Navigate / search

Seeing Further: The Story of Science and the Royal Society: 350 Years of the Royal Society and Scientific Endeavour

seeing further

Grāmatu nopirku tikai tādēļ, ka tās redaktors ir Bils Braisons. Bils Braisons savukārt ir viens no, manuprāt, labākajiem populārzinātnisko darbu un ceļojumu aprakstu autoriem. Grāmata, kā jau var noprast pēc nosaukuma, ir veltīta Londonas Karaliskās Biedrības trīssimt piecdesmit gadu jubilejai. Karaliskā Biedrība tika dibināta 1660. gadā, kad pāris cilvēki pēc Bēkona lekcijas noklausīšanās nolēma laiku pa laikam sanākt kopā pārrunāt jaunākos atklājumus (lielākā daļa no viņiem paši bija itin labi atklājēji) un izveikt dažnedažādus zinātniskos eksperimentus. Visu notiekošo viņi nolēma protokolēt, sastādīt sev dažādus mērķus un pēc iespējas sasniegt tos. Un, protams, pats galvenais nodot visas uzkrātās zināšanas nākamajām paaudzēm.

Sākumā gan viņi diezgan lielu laiku veltīja Boila izgudrotajam vakuumsūknim, ar kura palīdzību viņi smacēja kaķus, suņus un jebkādus citus dzīvniekus, kas nonāca viņu rokās. Tika atklāts arī ka vienradža raga pulvera aplis nemaz nepalīdz pret zirnekļiem un dažādas citas nozīmīgas lietas. Lai vai kā tur bija sākumā, tad varētu teikt, ka tieši pateicoties šai Biedrībai zinātne mūsdienās ir tāda, kāda tā ir.

Grāmata sastāv no divdesmit vienas esejas, kas katra ir veltīta kādam zinātnes attīstības posmam, problēmai, idejai vai personībai. Katru no esejām ir sarakstījis kāds izcils zinātnieks vai zinātnes popularizētājs. Piemēram, Margaret Atwood cenšas saprast, no kurienes sabiedrībā ir radies trakā zinātnieka ideja. Tas ir zinātnieks, kas zinātnes vārdā ir gatavs uz visu: atdzīvināt miroņus, iznīcināt cilvēci, vai ļauni smiedamies, sagrābt varu pasaulē. Jāpiezīmē, ka tik labu Gulivera ceļojumu saīsinātu atstāstu vēl nebiju redzējis. Paul Davies nodarbojas ar sev tradicionālo jautājumu iztirzāšanu, vai bez mums Visumā vēl ir dzīvība? Un, ja ir, tad kādēļ tāds klusums? Simon Schaffer mums pastāsta par savulaik populārajiem zibensnovedēju kariem. Tajos sadūrās divi viedokļi: zibensnovedēji ir labums un zibensnovedēji ir ļaunums. Mūsdienās tas varētu šķist smieklīgi, bet tad tas bija nacionālās drošības jautājums. Ian Stewart arī neatkāpjas no sev zināmām tēmām un pastāsta mums par slēpto matemātiku, to,kas tiek pielietota tad, kad tu fotografē ar savu digitālo fotokameru, sūti īsziņu vai skaties DVD. Georgy Benford mums mēģina īsumā pastāstīt par to, kas ir laiks un vai kaut kas tāds vispār ir. Diemžēl viņa domu man tā arī uztvert neizdevās.

Tās bija tikai interesantākās no esejām, ja godīgi, tad tās nodaļas, kas tika veltītas metafiziskajam pasaules redzējumam un zinātnes filosofijai mani pievilka ne visai, tās bija tādas pasausas un man personīgi neinteresantas.

Kopumā grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Un, ja pēdējos gadus nebūtu veltījis populārzinātnisko grāmatu lasīšanai, tad būtu atklājis sev daudzas interesantas lietas. Papildus pluss izskatās, ka būšu atradis pāris jaunus rakstniekus, kuru darbus vēlētos iegādāties. Visperspektīvākā pēc rakstības stila man likās Margaret Atwood. Būs jānopērk pāris viņas grāmatas, jāpaskatās vai patiks.

Turning Back the Clock by Umberto Eco

Turnig back the clock

Pēc ilgstošas dzīvošanās pa fantāziju pasauli, nolēmu radīt par sevi „dziļāka” cilvēka priekšstatu un nopirku šo grāmatiņu. Šī grāmata sevī satur pārdesmit esejas par dažādām tēmām, kuras Eco publicējis dažādās Itālijas avīzēs laika periodā no 1999.-2005. gadam. Eseju temati ir visdažādākie: karš, miers, daudznacionālā kultūra, internets, filmas, Itālijas politikas aspekti, preses brīvība, terorisms, retorika, antisemītisms, daži vēsturiski ieskati. Vienu vārdu sakot, lasāmais jebkurai gaumei.

Vislabākā lieta šajās mazajās esejās ir autora spēja parādīt lietu no visai neparasta skata punkta, reizēm šis skatpunkts ir ironisks kā „Some reflections on war and peace”, citos tiešs kā esejā „The Loss of Privacy”, kas veltīta jautājumiem, kādēļ cilvēki izliek savu privāto dzīvi publiski internetā. Ja godīgi, tad tā daļa no esejām, kas veltītas preses brīvībai Itālijā Berluskoni prezidentūrā mani pārāk neinteresēja, tomēr arī tās bija vērts palasīt.

Man lielākā daļa eseju šķita aizraujošas un interesantas, tādēļ lasīšanu stiepu garumā, ne vairāk kā pāris esejas vakarā, jo tās ir vērts pēc izlasīšanas apsmadzeņot. Piemēram, ar ko paleokari atšķiras no neokariem, mūsdienās karojošās puses nav gatavas dzīvā spēka zaudējumiem, to vienkārši nepieļauj mūsu masu mēdiju kultūra, jo „sabiedriskajam viedoklim” var nepatikt mūsu karavīru nāve. Mūsdienu masu mēdiji dzīvi ir pārvērtuši par nebeidzamiem svētkiem. TV rāda neskaitāmas spēles, kas piedāvā neko nedarot kļūt bagātam. Mūsdienu cilvēks par labāku uzskata izlikt savu privāto dzīvi publiskai apskatei, lai kļūtu imūns pret iespējamu kritiku vai nosodījumu.

Vislabāk man patika esejas „The Loss of Privacy”, „From Play to Carnival”, „Hands of My Son!” – filmas „Kristus ciešanas” recenzija, „The Plot” – nedaudz DaVinči koda kritika un Templiešu ordeņa vēstures un „The taking of Jerusalem: An Eyewitness Account”.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, nešaubos, ka viņu vēl pārlasīšu daudzas reizes.

„Hence ninety-nine percent of the time spent by those people we see with a phone clamped to to their ear is spent playing. The imbecile who sits beside us on the train doing financial deals at the top of his voice is in reality strutting around like a peacock with a crown of feathers and a multicolored ring around his penis”