Tā kā bija ieplānojies lidojums, tad nolēmu paņemt lasīšanai kaut ko kompaktu, un tādu grāmatu, kuru jau sen esmu velējies izlasīt. Izvēle krita uz šo Fantāzijas pasaules sērijas grāmatu. Vienīgā visā sērijā, kuru vēl neesmu lasījis.

Jaunais, spējīgais fiziķis F. Borī dodas ciemos pie sava drauga Klēra. Klērs praktizē medicīnu, un par viņu klīst baumas, ka nesen viņš esot uz kādu laiku pazudis. Klēra stāstījums pārsteidz Borī nesagatavotu. Atklājas, ka Klērs Isi civilizācijas kosmosa kuģī aizceļojis uz to planētu Ella. Piedalījies cīņā ar mislikiem Apdzīvoto Planētu Savienības pusē un paveicis vēl daudzus citus varoņdarbus.

Ja es būtu lasījis grāmatu bērnībā, man viņa ļoti patiktu. Tagad, kad nācies lasīt daudz un dažādas grāmatas, es autoram plusu spēju dot tikai tādēļ, ka savulaik viņa stāsts bijis nedaudz inovatīvs pasaules būvniecības ziņā. Sižets ir tipiskā kosmiskā opera, kurā skaidri definēti ļaunie un labie. Labie – saprātīgās būtnes, kas beigušas savstarpējos karus, dzīvo pārticībā un attīsta zinātni. Ļaunie ir misliki, metāliskas būtnes, kuras mīl temperatūras tuvu absolūtajai nullei. Viņas ienīst visu dzīvo un, lai tās iznīdētu, ir gatavas izdzēst pat veselas galaktikas. Kāpēc tā autors nepaskaidro, sliktie un ļaunie vienkārši ir slikti un ļauni.
Stāstījuma stils ir pavisam vienkāršs. Autors iespējams ir iespaidojies no sava elka Herberta Velsa, tādēļ stāsta ritējums un pasniegšanas metode ļoti atgādināja „Laika mašīnu”. Doktors Klērs stāsta savus piedzīvojumus, Borī klausās muti pavēris un visu pieraksta. Tēli kā jau kosmiskajai operai pienākas ir pilni ar pompozumu un vēlmi darīt lielas lietas. Visi ir lieli cilvēki savās planētās, bet Zemes cilvēks ar nav ar pliku roku ņemams un ātri izsitas virsotnē. Viņš ir tāds kā izredzētais, vienīgais no saprātīgajām būtnēm, kas nenomirst no misliku raidītajiem stariem. Pamatojums šai veiksmei ir visnotaļ pavājš – sarkanās asinis.

Pasaule pati par sevi ir nedaudz uzpucēts divdesmitā gadsimta vidus. Starpzvaigžņu ceļojumi notiek, pārbaudiet vai esat apsēdušies, ar „ahūna” starpniecību. Ahūns, izrādās, ir telpa ārpus mūsu dimensijām, kura ļauj acumirklī pārvarēt ahūnus attālumus. Kad es izlasīju šo ārpustelpas nosaukumu, es vairs nespēju nopietni uztvert autora rakstīto. Visu laiku galvā rosījās teksts Ahūnā Zemes cilvēka, ahūnais piedzīvojums ahūnā. Tas īsumā raksturo šīs kosmiskās operas centrālo ideju.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, nebija īsti tik izcila, kā es biju sacerējies. Viegla lasāmviela pāris stundām. Notikumu pamatojums ir diezgan pašķidrs, taču šādā stilā rakstītajām grāmatām daudz nozīmīgāks ir notikumu mērogs, nevis pārdomāti raksturi un tehnoloģijas.