Navigate / search

The Big Short: Inside the Doomsday Machine by Michael Lewis

The Big Short

Nesen izlasīju jau vienu šī autora grāmatu, ko tur liegties, patikās man viņa rakstīšanas stils un stāstījuma raitums. Tādēļ nolēmu izlasīt arī viņa iepriekšējo gara darbu, kas amazon grāmatu tirgotavā ir visai populārs. Protams, zināmu lomu spēlēja arī fakts, ka šī grāmata rekomendācijās man stāvēja bezmaz vai pašā pirmajā vietā jau pāris mēnešus.

Ir tāds teiciens, vismaz krievu valodā : „ Ja jau esi tik gudrs, tad kur ir tava nauda?”. Grāmatas saturs ir par šo problēmu. Daudzi cilvēki tagad apgalvo, ka viņi ir zinājuši par lielo gaidāmo krīzi, ka subprime tirgi ir tīrākā krāpniecība un ka tiem bija lemts nokrist. Rodas jautājums, ja jau visi bija tik gudri un pārliecināti, tad kādēļ viņi necentās nopelnīt sapērkot tos pašus CDS (credit default swaps)? Skaidra lieta, ka CDS nemaz vienam cilvēkam teiksim ar 100’000 USD uz rokas nemaz nav tik viegli nopirkt, bet ir jau dažādi fondi utt.

Autors mums pastāsta par pāris cilvēkiem, kas ne tikai saprata tirgus patieso situāciju jau pāris gadus pirms krīzes, bet arī bija gatavi riskēt ar savu naudiņu un reputāciju, lai ieguldītu dažādos finanšu instrumentos, kas tirgus krišanas gadījumā nestu viņiem nopietnu peļņu. To darot, autors iepazīstina mūs ar viņu dzīves stāstu, iepriekšējo pieredzi, ieguldījumu stratēģijām. Protams, ka visai virspusēji, bez matemātiskiem modeļiem un pārskatu analīzēm, viņu raksturiem. Visus viņus vieno nestandarta pieeja investējamā kapitāla pārvaldībā un nespējā noticēt, ka patiesībā neviens pat nesaprot un nekontrolē mūsdienu finanšu tirgus.

Diezgan daudz kritikas tiek veltītas arī reitingu aģentūrām, kuras par naudu ir gatavas dot augstāko vērtējumu visam, kas nāk priekšā, neskatoties ne uz konkrētā papīra fizisko segumu un riskiem. Jo neies taču zaudēt lielākos klientus. Par fondu un banku vadītājiem, kuri dabū bonusus neskatoties uz to, vai ir bijusi peļņa vai zaudējumi. Par parastiem treideriem, kuriem patiesībā klienta vēlmes ir pie vienas vietas un galvenais ir apgrozījums. Par finanšu instrumentiem, kuru prospekts vien sastāda divsimts lapaspuses, un kurus neviens nelasa.

Kopumā laba grāmata par pirmskrīzes periodu un krīzes cēloņiem. Lieku 10 no 10 ballēm. Iesaku izlasīt visiem, kurus interesē ekonomika un finanšu tirgi. Jā, autors vietām, manuprāt, pārspīlē. Iespējams, vietām starp notikumiem ir izlaisti pāris mēneši, lai notikumu gaita lasītājam šķistu dramatiskāka. Tomēr tas viss nāk grāmatai tikai par labu un dod lasītājām diezgan nopietnu ieskatu to dienu notikumos.

Boomerang: Travels in the New Third World by Michael Lewis

Boomerang

Kādēļ nopirku šo grāmatu, nemaz nespēšu pateikt. Iespējams, ka tādēļ, ka Amazon serviss man to rekomendēja neskaitāmas reizes un tas, ka nesen jau biju lasījis vienu no šī autora grāmatām. Lai vai kā, grāmata bija ļoti interesanta.

Atšķirot grāmatu, mēs ievadā lasām par kāda veiksmīga hedžfonda vadītāja personiskajiem uzskatiem par iespējamo finanšu tirgus nākotni. Viņš ir nolēmis uzpirkt zeltu un daļu naudu konvertēt niķeļa kapeikās. Pēc šī ekscentriskā ievada autors mūs aizved sev līdzi ceļojumā pa jaunajā trešās pasaules valstīm. Domāju, ka šo valstu iedzīvotājiem diez vai glaimo šāds salīdzinājums, bet tā jau ir viņu problēma.

Iesākumā apmeklējam Islandi, valsti, kas reiz dzīvoja cepuri kuldami, kuras iedzīvotāji no zvejniekiem pārkvalificējās par brokeriem un investoriem. Šķiet, ka viņi bija nolēmuši nopirkt visu pasauli nemaz neinteresējoties, cik tā maksā. Beigas bija tādas, kādas nu viņas bija, valsts novešana līdz bankrotam un atgriešanās pie skarbās realitāte.

Grieķija – tiem jau vēl nekas nav beidzies, viņi dzīvo no vienas aizdevuma injekcijas līdz otrai. Vispār viena superīga valsts, vēlēšanu gadā nodokļus var nemaksāt vispār, valsts kurā pasažieru dzelzceļa uzturēšanas vietā lētāk būtu visus sasēdināt taksometros. Arodbiedrības, streiku kultūra un absolūts pofigisms par to, ka naudas nemaz nav. Vīri neklīrējās un apkrāpa gan Eiropas Savienību, viltoja budžeta izpildes rādītājus un arī tagad zināmā mērā kontrolē situāciju, jo tur pie rīkles visu eirozonu.

Īrija, ja kādam šķiet, ka mēs ar nekustamo īpašumu attīstīšanu un Parex glābšanu esam iebraukuši dziļi auzās, tad varam mierināt sevi ar domu, ka īru auzas ir n reizes lielākas par mūsējām. Ir jau savs šarms valstij, kur galvenie valstsvīri reizēm uzstājas šmigā, un tā pat kā mūsējie lāgā nesaprot, kas īsti jādara. Bet brīvas naudas apstākļos īri paspēja sainvestēt dažādos dīvainos veidojumos. Bet vislabāk man patika autora teksts: „ … the Irish decided what they really wanted to do was buy Ireland. From each other.”.

Vācija – tā ir valsts, kas spēj kaut ko pati saražot, valsts ar disciplīnu un budžeta pārpalikumu. Valsts, kas tagad praktiski sponsorē visu Eiropu, jautājums ir tikai cik ilgi. Autors raksta par vāciešu apsēstību ar sūdiem. Viņus sūdi pievelk, tomēr viņi tos nekad netaisa savās mājās. Arī viņu bankas ir sainvestējušas dažādos sūdos, bet mājās viss ir kārtībā, burbuļus nepūš un pensiju fondi nepazūd.

ASV – te gan vairāk no pašvaldību viedokļa tiek runāts pat ar pašu Arnoldu. Par mehānismu, kā ASV pārnes budžeta deficīta iztrūkumus uz pašvaldībām, un par to cik slikta ir vispārējā situācija, kad neviena pilsēta vairs nevar veiksmīgi pārdot savas parādzīmes. Ko tur parādzīmes, neviens pat negrib maksāt par to, lai pilsēta pārsauktos viņa preču zīmes vārdā. Bet te valda optimisms, jo vienmēr ir kāda kaimiņpilsēta, kurai klājas vēl sliktāk.

Izcila lasāmviela, daļa no lasītā jau bija nācies redzēt. Raksts par Grieķiju jau bija lasīts šķiet Sestdienā, tur gan bija tāds saīsināts variants, bez klostera darbinieku shēmas. Kopumā grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Iesaku izlasīt visus, kurus interesē finanses un tiem, kuri domā, ka tieši mums ar valdību nav paveicies.

Currency Wars: The Making of the Next Global Crisis by James Rickards

Currency Wars

Šī viennozīmīgi ir mana šogad ģeogrāfiski visplašāk lasītā grāmata. Sāku to lasīt Rīgā, tad lidojot uz Helsinkiem, tad pārlidojumā uz Singapūru, un nedaudz pietika vēl lidojumā līdz Honkongai. Protams, pa vidam tika mēģināts gulēt un izstiept kājas, bet ne par to ir stāsts. Galvenais, ka globālam tematam veltīta grāmata tiek lasīta globāli.

Tāpat, kā pat visnomaļākais Latvijas lauku iemītnieks bez jebkādas finanšu pārskatu (auditētu vai neauditētu) pētīšanas, skaidri spēj pateikt tās vai citas bankas bankrota brīdi un vīkšās uz tuvīno bankomātu, lai saglābtu savu piena naudu, tā arī katrs bērnudārza absolvents ir pārliecināts par vienu stabilu faktu dzīvē – dolārs pēc vairākām QE sērijām vairs nav tas, un tā dienas ir skaitītas. Nauda bez seguma nav nekāda nauda, tas ir tikai papīra gabals. Reiz nāks tā diena, kad dolārs tiks nostumts no sava troņa kā pasaules globālā valūta, un amerikāņi varēs grauzt akmeņus kopā ar vēl puspasauli.

Tātad labāk ir visus papīra gabaliņus pašiem investēt zeltā, platīnā, vai vēl labāk visu pasaules naudu piesaistīt zelta rezervēm un dzīvot cepuri kuldami. Kāda ir problēma? Šie cilvēki parasti nespēj pastāstīt – a kāds tad tur īsti būs labums, kā veidosies starptautisko ārējo maksājumu bilance, kas notiek, ja vienā valstī viesosies zelta uzkrājumi citā deficīts, kā samērot ražošanu ar patēriņu, cik viegli ir reversēt šo plūsmu?

Grāmatas autors ir pacenties un dod atbildes uz šim jautājumiem, modelējot vairākas situācijas, kurā teorētiski zelta vai kāds cits standarts spētu efektīvi kalpot kā pasaules valūtas segums. Ieskatam tiek dota plaša faktoloģiskā bāze, kādēļ iepriekšējie mēģinājumi piesaistīt papīra naudu konkrētam zelta daudzumam ir izgāzušies, un pie kā tas ir novedis mūsdienu pasauli.

Tā kā autors nav pēdējais puika Amerikas tirgus guru dīķī, tad viņš ir piedalījies kara spēlē, kas simulē citu valstu uzbrukumu ASV dolāram. Sev par šausmām viņš atklāj, ka Pentagona pārstāvjiem nav ne mazākās nojausmas, kā strādā tirgi un viņi absolūti nav gatavi šādam triecienam. Šī grāmata ir sarakstīta, lai brīdinātu visus, ka tāda diena var reiz pienāktu un kā no tās izbēgt. Tiek izkliedēti arī pāris mīti, es reizi ticēju, ka Ķīna varētu ASV nospiest uz ceļiem sākot masveidā atprasīt ASV parādzīmēs norādīto vērtību tās nepārfinansējot. Realitātē ASV prezidentam ir veto tiesības, kas var iesaldēt ASV parādzīmju atmaksu. Vienīgā iespēja ir ilgtermiņa parādzīmes pārorientēt uz īstermiņa, bet tas notiktu lēnā garā un baiso haosu neradītu, nerunājot jau par Ķīnas atkarību no ASV patēriņa.
Arī eiro nebūs nekāds glābējs, jo dolāra un eiro intereses ir tik cieši savītas, ka nemaz nav skaidrs, kas kontrolē ko, Krievijas rublim trūkst atpazīstamības, tomēr tas var izdarīt gājienu ar zirgu, teiksim, piedāvājot savus derīgos izrakteņus par naudu, kurai ir reāls segums, tas laika gaitā varētu izmainīt globālo norēķinu sistēmu.

Kopumā dolāra nākotne nav diez ko spoža un, bet visu vēl var uzspēt izmainīt, skaidra lieta, ka ne ar pašreizējo FED vadību un politiku, kas drukā tikai naudu, un importē inflāciju uz visu pasauli. Grāmata saistoša lasāmviela, beidzot saproti kādēļ augstskolā esi mācījies finanses un makroekonomiku, lieku 10 no 10 ballēm.

House of Cards: A Tale of Hubris and Wretched Excess on Wall Street by William D. Cohan

House-of-Cards

Šī nu ir no tām grāmatām, par kuru es ilgi domāju, pirkt vai nepirkt. It kā jau gribētos uzzināt ko vairāk par pēdējās finanšu krīzes iemesliem, no otras puses bija diezgan riskanti pirkt grāmatu, kas iznāca pāris mēnešus pēc krīzes. Skaidra lieta, ka tik īsā laika sprīdī neko sakarīgu nevar vienkārši paspēt sarakstīt. Bet tad es sāku vērot, kā grāmata kļūst par dižpārdokli un arī krītas cenā, nolēmu jāpērk. Nopirku un marinēju pāris gadus plauktā, jo īsti nemaz nevilka lasīt. Tagad grāmatu izlasīju savā pašdisciplinējošās programmas “Izlasi grāmatas, kuras tu pats esi nopircis”   ietvaros.

Grāmata sastāv no trīs daļām, pirmā mums vēsta par vienu no pirmskrīzes bankrotiem priekstvēsnešiem. Jebšu par Bear Stearns pēdējām desmit pirmsbankrota dienām. Labi, bankrots jau beigās nenotika – notika pārņemšana. Otrā daļa mums stāsta par Bear Stearns ilgo gandrīz gadsimtu garo vēsturi. Trešā daļa mums stāsta par Bear Stearns darbību jau pēc pārņemšanas un pašu finanšu krīzi. Ja īsumā pirmā daļa bija interesanta, un vērā ņemamas ir arī trešās daļas pēdējās trīsdesmit lapaspuses. Viss pārējais ir steigā sakompilēts materiāls, kurš apraksta Bear Stearns augstākā līmeņa vadības spējas bridžā un golfā un ar kādu mašīnu kurš braucis, kā tērēta nauda un kā puiši izsitušies dzīvē.

Otra lieta, kas mani izbrīnija, bija fakts, ka grāmata kļuva par dižpārdokli. Labi, iespējams, ka savas zināšanas es tomēr nedaudz pārvērtēju un, iespējams, ka par to kā strādā repo tirgi, mijmaiņas darījumi, kas ir leveridžš, arbitrāža un dažādu derivatīvu novērtēšanas metodes, Amerikā ir informēta katra mājsaimniece, un viņiem šī grāmata šķita viegla lasāmviela. Man personīgi, lasot šo grāmatu, tik viegli negāja, šo to dabūju iegūglēt, padomāt, atkārtot un neskatoties uz visu to lasīšana nemaz tik raiti nevedās. Domāju, ka cilvēkiem, kuriem burtu savienojumi CDO un arb neko neizsaka, diez vai maz būtu vērts tērēt laiku un lasīt šo grāmatu. Nē, nu protams var lasīt un izglītoties, bet tad labāk sākt ar grāmatu, 1+61?.,  kas apskaidro par finanšu instrumentiem, finansēšanās veidiem, investīciju banku darbību utt.

Kopumā grāmatai lasāma ir pirmā trešdaļa, izskatās, ka autoram, kurš starp citu ir diezgan labi informēts cilvēks ar tiešu pieeju galvenajiem personāžiem, ir bijis plāns rakstīt pavisam citādu grāmatu un pirmā daļa viņam izdevusies izcila. Viss notiek hronoloģiski, jā ir reāls brokeru žargons un neizskaidrotas lietas, bet tas nekas saprast var. Pārējā grāmata gan izskatās pēc kaudzē sabērta faktu mistrojuma, kas daļēji atkārto to, kas jau tika pateikts sākumā, gan jau ka arī šeit ir taisnība un atradās arī pāris interesantas nodaļas. tomēr cauri visam tam vīdēja sasteigtība. Grāmatai lieku 6 no 10 ballēm. Lieki piebilst, ka grāmatas nosaukums īsti neatbilst aprakstītajam teksta, es tā arī neuzzināju, kas slēpjas zem   “Wretched Excess” konkrēti.

Treasure Islands: Uncovering the Damage of Offshore Banking and Tax Havens by Nicholas Shaxson

treasure-islands-uncovering-the-damage-of-offshore-banking-and-tax-havens

Kaut kā sen nebiju lasījis neko par ofšoriem, tādēļ nolēmu nedaudz atsvaidzināt savas zināšanas par šo tēmu un izlasīt ko jaunu. Pirmo reizi par ofšoriem mana interese parādījās augstskolas laikā, kad izlasīju grāmatu, kas bija tulkota krievu valodā. Patiesībā, visa tur minētā informācija bija jau novecojusi un nebija aktuāla. Salīdzinoši nesenākā pagātnē es lasīju grāmatu, kas veltīta naudas atmazgāšanai, tā gan bija vērsta vairāk uz to kā atklāt naudas atmazgātāju naudas plūsmas.

Šī grāmata ir veltīta ofšoru izcelsmes vēsturei un to ietekmi uz mūsdienu ekonomiku. Autors cenšas mums ieskaidrot, ka tā saucamā brīvā kapitāla plūsma patiesībā jaunattīstības valstīm nāk tikai par sliktu, jo viss nodokļu slogs tiek pārlikts no uzņēmumiem uz parastiem iedzīvotājiem. Lielajām un ne tik lielajām korporācijām izvairīšanās no nodokļu nomaksas nesagādā nekādas problēmas, vajag tik pareizi sastrukturēt savu kompāniju un darījumus. Nav jau arī šī lieta nekas jauns, tā kļuva populāra līdz ar peļņas nodokļa ieviešanu – pagājušā gadsimta sākumā. Pirmie celmlauži, kas izmantoja nodokļu likumdošanas atšķirības dažādās valstīs bija eksporta importa uzņēmumi. Vēlāk parādījās eirodolāru ofšoru tirgus, mūsdienās ofšori nosedz jau visu finanšu pakalpojumu piedāvājumu. Pat līdz konkrēta likuma pieņemšanai konkrētā jurisdikcijā.

Varētu jau šķist, kas vainas, ja kaut kāda salu valstiņa vai atkarīgā teritorija pieņem likumu, kas nāk par labu kādam uzņēmumam. Ne kas jau arī nebūtu, ja vien uzņēmumam nebūtu daudz miljardu peļņa un tad šāda likumdošana var kalpot kā šantāžas līdzeklis draudot ar kapitāla aizplūšanu. Tagad pasaulē notiek tāda kā nodokļu solīšana uz leju, kura valsts spēs piedāvāt mazāku ciparu un pārvilināt pie sevis vairāk uzņēmumus.

Autors par galvenajiem grēkāžiem uzskata Londonas City un WallStreet finanšu ģēnijus, tie nu tiek vainoti visās ekonomikas krīzēs, spekulāciju burbuļos un virtuālās naudas radīšanā. Nenoliedzami, daļa taisnības tur visur ir. Lielāko daļu jau tas ārvalstu investoru kapitāls ir vien mūsu pašu bāleliņu kapitāls izdzīts caur ofšoriem un atgriezts kā investīcijas. Labākais ir tas, ka ir faktiski nereāli noskaidrot patiesos labuma guvējus. Latvijā šī lieta notiek mazākā mērogā kā, teiksim, Āfrikā vai Āzijā, bet ideja ir tā pati, izvest no valsts naudu nenomaksājot nodokļus un pēc tam legalizēt to caur investīcijām.

Neskatoties uz visu brīvā tirgus kritiku, grāmatu es vērtēju atzinīgi. Daudz vēsturisku piemēru. Diezgan argumentēts un saistošs stāstījums, autors ir arī ticies ar šīs sfēras speciālistiem un atklātas muļķības netiku manījis. Viens gan nedaudz kaitināja, autora “to mēs apskatīsim vēlāk”, man radās aizdomas, ka ne visi vēlāki tika apskatīti. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, kaut kas ar tiem ofšoriem ir jādara. Iesaku palasīties visiem, kas strādā finanšu sfērā vai fīrējas caur ofšoriem, varbūt radīsies kāda jauna ideja kā strukturēt uzņēmuma darbību.

The Myth of the Rational Market: A History of Risk, Reward, and Delusion on Wall Street by Justin Fox

The Myth of the Rational

Grāmata, manuprāt, ir domājama visnotaļ ierobežotam lasītāju lokam. Tajā gan nav nevienas formulas un diagrammas, kas acīmredzot norāda uz to, ka autors sagaida no lasītāja vismaz kaut kādas priekšzināšanas finanšu un kapitāla tirgus modeļos un pieņēmumos. Pats šo grāmatu esmu mēģinājis sākt lasīt vairākas reizes, bet vienmēr kaut kā nesanāca izlasīt to līdz galam. Ja jāsaka godīgi, tad augstskolā mācību priekšmeti, kas apskatīja finanšu tirgus modelēšanu, man bija vieni no mīļākajiem. Jo tur viss bija skaidri saprotams, modeļi loģiski, un pielietojums acīmredzams (nemaz nevar salīdzināt ar mārketingu. Tā nu pateicoties pasniedzējiem, CAPM modeļa un Bleka-Šoula modeļa pamatnostādnes un matemātisko pamatojumu atceros vēl tagad.

Grāmatas autors cenšas atbildēt uz jautājumu, vai tirgus ir racionāls. Ar tirgu te tiek domāts finanšu tirgus. Bija laiks, kad gan profesori, gan investori uzskatīja, ka tirgus, neskatoties uz to, ka tajā piedalās neracionāli dalībnieki, kopumā ir racionāls, un tirgus cena vienmēr sevī ietver visu tirgus dalībnieku informāciju par konkrēto produktu (akciju, parādzīmi, atvasināto vērtspapīru) un šī cena ir ļoti tuvi reālajai aktīva vērtībai. Ar laiku gan šādam pieņēmumam radās oponenti, pacēlās jautājums par krīžu savietojamību ar racionāla tirgus ideju, par to, ka, iespējams, tirgu nemaz nevar iebāzt pāris diferenciālvienādojumos un atrisināt kā sistēmu, iespējams, ka racionālam tirgum piemīt haotiskas sistēmas dinamika. Pēdējā desmitgadē pat parādījās idejas, ka visi līdzšinējie modeļi nemaz neko lāga derīgi nav. Ja, piemēram, hedge fonda vadītājs krīzes laikā apgalvo, ka viņiem pāris dienu laikā ir gadījušies pieci 25 sigma notikumi, tad ir skaidrs, ka te ir nevis maz varbūtiska sakritība, bet gan viņu modelis ir totāls mēsls, kas neņem vērā diezgan būtiskus tirgus faktorus.

Autors tad cenšas grāmatā salikt visu mūsdienu izpratni par tirgus racionalitāti un, iespējams, arī to, kas liecina, ka tirgus nemaz nav racionāls un ka tiešām mūsu modeļi ir tikai vispārējas aproksimācijas. Mani grāmatā visvairāk ieinteresēja spriedumu izklāsts par tēmu – vai atsevišķam spēlētājam ir iespējams uzvarēt tirgu ilgtermiņā, racionālā tirgū tas nebūtu iespējams, bet realitātē daži tādi cilvēki ir. Kas bija tie faktori, kas nesenajā finanšu krīzē investoriem lika aizmirst par tādu lietu kā risks? Un tas kā cilvēki var uzvārīt piķi izmantojot „black box” metodi, tā gan strādā tik ilgi, kamēr kāds nepublicē zinātnisku publikāciju, kas sīkumos iztirzā tavu slepeno metodi un neizsaka to pāris diferenciālvienādojumos, pēc tam to mēģina pielietot visi kam nav slinkums, un tas vairs nestrādā.

Beigu beigās rodas priekšstats, ka lielākā daļa no veiksmīgajiem fondu vadītājiem nemaz nav tādi finanšu guru kā no malas varētu likties, un finanšu analītiķu idejas 90% gadījumu vispār nav tā vērtas, lai par tām maksātu naudu. Vienīgais, ko visi māk ir precīzi izanalizēt pagātnes notikumus. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, nepatika nemitīgā lēkāšana pa laika periodiem.

The Ascent of Money: A Financial History of the World by Niall Ferguson

the ascent of money

Šogad jau kārtējā grāmata par finansēm un finanšu vēsturi. Grāmatu iegādājos pavisam vienkārša iemesla dēļ, man iepatikās nosaukums un viss.

Grāmatiņa sastāv no sešām nodaļām, kas katra apraksta kādu no finanšu sistēmas aspektiem un to vēsturi. Pirmajā nodaļā mums tiek pastāstīts par banku izcelšanos un kreditēšanas vēsturi. Sarakstīta ļoti labi un sniedz īsu ieskatu no Itālijas pilsētvalstu bankām līdz mūsdienu banku sistēmai. Var uzzināt arī kādēļ bankas ar laiku pārgājušas uz praksi aizdot vairāk naudas nekā viņam ir reāli pieejama.

Otrā nodaļa veltīta valsts parādzīmju tirgiem. Arī šim instrumentam ir visai interesanta vēsture, laba lieta, ja valstij nepietiek naudiņas karu vešanai, kāda megaprojekta finansēšanai vai vienkārši, lai aizlāpītu budžeta deficītu. Bonuss nodaļā ir Rotšilda banku impērijas izcelšanās vēsture.

Trešā nodaļa mums stāsta par akciju tirgu un, protams, par ar to saistītiem burbuļiem. Pats akcijas koncepts ir visai vienkāršs, toties burbuļu vēsture ir aizraujoša. Te gan jāpiemin, ka apskatītie tie tikai klasiskie piemēri Misisipi kompānijas burbulis un banknošu ieviešana Francijā.

Ceturtā nodaļa veltīta riskiem un risku apdrošināšanai. Par šo tēmu nebiju daudz interesējies, tādēļ bija interesanti uzzināt, ka pirmo sociālās apdrošināšanas fondu izveidoja Skotu mācītāji kā atraitņu fondu. Tiek apskatīti dažādi sociālās labklājības nodrošināšanas modeļi, un kā tie strādā dažādās valstīs, plusi mīnusi un, protams, nedaudz teorijas, kas ilustrē riska novērtēšanu.

Piektā nodaļa apraksta nekustamos īpašumus un to tirgu. Domāju, ka Latvijā tagad ir daudz cilvēku, kas saprot nekustamā īpašuma tirgus dinamiku un spekulāciju radīto izaugsmi. Pasaulē gan šis fenomens nav nekas jauns. Diezgan labi ir parakstīta arī subprime loan ideja, lai gan es personīgi uzskatu, ka visu laiku labākā ilustrācija tam ir atrodama Southpark epizodē Margaritaville.

Sestā nodaļa noslēdz grāmatu ar filozofiskiem pārspriedumiem, par esošo finansu sistēmu, tās trūkumiem un pozitīvajām lietām. Netiek aizmirsta arī ģeopolitika, vairāk ASV un Ķīnas kontekstā. Gala secinājums – vaina nav tik daudz pašā finanšu sistēmā, bet gan cilvēkos, viņu alkatībā, vēlme pelnīt daudz neko nedarot, kļūt par miljonāru ieguldot pāris dolārus un eiforijā zaudējot riska sajūtu.

Kopumā grāmata ir laba lasāmviela, nedaudz gan finansēs un finanšu tirgos ir jāorientējas, lai labāk varētu uztvert stāstīto. Man šķita, ka autors tomēr vēlas aptvert pārāk plašu problēmu spektru, lai to varētu satilpināt vienā grāmatā, tādēļ vietām šādas tādas lietas pietrūka, daži vēsturiskie aspekti (manuprāt) nebija ietiekami izvērsti. Grāmatai dodu 8 no 10 ballēm. Laba grāmata, ko lasīt cilvēkam, kas neko daudz par finanšu vēsturi nezina, bet sāk interesēties par to.