Navigate / search

Zero: The Biography of a Dangerous Idea by Charles Seife

zero

Kā jau var noprast pēc nosaukuma, kārtējā grāmata par matemātiku. Šīs grāmatas centrālais temats ir nulle un tās jēdziens. Mūsdienās, kad nulle tiek lietota ikdienā un pamatskolas matemātikas grāmatās, varētu šķist nekas īpašs jau tā nulle nav. Nav arī īsti skaidrības, kādēļ Eiropā nulles konceptam ilgu laiku nebija atbalsta. Varbūt kādam matemātikā savulaik nebija īsti skaidrs, kādēļ nedrīkst dalīt ar nulli. Šī grāmata sniedz uz visu šo atbildes.

Autors sniedz pamatīgu vēsturisku ieskatu nulles koncepcijā. Cilvēkam, kas jau ir lasījis pāris grāmatas par matemātikas vēsturi , aptuveni puse no šīs grāmatas varētu likties atkārtojums. Cilvēkam, kurš par matemātikas vēsturi informēts minimāli, visa lasāmviela liksies saistoša. Sākums, kā jau šādām grāmatām ierasts, veltīts skaitīšanas un skaitļu vēsturei seno civilizāciju konceptā. Senās civilizācijas mierīgi iztika bez nekādas nulles, un matemātika pēc būtības bija tikai ģeometriska interpretācija. Nulles jēdzienu kā tādu ievazāja indieši, kuri šo ideju nodeva arābiem un tie savukārt aizveda to uz Eiropu. Amerikā maiju civilizācija savus kalendārus sāka ar nulles dienu, tā kā viņiem šī koncepcija nebūtu nekāds jaunums.

Eiropieši nullei spītējās pretī pavisam vienkārša iemesla dēļ. Tā kā savulaik kristietība savus pasaules redzējuma zinātnisko daļu bija aizņēmusies no Aristoteļa, tad bija skaidrs, ka nulles koncepcija te neies cauri, jo nekas no nekā nerodas, un dabā nav vietas tukšumam. Tagad mēs par vakuumu varams spriest jau pēc 5. klases īsā fizikas kursa, bet viduslaikos, par to varēja nākties uzklausīt apsūdzības ķecerībā.

Grāmatā netiek apskatīta tikai nulle vien, kā jau minēju – nulles kā tukšuma filozofijas aspekts, kalendāri, nulles vieta skaitļu rindā, nulle algebrā, ko var un ko nevar darīt ar nulli, nulles un bezgalības sasaiste Rīmaņa sfērā, Fizikas absolūtā nulle, Visuma siltumnāve, melnie caurumi, relativitātes teorija un citas eksotiskas lietas. Pa ceļam tiek apskatīta atvasināšana, integrēšana, zelta proporcija (golden ratio), imaginārie skaitļi.

Grāmata vietām likās nedaudz garlaicīga, vietām šķita, ka notiek novirzīšanās no grāmatā apskatāmā temata. Tomēr kopumā sniedz labu informāciju par matemātiku un matemātikas vēsturi, lieku 8 no 10 ballēm iesaku lasīt tiem, kurus matemātika interesē.

Gravity’s Arc: The Story of Gravity from Aristotle to Einstein and Beyond by David Darling

Gravitys_Arc_large

Gravitācija – vairumam cilvēku, izdzirdot šo vārdu, rodas asociācija ar krītošu ābolu. Tur pie vainas ir leģenda par Ņūtonu, ābeli un ābolu. Tāpat mēs zinām, ka gravitācija ir tā, kas mūs tur pie zemes un nodrošina to, ka nekas nepaliek gaisā karājoties. Bet atbildes uz jautājumiem, kāpēc gaisā uzmests priekšmets nokrīt atpakaļ, kāpēc mēness nekrīt virsū zemei un kas tad īsti ir gravitācija, cilvēks neieguva uzreiz.

Tā kā arī mani šie jautājumi interesē, tad šīs nedēļas sākumā, blandoties pa Londonas grāmatu veikalu, šo grāmatu nopirku. Sarakstīta vienkāršā un saprotamā valodā. Vietām rindkopa ir jāpārlasa vairākas reizes, lai saprastu kā autors pie šādiem secinājumiem nonācis. Sākums varētu likties visai garlaicīgs, jo veltīts sengrieķu filozofijai. Daudz tiek spriests par kustinātājiem, kustību un pirmelementiem. Toties pēdējās četras nodaļas ir ļoti labas. Viens no iemesliem, kādēļ šo grāmatu lasīju bija gravitācijas ātruma noskaidrošana. Vismaz lai uzzinātu autora viedokli par šo jautājumu. Šī grāmata proponē, ka gravitācijas ietekme izplatās ar gaismas ātrumu un gravitācija pēc būtības ir telplaika konfigurācija.

Visai negaidīts man šķita „Allais effect” , par tādu nebiju neko dzirdējis. Cilvēki apgalvo, ir eksperimentāli pierādīts, ka saules aptumsuma laikā svārstam parādoties anomāla precesija, ko nevar izskaidrot ar zemes griešanos. No tā izrietot, ka iespējams masīvi objekti spēj aizsegt viens otra gravitācijas lauku. Man šī ideja izklausās visai dīvaina.

Laba šķita arī informācija par Pioneer-10 un Pioneer-11 novirzīšanās no paredzētās trajektorijas, pagaidām neizskaidrotu apstākļu dēļ. Tas radījis idejas, ka gravitācija, iespējams, nav tikai spēks, kas pievelk. Pagaidām šīs novirzes cēlonim izskaidrojuma vēl nav. Diezgan labi aprakstītas metodes, ar kurām, iespējams, reiz noķersim gravitācijas viļņus un pierādīsim gravitonu eksistenci.

Labs ieskats dots artilērijas un raķešbūves attīstībā, pārdomas par kosmisko liftu un Pizas torņa eksperimenta „patiesā” notikumu gaita.

Kopumā grāmatu ir vērts lasīt jebkuram, kuru nedaudz interesē fizika. Grāmatai dodu 10 no 10 ballēm. Te apskatāma arī grāmatas autora mājas lapa.

Bodolīno by Umberto Eko

bodolino

Nav jau tā, ka šo grāmatu lasu pirmo reizi. Bija apnikušas visas fantastikas un populārzinātniskās grāmatas, tādēļ nolēmu atgriezties pie pārbaudītām vērtībām un izcēlu no grāmatu plaukta „Bodolīno”. Negatavojos te slavināt autoru kā izcilu semiotiķi, filozofu un rakstnieku, pasaulē šādus slavinājumus var atrast atliku likām.

Grāmatas galvenais varonis Bodolīno ir talantīgs melis, viņš melo tik pārliecinoši, ka viņa meliem ar laiku tic gan pats klausītājs, gan stāstītājs un beigās arī lasītājs. Bodolīno grāmatā savu dzīvesstāstu vēsta Nikētam (reāla persona – Bizantiešu hronists), jo hronika, kurā Bodolīno ir aprakstījis savu dzīvi, ir pazaudēta. Stāstījums norit uz Konstantinopoles izlaupīšanas fona (šo notikumu apraksts mūsdienās, lielākoties balstās uz Nikētas hronikām un tādēļ pat zinātājam palīdz noticēt Bodolīno „eksistencei”).

Kā jau visas Eko grāmatas, arī šī satur piedzīvojumu daļu, kas ir saprotama katram lasītājam. Filozofijas daļu, kas, iespējams, palīdz mums atklāt viduslaiku cilvēka domāšanas veidu. Vēsturisko daļu, kas palīdz ilustrēt tā laika sadzīvi, reliģiju un politiku. Autora daļu, domāju, ka arī tāda tur eksistē un noteikti ir pilna ar dažādām speciāli ielaistām neprecizitātēm vai smalkām niansēm, kas īstam filozofam liek smieklos vārtīties pa zemi (par šo daļu neesmu pārliecināts, jo neesmu filozofs, bet man ir aizdomas –tāda tur ir).

Piedzīvojumu daļa mums stāsta kā Bodolīno no parasta Itālijas zemnieka dēla kļūst par Romas imperatora Barbarossas uzticības personu un audžudēlu. Mēs tiekam ierauti diezgan nopietnā ceļojumā, kas mūs grasās aizvest uz paša Priestera Jāņa zemi. Viduslaiku pasaulē savulaik klejoja mīts par īstenu kristiešu valsti, kas atrodama aiz Indijas, kurā valda kristīgs valdnieks (nedaudz gan ieslīdzis ķecerībā). Protams, lai tur nokļūtu Bodolīno un viņa biedriem ir jāšķērso daudzas fantastiskas zemes. Abhāzija (tumsas valstība), zeme, kur valda necaurredzama tumsa. Tuksneši, kurus apdzīvo mantikoras. Agrīnās nūdistu biedrības utt. Tas nav ceļojums reālajā pasaulē, tas ir ceļojums pasaulē, kura atradās viduslaika cilvēka prātā (pasaule pilna ar kamelopardiem, vienkājiem, plandaušiem, milžiem, einuhiem un citiem brīnumiem).

Filozofijas daļa mums dod ieskatu tajā, kas nodarbināja viduslaiku cilvēku prātus. Kāda ir zemes forma? (grāmatas varoņi nonāk pie slēdziena, ka zemei tomēr ir tabernakula forma).Spriedumi par to, ka, ja cilvēks spēj kaut kādu lietu vai vietu izdomāt, tad tā noteikti eksistē. Diskusijas par tukšumu un, protams, par nedalāmā Dieva Trīssavienīgo dabu.

Vēsturiskā daļa mums stāsta par krusta kariem, Romas imperatora cīņu ar Itālijas pilsētām (tur gan, man šķiet, vietām ir nobrukusi hronoloģija, bet tas jau tādam melim kā Bodolīno piedienētu). Interesantākais man likās visai smalks svēto relikviju biznesa apraksts. Kādreiz viltus relikviju izgatavošana bija vesela industrija, tajā iesaistās arī Bodolīno, radot leģendu par svēto Grālu, izveidojot trīs gudro pīšļus, Turīnas līķautu, un palaižot pasaulē veselas sešas Jāņa Kristītāja galvas. Tiek diezgan nopietni aprakstīta tā laika politiskā gaisotne (vismaz man šķita, ka tā varbūt arī varētu būt), ķildas starp Pāvestu un Imperatoru.

Kopumā diezgan jautra un pamācoša grāmata. Vienīgais mīnuss, grāmata ap savu vidusdaļu zaudē mērķtiecīgumu. Arī Bodolīno līdzņemto 11 ceļabiedru personības, lai simbolizēti austrumu gudros, kļūst arvien blāvākas. Pēc autora vārdiem šī grāmata nav apoloģija meliem, bet gan apoloģija Utopijai, cilvēka iztēlei, kas nodrošina progresu un pasaules izzināšanu. Mans vērtējums 10 no 10 ballēm.

Salīdzināju arī latviešu un angļu tulkojumus, lai cik tas dīvaini neizklausītos, latviešu man šķita labāks valodas ziņā. Tajā joprojām saglabājusies Eko zemnieku valoda, kas šai grāmatā ir būtiska. Noteikti, ka itāliski viņu lasīt būtu vēl labāk, bet diemžēl šo valodu es nemāku.