu lidojumam uz Dubaju, ievēroju, ka šī reisa pasažieru vidū mēs esam gandrīz vienīgie baltie cilvēki. Iekāpšana lidmašīnā notika standartā, sievietes ar bērniem, invalīdi un tad pārējie. Vienam mūsu ceļabiedram reāli nepaveicās, viņam priekšā sēdēja hiperaktīvi arābu sīkie, kas nodarbojās ar aktīvu dauzīšanos un plūkšanos. Visvairāk mani izbrīnīja bērneļu mātes attiekme, pilnīgs pofigs, lai sīkie ņemas. Paceļoties gaisā mums pasniedza uzkodas, pēc kurām lidmašīnas pasažieri sāka iemigt.

Un tapa vakars un tapa rīts – pirmā diena.

Turpinājums sekos…