The Name of the Wind by Patrick Rothfuss

Šo grāmatu izvēlējos, jo biju salasījies izcilus slavinājumus, esot viens no labākajiem pēdējo gadu fantasy žanra sacerējumiem, tik aizgrābjošs, ka „sirdi rauj ārā no gūžām un liek akmenim raudāt”. Skaidra lieta, ka šādu meistardarbu es nevarēju atstāt nelasītu. Uzdabūju to uz sava e-lasīkļa un ņēmu līdz uz Madeiru ceļojumā. Jā, tā jau ir klasika, cilvēki iedomājas, ka savā atvaļinājumā viņi izlasīs visas grāmatas, kuras ir plānojuši. Ņem līdzi sev desmitiem grāmatu, kuras tā arī nekad neatšķir. Ar mani tik traki nav, es parasti kaut ko arī izlasu. Šo grāmatu parasti lasīju gaidot līdz mums pakaļ atbrauks šoferis, lai aizvestu uz nākamo viesnīcu.

Grāmatas galvenais tēls Kvothe ir nelielas iebraucamās sētas saimnieks, vismaz pirmajā brīdī tā šķiet. Vietējiem viņš ir svešinieks, jo ar savu kalpu vārdā Bass viņš te ir uzradies pirms pāris gadiem. Karaļvalstī, kurā atrodas iebraucamā sēta vairs nav mierīgi, parādās dažādi radījumi, kas uzbrūk un nogalina cilvēkus. Viss šķiet diezgan neinteresanti līdz neierodas kāds ceļojošs bards. Šis bards Kvothe atpazīst ne vairāk ne mazāk vietējo supervaroni, Blodless, Kingslayer, Dragonkiller un citiem tituliem nodēvēto magu skolas audzēkni, kas no tās izmests vecumā, kad citi vēl nesapņo par iestāšanos tajā, kas iemācījies seno magu valodu trīs dienās. Šis bards pielauž Kvothe izstāstīt savu biogrāfiju, Kvothe nedaudz pastīvējas un stāsta ar.

Grāmata ir sešsimt lappuses gara un lielākoties lasās kā pirmās personas stāstījums. Kvothe atceras savu bērnību, kas bija laimīga, nonākšanu pilsētā, kļūšanu par magu un visus piedzīvojumus, kas pa vidam ir noticis un to kādēļ pasaulē viņš ir kļuvis par leģendu.

Sākums ir visai interesants, jauka pasaule ar izstrādātu vēsturi un pārdomātu reliģiju, maģija, kas balstīta uz simpātiju, interesanta tagadnes un pagātnes sajaukšanās. Diemžēl ir arī negatīvā daļa, bez galvenā tēla pārējie praktiski nav izstrādāti, tādas kā fasādes. Nezinu cik autoram bija gadu, kad viņš sāka rakstīt grāmatu, rodas priekšstats, ka ar sievietēm viņš praktiski nekad nav runājis. Galvenā varoņa lielā mīla Dannie tusē riņķī ar visiem vīrišķiem pēc kārtas, un autors viņu izmanto tikai, lai dotu Kothe laiku pa laikam iespēju viņu izglābt. Iespējams, ka autors to sievieti ielicis arī tikai tāpēc, lai radītu īsta varoņa tēlu.

Arī pati stāsta struktūra bārenis, izcilnieks, magus skola, ļaunie nenovīdīgie pretinieki diez vai šai žanrā ir kāds būtisks ieguldījums. Besī ārā Kvothe superspējas, viņš var visu iemācīties tikai n reizes ātrāk kā visi citi. Nekas viņam nesagādā problēmas, izņemot mūžīgu naudas trūkumu. Naudu viņš mūždien notriec mūzikas instrumentos. Kvothe, ja tā padomā arī lasītājam nekādas pārliekas simpātijas neizraisītu, tāds augstprātīgs tipiņš (vismaz jaunībā), kas dara visu, lai paceltu sevi citu acīs.

Grāmata, manuprāt, ir diezgan iestiepta, sevišķi tās daļas par mīlestību, kur nekas nenotiek, kā vien nedēļu vecu vēstuļu atrašana un pārgājieni uz tuvējo pilsētu savas mūža mīlas meklējumos. Izlasīju triloģijas pirmo daļu, lieku 8 no 10 ballēm, lasīt var ja nebaidies no biezām grāmatām. Triloģijas otrā daļa ir uz tūkstoš lapaspusēm un kļūst redzams, ka rakstnieks ir grafomāns. Tai es patlaban esmu pievārējis divsimt lapaspuses un esmu atlicis malā.

Wartorn: Resurrection by Robert Asprin, Eric Del Carlo

Kādā tāltālā zemē atrodas kontinents, kas sadalīts Ziemeļos un Dienvidos. Sen senos laikos, te ir atradušās varenas impērijas, taču pēc kārtējā kara no impērijām nekā pāri nepalika un izveidojās desmitiem neatkarīgas pilsētvalstis. Protams, pēc tam sekoja vēl daudzi citi kari, tomēr tie vairs nebija tik postoši līdz šim brīdim. Kādas pilsētvalsts diktators un mags vārdā Matokin ir nolēmis iekarot visu zināmo pasauli un sāk ar pāris Ziemeļu pilsētvalstīm.

Šī jaunā globālā konflikta notikumi lasītājam tiek pasniegta no vairākiem notikumu dalībnieku skatu punktiem. Pirmais un nozīmīgākais ir Dardas – sen miris militārs ģēnijs, kura dvēsele atsaukta atpakaļ. Viņa motīvi ir vienkārši, noturēties pie jaunatgūtās dzīves pēc iespējas ilgāk, atbrīvoties no magu kontroles un nodrošināt to, lai karš nekad nebeigtos. Bryck –dramaturgs, kurš kara rezultātā zaudējis savu dzimto pilsētu un nu nodarbojas ar diversijām, lai sagrautu Matokina impēriju no iekšienes. Raven – mags māceklis, kas tiek nosūtīts militārās izlūkošanas uzdevumā uz Dardas štābu. Aquint – pieredzējis kontrobandists, nu strādā par iekšējās pretizlūkošanas speciālistu un, protams, izmanto visas iespējas lai tiktu pie papildus ienākumu avotiem, galu galā karš ir iespēja nopelnīt.

Tā nu lasītājs var izvēlēties skatupunktu, kas viņam liekas tīkamāks, kam just līdzi un ar kuru personāžu identificēties. Tas viss grāmatu padara visai interesantu. Daudzajiem personāžiem ir arī negatīva lieta, tā kā viņu rīcība tiek aprakstīta pa kārtai, tad bieži vien līdz darbības turpinājumam nākas izlasīt pārdesmit lapaspuses un tad jau gadās ir sajucis, kas ir kas un ko kurš dara, sevišķi tas novērojams grāmatas sākumā, kad vēl visu īsti neesi izpratis.

Pašu grāmatu es tomēr vērtētu kā visai viduvēju un vairāk par 7 no 10 ballēm negribētu likt. Jā, personāži ir labi izstrādāti, tomēr pret dažiem ar laiku sāk izstrādāties riebums, kas nenoliedzami arī ir autoru nopelns. Visa darbība liekas nedaudz izstiepta, varbūt pietiktu ar nedaudz mazāk galvenajiem varoņiem. Arī paša sižeta attīstība ir diezgan paredzama, skaidra lieta, ka beigās viņi visi satiksies un būs mega „last stand”.

Zoo City by Lauren Beukes

Bija man uznācis kārtējais brīdis, kad pats nezināju, ko vēlos lasīt. Tad nu man lasītājas piezīmēs nācās uzdurties rakstam, ka šī grāmata ir ieguvusi ARTHUR C CLARKE AWARD 2011. Nolēmu, ka jāpalasās kaut kas tāds, kas spēj dabūt balvas, nopirku grāmatu, nokačāju un sāku lasīt.

Grāmatas autore nāk no Dienvidāfrikas Republikas, un līdz ar to ir skaidrs, ka arī viņas varoņi dzīvo tur. Darbība norisinās alternatīvā pasaulē, kas no mūsējās pēc savas būtības atšķiras tikai ar vienu lietu. Ja tu esi nogalinājis kādu cilvēku, tad pie tevis atnāk kāds dzīvnieciņš un paliek pavisam , tāpat kā pūce Harijam Poteram. Cilvēks ar viņu kļūst saistīts līdz sava mūža galam, tas ir tāds kā sods. Un vēl katram dzīvnieka īpašniekam tiek dāvāta kāda spēja, cits prot atrast lietas, cits dziedināt, bet īsta maģija ir reta. Par pašas dzīvnieku epidēmijas cēloni lasītājam atliek tikai nojaust. Grāmatā tiek publicēta aprauta informācija, kāds dokumentāla kino apraksts, kādas intervijas pārpublicējums, tas rada ticamību.

Stāsta galvenā varone Zinzy December arī ir tikusi pie dzīvnieka, liela sliņķa, viņai piemīt spēja atrast pazaudētas lietas, tas arī ir viens no viņas galvenajiem ienākumu avotiem. Vēl viņa ir izbijusi narkomāne ar milzīgiem parādiem, kurus atpelnot viņai jāpiestrādā par scammeri (tas ir, jāsacer daudzmiljonu solījumi un jāizsūta bagātiem baltajiem ļaudīm, kuriem vēlme palīdzēt bāreņiem ir tikpat liela kā ātri nopelnīt miljonu). Tā nu viņa sitas pa dzīvi līdz atnāk piedāvājums atrast vienu dziedošu slavenību, lai gan tas nav viņas profils, bet piedāvātais honorārs ir pietiekoši vilinošs. Viņa pati dzīvo Zoo City – Johannesburgas geto, kas paredzēts tādai kā viņa, cilvēkiem ar dzīvnieku.

Manuprāt, grāmatas galvenais pluss ir Āfrikas reāliju apraksts, domājams, ka tā tur ir arī mūsu pasaulē. AIDS epidēmija, augsta noziedzība, nabadzība, bandu kari, pārtikušo cietokšņi, bēgļi no valstīm, kurās klājas vēl sliktāk un nedaudz savādāka pasaules uztvere. Domāju, ka grāmata palīdzēs arī apgūt iesācēja līmeni afrikāņu lamāšanās mākslā, es gan uz to paši neiespringu.

Pats sižets domāts tāds kā detektīvs no pirmās personas skatījuma, nedaudz fantastiskā gaisotnē. Pirmā daļa man šķita tīri sakarīga, bet pēdējā trešdaļa, negaidītais notikumu pavērsiens bija tik negaidīts, ka man brīžiem šķita, ka patiesībā es lasu divas dažādas grāmatas. Tieši izsakoties pāris lietas šķita pārāk baltiem diegiem šūtas. Kopumā grāmatu vērtēju 9 no 10 ballēm, kas ir, tas ir, ja sāc lasīt, tad grūti atrauties.

The Hundred Thousand Kingdoms by N.K. Jemisin

Pāris fantasy saitos biju lasījis cildinošas atsauksmes par šo grāmatu, tādēļ nolēmu arī pats izlasīt un saprast, vai tā grāmata patiesi ir tik laba, kā viņu mālē.

Stāsts ir par sievieti vārdā Yeine Darr, kura cēlusies no visai barbariskas vietējās nomales, patālu no civilizācijas un kultūras. Viss gan nav tik slikti kā izklausās, viņa ir arī visas pasaules ietekmīgākā cilvēka mazmeita un viena no potenciālajām troņa mantiniecēm. Dekarta, viņas vecaistēvs, ir Arameri cilts galva un līdz ar to Simts tūkstoš karaļvalstu neoficiālais pavēlnieks.

Tā nu Yeine tiek izsaukta uz Sky un pasludināta par mantinieci, ceļš uz mantojuma iegūšanu nebūt nav viegls, jo viņa nebūt nav vienīgā mantiniece. Viņas galvenie konkurenti ir brālēns un māsīca, arī dieviem ir savi plāni. Notikumu aptvertais laika posums ir pāris nedēļas, kurās tad galvenā varone var izpausties pēc pilnas programmas. Viņu galvenokārt interesē mātes jautājums, kādēļ māte pameta Sky, kāda viņa bija – tāda pati augstprātīga izmantotāja un aprēķinātāja kā pārējie parameri, jebšu tāda kāda viņa bija Darr karalistē.

Kopumā tāds viegls fantasy gabals, kas veidots kā galvenās varones stāstījums. Te ir viss – gan pagātnes noslēpumi, gan vecas ģimenes drāmas, augstmaņu intrigas un paverdzināti dievi. Pārmaiņas pēc šķita diezgan interesants lasāmgabals, brīžiem kā detektīvs, brīžiem spiegu gabals. Grāmata nav pārāk gara, lai paspētu apnikt. Yeine ir augusi tādā kā amazoņu sabiedrībā un tādēļ viņas skatījums uz pasauli ir nedaudz netradicionāls.

Nedaudz ir problēmas ar pašu pasauli, tā nav tik detalizēta kā to varētu vēlēties, bez galvenajiem personāžiem, praktiski nav neviena izstrādāta otrā plāna tēla, viņi labākajā gadījumā tiek pieminēti garāmejot kā perversi psihopāti. Tāds virspusējs ieskicējums, kas diemžēl izraisa minimālu fantāzijas ierosmi, lai pašu lasītāju motivētu piedomātu klāt pārējo.

Dievi gan šeit ir nedaudz savādāki nekā citās grāmatās. Viņi ir Arameri ieroči, kurus lietot pret pārējo pasauli, absolūti paklausīgi un izdabā visām savu saimnieku iegribām. Ir tikai ļoti precīzi jādod uzdevums, dieviem nepatīk, ka viņiem pavēl un vispār viņiem ir plāns kā izrauties brīvībā.

Kopumā grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, lai arī tā ir nominēta 2010. gada Nebula Award un 2011. gada Hugo Award, manuprāt, tā tomēr līdz īstam jumta norāvējam nevelk. Trūkst detalizācijas, arī pašas galvenās varones motivācija šķita tāda nedaudz dīvaina varbūt es īsti neizpratu to sāpi un mīlestību, nezinu.

АУТОДАФЕ by Алексей Пехов

Kaut kad gadu atpakaļ izlasīju šī autora darbu, kas saucās СТРАЖ. Grāmatiņa bija izveidota kā stāstu krājums, kas veltīts Ludviga von Normaijena ceļojumiem pa pasauli un cīņai ar pārdabiskām un ne tik pārdabiskām parādībām. Arī šī grāmata nav savādāka , galvenais varonis joprojām ir Ludvigs un viņš jo projām cīnās pret ļaunajām dvēselēm un citiem kaitīgiem radījumiem.

Lai arī katrs stāstiņš pēc būtības ir diezgan neatkarīgs, tos tomēr ir vēlams lasīt hronoloģiskā secībā, lai spētu izsekot sižeta galvenajai līnijai. Šajā ziņā šādai stāstu struktūrai ir pat priekšrocība. Cik esmu novērojis, tad fantasy stāstos, kur galvenais varonis glābj karaļvalstis, vai cenšas gāzt pastāvošo iekārtu, lielākoties viņam nākas pārvietoties no punkta A uz punktu B. Nabaga autors, kurš teiksim karaļvalsts superstipro pierobežas cietoksni ir novietojis divu mēnešu jājienā no varoņa patstāvīgās dzīvesvietas, vienkārši nezina ar ko šos divus mēnešus aizpildīt. Tad nu varonim pa ceļam ir jāsatiek dažādi rūķi un elfi, jāapslaktē viesi ceļmalas bandīti, jānodedzina sliktie krogi un pus ceļš jābēg no vajātājiem. Tad beigās, starp citu, jāsakauj ļaunais un var doties atpakaļ, pēc atalgojuma, atkal kaujot laupītājus un no ceļa nogājušus magus. Šādā veidā autors ir izvairījies no apnicīgā ceļojumu izklāsta un var uzreiz ķerties problēmām pie ragiem.

Galvenā sižeta līnija turpinās Sargiem ir izdevies nedaudz atkratīties no Taisnīguma Ordeņa un pievērsties pašiem savām problēmām. No tām galvenā, kas ir Sargu ienaidnieki un kādēļ tie tiek nogalināti to maģisko dunču dēļ. Ar laiku jau viss pamazām nostājas savās vietās un tiek dots neliels ieskats sargu vēsturē, kas nemaz nav tik balta un pūkaina kā varētu vēlēties.

Kopumā grāmata ir lasāma, daudz interesantu stāstiņu par ļauno dvēseļu un citu necilvēku radījumu dzīvi, iznīcināšanas metodēm. Katram stāstiņam mainās lokācija un darbojošies personāži, tas neļauj tiem kļūt apnicīgiem. Laiku pa laikam kāds no sižeta līnijas galvenajiem varoņiem atdod galus un arī tas piešķir stāstam zināmu dzīvīgumu. Kopā grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Ja iznāks trešā obligāti izlasīšu.

ДОРОГА БЕЗ ВОЗВРАТА by Марик Лернер

Kārtējais krievu fantastu darbs. Tomēr nenoturējos pie sava solījuma veltīt vairāk laika tieši rietumu autoru fantasy un fantastikai. Tā nu bija sanācis, ka biju nonācis apstākļos, kad vienīgā man pieejamā grāmata bija šī. Līdzi nebiju paņēmis neko lasāmu, e lasītājs arī jau bija patukšots, un pirms interneta notrūkšanas viesnīcā man izdevās atrast šo grāmatu.

Tātad grāmatas galvenais varonis Aleksejs ir ziedojies, lai glābtu savu māti. Kaut kad tuvākā nākotnē uz zemes izsēdīsies citplanētieši un uzsāks tirdzniecību ar cilvēkiem. Galvenais tirdzniecības objekts būs veselība. Ja vajadzēs izglābs no drošas nāves, ataudzēs kāju, ir tikai jāsamaksā. Maksas lielums ir atkarīgs no slimības sarežģītības. Maksa izpaužas kā labprātīga došanās katorgā no trīs līdz desmit gadiem. Uz kurieni un kas tur jādara neviens nezina, atgriežas tikai viens no desmit, un arī tiem ir izdzēstas visas atmiņas par katorgu. Neskatoties uz to Aleksejs nolemj riskēt.

Sākums šķita visai daudzsološs – citplanētieši, citas planētas, augstas tehnoloģijas utt. Izpildījums gan ātri reducējās uz tehnomaģiju un darbību bez īsta mērķa. Tātad izrādās, ka katordzniekiem nekāda katorga nemaz nav, viņus teleportē uz citu planētu un palaiž, lai dzīvo savā vaļā. Visa planēta ir tāda kā liela Strugacku Zona, tur var atrast dažādus citu civilizāciju artefaktus, par kuriem tiek maksāta branga nauda. Bet tā cilvēki nodarbojas ar lauksaimniecību, vietējās faunas iznīcināšanu un plūkšanos savā starpā. Ja ir nauda, citplanētiešu uzraugi tev pat atombumbu atvilks.

Autors īpaši gari neķēpājas un jau pirmajā reidā padara Alekseju par cilvēku supervaroni, puisis nejauši iekļūst pamestā superlabarotorijā un kļūst par pārcilvēku. Tad viņu savāc vilkaču cilts un pieslīpē viņa spējas papildus. Puisis izsitas barības ķēdes augšgalā un sāk rūpēties par savas cilts labklājību. Sižets un izpildījums ir standarta līmenī. Uzrakstīts jau smuki, bet rodas iespaids, ka autoram nav īsti skaidrs, ko ar paša radīto pasauli pasākt.

Kopumā laba izklaidējoša lasāmviela, darbība noris tik spraigi, ka jābrīnās pa kuru laiku viņi tur nomaina automātiem radziņus. Grāmatai lieku 6 no 10 ballēm, izskatās, ka tai būs turpinājums, tomēr nevaru galvot, ka es to lasīšu.

The Enterprise of Death by Jesse Bullington

Kaut kad gadu atpakaļ izlasīju autora pirmo grāmatu, kas bija veltīta brāļiem Grossbartiem, īsteniem kapu aplaupītājiem un totāliem atsaldeņiem. Nevarētu teikt, ka par grāmatu biju ļoti sajūsmā, bet tā man savā veidā patika. Par autora jauno projektu uzzināju jau pērnās vasaras vidū un grāmatu pasūtīju jau pirms tās iznākšanas.

Grāmatas notikumi norisinās neilgi pēc pēdējo mauru padzīšanas no Spānijas teritorijas. Awa ir nekromante. Sākumā gan viņa bija vienkārši verdzene, kādai citai verdzenei Omrose, kas bija paredzēta kā dāvana jaunajam Granadas pavēlniekam. Tomēr dāvana līdz galam nenonāk, un Awa, pašai to nevēloties, kļūst par nekromanta mācekli. Īsteniem nekromantiem, šķiet, laiku pa laikam ir jāizvēlas kāds māceklis, kam nodot visas savas iepriekš uzkrātās zināšanas. To acīm redzami pieprasa pats žanrs.

Skaidra lieta, ka darbā jau nav tikai viena pati Awa, viņai arī pāris draugi – Niklaus Manuel Deutsch mākslinieks un algotnis, mīl iedzert un apsaukāt svētos tēvus, tas reizēm kaitē viņa karjerai, bet kopumā visai uzticams cilvēks. Vājība uzzīmēt visus cilvēkus, ko pats nogalinājis, lai kādreiz pie izdevības veicot kādu baznīcas dekorēšanas pasākumu uzgleznotu tos kā svētos. Dakteris Paracelsus – neteiksim, ka draugs, bet sižetā parādās, uzskata, materiālā zinātne ir daudz pārāka par burvestībām, lielas cerības liek uz materiālu simpātijām, tas ir brūci var ārstēt apstrādājot ieroci, ar kuru tā radīta, uzskata, ka sifilisu var izārstēt ar pamatīgu dzīvsudraba devu, iespējams, dzīvsudrabs ir vainīgs pie viņa dīvainās uzvedības. Monika – lesbiete, prieka mājas īpašniece, brīvajā laikā arī algotne, prot pati pagatavot pulveri. Ir arī pāris ienaidnieki – Omrose bijusī saimniece un piespiedu mīļākā, meklē veidu kā atriebties Awai. Inkvizīcija kopumā un, iespējams, arī Bastardi no Švarcvaldes, par kuriem labāk uzzināt pašiem, lai nesabojātu lasītprieku tiem, kas šo grāmatu lasīs.

Grāmata ir pārpilna ar mirušo augšāmcelšanu, nekrofīliju, kanibālismu un vienkāršu vardarbību. Nevarētu jau teikt, ka šim autoram tas būtu kas negaidīts. Tomēr, ja salīdzina ar iepriekšējo darbu, tad šis, manuprāt, ir par pakāpi zemākas kvalitātes. Iepriekšējā bija ar tādu kā melnā humora devu, filosofiskiem pārspriedumiem par teoloģiju, kas ļāva tai pārāk nekoncentrēties tikai uz vardarbību. Grāmatai trūkst tāda kā sakarīga sižeta, nevar saprast, uz ko autors virzās, ko viņš mēģina lasītājam pateikt. Par vēsturisku noveli to diez vai varētu nosaukt, jo vēsturiskais tiek izmantots tikai tik daudz, lai ļautu stāstā iepīt inkvizīciju, atsauktu atmiņā Itālijas karus, nedaudz reformāciju un pastāstītu cik viduslaikos cilvēkiem tomēr bija īss mūžs. Awa lēkā pa pasauli kā tāda pingponga bumbiņa, rodas iespaids, ka autors nemaz pats nezina, ko ar šo tēlu darīt.

Pati nekromantija arī ir vairāk deskriptīva rakstura, un lasītāja iztēlei te daudz vaļas netiek dots, viss tiek smalki aprakstīts. Arī tās praktiskais pielietojums apskatīts visai virspusēji, sak, piecelsim asumam pāris miroņus un tad jau redzēsim kas sanāks. Protams, nenoliedzami ir labi uzzināt, kur aizgājējs apracis kādas bagātības, vai arī nodrošināt uzticamu ceļabiedru, bet nekā vairāk.

Kopumā grāmatā esmu nedaudz vīlies. Lieku viņai 7 no 10 ballēm. Lai arī nobeigums iespējams nav tik bēdīgs kā Grossbartiem (viņu amatam tā ir visnotaļ cienījama nāve), tas tomēr nerada tādu pabeigtības sajūtu, un nevar saprast, kādēļ jāraksta vesela grāmata, lai nonāktu pie secinājuma, ka arī nekromants var dzīvot neviena netraucēts, ja vien pats to vēlas. Grāmatas vienīgais pluss ir ļoti cinisks skatījums uz pasauli vispār.

Perdido Street Station by China Miéville

Izskatās, ka šis autors būs mans pēdējo laiku labākais atklājums. Nu jau izskatās, ka esmu gatavs izlasīt visas viņa grāmatas, jo man patīk tas, ko es izlasu. Paldies Lasītājai, kas ieteica man turpināt šī autora darbu iepazīšanu tieši ar šo grāmatu.

Šī ir Bas-Lag pasaules ciklam veltīta grāmata. Pavisam šajā ciklā ir trīs grāmatas, kuras es noteikti izlasīšu tuvāko mēnešu laikā. Grāmatas galvenais varonis ir zinātnieks vārdā Isaac Dan der Grimnebulin. Viņš dzīvo un strādā New Croubzon pilsētā. Viņa galvenā nodarbe ir gadījuma pasūtījumi, nekad jau nevar zināt ko kādam bagātam klientam vajadzēs uzkonstruēt. Viņam ir arī vājība – Vienotā teorija un viens no tās aspektiem Krīzes teorija. Brīvajā laikā viņš salaiž ar Khepri sievieti, tāds kā cilvēks tikai ar kukaiņa galvu. Varētu likties, kas gan cilvēkam ir vairāk vajadzīgs. Un tad pēkšņi viņam parādās īsts darbs, īsts izaicinājums, palīdzēt atgūt lidošanas prasmi kādam garudam Yagharek, kas pēc būtības izskatās kā cilvēkveidīgs putns. Savulaik viņš savā ciltī ir izdarījis pārkāpumu kā dēļ viņam atņemti spārni. Tā kā klientam ir daudz naudas, tad Isaac var ķerties pie darba un ziedot visu savu laiku lidošanas izpētei.

New Croubzon ir tipiska distopijas pilsēta, kas atrodas kādā nenoteiktā pasaulē. To pārvalda korumpēts mērs Mayor Bentham Rudgutter, ir aktīva kriminālā pasaule ar savu bosu Mr. Motley priekšgalā un daudzas jo daudzas rases. Te varētu sākt spriedelēt kā Tolkina rases savulaik katra kalpoja kāda noteikta ideāla atspoguļošanai un kā Miéville dažādās rases izmanto kā cilvēka dažādu rakstura nianšu un uzskatu daudzšķautņainuma atainošanai, to visu nedaudz hipertrofējot. Un par to, kā tas viss var palīdzēt cilvēkiem saprast pašiem sevi gan apgarotībā, gan zemiskumā, bet nu tas būtu par daudz no manis prasīts. Rasu ir tik daudz, ka es pilnīgi nespēju iedomāties biosfēru, kurā evolūcijas rezultātā varētu rasties tik daudz saprātīgu būtņu sugu, te ir cilvēki, kaktusu, khepri, putncilvēki, ūdensvīri, mehāniski konstrukti un pārtaisītie. Tāpat nav īsti skaidrs kā viņiem tur ir izdevies izvairīties no pāris ksenocīdiem.

Te pasaulē ir arī pāris vietas no kuriem brīžam izlien tādi nezvēri, ka ir jāpieliek visas pūles, lai tos savaldītu un, iespējams, iegūtu pat nedaudz peļņas. Šajā pilsētā nav nekādas problēmas aizdoties uz pašas Elles pārstāvniecību vai sastapt globālā tīmekļa uzturētāju Weaver, kas izskatās pēc daudzdimensionāla zirnekļa un kuram ir divas vājības, šķēres un ausis. Vispār jau ir grūti ko vairāk pastāstīt, lai viss šis apraksts nebūtu viens liels spoileris.

Kopumā grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Noteikti ir vērts izlasīt tiem steampunk cienītājiem, kas to vēl nav izdarījuši. Sižets ir saistošs, piesēžoties būs grūti to atlikt malā. Un beigas ir visai interesantas, nebūt ne tādas kādas tās es biju iedomājies. Patīk autora praktiskums – neviens varonis nav tik vērts, lai viņam nevarētu ļaut nomirt. Vietām gan brīnumainās sakritības un izglābšanās nedaudz dūrās acīs, bet pārāk sižetu tas nemaitāja. Domāju, ka tuvākajā desmitgadē šī grāmata tiks izlasīta vēlreiz.

Un Lun Dun by China Mieville

Šad tad pārmaiņas pēc ir veselīgi izlasīt kādu bērnu grāmatu. Tajās šausmas ir limetētas, un pasaules notikumi atspoguļoti vienkāršāk. Šo grāmatu izvēlējos vienkārša iemesla pēc, gribējās uzzināt kā autors, kurš, rakstot pieaugušo grāmatas, katrā teikumā vismaz vienu reizi lieto vārdu fuck, spēs izteikties bērnu grāmatā.

Grāmatas galvenā darbība notiek vietā, kas saucas unLondon. Šķiet, ka rakstnieki paralēlās Londonas ir īpaši iemīļojuši. Autors gan atzīstas, ka tieši uz šo neLondonu viņu esot iespaidojis stāsts Neverwhere. Lai tur kā nebūtu, par neLondonas eksistenci parastie cilvēki pat nenojauš. Toties diezgan labi ir informēti dzīvnieki, izņemot kaķus. Kaķi ir pārāk egocentriski, lai ko tādu pamanītu. Grāmatas galvenās varones Zanna un Deeba arī neapzinās, ka viņas ir neLondonas vienīgā cerība cīņai pret Ienaidnieku. Ienaidnieks ir Smogs, tas pats, kas padzīts no īstās Londonas jau piecdesmitajos gados.

Pati neLondona ir diezgan dīvaina pilsēta, tā sadalīta vairākos kvartālos, kurā katrs ir pa sevi. Te ir gan spoku kvartāls, gan dakstiņstaigātāju kvartāls. Tajā visi iedzīvotāji dzīvo uz jumtiem, ir pat tādi, kas kāju uz zemes nav spēruši trīs paaudzēs. Ir milzīga bibliotēka, kas atsauc atmiņā Diskzemes L-space, ir tradicionālā autobusu satiksme netradicionālā izpratnē. Un kad vakarā satumst, tad nomaļās ielās sāk sirot žirafes, šīs pilsētas briesmīgākais plēsējs. Viņu garie kakli nav domāti zaru aizsniegšanai, bet gan kā masti savu upuru asiņaino ādu uzvilkšanai. Ir arī Westminsteres abatija, kuru apdzīvo Melnie Logi, kas katrs ved uz kādu istabu.

Izskatās, ka centralizētas vadības viņiem nemaz nav. Nelielu autoritāti ir izpelnījušies pareģojumu grāmatas glabātāji. Kā jau kārtīgā piedzīvojumu grāmatā paredzēts te ir gan pareģojums, gan izredzētā the Shwazzy (laikam kāds franču vārda atvasinājums), gan kvesti, kas Izredzētajai jāizpilda, lai uzvarētu Smogu.

Notikumi ar īpašu sarežģītību neizceļas, priecē tikai autora netradicionālie risinājumi. Tā vietā, lai viss piepildītos pēc Pareģojuma vārds vārdā, varoņi šo lietu interpretē diezgan brīvi. Dara visas lietas efektīvāk un nemaz neskatās uz Pareģojumu grāmatas iebildumiem. Vismaz šajā ziņā grāmata noteikti pieveic Harija Pottera grāmatas.

Grāmata tiešām ir domāta pusaudžiem, bet arī pieaugušajam tur būs par ko palasīties, un garlaicīgi nebūs. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Vienu balli noņēmu nost, jo šķiet, ka tagad tas ir modīgi rakstīt par paralēlo Londonu. Un par to, ka galvenais ļaundaris ir no tās šlakas, kas grib iznīcināt visu pasauli.

Ak jā, Un Lun Dun ir tradicionāls neLondoniešu kaujas sauciens.

Kraken by China Mieville

Par šīs grāmatas lasīšanu vai nelasīšanu es tiku domājis vairākas reizes. Pāris reizes man viņa jau bija nonākusi iepirkumu grozā, bet vienmēr tika no tā izņemta, jo kas gan varētu būt interesants stāstā par krakenu. Ar krakenu te domāts Architeuthis sugas pārstāvis. Mūsdienu zinātnei nekas daudz par viņiem zināms nav, šad tad pa kādam tiek noķerts gandrīz jebkurā pasaules malā. Pasaulē eksistē pāris cilvēki, kas visu savu mūžu ir veltījuši tam, lai noķertu dzīvu krakena mazuli. Šad tad zvejnieku tīklos atrodas kāds dzīvs eksemplārs, tomēr neviens vēl nav izdzīvojis. Beigu beigās grāmatu izlasīt pārliecināja Lasītājas piezīmēs izlasītā atsauksme par šo grāmatu.

Grāmata, protams, ir par krakenu. Tomēr ar to lieta vis nebeidzas. No Londonas Dabas muzeja tiek nozagts iekonservētais krakens. Kādu dienu galvenais molusku speciālists sev par pārsteigumu atklāj, ka milzīgais desmit metru garais krakens ir izgaisis bez pēdām. Tiek izsaukta policija, un sākas izmeklēšana. Te nu pagriežas grāmatas otrā un galvenā šķautne, slepenā Londona. Skaidra lieta, ka mūsu realitātei, kur visur valda loģika un zinātne ir jābūt pretsvaram, kurā valda rituāli un burvestības. Billijs, iesaistoties šajā krakena lietā, saskaras ar šo paralēlo Londonu, par kuras eksistenci viņš un pārējie Londonas iedzīvotāji nemaz nav nojautuši.

Šī paralēlā Londona atbilst visām žanra tradīcijām, tajā valda magu bandas, neskaitāmas sektas, nekromanti, piromanti, ģeomanti. Muzejus apsargā atmiņas Eņģeļi, pati Londona ir viens liels dzīvs superorganisms ar savām antivielām un aprūpētājiem, kas tiek saukti par Londomantiem. Izrādās, ka krakena zādzība ir izprovocējusi vairāku apokalipšu iestāšanos, kā jau tas pēdējiem laikiem pieklājas, sākas totāls haoss. Tad nu uz šī haosa fona Billijs cenšas atrast savu pazudušo paraugu.

Kā jau žanram pieklājas, viņam stāstījuma gaitā tiek piešķirta komanda, kuru vieno Billija mērķi. Karakenu baznīcas kaujinieks Dane nodrošina materiāltehnisko bāzi, viņam ir sakari un vēlme atrast savu dievu. Seno ēģiptiešu pēcnāves kalps Vati – tāds kā mākslīgs konstrukts, kas sacēlies pret saviem radītājiem, tāds kā pēcnāves pasaules Čegevara. Savulaik veicis tur revolūciju un panācis vienlīdzīgas tiesības visiem, tomēr ar to nav pieticis, un viņš ir izrāvies dzīvo pasaulē, lai neļautu magiem, algotņiem un citiem pūšļotājiem paverdzināt savus maģiskos kalpus. Vati, paralēli pilnīga maģisko būtņu streika organizēšanai, veic izlūkošanas un ziņneša funkcijas. Viņam gan ir būtisks ierobežojums, viņa fiziska manifestācija ir iespējama tikai statujā vai lellē.

Visam pa vidu vēl pinas Londonas policijas vienība, kas atbildīga par sektu un reliģijas jautājumiem. Patiesībā, viņi ir atbildīgi par burvju patvaļas iegrožošanu. Un, protams, galvenais ienaidnieks, Tetovējums un viņa algotņi Goss un Sabijs. Katrā grāmatā, kurā aprakstīti pēdējie laiki, ir nepieciešami īsteni ļaundari. Goss un Sabijs manā ļaundaru listē droši tiek pirmajā desmitniekā, tāpat kā Mr. Coup un Mr. Vandemar no „Neverwhere” un Mr. Pin un Mr. Tulip no „The Truth”. Patīk, ka autors Gosu un Sabiju ir tikai ieskicējis, pametot lasītājam pāris faktus un notikumus, tas ļauj katram lasītājam pašam izdomāt tēlu, kuru viņš nevēlētos sastapt.

Lasot grāmatu, mani nomāca jautājums kāpēc krakens? Kāpēc krakenam būtu jāizraisa apokalipse? Nu dieva miesa un tad, katru svētdienu pasaulē Dieva miesu apēd tonnām! Arī pašas Krakena baznīcas teoloģija mani pārliecināja ne pārāk. Skaidrs, ka šis nav nekāds „Fuko svārsts”, kas piebāzts ar daudziem vēsturiskiem faktiem un viduslaiku vēstures niansēm. Tomēr gribējās, lai šī sadaļa būtu nedaudz vairāk izvērsta.

Kopumā grāmatai, dodu 10 no 10 ballēm. Tas nekas, ka galvenais varonis lielāko daļu peld līdzi savai komandai, pats īsti nesaprotot, kas notiek. Autoram var redzēt plānu, kas ļauj noprast, ka grāmata ir rakstīta pārdomāti. No krūmiem klavieres netiek izstumtas, un visi notikumi ir vairāk vai mazāk saistīti. Domājam, ka drīzumā izlasīšu vēl kādu Mjevila grāmatu.

next posts 1 2 3 4 5 … 9 previous posts

Navigate / search

… zivis kraulā nepeld …