Arī šī grāmata man jau vismaz gadu stāvēja izlasāmo grāmatu sarakstā. Bija radies priekšstats, ka viņa varētu būt visai aizraujoša un ka tajā atrodamās fotogrāfijas vien esot ko vērts. Kad uzzināju, ka grāmata izdota latviešu valodā, tad man beidzās visi iespējamie iemesli, kas varētu atlikt grāmatas izlasīšanu uz vēlāku laiku. Grāmatu „Mis Peregrīnes nams brīnumbērniem” dabūju savos nagos no izdevniecības Zvaigzne ABC un pie lasīšanas ķēros nekavējoties.

Džeikobam ir sešpadsmit gadi, un nesen viņš ir zaudējis savu vectēvu. Vectēvs bija viens dīvains cilvēks, visu laiku pavadīja medībās, bet savam mazdēlam stāstīja stāstus un rādīja fotogrāfijas par kādu namu, kurā viņš glābjoties no kara bija pavadījis bērnību. Lielākā daļa izklausās pēc pasakām, par dažādiem dīvainiem bērniem, kas spēj lidot pa gaisu, celt lielus smagumus vai būt neredzami. Kad vectēvu atrod mežā nogalinātu, Džeikobs nolemj namu no vectēva stāstiem uzmeklēt un noskaidrot patiesību par šiem dīvainajiem brīnumbērniem. Nams atrodas uz Kairnholmas salas pie Velsas piekrastē, bet pāri palikušas ir tikai drupas.

Pamatideja šim stāstam ir ļoti spēcīga un intriģējoša. Bērni ar brīnumspējām, nomaļa bērnu patversme un, kas ir tā Mis Peregrīne? Kā un kādēļ bērni ir šajā namā nonākuši? Kādēļ Ābrahams Portmens, zēna vecaistēvs, aizgāja prom no šī nama? Kas ir šie briesmoņi, kas nogalināja vectēvu un kādēļ?

Grāmata lielākoties attaisno visas lasītāja cerības, sala atrodas Dieva pamestā vietā, kur enerģijas avots ir dīzeļģeneratori, salinieki lielākoties uzturas krogos, runājot par aitām. Par Namu te neviens lāgā nevar neko pastāstīt, tik vien, ka tāds te reiz ir bijis. Skaidra lieta, ka te ir kāds nopietns noslēpums, kuru tūlīt ar Džeikobu kopā atrisināsim. Tāpat cerības attaisno stāstu pavadošās fotogrāfijas, kuras it kā attēlo Nama iemītniekus. Tās piedod stāstījumam autentiskuma noskaņu, ir taču atšķirība, vai tu lasi kāda stāsta varoņa izskata aprakstu, vai arī tev parāda bildi ar viņu. Kā apgalvo autors, visas bildes ir praktiski autentiskas, tikai piemeklētas speciāli šai grāmatai no dažādām kolekcijām. Tā, ka ir visas iespējas aizmirsties un uztvert stāstu kā patiesu.

Tomēr kā jau lielai daļai grāmatu ar izcilu sākumu, lasītājs sāk vēlēties tikpat izcilas beigas. Tās, manuprāt, varētu būtu arī labākas. Lai gan vienīgais, kur varu piesieties, ir fakts, ka priekš tik laba darba viņas bija nedaudz par vienkāršām. Gribējās ko monumentālāku. Priecē fakts, ka grāmatai būs turpinājums jau 2014. gadā. Otra lieta ir galveno varoņu shematiskums, vienīgais nostrādātais tēls ir Džeikobs. Tāds egocentrisks tīnis, kas neieklausās apkārtējos un neizdara acīmredzamus secinājumus. Tomēr otrā plāna varoņi ir tikai kā tādi ietvari savām brīnumspējām. Lielākoties mēs par viņiem uzzinām tikai vārdus un viņu spējas. Bet nekā par to, kā ir 80 gadus nodzīvot kā bērnam, kā tas izmaina viņu domāšanu un pasaules uztveri.

Kopumā laba grāmata, kas domāta jauniešu auditorijai. Ar nepacietību gaidīšu grāmatas nākamo daļu, lai uzzinātu Džeikoba turpmākos piedzīvojumus. Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Ceru, ka autors noslīpēs savu rakstīšanas prasmi, un šis būs tas gadījums, kad cikla otrā grāmata būs spēcīgāka par pirmo. Jauniešiem noteikti patiks, ciniķi gan varētu teikt, ka šīs ir tikai variācija par „Pītera un Vendijas” tēmu, manuprāt ļoti izdevusies.

Vēl par šo grāmatu var izlasīt pie MsMarii  un Tējtasītes.