Navigate / search

Cilvēks-amfībija by Aleksandrs Beļajevs

Cilvēks amfībija

Turpinu savu ceļojumu “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijā, šoreiz grāmatu izvēlēties bija pavisam viegli, paņēmu vienu no plānākajām no atlikušajām. Gribēju vakarā izlasīt vienu grāmatu, tad arī paņēmu divstundnieci.

Kādā Argentīnas ostas pilsētā viss ir aizgājis šķērsām. Godīgs pērļu zvejnieku arteļa vadītājs Zurita nemaz nevar netraucēts nodarboties ar savu rūpalu. Indiāņi vienmēr ir bijuši sliņķi un nejēgas, taču tagad ir parādījusies leģenda par “jūras velnu”, un tas darbus praktiski ir apstādinājis. Nirēji bīstas no katras ēnas, jo velns strādā briesmu darbus. Viņš auro nelabā balsī, jādelē uz delfīna, un īsti nemaz nevar saprast, kas viņš tāds ir. Tas ir Ihtiandrs – zēns ar haizivs žaunām, kuras viņam dāvājis slavenais hirurgs Salvators, lai glābtu mazo indiāņu puišeli no drošas nāves. Viņš dienām spēlējas ar delfīniem, iepazīst jūras dzīles un reizēm izjoko zvejniekus.

Autoram var tikai uzsist uz pleca un pateikt, ka sen nav lasīta neviena tik klišejām un standartēlu pārbagāta grāmata. Zurita, kuram ir jāuzņemas galvenā ļaundara loma, ir kā no bilžu grāmatas izgriezts, viņš ir absolūts ļaunums, kāpēc un kā tas lasītājam nav jāzina. Ja šis puisis redz iespēju tikt pie lieka peso, viņš ies pāri līķiem. Viņš ir kā no pasakām izkāpis ļaunais tēls, kas ir ļauns pats par sevi, vēl labāk – arī viņa māte ir ļauna un viņa pakalpiņi dumpīgi indiāņi, kas ir tik ļauni, ka gatavi konfrontēt ar savu bezdvēselisko saimnieku. Zuritas ģenerālplāns ir noķert Ihtiandru, liktu viņam zvejot pērles un pats raustu bagātības. Nu un vēl apprecēt vienu meiteni, kas viņam iekritusi sirdī.

Ihtiandrs, galvenais notikumu vaininieks, ir pavisam panaivs puisis. Ko gan varētu gribēt no zēna, kas audzis pie daktera baseinā kopā ar pērtiķiem. Pāris valodas un lasītprasmi viņš ir apguvis, bet komunikācijas prasmes viņam ir uz nulli. Tāpēc puisis iekuļas dažādās nepatikšanās, kas arī ir sižeta galvenais virzītājspēks. Skaidra sirds un jaunas haizivs žaunas ir viņa labākās īpašības. Autors viņu ir centies atveidot kā tādu supervaroni, doktors viņam ir uzkonstruējis speciālas ložu necaursitamas zvīņas, viņš pat vētrā izglābj kādu meiteni un uzreiz iemīlas.

Sižets ir standarta argentīniskais, mīlestība un dīvaina varoņu savstarpējā radniecība un ģimeņu naidi. Izklausās aizraujoši, taču autors nav iesprindzis un uzskribelējis kaut ko vienkāršu apjomam. Neba jau Ihdiandra liktenis viņam rūp, viņam grāmata ir, lai ilustrētu komunisma un darvinisma ideju pārākumu un konservatīvo vientiešu stulbumu. Ļaunie Ihtiandrā saredz tikai briesmoni, Dievam pretīgu radījumu, kurš nu nemaz nav pēc tā ģīmja un līdzības. Melnsvārči savās labākajās tradīcijās nospriež, ka tādai radībai nenākas staigāt pa zemes virsu. Ja dikti vēlies uzzināt kā no darvinisma izriet sociālisma ideāli, tad noteikti izlasi pats, jo atstāstīt to nav iespējams.

Grāmatas otrs stāsts – Pazaudētā seja vēsta par kādu Presto – neglītu punduri, slavenu komiķi, kurš ar jaunāko medicīnas sasniegumu palīdzību nolēmis pārvērsties skaistā jauneklī, apprecēt savu mūža mīlestību un dzīvot laimīgi. Taču pasaulē, kurā valda nauda un kapitāls, nekas tāds nav iespējams. Sabiedrības uzskatu par to, ka cilvēks savā izskatā neko nevar mainīt, ir pārāk iesakņojies, un reiz slavenais komiķis nonāk pavisam neapskaužamā situācijā, jo bez sejas viņš nav nekas.

Šajā stāstā arī centrālie mājieni ir – sociālisms ir labākais, kas ar cilvēkiem ir noticis, kapitālisms pūst no iekšienes, visi ir korumpēti un dzenas pēc naudas, sit nēģerus un ir vienkārši zemiski ļautiņi. ASV autors ir atainojis tik perfekti, ka tas viņam nodrošināja stāsta daudzkārtēju izdošanu, lai jau no bērna kājas mazais oktobrēns izlasījis to saprastu, ka viņš tomēr dzīvo visu laiku vislabākajā valstī PSRS. Spiež uz kontrastiem. Parāda, ka kapitālismā pat esot miljonāram tu neko nespēj sasniegt un labākais veids, kā ko izmainīt, ir ņemt no tās valsts vagu.

Abiem stāstiem lieku varenas 4 no 10 ballēm, nedaudz pavelk uz augšu tas, ka divdesmitajos fantastikas stāstus neviens lāgā nemācēja rakstīt, un tā pārāk augstu nekotējās. Pēc grāmatas izlasīšanas paliek tāda svaiga kalmāra pēcgarša, kuru papildina bandžo skaņas, kuras atskan no jūras.

Neuzvaramais by Staņislavs Lems

Pavilka uz nostalģiju, un nolēmu izlasīt kādu savas bērnības grāmatu. Šo grāmatu, ja nemaldos, lasīju desmit gadu vecumā ziemas brīvlaikā. Stāsts uz mani atstāja diezgan stipru iespaidu, nolēmu paskatīties, kāds iespaids būs tagad.

Domāju, ka jebkuram ekspadomju cilvēkam šī stāsta saturs nav svešs. Liras sektora kosmosa kuģis Neuzvaramais ir nosēdies uz planētas, kurā pirms pāris gadiem ir pazudis bez vēsts cits kosmosa kuģis Kondors. Komandas mērķis ir noskaidrot kosmosa kuģa pazušanas cēloņus un, ja iespējams, izglābt dzīvi palikušos. Visu pasākumu vada astronavigators, kas ir arī kuģa kapteinis. Sākumā šķiet, ka planēta ir sterila, un nekas te nevarētu apdraudēt astronautus. Nav novērojama nekāda sauszemes flora un fauna. Cilvēki veic dažādus mērījumus, un viss norit mierīgi līdz tiek atrasts Kondors. Izdzīvojušo nav un līķi rada vairāk jautājumus nekā atbildes.

Ko lai saka? Īsta zinātniskās fantastikas klasika, šoreiz aprakstīts gadījums, kur cilvēce saduras ar pilnīgi svešu saprāta formu. Tā ir tik atšķirīga no cilvēka, ka nav pat iespējams saprast tās motīvus. Cilvēki, kurus līdz šim ir uzskatījuši par neuzvaramiem. Viņiem ir spēka lauki, antimatērijas izstarotāji, neierobežoti enerģijas resursi, bet viņi neko nevar pasākt situācijā, kurā cilvēks zaudē visu savu atmiņu. Sākums tāds diezgan vienkāršs, ekspedīcija norit kā plānots visi dara savus darbiņus līdz pirmajām mīklainām cilvēku pazušanām. Paceļas jautājums, vai ir vērts riskēt ar citu komandas locekļu dzīvībām, lai atrastu un izglābtu pazudušos, jebšu ņemt vagu no planētas, kamēr vēl ir kas lido. Šeit gan, protams, neviens netiek atstāts.

Vislabākais, kas man no grāmatas bija palicis atmiņā, bija Ciklopa cīņa ar mazajiem nanorobotiem (tai laikā gan viņus tā neviens nesauca), bērnībā man, datorgrafikas neizlutinātam puišelim, tā šķita vienkārši episka. Žēl tikai, ka Ciklops sajuka prātā. Šī grāmata arī parāda, kādai ir jābūt zinātniskajai fantastikai (pat ja tās varoņi atgādina bezdvēseliskas skrūvītes, kas tikai reģistrē novēroto). Grāmata ir sarakstīta 1954. gadā, tas ir daudzus gadu desmitus pirms tāda jēdziena kā nanoroboti, nanotehnoloģijas, nekrosfēra, kibernētikas evolūcijas, nanorobotu pašorganizēšanās. Ko tur runāt pat datoru tai laikā lāga nebija? Bet Lema pasaulē tas viss eksistēja, gan koncepti, gan idejas.

Jā, no mūsdienu viedokļa ir smieklīgi lasīt par datoriem, kuru programmas rakstītas uz feromagnētiskajām lentām, bet PSRS tā bija realitāte vēl deviņdesmito sākumā. Ir jau tagad daudzas lietas radušās, par kurām Lems nebija spējis iedomāties, HD fotogrāfija, mobilie sakaru līdzekļi, bet viss pārējais tur lielākoties ir. Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm.

The Wild Life of Our Bodies: Predators, Parasites, and Partners That Shape Who We Are Today by Rob Dunn

The Wild Life of Our Bodies

Katru gadu cenšos izlasīt vismaz vienu grāmatu par parazītiem, lai atgādinātu sev, ka dzīve nav rožu dārzs. Cilvēks bez cērmēm, blusām un utīm ir diezgan nesena parādība. Pat mūsdienās šis stāvoklis ir pārejošs, jo blusas un utis šad tad tomēr vēl gadās redzēt.

Autors savā grāmatā vadās no vienas pamatnostādnes. Cilvēka saprāts ir tikai nesens viņa evolūcijas blakusefekts, organisms savukārt ir attīstījies no vienšūņa līdz tagadējam pārsimts miljonu gadu laikā. Attīstījies atbilstoši apkārtējai videi un no vispārējās ekoloģijas izrāvies tikai nesen. Tas viss sev līdzi nes nopietnas problēmas, jo mūsu atrautība no dabas tagad rada pavisam jaunas problēmas.

Piemēram, šķiet, ka daļa no saslimšanām ar astmu, alerģijām un dažādiem eksotiskiem sindromiem, iespējams, varētu būt izskaidrojama ar patstāvīgu parazītu trūkumu organismā. Cērme, iespējams, palīdz kalibrēt organisma imūnsistēmas reakciju tā, lai tā spētu identificēt reālus draudus nevis nodarbotos ar paša organisma šūnu iznīcināšanu.

Protams, netiek aizmirsts arī stāsts par antibiotikām un to, kā tās izpļauj zarnu baktērijas, rada rezistentas baktērijas un vispār baktēriju mūsu organismā ir vairāk nekā pašiem savu šūnu. Lielākoties tie ir simbioti, kas palīdz mums sašķelt kādu cukuru vai tauku. Ir šādas tādas kaitīgas, bet ja nu tu viņas pazaudē, tad jāatceras, ka par uztura sabalansēšanu tev jārūpējas pašam.

Vēl bija nodaļas, kas veltītas ksenofobijai, slimībām un plēsējiem. Cilvēks ar stroķi rokās mūsdienās spēj nogāzt jebkuru lopiņu, kas nāk tam pretī, tomēr psiholoģiski no mērkaķa mēs pārāk tālu neesam tikuši. Joprojām bildēm, uz kurām attēlotas čūskas, mūsu smadzenes reaģē momentāni, un lielu epidēmiju gadījumā mums ir tieksme izolēties.

Kopumā vispusīga un izglītojoša grāmata par ekoloģiju, bioloģiju un cilvēka psiholoģiju. Vietām man šķiet autors aizraujas ar pārliekām spekulācijām un faktu bāze, uz kuras šīs spekulācijas tiek balstītas, nav diez ko stabilas. Bet autors to nemaz neslēpj un pats pasaka, ka tas ir tikai viens no iespējamajiem variantiem. Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm.

Here on Earth: A New Beginning by Tim Flannery

Here on Earth

Nesen izlasīju grāmatu par racionālu optimismu, kuras autors uzskatīja, ka nevajag vēl satraukties ar cilvēci, viss būs kārtībā. Nolēmu izlasīt vēl šo to par cilvēku, viņa “attiecībām” ar apkārtējo ekosistēmu. Šī tad nu šķita labu labā grāmata.

Grāmatā autors ir nolēmis sasiet kopā divas teorijas, Evolūcijas teoriju un Gajas Teoriju. Ja par evolūcijas teoriju viss ir skaidrs, detalizācija nav īpaši sīka un smalka, autors priekšroku dod vēstures piemirstajam evolūcijas teorijas līdzatklājējam Vallesam. Nedaudz tiek pastāstīts, kā Darvins nonāca līdz šai atziņai un kā laika gaitā tā ir pierādījusies patiesa esam. Papildus bonusā tiek pieminēti daudz un dažādi interesanti fakti un notikumi. Lasīšana patiešām saistoša.

Otra daļa, kas veltīta Gajas teorijai, tas ir – visa dzīvība uz Zemes kopā veido vienu lielu superorganismu, kas pats sevi varbūt neapzinās, bet kurš spēj reaģēt uz dažādiem kairinātājiem un atbrīvoties no parazītiem. Šo sadaļu man bija diezgan grūti sagremot. Man personīgi šķita, ka autors ir pārāk entuziastiski aizrāvies ar Loveloka lolojumu un pasācis ekosistēmās redzēt saprāta iezīmes. Es personīgi tur nekādu saikni ar superorganisma iezīmēm neredzu. Te jāpiekrīt Davkinsam, ka, ja tāda Gaija eksistē, tad uz Zemes viņas ir ļoti daudz, kur katra reprezentē savu ekosistēmu.

Grāmatā ir daudz tekstu par to, kas ir civilizācija, un cik ļoti mēs esam kļuvuši atkarīgi no lētas enerģijas, un kā mēs izsaimniekojam savus resursu. Tiek piesaukts arī tas, ka mūsu laiks, kad vēl ko varam mainīt jau ir tuvu, un ka cilvēcei ir jāmainās. Autors gan ir reālists un saprot, ka mūsu pasaules uztvere un intelektuālā inerce tam neļaus notikt ātri, bet cer, ka paši sevi neiznīcināsim. Ideja, kā to novērst, ir pavisam vienkārša. Autors uzskata, ka idejas (mnemes, memes (kā nu kurš tās sauc)) evolucionē un nostiprinās mūsu sabiedrībā tāpat kā dzīvi organismi. Un mums vienkārši ir jāpalīdz ekoloģiskā dzīvesveida mnemēm  kļūt par dominējošām mūsu ideju kopumā, tas visu atrisinātu. Šī gan, manuprāt, ir tīrākā spekulācija, kur labu ideju mēģina piesiet realitātei un vēl ekstrapolēt to.

Kopumā grāmata ir lasāma. Par autoru pirms tam biju lasījis labas atsauksmes. Tomēr centieni pacelt Gajas teoriju zinātniska fakta līmenī mani nedaudz pārsteidza. Lieki piebilst, ka šī teorija nav stiprināta ne ar kādiem novērojamiem faktiem un lielākoties ir tikai skaists stāsts. Nē, man nav nekas pretī skaistām spekulācijām par tēmu, bet te nu bija nedaudz par daudz. Kopumā grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, par interesantumu.

Oxygen: The Molecule that Made the World by Nick Lane

oxygen

Neatceros pat iemeslu, kādēļ šī grāmata tika iegādāta. Domāju, ka galvenais dzinulis būs bijis viens no jautājumiem, uz kuriem es nekad nebiju spējis atrast sakarīgu atbildi. Vai ir tiesa, ka Akmeņogļu laikmetā, kad gaisā skābekļa daudzums bija 35% ugunsgrēkus nebija iespējams apdzēst? Šo štelli es laiku pa laikam sastopu kādā grāmatā, bet konkrētu argumentu kas un kā atrast nebija izdevies.

Grāmata, jau kā var noprast, ir par skābekli un dzīvību. Vai skābeklis ir inde, enerģijas avots un to kā mūsu šūnas tam ir pielāgojušās un reizē arī nolemtas nāvei. Diezgan smalki tiek apskatīta paša skābekļa akumulēšanās zemes atmosfērā. Dominantais uzskats, kuru var sastapt daļā grāmatu ir sekojošs, skābekli saražoja primitīvi mikroorganismi un beigās tas bija pieražots tik daudz, ka tie gandrīz vai paši ņēma galu, jo skābeklis viņiem bija tīrā inde, un tā sākusies viena no pirmajām lielajām izmiršanām. Te gan autors diezgan nopietni oponē šim pieņēmumam, jo daudzas pazīmes liecina, ka šāda izmiršana nemaz nav bijusi un ka pat mikroorganismiem, kuriem skābeklis ir inde, ir bijuši pielāgojumi, kas ļāvuši tiem izdzīvot skābekļa piesātinātā vidē. Viens no rezultātiem ir daudzšūnu organismi.

Arī par neapstādināmiem ugunsgrēkiem lieta nav nemaz tik vienkārša, jo visi šie apgalvojumi cēlušies no viena cilvēka pētījuma, kas savā pamatā pētīja pavisam citu lietu – papīra degšanu dažādos atmosfēras maisījumos. Te jāņem vērā, ka auga stumbrs un papīrs pēc sava sastāva ir tomēr diezgan dažādas lietas. Papīrā dominē celuloze, augos atrodams lignīns, kas pie reizes ir arī degšanas slāpētājs. Lai vai kā, akmeņogļu periodā ugunsgrēki tomēr ir bijuši nopietna lieta, jo augiem, kas atnākuši no tiem laikiem līdz mums ir paaugstināta ugunsizturība.

Otra grāmatas daļa ir veltīta skābeklim, antioksidantiem, DNS kļūdām, vitamīniem, šūnu aizsardzības mehānismiem pret skābekli, un kā tas viss iet kopā ar nāvi. Šī sadaļa varētu būt aizraujoša kādam bioķīmiķim vai advancētam biologam, vietām man bija grūti izprast, par ko iet runa, un kādu iespaidu tas atstāj uz dzīvo dabu kopumā. Lasīšanas ātrums samazinājās dramatiski, lai saprastu, kā starp šūnām tiek sadalīta skābekļa slodze un kāpēc, ja mūsu mitohondriji daloties ātri vien pazaudē savu sākotnējo DNS integritāti, mēs tik un tā esam piedzimuši jauni.

Kopumā ļoti laba grāmata, kas solīts nosaukumā, tiek pilnībā pavēstīts. Lieku 10 no 10 ballēm. Cilvēkam, kas lieto antioksidantus, nāktos tomēr zināt, ka šūnās radušais brīvais radikālis izreaģē ar tuvāko molekulu jau sekundes miljardaļā, nevis ceļo uz kuņģi, kur sagaida trīsreiz dienā norīto antioksidantu. Mums par laimi šūnās ir diezgan labi aizsardzības mehānismi pret brīvajiem radikāļiem. Ja gribas ilgi dzīvot un būt jaunam, tad vadoties pēc eksperimentiem ar žurkām, mums būtu mazāk jāēd un jādzīvo nelielā bada stāvoklī, tas norūdīs šūnas pret skābekļa radīto stresu un izvedīs mūs spriganus (lai ar nedaudz izbadējušos) līdz laimīgam vecumam.

Spider Silk: Evolution and 400 Million Years of Spinning, Waiting, Snagging, and Mating by Leslie Brunetta and Catherine L. Craig

spider silk

Grāmatas nopirkšanas faktu varu pamatot tikai ar to, ka mani zirnekļi vienmēr ir interesējuši. Vienmēr esmu gribējis zināt, kā viņi tin savus tīklus un vērpj pavedienus. Tādēļ, ieraudzījis šo grāmatu, sapratu, ka jāņem ciet. Visur tā arī tika slavināta kā labākā grāmata, kas jebkad veltīta zirnekļu zīda pasaulei, kas nespeciālistam pieejama.

Jāsaka, ka grāmata tiešām nepieviļ, tad dod sīku un smalku ieskatu gan zirnekļu klasifikācijā, gan tīklu un zīda evolūcijā, gan medīšanas paradumos, gan cilvēku aizspriedumos. Ja pirmie zirnekļi medīja sēžot savā ar zīdu izvilktā alā noslēpušies aiz nelielām durtiņām un gaidīja, kad ēdamais paies garām, tad mūsdienu zirnekļi jau nodarbojas ar 3D tīkla radīšanu un papildus maskēšanu, ņemot vērā kukaiņu uzvedības un redzes īpatnības. Ir pat zirnekļi, kas specializējas tieši uz citu zirnekļu medīšanu. Viņi ir gatavi stundām ilgi karāties virs citiem zirnekļiem, lai nogaidītu brīdi, kad varēs iecirst heliceras savā sugas brālī. Citi tīklos tēlo medījumu, citi ar mušām savā tīklā pievilina citus zirnekļus. Kopumā tā zirnekļu dzīve nemaz tik neinteresanta nav.

Zirnekļi arī diezgan uzskatāmi parāda evolūcijas darbību. To, kā specializējušies zīda izstrādes dziedzeri. Sugām, kas noturējušās uz zemes virsas ilgāku laiku (dzīvajām fosilijām), lielākoties ir tikai viena veida zīds, kas der midzeņa izoderēšanai un nelielu lamatu izgatavošanai. Mūsdienīgākam zirneklim, lai uzbūvētu tīklu ir nepieciešami līdz pat septiņiem veidiem ar dažāda tipa pavedieniem. Lieki piebilst, ka mūsdienu zinātne joprojām nav spējusi izstrādāt normāla zirnekļu zīda izgatavošanas tehnoloģiju. Tas gan ir viens no iemesliem, kura dēļ mēs tik daudz zinām par zirnekļu tīkliem un zirnekļiem. Bizness redz, ka te ir iespējams nopelnīt diezgan lielu naudiņu un radīt jaunu industriju, kuras produkti būtu gan izturīgi, gan videi nekaitīgi.

Kopumā visai interesanta grāmata, manuprāt, lieka bija nodaļa, kas stāstīja evolūcijas teorijas atklāšanas vēsturi, to jau nu varēja atstāt grāmatām par evolūciju. diezgan grūti man gremojās nodaļa veltīta gēniem, kas kodē zirnekļu zīdu. Vēl neliels mīnuss, ka tiek piesaukti daudzi zirnekļu pavediena veidi, bet tā labi apskatīti tikai kādi četri, varēja jau par citiem ar nedaudz vairāk kā nosaukumu pastāstīt. kopumā grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. domāju, ka par aizraujošu lasāmo to uzskatīs tikai īsts zirnekļmīlis.

Eight Little Piggies: Reflections in Natural History by Stephen Jay Gould

Eight Little Piggies Reflections in Natural History

Šo grāmatu grasījos izlasīt jau sen, sen atpakaļ. Tas nekas, ka tā izdota deviņdesmitajos gados, nekas, ka zinātne spērusi salīdzinoši lielus soļus uz priekšu no grāmatas sarakstīšanas brīža. Savulaik Gould bija viens no labākajiem paleontoloģijas popularizētājiem, kas sarakstījis daudzas grāmatas. Man gan līdz šim nebija nācies lasīt nevienu no viņa grāmatām, tad nu nolēmu pamēģināt.

Grāmata sastāv no pārdesmit esejām, kas aptver diezgan plašu autora interešu loku. Tad nu mēs varam uzzināt autora domas par zemes vecuma noteikšanu un agrīnajām ģeoloģijas problēmām. Par to, kā darvinisms sevi laika gaitā ir attaisnojis, par to cik grūti ir atrast pirmo daudzšūnu fosilijas. Daudz ir arī par to, kā pērnā gadsimta sākumā zinātnieki savā starpā ir kašķējušies. Kopumā diezgan laba grāmata, kas pavēsta mums par dažnedažādām autoru interesējošām tēmām. Daļa no esejām ir saistošas, daļa ne visai. No lasītāja tiek prasīts arī diezgan nopietns priekšzināšanu līmenis, citādi pastāv risks nesaprast, par ko ir runa.

Man personīgi vislabāk patika eseja veltīta fosilijām un to vērtībai. Cilvēki bieži vien domā, ka fosilijas ir kaut kas monetāri ļoti vērtīgs, tas, protams, tā varētu būt, bet tiešām retu un vērtīgu fosiliju ir diezgan maz. Fosilijas nav nekādi arheoloģiskie izrakumu, ļoti reti tiek veikti izrakumi, lai atrastu fosilijas. Parasti ļaudis klejo pa vēja erodētu lauku un meklē vai kaut kas nemētājas. Nebija slikta nodaļa par pirkstu evolūciju, izrādās, ka mums īkšķi ir paši pēdējie pirksti, kas izveidojušies. Te gan nevajag likt tik lielu uzsvaru uz īkšķa attīstību, kā to darīja Ļeņins, neslikts cilvēks iznāktu arī ar četriem pirkstiem.

Un pats galvenais, autors visu laiku cenšas ieskaidrot lasītājam, cilvēks nav evolūcijas virsotne. Evolūcijai nav virsotņu un mērķu, tas ir process, viņam ne uz ko nav jāved. Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, dažas nodaļas man šķita visai liekas, reizēm nevarēju saprast kādēļ tik riņķī un apkārt jāraksta par savu dzīvi, lai pateiktu vienu vienkāršu lietu.

The Invention of Air by Steven Johnson

inventionofair

Grāmatiņa ir veltīta Džozefa Prīstlija dzīvesstāstam. Domāju, ka vairumam uzreiz rodas jautājums – kas pie velna ir Džozefs Prīstlijs? Iespējams, ka kāds atcerēsies lasījis, ka Prīstlijs bija viens no tiem, kas atklāja skābekli vai vismaz veica eksperimentus šajā jomā. Ja man jāatzīstas, tad par šo zinātnieku es zināju tikai tik daudz, cik augstāk minēju. Līdz ar to viņš manā galvā tika klasificēts kā otrās kategorijas labs zinātnieks, kas neko fundamentālu nav atklājis.

Grāmatas autors ir gluži pretējās domās; Prīstlijs ir ne tikai atklājis skābekli un sarakstījis pāri par simts zinātniskus darbus, bet arī licis pamatus ekosistēmu teorijai, iedvesmojis Tomasu Džefersonu un Bendžaminu Franklinu, kritizējis Svēto Trīssavienību. Tā vismaz autors apgalvo, kādu laiku lasot es viņam ticēju, līdz viņš nenolika vienā līmenī Prīstlija sasniegumus ar Antuāna Lavuazjē sasniegumiem. Tas man likās nedaudz dīvaini, cilvēks, par ko es neko vairāk kā par piparmētras un peles eksperimentu neesmu dzirdējis, tiek salīdzināts ar vienu no tā laika izcilākajiem zinātniekiem. Šī lieta mani sāka darīt piesardzīgu, jo galu galā arī grāmatas autors nemaz neslēpj, ka Prīstlijs lielākoties ir veicis tikai eksperimentu novērojumus un pats nemaz nav īsti sapratis to nozīmi vai iespaidu uz zinātni vispār. Tāds kā entuziasts un nedaudz diletants.

Tas pats sakāms par nodaļu, kura mēģina Prīstliju padarīt par ekosistēmu teorijas pamatlicēju, tā nu ir pievilkta aiz matiem, pie tam pamatīgi. Par Džefersonu gan autors nav izdomājis, viņi tiešām savā starpā ir diezgan daudz korespondējuši un pēc Prīstlija emigrācijas uz ASV viņu draudzība turpinājās.

Pārmetumi gan vairāk jāizsaka autoram, kas spiež lasītāju uztvert visu caur skepses sietu, veltot laiku lasot dažādu papildus literatūru, lai saprastu, kur autors ir pāršāvis pār strīpu, kur viss ir kārtībā. Lielākoties jau viss ir kārtībā, tomēr priekš labā stāsta tiek ziedota daļa patiesībās un grāmatu var nosaukt tikai par kvazibiogrāfiju. Neskatoties uz visu to, pati grāmata lasās ātri, dažas nodaļas ir ļoti saistošas un pamācošas. Monarhijā nevajag slavēt revolūcijas, arī ar Trīssavienības  koncepta apspriešanu vajag būt uzmanīgam un, ja pūlis nāk demolēt tavu māju un sist tevi, tad vēlams pie vārtiem nolikt pilnu alus mučeli, tas dos iespēju aizbēgt.

Kopumā grāmatai lieku 7 no 10 ballēm.

Parasite Rex by Carl Zimmer

Parasite rex

Vārds parazīts cēlies no grieķu valodas. Sākumā tā nozīme bija pavisam necila, tā sauca cilvēkus, kas templī dzīru laikā pienesa ēdienus. Tikai vēlāk par parazītiem sāka saukt dažādus liekēžus un izmantot kā lamu vārdu. Tā arī dzīvajā dabā atrodamie parazīti ilgu laiku tapa nomelnoti. Bioloģijā pat līdz divdesmitā gadsimta sākumam valdīja uzskats, ka parazīti ir organismi, kas ieslēguši evolūciju atpakaļgaitā. Jeb parastu cilvēku valodā runājot – deģenerāti. Šis uzskats ilgu laiku bija populārs un, ja godīgi, neviens jau tos parazītus nemaz tā nepētīja.

Šo grāmatu autors acīmredzot sarakstījis ar nolūku, lai paceltu parazītu tēmu saulītē. Standarta discovery raidījumos parazīti vienmēr tiek attēloti no to sliktās puses. Skat, kā Gvinejas tārps izraisa elefantiāzi, liekot kāju pārvērsties bluķī. Var arī nodemonstrēt kādu atgadījumu, kur lentenis savā dzīves cikla sākumā nonāk nevis sunī, bet cilvēkā un izmisumā izveido cistu cilvēka smadzenēs. Var arī apstāstīt par Toxoplasma, mazu parazītiņu, kas dzīvo gandrīz mūsu katra smadzenēs, un ko tur slēpt, iespējams, atstāj ietekmi uz mūsu raksturu. Patiesība, protams, sevī ietver arī šo nepatīkamo daļu, nāvi no malārijas, vai bērna uztveres problēmas, kas saistītas ar cērmju invāziju, bet ir arī pāris citi aspekti, kas ir apskatīšanas vērti.

Piemēram, parazīta un saimnieka savstarpējās attiecības. Parazīta nozīme ekoloģijā. Parazīta nozīme mūsu imūnsistēmas kalibrēšanā. Parazīta dzīves un vairošanās cikls, adaptācija jaunām sugām. Kopumā visai interesanta grāmata par un pa parazītiem. Minēšu dažus faktus, kurus uzzināju pirmoreiz.

Izrādās, ka mūsdienās cilvēkiem šad tad piemetas retas kaites, kuru vienīgais izskaidrojums ir parazītu trūkums organismā. Ja tev labu laiku nav bijušas cērmes, tad tava organisma imūnsistēma var uzbrukt tavām zarnu sieniņām un iznīcināt to. Mūsdienās ir divas ārstēšanas metodes. Zarnas rezekcija vai parazītu ieviešana. Ja cērmēm un lenteņiem jāsadzīvo vienā zarnu traktā, lentenis ir zaudētājs un tiek nobīdīts tuvāk izejai.

Parazīts Toxoplasma visu laiku regulē savu klātbūtnes apjomu saimnieka organismā. Laiku pa laikam tas izraisa imūnsistēmas reakciju, kas ļauj izdzīvot tikai pāris sugas pārstāvjiem.

Vissarežģītākie parazīti ir lapseņu kāpuri. Dažu sugu lapseņu kāpuri pat pilnīgi pārņem kāpuru savā kontrolē. To nabagu apstrādā ar hormoniem, un viņš pirms savas nāves vēl nodarbojas ar lapseņu kāpuru kokonu apsargāšanu.

Dažs labs parazīts savus saimniekus apgādā ar opiātiem, lai šamie ar savu neadekvāto uzvedību izprovocētu apēšanu. Citi savukārt liek skudrai katru vakaru uzrāpties zāles stiebra galā ar domu, ka to tur nejauši apēdīs kāds zālēdājs. Cits liek mušai pirms nāves atrast vislabāko vietu savu sporu izsēšanai. Muša pat pirms nāves ieņem pareizu leņķi, lai izkliede būtu perfekta.

Parazīts ir arī labs ekoloģijas barometrs. Ja tu noķer gliemezi un ierasto 9 parazītu sugu vietā redzi tikai astoņas, ir pamats uztraukties, ka kaut kur barības ķēdē ir reālas problēmas.  Šad tad cilvēki apkaro kaitēkļus ar to parazītiem, tomēr ne vienmēr tas beidzas ar labiem rezultātiem.

Kopumā interesants skats uz parazītiem. Grāmatai dodu 10 no 10 ballēm. Ja gribi uzzināt malārijas vai lenteņa dzīves cikla nianses, tad šī grāmata būs laba lasāmviela.

We need to talk about Kelvin: What everyday things tell us about the universe by Marcus Chown

kelvin

Šogad izskatās man ir nopietns fundamentālās fizikas gads. Nezinu, kas man uznācis, bet grāmatas par fizikas tēmu lasās viena pēc otras. Šo grāmatu izvēlējos šķirstot sarakstus ar labākajām 2010. gada populārzinātniskajām grāmatām, šī izskatījās pat ļoti perspektīva un pirku tik nost.

Ja godīgi, tad pats šajā grāmatā neko jaunu neuzzināju. Var uzskatīt par tādu kā nelielu zināšanu atkārtojumu. Autors savus stāstiņus strukturē visai interesanti, sākumā apraksta visai ierastu ikdienas situāciju un tad parāda lasītājam, kādi fundamentāli dabas likumi ir to pamatā un, kas no tā ir secināms.

Nodaļas sagrupētas secībā Atoms, Zvaigznes un Visums. Pie atoma varam uzzināt par gaismas duālo daļu un vispār to, ka visa matērija ir reizē gan daļiņa, gan vilnis. Kāpēc, ja atoms ir 99,99999% tukšums, tad kādēļ mēs neizkrītam cauri grīdai. Diezgan veiksmīgi aprakstīts Pauli izslēgšanas princips.

Zvaigznēm veltītās nodaļas mums pastāsta par zvaigžņu enerģijas avota atklāšanas vēsturi. Manuprāt, labākais apraksts, kas man nācies lasīt. Sākot no teorijas par nokaitētu akmens lodi un beidzot ar Triple Alpha process. Pirmo reizi man lika aizdomāties no kurienes zvaigžņu kodola termonukleārajās reakcijās rodas neitroni. Visi jau zina, ka process strādā Ūdeņradis -> Hēlijs. Tad nopietni apskatīta zvaigžņu evolūcija, supernovas un to saistību ar dzīvību.

Visuma daļa arī ir interesanta. Piemēram, kādēļ tas, ka neredzam visas debesis nosētas ar zvaigznēm, liecina par visuma rašanos Lielajā sprādzienā. Tad nodaļa veltīta Visuma agrīnās inflācijas teorijai. Netiek aizmirsta arī vecā problēma par citplanētiešiem.

Kopumā grāmata atzīstama par ļoti labu, saistošs stāstījums, interesanti fakti un interesantas problēmas. Tas viss sarakstīts saprotamā valodā un pievestie piemēri ir labi piemeklēti un neizraisa garlaikotu žāvāšanos. Grāmata ir pelnījusi 10 no 10 ballēm. Iesaku izlasīt visiem, kuriem ir vismaz kaut kāda interese par dabaszinātnēm.