Navigate / search

Pavasarī pa Šveici III

19. maijs

Šodien mūsu plānā ir aizkulties līdz Le Prese stacijai, pa ceļam šķērsojot Passo del Bernina ar vilcienu. Šķiet, ka līdz šim ar vilcienu divtūkstoš trīssimt metru augstumā man vēl nav nācies būt.

Monteratsch

Tādēļ ceļamies agri, lai uz deviņiem jau būtu dzelzceļa stacijā. Paēdam brokastiņas, šoreiz izskatās, ka ēst vari cik lien, un tevi neviens par to nerās. Maija atminas, ka vajag iepirkt provīziju, tad nu nopērku ūdeni un ābolu sulu, varam vilkties uz staciju. Braucam atkal uz Samedan tur pārsēžamies vilcienā, kas dodas uz Pontresina un no turienes uz Tirano.

Bernina pass

Prom braucot visas tās divas ar pus stundas visu laiku sēdēju un vēroju dabas ainavas pa logu. Brīžiem vilciens uzbrauca pat augstumā, kurā vairs neaug koki un joprojām vēl redzams nenokusis sniegs. Nopietnāki ģeogrāfi noteikti spētu novērtēt arī ūdensšķirtnes grēdas robežas šķērsošanu ar vilcienu. Kopumā superīgi skati ar daudz kalniem un sniegu. Mēs gan braucām ar parasto vilcienu bez nekādiem vipendroniem.

Mūsu sākotnējais plāns bija aizšaut līdz La Prese un tad ar kājām aizčāpot līdz Poschiavo. Tomēr brauciena gaitā sapratām, ka šis pārgājiens pēc būtības sevī ietver iešanu gar izbetonētas upītes malu bez nekādiem īpašiem skatiem. Mainījām plānu un izlēmām doties apkārt Poschiavo ezeram. Ja godīgi, tad tas ezers nekas izcils jau nu nebija, bet grūti būtu attaisnot divarpus stundu ilgu braucienu šurp un neko neizdarīt. Tad nu sākām soļot. Iesākumam izvēlējāmies doties paralēli vilciena sliedēm. Laiku pa laikam varējām skatīties vilcienus, māt pretī cilvēkiem vagonos un spriest par dīvainu novērojumu. Kādēļ daži vagoni ir pārbāzti un citi tukši? Redzējām vagonus, kas bija pārpildīti un blakus totāli tukšs. Abi otrās klases vagoni. Iespējams, ka viņi nebija caurstaigājami. Un ja tu cilvēks stacijā nepaskaties, kur iekāp, tad vari stāvēt kājās.

Lago di poschiavo

Pēc stundas jau bijām tikuši līdz Mira Lago ciematiņam un dzelzceļa stacijai. Tomēr tālāk turpināt apli negribējās. Sākām pētīt dzelzceļa grafiku un nācās izvēlēties vai nu stundu dirnēt stacijā vai arī tomēr turpināt apkārtceļu un paspēt uz šo pašu vilcienu, bet jau citā stacijā. Nolēmām iet. Kad nu bijām nogājuši kādas padsmit minūtes mūsu ceļu aizšķērsoja barjera, kas laipni vēstīja, tālāk ceļu turpināt aizliegts. Esot bijis nogruvums, tagad labi cilvēki taciņu labo, varat iet atpakaļ. Šoreiz varu priecāties par faktu, ka nebijām gājuši ap ezeru pretējā virzienā, tad nu gan būtu aplauziens.

Poschiavo

Nekas, dodamies atpakaļ, ievērtējam vietējos Ferrari un dirnam stacijā divdesmit minūtes. Maija skatās uz ezeru, es lasu grāmatu. Atpakaļceļā izkāpjam Poschiavo pilsētiņā. Maija grib itāļu saldējumu, es apskatīt vietējās kulta celtnes. Pilsētiņa maza, divas baznīcas, dzelzceļa stacija un upīte pa vidu ar kādiem trīs tiltiņiem. Arhitektūra forša, šauras ieliņas, mazi pagalmiņi un viss tīrs. Atrodam gan saldējumu, te gan izskatās, ka saldējuma bumbiņu veidošanas karote vēl nav atklāta un salčuks tiek saķopsēts vafelē ar cepamo lāpstiņu. Bet nekas, garša no tā nemainās. Stundiņu pablandījušies dodamies atpakaļ uz Filisur.

Nospriežam, ka prātīgāk šodien būtu bijis pastaigāt pa Bernina pārejas takām divu kilometru augstumā nevis blandīties gar to ezeru. Nekas, to izdarīsim citreiz. Atpakaļceļā pamīšus skatos pa logu un lasu grāmatu.

Landvasser viadukts

Filisur ir viena apskates vērta vieta, Landwasser viadukts, tas nu ir viens superīgs skats, kur vilcieniņš izbraucis no tuneļa kapā pāri piecdesmit metru augstam viaduktam. Te nu mums bija dilemma, iet kā latviešiem kārtīgi paēst vai arī dirnēt vēl stundu un sagaidīt nākamo vilcienu. Kuņģis šoreiz uzvarēja. Ejam atpakaļ uz hoteli.

Paskatos nedaudz hokeju un dodos vakariņās. Vakariņas kārtējo reizi garšīgas, iesaku noprovēt, ja gadās kulties pa to apvidu. Paēdis izdzeru enerģijas dzērienu un skatos Čempionu līgas finālu. Švainštaigers vairs nav tas, kas agrāk, nespēj pat vārtos trāpīt. Visu spēles laiku ar vairāk pa zemi vārtījās cerot uz sodiem nevis spēlējot. Pat vārtsargs viņu sarāja.

Pavasarī pa Šveici II

18. maijs.

Rīts sākas diezgan agri, esam pamodušies jau pulksten sešos. Man jau bija aizdomas, ka tas tā būs, esmu pieradis katru rītu celties septiņos. Brokastis mums ir pieejamas no pusastoņiem, tā ka nākas vien pusotru stundu bumbulēt. Brokastis Šveices parastās, pāris maizītes, nedaudz siera cīsiņi pēc skaita, kafija garšīga. Paēdam, izčekojamies un dodamies uz Tamina Schlucht.

Bad Ragaz

Nav ko liegties, man nav ne jausmas, kas tas ir pa zvēru, jo ceļojuma plānošanā neesmu lāgā piedalījies un stāstos, kur un kā mēs dosimies neesmu lāga ieklausījies. Tagad uzzinu, ka līdz tai Tamina Schluht mēs dosimies pāris kilometrus gar nelielas upītes krastu, kuru noteikti sauc par Tamina. Upīte daudzu gadu laikā ir izgrauzusi brangu aizu, kas dod smuku dabas skatu. Ja slinkāks, tad var aizbraukt arī ar autobusu, bet tas nav tas.

Tamina

Pirms došanās rīta pastaigā ieejam vietējā supermārketā, nopērkam provīziju un dodamies aizā iekšā. Pati upīte jau atgādina hidrotehnisku būvi, laiku pa laikam nostiprināti krasti, brīdinājumi nevazāties pa upītes gultni, jo Hesiņš varot jebkurā laikā atvērt slūžas un apslīcināt kā kaķus. Pa pašu ceļu ar jāiet uzmanīgi, daudz rūmes tur nav. Te varot braukt tikai viens autobuss, izmainīties nav iespējams un, lai autobusu palaistu garām, arī kājāmgājējam ir jāmeklē vieta, kur nostāties. Tie daži kilometri ir ļoti skaisti – dziļa aiza, skaļa upīte ar daudz mākslīgām un dabiskām krācītēm. Vietām izlikti soliņi, kur piesēst un atvilkt elpu. To arī laiku pa laikam izdarām, nav jau kur skriet. Šo gabalu iet es ieteiktu pašā rīta agrumā ap deviņiem, tad te vēl nav ne pensionāri, ne suņi, ne bērni, visa taka tikai Tev. Pat pirmais autobuss parādās tikai takas pašās beigās.

Tamina 3

Aptuveni pēc stundas esam nonākuši līdz Alte Pfaeffers. Tur atrodami termālie avoti un, iespējams, smukākā aiza, ko jebkad esmu redzējis. Bet nu līdz tai vēl jātiek. Šis miests sastāv no viena hoteļa un ieejai uz termālajiem avotiem. Šī vieta jau no seniem laikiem ir bijusi slavena ar savām ģikts ārstēšanas iespējām, te jau no piecpadsmitā gadsimta uzņēmīgi cilvēki attīstījuši savu biznesu, laižot cilvēkus ar striķiem lejā līdz karstajiem avotiem. Nezinu vai kādam palīdzējis, bet atsaucība bijusi liela. Tagad tur izbūvēta taciņa, kas gribētājus aizved līdz šiem avotiem paskatīties, tomēr, lai tiktu uz šīs taciņas ir jāmaksā veseli pieci franki no sejas un tikai kapiķos. Kā pa brīnumu izrādās, ka mums bleķa kapeiku nav pietiekošā daudzumā, un man nākas doties uz hoteli meklēt apmaiņas iespējas.

Ejot pārcilāju galvā savas vācu valodas zināšanas, atminos vien divas frāzes, Guten tag un Schoene Unterwaeshe. Īsti gan neatminu, kad kuru tekstu bija jālieto. Par laimi vietējie saprot arī angļu mēli un izstāsta, ka tādiem neapdomīgiem cilvēkiem kā man ir speciāls automāts, kas papīra banknotes pārvērtīs metāla kapeikās. Tiešām strādā. Nu varam tikt pa automātiskajām durvīm iekšā aizas termālajā galā.

Tamina 2

Patlaban mana vājība ir spēle Dark Souls un šīs aizas, kur gaisma nedaudz pa pāris šķirbām iespīd no augšas, man atgādināja kādu lokāciju. Ar nepacietību gaidīju, kad no stūra izvilksies kāds zibeni spļaujošs drakons, bet nekā. Tiešām savdabīga un skaista vieta. Visa apskate aizņem labi, ja divdesmit minūtes, vietām uz galvas uzlīst ūdens no kāda ūdenskritumiņa, bet nav ko pārāk satraukties. Visu apskatījušies, dodamies uz autobusu pieturu, lai gaidītu autobusu, kas mūs aizvedīs atpakaļ uz Bad Ragaz.

Maija ieņēmusi galvā, ka mūsu Swiss pass derēs arī šai autobusā, es neesmu pārliecināts. Šoferis arī ir manā pusē, nokāšot sešus frankus no katra. Mums tiek pavēstīts, ka aiza ir atsevišķs bizness un pilsēta cits bizness. Pilsētā mēs braucam pa velti, te piķojam. Nu pilnīgi kā tiem tupervāres trauciņu tirgotājiem, tiem ar te beidzas mans bizness, un te sākas tavs bizness.

Vilciens 233

Lai vai kā līdz dzelzceļa stacijai tiekam un esam prom no tās Heidilandes visai veiksmīgi. Šī vakara hotelis mums rezervēts Filisur. Bet tā jau uzreiz tur neskriesim, mums vēl ir lieli plāni, mēs dosimies pārgājienā, bet lai nokļūtu uz startu mēs pērsimies cauri pus Šveicei. Iesākumā aizbrauksim līdz Landquart pilsētiņai. Un tad dosimies uz Lavin. Lai tur tiktu vilciens mūs vedīs gar smukiem bergblikiem un pie Klosters izraus cauri Vereina tunelim, kas ir veselus divdesmit kilometrus garš. Nu labi, ne jau precīzi, bet tuvu tam. Skati tiešām ir skaisti, un ir vērts atraut degunu no grāmatas un laiku pa laikam paskatīties vilciena logā. Tunelis gan apnicīgi vienveidīgs, visu laiku tumšs.

Lavin 2

Izkāpjam Lavin stacijā. Atminoties hokeja notikumus aizdomājos, ka varbūt Laviņš kādā spēlē šveiciešiem par labu golu iesitis, un par to viņa vārdā nosaukta pilsēta. Bet diez vai, izskatās, ka tā pilsētele te atrodas jau no laika sākuma. Mums ideja ir iziet nelielā pastaigā caur Guarda ciemu uz Ardez ciemu. Tas ir darāmais uz kādiem astoņiem kilometriem. Sākumā gan viss ir diezgan nomācies un brīžiem šķiet būs lietus. Bet nekas, mums līdzi ir lietussargs. Pirmajam ciematam izsoļojam braši cauri, atrodam savu Wandervegu un ejam pret kalnu. Govs pļeku blīvums uz ceļa minimāls. Laiku pa laikam redzami kanalizācijas lūku vāki, kas liecina, ka no maģistrālās kanalizācijas līnijas neesam pārāk novirzījušies. Pēc kāda laika sāk spīdēt saulīte, un kalni izskatās labāk. Vietējie te spiež uz govkopību. Visur dzirdami zvaniņi un redzami govslopi. Vietējie paļaujas uz elektriskā gana spēku. Tie te salikti ceļmalās brīvi pieejami. Domāju, ka pie mums laukos tāda ganiņa mūžs būtu pāris stundas un tad viņu nospertu. Te viņiem pat pieķibināti saules paneļi, kas acīmredzot dienā lādē akumulatoru.

Lavin 3

Uzduramies arī bišu dravai, tā atrodas netālu no Guarda miesta. Bites tur sataisījušās spietot, un viss ceļš pilns ar viņām. Bišu zonu šķērsojam ātrā solī. Tad sastopam pirmos pretimnācējus, piesēžam uz takmalas soliņa un klausāmies, cik veiksmīgi viņiem izdodas tikt cauri bitēm. Kliedzienus nedzirdam, laikam veiksmīgi. Guarda ciems mūs sagaida ar iespaidīgu mēslu čupu, kas atrodas blakus ciematiņa nosaukumam. Uz nosaukuma sēž krauklis. Ir skaidrs, ka ciems būs labais.

Guarda

Un ir ar labais, kur vēl tu vari redzēt kazu uz balkona, govs pļeku ciema centrā. Skaidra lieta, ka te ir daudz kas palicis no vēsturiskās Šveices. Mājas ir smuki nokrāsotas, lielākā daļa gan izskatās neapdzīvotas. Augšā māja, apakšā stallis. Bet visādi citādi smuks ciematiņš, es jau kā lauku puika pie smakas ātri pieradu.

Ardez

Dodoties uz Ardez ejam garām nelielai upes nogāzei, tur gulšņā vietējās aitas. Saimnieks, lai atvieglotu to identifikāciju un novērstu strīdus ar kaimiņiem, kuram kurš jērelis pieder, uz to kakliem uzkrāsojis sarkanas strīpas. Tā kā laiks karsts, aitas guļ nekustīgi. Man tas izskatās, ka kāds pārcirtis visām aitām kaklus un sametis tās grāvī. Arī Ardez ciematā mūk sagaida mēslu čupa un nelielas ieliņas, kuras visas ved uz dzelzceļa staciju. Iepērkamies vietējā bodītē un dodamies uz vilciena staciju. Te vilciens aptur tikai pēc pieprasījuma un ja vēlies, lai nākamais vilciens tevi savāktu ir jāspiež zaļa poga, kas garantē vilciena apstāšanos. Tā nu sēžu saulītē un gaidu vilcienu. Vēroju šķūņa būvēšanu pāri dzelzceļam, ievērības cienīga ir arī mēslu talka, garlaicīgi nebija.

Un nu bija laiks doties uz pašu Filisur. Braucam ar vilcienu līdz Samedan un no tās uz Filisur. Nu ar tik viltīgu dzelzceļu vēl nebija nācies braukt. Šveicē inženieriem vilcieni ir apsēstība, viņi visur izbūvējuši tā, lai ar vilcienu var piebraukt. Tas sevī ietver neskaitāmus tuneļus, viaduktus un sliedes gar kalnu nogāzēm. Vilciens var mest cilpas ap kalnu vairākas reizes līdz tiek līdz ielejai. Paši vilcieniņi smuki, mazi un glīši sarkanā krāsā. Ja skatās uz viņiem no ielejas, tad gaumīgi izskatās pret kalnu vai mežu.

Samedan stacijā iepērkam ēdamo, jo nevar tak zināt kā tai Filisur mūs baros. Ceļš no Samedan uz Filisur ir iespaidīgs, tuneļi, braukšana gar kalnu malām, pilsētiņas apakšā. Ļoti interesanti, pat braucot trešo reizi. Ne pa velti daļa no Šveices dzelzceļa iekļauta UNESCO mantojuma sarakstā. To gan arī vilcienā mums visu laiku balss no skaļruņa atgādina. Bet katru dienu jau ar nenākas braukt ar vilcienu gandrīz divu kilometru augstumā.

Filisur

Beidzot esam tikuši arī Filisur, mūsu hoteli no stacijas viegli pamanīt, tam uz jumta uzkrāsots Hotel. Pats miests maziņš uz kādiem piecsimt iedzīvotājiem, pie katras mājas pa kūtiņai, mēslu čupai un govju zvaniņu skaņas. Viesnīcā iečekojamies, mums izskaidro vietējo kārtību un dodamies uz numuriņu. Skatos numuriņam ir arī balkons ar skatu uz kalniem un kaimiņu sētu. Ir arī daudz kristīgās literatūras, vesels žurnāls veltīts dzelzceļam un kristiešiem. Sāk likties, ka vakariņās mums spīd tikai mazsālītas hostijas. Bet nekā, hotel Schoental piedāvātās vakariņas bija vienkārši izcilas. Laba baraviku zupa un šnicele ar kartupeļiem garšoja ļoti labi. Maija gan apēda sparģeļu zupiņu un teicās esam paēdusi. Tas gan neliedza viņai spert no mana šķīvja kartupeļu frī. Apkalpojošais personāls tā ar nevarēja saprast kādā mēlē ar mums runāt, tad nu viena runāja vāciski, otra angliski. Paēduši gājām gulēt, jo pa dienu bijām tā novazājušies, ka blandīšanos pa pilsētu atlikām uz citu dienu.