Navigate / search

Neutrino by Frank Close

Neutrino

Kārtējā grāmata, kas veltīta kādai no elementārdaļiņām. Ja pašas daļiņas apraksts fizikas rokasgrāmatā aizņem vien pāris rindkopas, tad tās atklāšanas vēsture varētu aizņemt pat vairākas grāmatas.

Grāmatas autors, pats būdams fiziķis, atzīst, ka neitrīno atklāšanas stāstu bija iedomājies daudz vienkāršāku un ar daudz mazāku galveno personāžu skaitu. Uzsvaru autors plānoja likt uz R.Davis zinātnisko darbu un dzīvi, par to, kā cilvēka vairākas savas dzīves desmitgades veltījis nenotveramās daļiņas dabas atklāšanai, tās īpašību noteikšanai. No mūsdienu redzes punkta jau ir viegli vīpsnāt par to – kādēļ pēc viņa metodes atklāto neitrīno daudzums nesaskanēja ar paredzēto. Neitrīno takš ir veseli trīs paveidi, un Davis detektors spēja uztvert tikai vienu no tiem, tur tad arī radās disbalanss starp no Saules sagaidīto un reāli uztverto neitrīno daudzumu.

Tomēr šāds atklājums rada nopietnas sekas. Tas nozīmē, ka neitrīno ir masa, kura nav precīzi noteikta līdz pat šodienai. Izveidojās jauni zinātnes virzieni – neitrīno astronomija. Ja parastā gaisma no tās rašanās brīža Saulē līdz mūsu acij nonāk aptuveni simtstūkstoš gadu laikā (Saules kodols ir tik blīvs, ka elektromagnētiskajiem viļņiem tas ir praktiski necaurspīdīgs, tad nu nabaga gaismas kvants lielāko laiku pavada absorbējoties un izstarojoties no jauna). Savukārt neitrīno Saules matērija aizturēt nevar un mēs teorētiski varam novērot Saules kodolsintēzes procesus tiešraidē. Kādu laiku atpakaļ pāris zinātnieki satraucās, ka saules kodoltermiskie prcesi varētu jau būt izbeigušies, un gaisma, ko mēs redzam, nāk pēc inerces.

Tā kā esmu lasījis šī autora darbus jau agrāk, gan par vakumu, gan par antimatēriju, tad pie viņa rakstīšanas stila jau esmu pieradis. Autors nebaidās uzzīmēt pi-miona sabrukšanas diagrammu, lai padarītu kādu neitrīno aspektu saprotamāku lasītājam, matemātiskās formulas gan viņa grāmatās nav sastopamas. Arī tas, ka viņš pats ir zinātnieks, ļauj viņam pastāstīt par galvenajiem personāžiem dažus faktus no saviem personiskajiem novērojumiem.

Kopumā grāmata labi apskata tēmu,kura likta tās nosaukumā. Lieku 8 no 10 ballēm. Ja negrib veltīt daudz laika neitrīno vēstures iepazīšanai, tad iesaku izlasīt visai izsmeļošu ierakstu “The Oxford Companion to Cosmology” vai arī attiecīgo nodaļu no grāmatas “Dark Matter”.

Antimatter by Frank Close

antimatter

Ar Frank Close darbiem man jau ir nācis sastapties agrāk, kaut vai „Void”. Tā ka pamanījis šo, nešaubījos ne mirkli un nopirku. No pirkšanas līdz izlasīšanai gan pagāja aptuveni mēnesis, bet ko lai dara, man rindā uz lasīšanu stāv 70 grāmatas un prioritārās tēmas mainās atkarībā no garastāvokļa.

Grāmatas galvenais temats ir antiviela – tās atklāšanas vēsture, pielietojuma iespējas. Nedaudz fizikas teorijas, kas paredzēja šāda veida daļiņu eksistenci. Piemēri, kā daži zinātnieki palaida garām savu mūža iespēju kļūt par Nobela prēmijas laureātiem. Diezgan pamatīgi tiek apskatīta vielas un antivielas simetrija (pareizāk sakot neliela asimetrija, kuras rezultātā ir radusies mūsu pasaule). Tiek apskatītas arī mūsdienu tehnoloģijas, ar kuru palīdzību ir iespējams saglabāt pāris pozitronus no tūlītējas iznīcības.

Manuprāt, vislabākā grāmatas daļa bija nodaļas, kas veltītas dažādu antivielas mītu kritikai. Galvenie apskatītie mīti ir antiviela kā nākotnes ierocis (antivielas raķete skan iespaidīgi). Te nedaudz tika apskatīts arī mūsdienu antivielas mītu galvenais avots Dena Brauna „Eņģeļi un Dēmoni”. Izskatās, ka pat ASV militāristi visas savas „zināšanas” un „faktus” smēlušies no šīs grāmatas. Pieminēts arī Tunguskas meteorīta/komētas iespēja sastāvēt no antivielas. Kā labs bonusiņš ir divi pielikumi grāmatas beigās; viens mums smalki parāda, cik izmaksātu viena grama antivielas rūpnieciska iegūšana un otrs veltīts „Diraka kodam”.

Autors, ja tā varētu teikt, tradicionāli cenšas kādu no fizikas tēmām pasniegt mums īsi un koncentrēti. Cenšoties iekļauties 150 lappusēs. Tas, manuprāt, ir pietiekami, lai iepazīstinātu lasītāju ar apskatāmās tēmas vēsturi, saistītajiem atklājumiem un problemātiku. Nenoliedzami par labu autora kompetencei liecina tas, ka viņa darbs ir cieši saistīts ar lietām, par kurām viņš raksta; galu galā viens no viņa ieņemamajiem amatiem ir CERN Head of Communications and Public Education.

Grāmatu izlasīju vienā rāvienā, kas gan nav nekāds brīnums, ņemot vērā grāmatas lapaspušu skaitu. Lasīšanas mērķis bija nedaudz atsvaidzināt zināšanas par elementārdaļiņām un to fiziku. Patīkami pārsteidz nespeciālistam viegli saprotamā izklāsta forma. Uzzināju arī šo to jaunu – man nebija ne jausmas, ka pastāv arī antineitrons visu laiku domāju, ka hipotētiskajā antivielas pasaulē neitrons ir tas pats mūsu neitrons, sapratu kā tad īsti ir ar to antivielas uzglabāšanu, un kāpēc nav iespējams uzglabāt lielus apjomus. Kopumā grāmatai dodu 9 no 10 ballēm varēja gan būt nedaudz garāka.

The Void by Frank Close

Grāmata ir par neko. Tieši tā vakums fizikā tiek saprasts kā nekas. Tātad grāmata stāsta par vakumu, jeb tukšumu. Tā kā šī lieta mani interesē, es šo grāmatu nopirku. Nav jau nekāda biezā ~150 lapaspuses. Domāju fiksi izlasīšu un kļūšu nedaudz (vai daudz) gudrāks.

Patiesība izrādījās nedaudz skarbāka! Grāmatas autoram diez ko neiet ar populārzinātnisko rakstniecību. Daudzi koncepti tiek ieviesti garāmejot. Okei, es esmu daudzas šādas grāmatas lasījis un Higgsa lauks man šausmas neizraisa. Tāpat kā kvantu fluktuācijas. Ja es pagalvotu, ka šīs lietas pats saprotu un prastu arī citiem tās izstāstīt, tad tagad droši vien tagad būtu Nobela prēmijas laureāts. Patiesībā esmu šīs lietas tikai apgrābstījis daudzu gadu garumā, saprotu par ko iet runa, kādas sekas tas rada, bet tas arī viss.

Nu par pašu grāmatu sīkāk. Read more