Parīze XX gadsimtā by Žils Verns
Šis ir viens no tiem retajiem Žila Verna darbiem, kuru es vēl nekad neesmu lasījis. Izvēloties starp atlikušajām “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas grāmatām, šis apstāklis tika ņemts vērā, bonusā viņa ir arī pēdējā no sērijā iznākušajām grāmatām. Tā, izlasot šo grāmatu, tika nošauti divi zaķi.
Parīzē rit divdesmitā gadsimta sešdesmitie gadi. Sabiedriskais transports ir absolūti efektīvs, daļu slodzes paņem plānveidīgi izstrādāti pneimatiskā vilciena maršruti, bagātākie cilvēki brauc ar viena zirggspēka jaudas automobiļiem, ostās pienāk milzu kuģi. Pat Parīze ir kļuvusi par ostas pilsētu. Liekas, ka cilvēcei tehnoloģiskais progress ir nesis tikai labumu, bet tā vis nav, ir kāda cilvēces mantojuma daļa, kuru tehnoloģijas ir praktiski iznīcinājuši. Humanitārās zinātnes kā tādas vairs nepastāv, mākslinieki, literāti un muzikanti ir kļuvuši nepieprasīti un nevajadzīgi.
Runājot godīgi, grāmata ir totāls mēsls. Pirmie kucēni ir jāslīcina, un arī šis bija noslīcināts. Verna izdevējs šo grāmatu bija atteicies publicēt un pareizi darīja. Bet pēc kāda laika autora mantiniekiem šķita laba ideja nopelnīt vēl kādu kapeiku papildus, un grāmata ieraudzīja pasauli. Kā tad te ir ar futūristiku? Nekā! Autors tiražē tās pašas idejas, kas tikai apspriestas grāmatas sarakstīšanas laikā. Visa industrija darbojas uz saspiestu gaisu, datoru vietā strādā Paskāla teorētiskie mehānismi, par kosmosa kuģiem neko netiku lasījis, apgaismojumu dod dzīvsudraba lampas.
Visi šie nākotnes redzējumi ir visnotaļ shematiski un nebūt neaizņem grāmatā nopietnu daļu. Lielākā grāmatas daļa tiek aizvadīta, reflektējot uz aizgājušajiem Francijas laikiem. Tiem, kad mākslinieki bija cieņā un rakstniekus lasīja. Un kā nu sagadījies, kā ne, šie laiki ir bijuši pirms Žila Verna laikiem. Tad nu mēs esam spiesti lasīt veselu nodaļu, kurā tiek uzskaitīti franču klasiķi. Tad ir nodaļa, kurā varoņi gremdējas aizgājušo laiku mūzikā. Labi, ka tas viss notika uz kombinētās iekārtas klavieres, gulta, galds fona, citādi būtu ļoti, ļoti garlaicīgi. Bez sarunām viņu dzīves izskaistina apkampieni, kuri tiek veikti sastopoties izrādot īstu vīru draudzību.
Grāmatas galvenais varonis Mišels ir savam laikmetam neraksturīgs cilvēks, viņu velk uz dzeju, interesē vecie rakstnieki un mūzika. Jaunajā pasaulē tādiem īsti nav, ko darīt. Laikmetā, kur cilvēki dzejas vietā lasa monogrāfijas par berzes novēršanas tehnoloģijām un pneimatisko vārstu īpatnībām, tādām lietām nav noieta. Cilvēki ir kļuvuši racionāli, un ar niekiem vairs nenodarbojas. Mišelam ir deviņpadsmit gadu, un viņa liktenis jau no sākta gala ir izlemts. Taču lasītājam nevajag sabēdāties, Mišels nav tas tēls, kuram var ieķerties, autoram viņš ir tikai kā skaļrunis, ar kura palīdzību izplūst garos pašmērķīgos dialogos un monologos. Vēlme apgaroti izteikties piemīt arī visiem pārējiem grāmatas personāžiem. Vienīgā Mišela odziņa ir tā, ka viņu nedaudz velk uz jauniem meitiešiem, viņa mīļotajai ir veseli piecpadsmit gadi, un viņš viņu būtu gatavs precēt.
Bet visādi citādi Mišels, neskatoties uz savu dzejnieka dvēseli, vismaz autors uzskata, ka viņam tāda ir, ir vienkāršs cilvēks, kuram rokas aug no pakaļas. Viņam nav nekādas nojausmas par to, ko nozīmē pelnīt sev maizi. Nav jau arī nekāds brīnums, visu mūžu viņu ir audzinājis tēvocis baņķieris. Par to Mišels mīl nicīgi izteikties un uzskatīt viņa ģimeni par aprobežotiem tumsoņām. Bet nepateicība jau ir pasaules alga.
Grāmata ir pelnījusi 2 no 10 ballēm. Viņas vienīgais plussir tās mazais lapaspušu skaits. Reti kad ir gadījies lasīt tik garlaicīgu grāmatu par tehnogēno nākotni. Pat mūsdienu stīmpanka žanra grāmatās pasaules ir pārdomātākas un interesantākas par šo Žila Verna kunkstēšanu par kultūras izzušanu. Pie tam problēma ir izzīsta no pirksta un ieviesta tikai tādēļ, lai nebūtu jānodarbojas ar futuroloģiju, bet tā vietā varētu izrādīts savas zināšanas par sava laikmeta kultūras sasniegumiem.