Šogad esmu nolēmis izlasīt sēriju Fantastikas pasaulē. Bērnu dienās šīs bija manas mīļākās grāmatas, pārlasīju tās neskaitāmas reizes. Kopš pēdējās lielās pārlasīšanas būs pagājuši vismaz divdesmit gadi, tādēļ sīkumi ir aizmirsušies, un var droši ķerties klāt atkal. Fosets man mājās grāmatu plauktā nebija, nācās ņemt no bibliotēkas. Pirmo savu eksemplāru atradu skatoties grāmatu veikala komisijas plauktā, nezinu kādēļ, bet tur šīs sērijas grāmatas bija atrodamas vienmēr.

Šajā stāstu krājumā ietilpst pieci stāsti, kuri lielākoties ir mēģinājumi uztaustīt zinātniskās fantastikas žanru. Autoriem tas lāga nav izdevies, ja ir gadījusies laba ideja, tad tā tiek norakta garās filozofiskās pārdomās. Un to lielākais pluss ir salīdzinoši mazais apjoms. Bet nu par katru pēc kārtas.

Locis Kids – ir par kādu okeanogrāfu, kurš Otrā pasaules kara laikā ir spiests pāris gadus pavadīt uz nomaļas Galapagu salas. Te viņš ar speciālu ierīci klausās jūras iemītnieku ultraskaņu balsīs un nododas zinātniskajam darbam. Sākumā autors, lai atgādinātu lasītājam par sarežģīto starptautisko stāvokli, tiek aplaupīts. Bandīti, protams, ir fašisti un tie ir īsti maitas gabali. Beigu vārdos autoram izdodas parādīt arī amerikāņu imperiālistu īsto seju. Un tā teikt no ideoloģijas viedokļa stāsts ir izcils piemērs pūstošā kapitālisma ilustrēšanai. Taču mūsdienu lasītājam šādas lietas nav pārāk aktuālas un ar pliku aizjūru romantiku (kur iguānas sauc par leguānām) nepaņemsi. Lieku 4 no 10 ballēm.

Pulkveža Foseta pēdējais ceļojums – šis ir stāsts, kurš mani savulaik ieinteresēja par zudušās pilsētas Z. meklējumiem. Šis stāsts ir vairāk vēsturisko notikumu atstāsts par Foseta pēdējo ceļojumu Dienvidamerikas džungļos, par ekspedīcijām, kuras to meklēja. Un pašās beigās neliels fantastikai pielīdzināms iespējamā tālāko notikumu attīstība. Tagad Foseta jautājumā esmu informētāks nekā pusaudža gados, un jāatzīst, ka autors ir veiksmīgi izveidojis stāstu balstoties uz vēsturiskajiem dokumentiem. Galvenais varonis ir mikrobiologs, kas džungļos ierodas jaunu mikroorganismu meklējumos, tas sola spožu karjeru, bet sagandē privāto dzīvi. Viņa pirmās ekspedīcijas rezultāti ir daudzsološi, bet diemžēl iet bojā. Viņam nākas doties uz džungļiem atkal. Lai atrastu civilizācijas neskartus mikrobus, viņam nākas doties pa Foseta pēdām. Labs vēstures, populārās zinātnes un leģendas sajaukums. Joprojām patīk stāstījuma stils un esmu labās domās par šo stāstu 10 no 10 ballēm.

De Profundis – pilnīgs sviests, par kuru nav iespējams izstāstīt nesamaitekļojot. Cilvēks nonāk ārpus visuma un iesaistās filozofiskās diskusijās ar sava kosmosa kuģa mākslīgo intelektu. Tas ir tieši tik garlaicīgi, kā tas izklausās, absurda salu kulšana. Pelnītas 1 no 10 ballēm.

Sniega pika – kas gan var būt labāks doktora disertācijas aizstāvēšanā kā laika mašīnas demonstrācija? Ideja laba, bet realizācija ir tāda paša kā galvenā varoņa jūras ķemmīšu bundžas atvēršana  – eļļains pleķis uz biksēm. Autors īsti nav izlēmis, ko viņš vēlētos pateikt, ka pagātni labāk nemainīt, bet tai pat laikā viņš to maina! Un beigas vispār sanākušas neloģiskas. 3 no 10 ballēm.

Figūras plaknē – tāds pavājš Flatland atgremojums. Visas izmaiņas ir nedaudz vienkāršāki secinājumi un citplanētu vide. Vislabākais ir stāsta īsais formāts. Ja lasītājs ir pievārējis pamatskolas ģeometrijas kursu, viņam būtu par ko ar autoriem parunāt. 3 no 10 ballēm.

Kopumā, ja nebūtu Foseta ceļojums, kas drīzāk ir vēsturisks stāsts nevis fantastika, grāmata būtu norakstāma kā makulatūra. Galvenie varoņi nevienā citā stāstā nav nekas vairāk kā ideju paudēji, cilvēki bez personības, tikai kartona figūras. Lasīt iesaku tikai tiem, kuriem patīk Dienvidamerikas džungļu izpētes vēsture un zudušas pilsētas.