Endera spēle by Orsons Skots Kārds

Kārtējā grāmata no mana ksenofobijas plāna. Šo grāmatu pirmo reizi lasīju augstskolas gados un krievu valodā. Tad izlasīju arī visu triloģiju, šoreiz gan lasīju tikai pašu pirmo. Tam ir divi iemesli. Pirmais, grāmata nesen pārizdota latviešu valodā un nolēmu pārmaiņas pēc kaut ko izlasīt latviski. Otrkārt, pirmā grāmata bija vislabākā.

Diez vai grāmatas sižets ir kādam noslēpums. Mūsu planētai ir uzbrukuši insektoīdi, kukaiņu rase, kas pēkšņi parādās un iznīcina cilvēkus. Pirmajā karā cilvēkiem ar pūlēm izdodas uzbrucējus iznīcināt un Otrajā arī. Tomēr vēl ir priekšā Trešais, kas tad arī noteiks īstos uzvarētājus. Lai atrastu kosmiskajai flotei piemērotu komandieri, tiek meklēti bērni ģēniji, kuriem varētu iemācīt taktiskās un stratēģiskās domāšanas pamatus. Ģēniji, cik var noprast, tiek selekcionēti, ne visi tiek izvēlēti tikai labākie. Enderam ir visas iespējas kļūt par vislabāko un viņš jau sešu gadu vecumā nonāk skolā, kuras mērķis ir izaudzināt no viņa īstu komandieri.

Skola nebūt nav līdzīga Harija Potera burvju skolai, tā vairāk atgādina bērnu karavīru treniņu nometni. Skolas vadība, lai ļautu šiem pašiem attīstīt savas spējas un iegūt sapratni, ka viņiem nav kur dabūt palīdzību, par viņiem lielākoties neliekas ne zinis. Tad nu katrs izpaužas kā var, skolā galvenā lieta ir spēle, kur bezsvara apstākļos viena puišeļu un meiteņu komanda cīnās pret otru.

Stāsts ir labs pārlasot arī otrreiz, izlasījās burtiski vienā piegājienā. Par tulkojumu spriest nemāku, jo angliski šo grāmatu lasījis neesmu. Vietām gan izleca pāris dīvainības, bet ar vārdu skaitīšanu un sinonīmu esamību neesamību nenodarbojos. Pati grāmatas ideja, kā izaudzināt superkomandieri man šķita panaiva. Nu diez vai desmitgadīgs puišelis būs īsts komandieris, pat ja viņš ir mazs ģēnijs. Arī bērnu savstarpējās sarunas bija tādas ļoti pieaugušas, varbūt viņi biežāk raudāja (ar to šķiet arī izpaudās tā viņu bērnība).

Arī pamatpremisa, ka tikai cilvēks, kas pilnībā saprot un pazīst savu ienaidnieku, var to sakaut. Un šis cilvēks viņus pazīstot tik labi nevar arī viņus neiemīlēt. Uz papīra izklausās labi, bet diez vai dzīvē tā būtu. Bet nu stāstam šī ideja nāk tikai par labu un izskaidro kāpēc komandierim jābūt bērnam. Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm.

Bilde no whitebook.lv

Dubultnieki un citi stāsti by Toms Kreicbergs

Bija nācies dzirdēt par jauno fantastikas rakstnieku, kas guvis diezgan nopietnus panākumus konkursos, pats galvenais, ka viņš nāk no Latvijas, lai arī dzīvo ASV. Tā nu pacilāju grāmatu veikalā un nopirku. Likās gan paplāna priekš pieprasītās cenas, bet nu mūsu zemē jau visas lubenes liek cietajos vākos un prasa astronomiskas cenas. Tas tad arī ir viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ es latvju mēlē grāmatas praktiski nepērku.

Bet nu par pašu grāmatu. Tajā apkopoti veseli trīspadsmit īsstāsti, kas tulkoti no angļu valodas. Autors visus savus darbus rakstot tikai angliski. Katram stāstam pievienots mazs tekstiņš, kas izskaidro apstākļus, kuri pamudinājuši autoru sarakstīt katru stāstiņu. Paši stāsti nav zinātniskā fantastika. Bet tādi fantasy gabaliņi, citi – vienkārši modernas pasakas. Visi vairāk vai mazāk distopiski, dažiem ir sava jauka ideja, kas stāstu padara interesantu.

Pāris autora darbus caurvij saslēgšanās temats. Tas ir, kad ar datortehnoloģiju palīdzību cilvēkiem ļauj padzīvot otra cilvēka ķermenī. Neteikšu, ka šī ideja būtu kas jauns, bet sižetam diezgan noderīga lieta. Šie stāsti mani aizķēra ne visai, bet tā jau ir gaumes lieta, man šāda tipa stāsti nekad nav spējuši aizraut. Avatara tipa stāsti, kur invalīdiem vai interesentiem tiek ļauts dzīvot cita cilvēku ķermenī, savārīt ziepes un tad censties tās labot.

Personīgi vislabāk man patika stāstiņš par kādu puisēnu vārdā Žeņa, kuram pret paša gribu uzspiests eksperiments. Likt viņa smadzenēm domāt izmantojot gan paralēlos visumus, darboties kā tādam kvantu datoram ar tiešu ietekmi uz realitāti. Mammai vajag naudu, tantei Olgai eksperimenta objektu, bet puisēns un viņa suņuks visiem ir vienaldzīgs. Arī pasaka par pūķi bija jauka, par sapņiem un to piepildīšanu. Ļoti laba bija pasaka par lidojošo cūku brigādi karā par debesīm.

Neslikts bija arī stāstiņš par Rīgas metro būvētāju Andri Pakalniņu. Tas gan vairāk bija pārspriedums par alkoholisma slikto ietekmi uz cilvēka dzīvi un iespējamo Rīgas metro. Domāju, ka stāsts man nedaudz patika tikai tādēļ, ka man nekas nebūtu pret metro Rīgā. Arī stāstiņam par pēdējo zombiju un „Ar sveicieniem no Virdžīnijas” bija ļoti labi. Viens ir standarta apcerējums par zombiju infekciju pilsētā. Otrs par cilvēces sadalījumu, kur daļa dzīvo uz ielas un daļa sēž mājās. Ielinieku delikatese ir mājsēžu smadzenes, un viņu galvenā vēlme ir atrast sev mājas.

Kopumā grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Kā jau visos stāstu krājumos, viens ir foršs, otrs nekāds, bet saliekot visu kopā grāmata ir lasāma. Ja autors izdos vēl kādu savu stāstu krājumu, nopirkšu un izlasīšu arī to. Gribētos izlasīt arī kādu autora darbu, kas garāks par pārdesmit lapaspusēm.

Embassytown by China Mieville

Taisni vai pašam neticas, ka tik labs autors man tik ilgi bija palicis nepamanīts. Izskatās, ka tas patlaban tiek nopietni kompensēts, šī jau ir piektā šī autora grāmata, kas izlasīta pēdējā pusgadā. Grāmatu biju pasūtinājis jau pirms tās iznākšanas, centos nemaz nelasīt par to, kas tur būs, lai būtu interesantāk. Diemžēl nesanāca, un nejauši izlasījās šī atsauksme lasītājas piezīmēs.

Šoreiz autors mūs ieved pavisam jaunā pasaulē, kas nemaz nav līdzīga ar iepriekšējos darbos sastapto (vismaz tajos darbos, ko es esmu lasījis). Šajā pasaulē visu notikumu atslēga ir valoda. Valoda, kurā nav iespējams melot, kuru nav iespējams sintezēt, bet bez kuras iztikt ir visai grūti. Pasaule Arieka ir viena no daudzajām Brēmenes zvaigžņu impērijas robežposteņiem. Te cilvēki dzīvo salīdzinošā izolācijā pašā Immer nomalē. (Immer ir tāda kā telplaika papildus dimensija, kurā notiek starpzvaigžņu ceļojumi.)

Tā nu kolonisti tur dzīvo, nodarbojas ar tirdzniecību, lai iztirgotu pa kādai biotehnoloģijai no Ariekas pamatiedzīvotājiem (Saimniekiem) un selekcionē Vēstniekus. Vēstnieki ir šīs grāmatas centrālais koncepts, tie ir neatsverami komunikācijai ar vietējiem. Viss noris visai labi līdz atlido jauns vēstnieks no pašas Brēmenes un ar savu runu izmaina pastāvošo lietu kārtību. Tagad cilvēkiem ir jācenšas ievārītā putra izstrēbt un izdzīvot.

Visi notikumi tiek vēstīti no Avice Benner Cho skatupunkta, viņa, mūsu valodā runājot, ir pieredzējusi astronaute/kosmonaute, kas ir viena no retajiem, kuriem izdevies pamest Embassytown un atgriezties atpakaļ. Ar viņas viedokli rēķinās, un bez tam viņa ir arī Saimnieku valodas sastāvdaļa, kas paver viņiem durvis uz meliem.

Grāmata iesākumā ir tāda nedaudz garlaicīga, it kā jau sižets risinās, bet īsti nevar saprast uz kuru pusi un kas notiek. Pēc jaunā Vēstnieka runas notikumi sāk attīstīties straujāk, un dzīve Emabssytown sāk ritēt raitāk. Sākumā biju nedaudz neizpratnē par Saimnieku īsto nozīmi, šķita, ka tā ir tāda kā supercivilizācija, kas ļāvusi zemes iedzīvotājiem nodibināt nelielu pilsētu pārstāvniecību savā pilsētā, un tie nu pārtiek no Saimnieku pamesto zināšanu kripatām, ja autors bija gribējis radīt šādu priekšstatu vismaz sākumā, tad viņam tas izdevās. Jebšu arī es pārāk daudz esmu saspēlējies Starcraft un manī svešas rases izraisa ksenofobiju.

Cilvēki šo žanru ir nodēvējuši par semiotisko zinātnisko fantastiku, lai nu tā būtu, kur nu neesmu stiprs, tas ir zīmēs un to nozīmēs, bet tas netraucēja lasīt grāmatu un priecāties par visai negaidītiem notikumu pavērsieniem, kurus tiešām ir grūti uzminēt iepriekš. Problēmas risinājums man likās pārāk vienkāršs un neticams, bet ko lai saka, nevienu Saimnieku dzīvē redzējis neesmu. Grāmatai liekamas 10 no 10 ballēm un ieteiktu izlasīt visiem zinātniskās fantastikas faniem.

Zoo City by Lauren Beukes

Bija man uznācis kārtējais brīdis, kad pats nezināju, ko vēlos lasīt. Tad nu man lasītājas piezīmēs nācās uzdurties rakstam, ka šī grāmata ir ieguvusi ARTHUR C CLARKE AWARD 2011. Nolēmu, ka jāpalasās kaut kas tāds, kas spēj dabūt balvas, nopirku grāmatu, nokačāju un sāku lasīt.

Grāmatas autore nāk no Dienvidāfrikas Republikas, un līdz ar to ir skaidrs, ka arī viņas varoņi dzīvo tur. Darbība norisinās alternatīvā pasaulē, kas no mūsējās pēc savas būtības atšķiras tikai ar vienu lietu. Ja tu esi nogalinājis kādu cilvēku, tad pie tevis atnāk kāds dzīvnieciņš un paliek pavisam , tāpat kā pūce Harijam Poteram. Cilvēks ar viņu kļūst saistīts līdz sava mūža galam, tas ir tāds kā sods. Un vēl katram dzīvnieka īpašniekam tiek dāvāta kāda spēja, cits prot atrast lietas, cits dziedināt, bet īsta maģija ir reta. Par pašas dzīvnieku epidēmijas cēloni lasītājam atliek tikai nojaust. Grāmatā tiek publicēta aprauta informācija, kāds dokumentāla kino apraksts, kādas intervijas pārpublicējums, tas rada ticamību.

Stāsta galvenā varone Zinzy December arī ir tikusi pie dzīvnieka, liela sliņķa, viņai piemīt spēja atrast pazaudētas lietas, tas arī ir viens no viņas galvenajiem ienākumu avotiem. Vēl viņa ir izbijusi narkomāne ar milzīgiem parādiem, kurus atpelnot viņai jāpiestrādā par scammeri (tas ir, jāsacer daudzmiljonu solījumi un jāizsūta bagātiem baltajiem ļaudīm, kuriem vēlme palīdzēt bāreņiem ir tikpat liela kā ātri nopelnīt miljonu). Tā nu viņa sitas pa dzīvi līdz atnāk piedāvājums atrast vienu dziedošu slavenību, lai gan tas nav viņas profils, bet piedāvātais honorārs ir pietiekoši vilinošs. Viņa pati dzīvo Zoo City – Johannesburgas geto, kas paredzēts tādai kā viņa, cilvēkiem ar dzīvnieku.

Manuprāt, grāmatas galvenais pluss ir Āfrikas reāliju apraksts, domājams, ka tā tur ir arī mūsu pasaulē. AIDS epidēmija, augsta noziedzība, nabadzība, bandu kari, pārtikušo cietokšņi, bēgļi no valstīm, kurās klājas vēl sliktāk un nedaudz savādāka pasaules uztvere. Domāju, ka grāmata palīdzēs arī apgūt iesācēja līmeni afrikāņu lamāšanās mākslā, es gan uz to paši neiespringu.

Pats sižets domāts tāds kā detektīvs no pirmās personas skatījuma, nedaudz fantastiskā gaisotnē. Pirmā daļa man šķita tīri sakarīga, bet pēdējā trešdaļa, negaidītais notikumu pavērsiens bija tik negaidīts, ka man brīžiem šķita, ka patiesībā es lasu divas dažādas grāmatas. Tieši izsakoties pāris lietas šķita pārāk baltiem diegiem šūtas. Kopumā grāmatu vērtēju 9 no 10 ballēm, kas ir, tas ir, ja sāc lasīt, tad grūti atrauties.

The Temporal Void by Peter F. Hamilton

Grāmata ir otrā pēc skaita Void triloģijā. Pirmā grāmata The Dreaming Void jau tika apskatīta. Autors izmanto mūsdienās standarta triku, saraksta darbu ar atvērtām beigām, paskatās, kā to uztver lasītājs. Ja stāsts aiziet, tad tiek sarakstīts turpinājums un tā līdz iegūtais finansējums ir pietiekošs, lai uzsāktu citu projektu. Šajā jomā, manuprāt, nepārspēts ir palicis S.Kings ar savu Dark Tower ciklu.

Šajā triloģijas daļā lielāks uzsvars tiek likts uz Edeard, iesauka Waterwalker, piedzīvojumiem Void iekšienē. Tas, lai lasītājs saprastu, kādēļ Living Dream sekotāji tā vēlas tur nokļūt. Pats Ingo sapņu atstāsts mani sāka nedaudz garlaikot. Ja galvenais varonis savās spējās sāk pārspēt pat pašus dievus, tad kur nu vēl tālāk. Arī visa tā cīņa pret organizēto noziedzību sāka atgādināt vecā labā komisāra Katani piedzīvojumus. Arī pati pasaule šajā grāmatā neiegūst nekādus papildus aspektus vai dziļumu, tagad te stāstu uz priekšu dzen darbība un galvenā varoņa vēlme sēt visur labo.

Singularitātes otrā pusē notikumi ir nedaudz saistošāki, bet arī sāk nedaudz atgādināt šaujamgabalu ar kvesta elementiem. Visi galvenie personāži pamazām ieņem savas vietas un pozīcijas gaidāmajam lielajam konfliktam. ANA frakcijas uzkrāj savu spēku, atklāj pāris nozīmīgas kārtis un bīda savus bandiniekus pa Galaktisko laukumu. Tā kā vēl neviens nav nomiris, tad sižeta līniju skaits joprojām ir milzīgs. Diemžēl šeit autors nemaz īsti nepiedāvā lasītājam nostāties kādā pusē. Ļaunajiem vienkārši nav apakšā nekādas racionalitātes, ir tikai ambīcijas. Pats sliktākais, ļaunums ir padarīts bezjēdzīgi ļauns. Visi sliktie ir psihopātiski sadisti, kas izmukuši no galaktiskiem cietumiem, vai arī vēl nav paspēti noķert. Arī ANA, mākslīgais intelekts, kas regulē uploaded personu savstarpējās attiecības un ambīcijas, nespēj tikt galā ar saviem kontrolējamiem. Negribas pat runāt, viņš pat nespēj nodarboties ar primitīvu datu masīvu apstrādi. Bet, kā saka, ar pakaļprātu jau visi gudri.

Kopumā, ja esi sācis izlasījis Void pirmo daļu, tev lielākoties nebūs izvēles, izlasīsi arī šo. Stāstus tak puslasītus neviens neatstāj. Sižets, lai arī redzēts daudzās citās grāmatās, noris uz interesantu dekorāciju fona un darbība aizrauj. Katra Void grāmata aizņem vairāk par 500 lapaspusēm, var gadīties, ka ne pārāk ātrs lasītājs, pie tām var pavadīt pat mēnesi. Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, par to, ka spēj konkurēt ar vēlmi gulēt.

Vai es lasīšu trešo daļu? Es viņu jau lasu!

The Fall of Hyperion by Dan Simmons

Kā jau var noprast pēc nosaukuma, šī ir grāmatiņas Hyperion tiešs turpinājums. Darbība turpinās turpat, kur iepriekšējā grāmatiņa beidzās, uz planētas ar nosaukumu Hyperion. Svētceļnieki ir nokļuvuši līdz savam mērķim –Laika kapenēm. Tagad atliek tikai noskaidrot, kura vēlmi Shrike izpildīs, un kurus viņš pievienos savai kolekcijai uz Sāpju koka. Ir pienācis arī Hegemonijas gals, Barbaru uzbrukuma rezultātā karš pārņem daudzas zvaigžņu sistēmas, tomēr centrālie notikumi norisinās tieši uz Hiperiona.

Manuprāt, šī grāmata autoram ir izdevusies nedaudz švakāka nekā iepriekšējā. Iespējams, ka iepriekšējā man labāk patika pats stāstījuma veids. Šī grāmata jau vairāk tiek balstīta uz action. Lasītājam tiek piedāvātas atbildes uz jautājumiem, kas radās lasot pirmo grāmatu. Mēs saņemam mājienus, ka Shriek patiesībā ir tāds kā Dievs no mašīnas, tomēr tā arī nesaprotam viņa motīvus un galveno, vai kāds viņu kontrolē. Autors joprojām bīda savas idejas par augstāko saprātu un diezgan ieslīgst teoloģiskos prātojumos, kas patiesībā bija Āabrama piedāvātais upuris Dievam. Kurš kuru pārbaudīja Dievs viņu vai viņš Dievu. Ideja patiesībā nebūs pievilcīga ortodoksāliem reliģijas uzskatu paudējiem. Bet ko lai dara -grāmatas centrālā tēma jau ir saprāta augstākās attīstības formas un tās mijiedarbība ar cilvēci.

Papildus patika kā tiek parādīta cilvēces attīstība, gadījumā, kad viņa zaudē kontroli pār lietām, kuras tā izmanto. Visa Hegemonija balstās uz neatkarīgajiem mākslīgajiem intelektiem (AI), kas apvienojušies veidojumā Technocore. Viņi laiku pa laikam cilvēcei piedāvā tehnoloģijas, kuras tā neizprot, bet tai pat laikā cilvēce zaudē jebkādu interesi virzīt progresu tālāk. Arī paši AI nav viennozīmīgi savā attieksmē pret cilvēci, ir frakcija, kas viņus labprāt gribētu iznīcināt, tomēr ir iemesli, kādēļ cilvēki viņiem ir vajadzīgi.

Jāatzīmē arī autora spēja savest kopā visas sižeta līnijas pie vienota kopsaucēja, radās iespaids, ka lasītājam netika pavēstīts nekas lieks, visa informācija sasaucās ar kādu notikumu, kas savukārt ietekmēja grāmatas noslēgumu. Ko es lāgā nesapratu, tas ir autoram mēģinājums visur iepīt dzejnieku, vārdā John Keats. (Grāmatu nosaukumi starp citu ņemti no viņa dzejoļu nosaukumiem. Iespējams, ka, ja es izlasītu arī šīs poēmas, man dažas lietas kļūtu skaidrākas. Tomēr tā nu ir sanācis, ka dzeju lasīt man nepatīk). Protams, šis dzejnieks kā AI un cilvēka hibrīds grāmatā ir nozīmīgs, varētu teikt ka viens no centrālajiem tēliem, bet tā arī nesapratu, kādēļ tieši dzejnieks, manuprāt pietika jau ar Silēnu.

Lai arī lasīju grāmatiņu jau otro reizi, iepriekšējā reize bija kādus gadus 5 atpakaļ, joprojām bija interesanti. Kopumā grāmatai dodu 9 no 10 ballēm. Painteresējos arī kāpēc Shriek tiek nosaukts tieši tā, izrādās tā sauc putneli, kas savus noķertos kukaiņus sasprauž uz dzelkšņiem.

The Restaurant at the end of the Universe by Douglas Adams

„The Hitchhiker’s Guide to the Galaxy” triloģijas otrā daļa. Vispār jau bezmaz piemetas kauns, ka šo lietu klasificēju kā grāmatu. Patiesībā tas labākajā gadījumā ir tāds pagarāks stāstiņš, manā grāmatas variantā 206 lapaspuses un lieliem burtiem. Tas gan man atvēra nedaudz acis uz grāmatas popularitātes iemesliem. Manuprāt grāmata nav zemē metama, tomēr tā nav arī nekāds šedevrs. Domāju, ka popularitātes iemesls ir tieši grāmatas „plānums”, čomi par to runā, kāpēc gan man nepalasīt, bieza ar’ nav. Un kad runā par grāmatu, radi kulturāla cilvēka priekšstatu. Pat cilvēkam, kas lasa velkot līdzi vārdiem ar pirkstu, šādas grāmatas izlasīšana problēmas neradīs. Manai dižajai idejai vienīgais mīnuss ir tas, ka bestselleru tirāžas un grāmatas lapaspušu skaits nekorelē.

Pats grāmatas stāsts ir sižetam atbilstošs. Galaktikas prezidents Zaphod iesaistās izmeklēšanā, lai noskaidrotu, kurš patiesībā ir Visuma valdnieks. Savukārt Fords un Arthur Dent visai neveiksmīgas sagadīšanās dēļ nonāk uz aizvēsturiskās Zemes. Izrādās, ka mēs Zemes iedzīvotāji patiesībā esam cēlušies no Golgafrinchan civilizācijas neveiksminiekiem. Tie salādēti lielā kosmosa kuģi un izsūtīti kolonizēt jaunas pasaules. Jaunā pasaule bija Zeme, tas arī sagrāva hiperdimensiju būtņu (peļu) eksperimentu – „Answer to the Ultimate Question of Life, the Universe, and Everything”. Un, protams, epizodiski visi varoņi satiekas restorānā „Milliways”, noskatās Visuma galu Big Crunch un dodas piedzīvojumos.

Grāmatiņa, kā jau augstāk minēju, bija pietiekami plāna, lai paspētu man apnikt. Diezgan laba lasāmviela pirms gulētiešanas, dažas problēmas, kas apskatītas visai humoristiski ir aktuālas arī šodien. Piemēram, kā tikt vaļā no starpniekiem. Kopumā grāmatiņa un/vai stāstiņš ir pelnījis 8 no 10 ballēm, ir vērts izlasīt.

ТЕНЬ НАДЕЖДЫ by Николай Степанов

Grāmata sākas tur, kur beidzās iepriekšējā, cikls par ēnām turpinās. Jau grāmatas sākumā uzzinam, ka sirmais večuks nav vis dievelis, bet gan margs un pie tam margs izsūtījumā. Šis nu noslēdz ar Miķeli līgumu par sekojošu lietu, Miķelis palīdz viņam atgriezties no izsūtījuma (uzvarēt gladiatoru turnīrā), šamais viņu palaidīs vaļā. Protama lieta, ka neviens jau neies ķēpāties rakstīdams grāmatu, ja viss būtu tik vienkārši. Iesākumā turnīrā uzvaru gan dabū, taču tūdaļ abi kompanjoni tiek uzmesti, atņem burvju spējas un aizsviež uz pasaules otru malu. Šamiem jātiek atpakaļ turnīra vietā 10 dienu laikā, ja nē tad gals klāt.

Grāmatu par izcilu diez vai būtu vēts saukt tāda izklaidējoša un viduvēja. Protams varoņu risinātās problēmas kļūst arvien globālākas un nu jau personīgo problēmu līmeni nomāc pasaku valstu starptautiskās atiecības. Kā jau tas parasts, šiem varoņiem viss notiek tieši laikā un ar tādu veiksmi viņiem labāk spēlēt Montekarlo kazino. Kopumā grāmatai dodu 6 no 10 ballēm, sižetiņš kļūst arvien nodrāztāks.

Сборник «Никого над нами»

Grāmatiņa ir krievu autoru fantasy un fantastikas antoloģija. Iekļauti visi labākie patlaban rakstošie rakstnieki: Golovačovs, Pehovs, Zlotņikovs, Perumovs. Kā jau pēdējos laikos ierasts stāstiņi lielākoties ir orientēti uz krievisko vērtību izcelšanu, bet ja godīgi tad tas lielākajai daļai stāstu nemaz netraucē.

Vienīgo vilšanos man personīgi sagādāja Golovačova kārtējais stāsts, kas manuprāt jau ir kļuvis klišejisks, ne tikai žanrā kopumā, bet arī paša Golovačova daiļradē. Kārtējie specnaza notrenētie vīri atklāj, ka zemes ļaudis kontrolē citplanētieši un viss ļaunums nāk tikai no tiem, labi, ka stāsts bija īss. Beigās jau paspēja parādīties arī trešā rase, kas izrādās kūrēja visus. Nezinu man Golovačovs vairs nepatīk.

Pehova stāsts par vampīriem, gan bija ļoti labi nostrādāts un patikās, laikam būs jāizlasa arī viņa citi gara darbi par šo tēmu.

Zlotņikovs savu stāstu izlietojis, lai aprakstītu izdomāto viduslaiku eiropu un kāda cilvēka ceļojumu uz Krievzemi. Protams, ka Krievzemē dzīvošana izrādās tai laikā bijusi daudz daudz reizes labāka. Bet vismaz netiek slēpts, ka visas lietas ir izdomātas.

Grāmatiņu kopā novērtēt nav iespējams, bet stāsti katrs individuāli variē no 3 no 10 Golovačovam līdz 9 no 10 Pehovam. Vienīgais žēl, ka žanrs zinātniskā fantastika ir miris jau gadus desmit.

Двойной эскорт by Алекс Орлов

Grāmatiņa jau ir kāda ceturtā pēc kārtas, pēc satura daudzveidības varētu būt pielīdzināma (Medical romances sērijai). Pati sērija ir par diviem mazpilsētas puikām Timu un Džimu, kas iestājušies armijā pārpratuma pēc. Tā nu grāmata pa grāmatai un nu jau uzkalpojušies līdz ļoti slepenas organizācijas killeru statusam, arī šajā grāmatā viņus vajā citplanētiešu iekarotāji, vietējie specdienesti utt. Tagad, lai šamie varētu izdzīvot autors ir sācis piedēvēt dažādas superspējas (ložu atklepošana, roku reģenerācija) un protams arī pretinieki ir apgreidojušies.

Grāmata kā jau augstāk minēju ir totāli banāla, bet tas arī saprotams, šī jau ir kāda 30 autora grāmata un acīmredzams, ka Volless nav palicis vienīgais Copy paste mehānisma atzinējs. Tomēr vakarā, lai uzdzītu miegu tieši tas, kas vajadzīgs. Atšķirībā no dažām 1990 tos gados izdotajām viņa grāmatām, šo diez vai kādreiz pārlasīšu. Lieku 5 no 10 ballēm.

1 2 previous posts

Navigate / search

… zivis kraulā nepeld …