Navigate / search

Zoodārzs manā pagalmā by Ingmārs Līdaka

Zoodārzs manā pagalmā

Grāmatas par dzīvniekiem mani sāka interesēt jau bērnībā. Tad man mīļākā lasāmviela bija grāmata, kas saucās “Meža avīze”. Grāmatu sērija “Stāsti par dabu” bija viena no manām mīļākajām. Bet kad paaugos, grāmatas par dzīvniekiem manā lasāmo grāmatu sarakstā kļuva arvien retākas. Nav jau tā, ka izzuda pavisam, pāris gadā par šo tēmu izlasu joprojām. Kad uzzināju, ka izdota Ingmāra Līdakas grāmata “Zoodārzs manā pagalmā”, kas veltīta Latvijas teritorijā sastopamajiem dzīvniekiem, uzreiz biju gatavs lasītājs.

Grāmatas galvenais uzdevums ir iepazīstināt lasītāju ar dzīvniekiem, putniem un kukaiņiem, kas bieži vien pilnīgi nemanīti dzīvo mūsu pagalmos, netālajā dīķī vai mežā. Autoram ir ne tikai dzīvās dabas novērotāja talants, bet arī izcilas redzētā aprakstīšanas spējas. Ar katru no aprakstītajiem dzīvās dabas pārstāvjiem autoram ir nācies sastapties aci pret aci, viņa paradumus papētīt un arī nobildēt. Lielākā daļa no grāmatā aprakstītajām radībām ir atrodamas turpat autora dzimtās mājas „Skaru” pagalmā. Grāmata nav uzziņu literatūra, tādēļ nebūs nekādu putnu un zvēru svaru un mūža ilgumu, bet stāsts par tiem būs izcils. Grāmatas bonuss ir bagātīgs fotogrāfiju klāsts, kas ļauj lasītājam saprast, kā aprakstītā radība dabā izskatās.

Mani grāmata aizveda atpakaļ bērnībā, kad dzīvoju laukos un varēju novērot lielāko daļu no autora aprakstītajiem dzīvniekiem dabā. Man gan nebija tieksmes līst augšā kokos un meklēt putnu ligzdas. Tomēr, ja kāds interesants zvēriņš pa ceļam uz skolu vai ganiem gadījās, labprāt appētīju. Esmu pielaidis daudzas autora grāmatā aprakstītās standartkļūdas, kuras cilvēks var pielaist attiecībā pret savvaļas dzīvniekiem. Piemēram, esmu piedalījies mēģinājumos izbarot mazu zemē atrastu putnēnu, tas ir nereāli.

Labākais stāsts noteikti ir par ezi, tas nemaz nav tik mīļš un jauks piena dzērājs, kā tas iegājies folklorā. Arī ābolus nemaz uz muguras viņš nenes. Mana mīļākā bilde grāmatā ir pupuķis ar zemesvēzi knābī. Pirms pārcelšanās uz Jūrmalu es ne vienu, ne otru nemaz nebiju dabā redzējis, mūsu dārzā šie putneļi ir visai bieži viesi, jo te vairumā ir patstāvīgie iemītnieki zemesvēži.

Nācās konstatēt arī, ka diezgan tumšs lauciņš man ir Latvijas putni. Domāju, ka šeit es neatšķiros no parasta vidējā Latvijas iedzīvotāja. Stārķi, zosi, dzērvi, zvirbuli un balodi atpazīstu, bet sīkāk pa sugām nav ne jausmas. Tad nu šī grāmata man atklāja dažas visai pārsteidzošas lietas. Piemēram, tagad vairs neesmu drošs par to ,vai gadījumā es čurkstes nesaucu par bezdelīgām, nākamvasar laukos nāksies pārbaudīt smalkāk, kas mums tās pažobeles apsēdušas.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Vienīgais tās trūkums ir mazais lapaspušu skaits. Ceru, ka autors pildīs pēcvārdā doto solījumu un sarakstīs vēl kādu grāmatu. Jo mūsu zemes daba vēl ir pietiekoši bagāta, lai būtu par ko rakstīt. Grāmatu iesaku izlasīt visiem, kurus interesē dzīvā daba, nenožēlosiet!

Ziemas pasaka by Margarita Stāraste

Ziemas pasaka

Aizvakar iepirku šo grāmatu savam māsasdēlam kā Ziemassvētku dāvanu. Un nenoturējos neizlasot. Bērnībā mani šādas grāmatas reāli parāva. Ja neesi pats šo grāmatu lasījis, tad uzmanies teksts satur spoilerus (pastāsta sīkumos, kas notiek grāmatā).

Saturs sākumā šķiet visai triviāls – Salatēva mazmeita Sniegbaltīte kaut kādā veidā pagatavo piparkūku vīriņu ar nosaukumu „Kraukšķītis”. Projekta Kraukšķītis galvenais uzdevums ir nest „Bērniem” prieku, kā tas izpaudīsies grāmatā, nav paskaidrots. Te nu stāsts varētu arī beigties, Kraukšķīti nogādātu „Bērniem”, tiktu nests prieks un cauri.

Tomēr Kraukšķītis, kas radīts krāsnī un no tās iznācis jau ar visu glazūru, man tomēr šķiet kaut kāds nanobiotehnoloģiju produkts ar mākslīgo intelektu. Viņa prātā iekodētais imperatīvs nest Bērniem Prieku ir tik spēcīgs, ka prieks ir jānes nekavējoties. Netiek uzklausīti rūķu aizrādījumi, ka vēl jāpagaida, Kraukšķītis banālā veidā paņem vagu no Salatēva mājas. Savu lomu te, protams, nospēlē sniegpārsliņas, kas sajauc Kraukšķīša vēl nenobriedušo prātu ar tekstiem: tad tu esi džeks vai neesi? Grāmatā mēs vēl diezgan bieži redzēsim, kā, Kraukšķītis sastopoties ar problēmām, ņem vagu.

Sniegpārsliņu mudināts, Kraukšķītis dodas pie bērniem, bet tiek aprakts sniegā, sniegputeņa laikā. Te parādās viņa kiborga iezīmes, Kraukšķītis nenosmok kā lavīnā apraktie, nenosalst kā cilvēki, viņš vienkārši aiziet standby režīmā līdz viņu atrok lācis. Lācis piedāvā Kraukšķītim pārziemot pie viņa, ēst medu un dzīvot siltumā. Kraukšķītis saka stingru nē! Viņam ir jānes Prieks Bērniem nevis jāēd medus. Ticis līdz šai vietai es sapratu, ko man šīs stāsts atgādina! Nē, ne par lāci, kuram patīk cepumi, bet Jaunajā derībā aprakstīto Jēzus dzīves stāstu.

Fakti – Kraukšķītim nav miesiska tēva, viņš ir nācis nest pasaulei (Bērniem) Prieku, lācis šeit kalpo kā kārdinātājs: „Kraukšķīt! Atsakies no sava mērķa un ēdīsi medu visu ziemu. Prieks pagaidīs”. Šāds atteikums nepaliek nesodīts, lācis aizmieg ziemas miegā un Kraukšķīti nolaupa Lapsa. Šeit viņam sākas grūti laiki, viņš tiek mētāts un svaidīts, līdz sniega pikas veidā iemests Sniegavīru logos parādās atkal. Sniegavīri viņam izvirza apsūdzību huligānismā, bet Kraukšķītis, izstāstījis patiesību, tiek cauri sveikā, saēdas saldējumu, saņēmis apsolījumu jau rīt tikt nogādāts pie bērniem. Viss pajūk Žagata sabiedē Sniegavīrus ar Atkusni un Kraukšķīti uzmet.

Kraukšķītim pēdējais ceļa posms jāveic vienatnē, kas beidzas augstu koka zarā ziemas laikā sala laikā. Dzīvība cepumam ir sīksta un viņu stanby režīmā kārtējo reiz atrod suns. Kraukšķītis atkal nonāk laimīgā zvēru ciematiņā, kuri sola nogādāt Kraukšķīti pie Bērniem nest prieku. Tagad, kad viss, liekas, ir nokārtojies, Pīle nolemj kraukšķīti nomazgāt. Te notiek kaut kas dīvains; izrādās, ka tāpat kā Terminatoru var iznīcināt izkausēts metāls, Kraukšķīti var izšķīdināt ūdens. Kraukšķītis redzot Pīles aprobežotību, saprot, ka Sukstiņu ciematiņā ne viss ir tāds, kā no malas izskatās. Kārtējo reizi tiek ņemta vaga.

Kraukšķītis iekļūt sniega vētrā un mirst nositoties pret priedi. Varētu domāt, ka nu stāstam ir beigas, galvenais varonis miris, Bērni palikuši bez Prieka, varam vērt grāmatiņu ciet. Izrādās nekā, kaut kādā mistiskā veidā vāveres atrod Kraukšķīša mirstīgās cepuma drupatas un nogādā tās pie Salatēva, kas turpat mežā, netālu tusējas ar zvēriem. Lieki piebilst, ka Kraukšķītis tāpat kā Jēzus tiek augšāmcelts no mirušajiem. Tomēr svētki ir beigušies, lai izpildītu savu misiju viņam jāgaida vesels gads.

Reizēm gan man liekas, ka Kraukšķītis nav tik dumjš kā izliekas, viņam ir pašsaglabāšanās instinkts. Domāju, ka tieši tādēļ viņš aizmuka no Salatēva, lai Bērni viņu neapēstu, lai iegūtu laiku. Iekšējai programmai viņš pretoties nespēj, tā viņu dzina pie Bērniem, viņu varēja izglābt tikai viens – novilkt laiku līdz Svētku beigām. Kraukšķītis tāds kā Running Man, tikai uz otru pusi. Bet jautājums paliek, vai Bērni vispār eksistē?

Ziemas pasaka by Margarita Stāraste

Mazie meža dzīvnieciņi

Tā nu sanāca, ka atgriežoties no JĀŅOŠANAS uz pilsētu, nācās novērot ceļa malā sabrauktus dažāda kalibra Tā nu sanāca, ka atgriežoties no JĀŅOŠANAS uz pilsētu, nācās novērot ceļa malā sabrauktus dažāda kalibra dzīvnieciņus, kuriem JĀŅI bija beigušies letāli. Dzīvnieciņi variēja gan pēc krāsas, gan pēc lieluma. Sākot no cirslīša beidzot ar vilkusuņa lieluma sunīti.

Novērojumi liecina, ka visvairāk bojā gājuši tieši kaķi, gribētos jau ticēt, ka šamie nonākuši debesīs, bet diemžēl viņiem jau nav dvēseles.

No speciālista dzirdēju, ka visbīstamākie ir eži, jo tie var pārdurt riepas. Maksimums redzētais esot ezis, kurš pirms nāves pamanījies caurdurt mašīnas riepu sešās vietās.