Navigate / search

Skarbā brīnumzeme un pasaules gals by Haruki Murakami

Skarbā brīnumzeme un pasaules gals

Pēc triloģijas 1Q84 izlasīšanas biju nolēmis likt Murakami kādu laiku mieru. Tas bija jūlija vidus, un domājams, ka vesels mēnesis ir pietiekošs laiks, lai atpūtinātu sevi no autora darbiem. Šo grāmatu ieguvu savās rokās sadarbībā ar Zvaigzni ABC, un jāatzīst, ka tā bija pirmā Murakami grāmata, kuru lasīju latviešu valodā. Līdz šim bija sanācis autora darbus lasīt tikai angļu mēlē.

Kā jau ierasts, Murakami darbos mēs neuzzinām galveno varoņu vārdus, bet tādi šeit ir veseli divi. Katram ir veltīta sava sižeta līnija un tās, protams, grāmatu lasot savijas. Viens varonis dzīvo Japānā un nodarbojas ar skaitļošanu, kas cilvēku valodā nozīmētu informācijas kodēšanu. Šoreiz viņš ir nonācis pie viena ekscentriska zinātnieka, kas vēlas, lai viņa pētījums tiktu nokodēts. Vecais zinātnieks atstāj dīvainu iespaidu, bet darbs ir darbs. Galu galā Sistēma taču nosaka klientus. Skaitļotājs savu padara un atgriežas mājās. Tālāk jau seko pavisam dīvainas lietas, no kurām punduris ar savu milzu brālēnu ir tikai mazākā bēda. Varonis tiek ieauts Skaitļotāju, Šifrētāju un vēl Tumsas radījumu cīņā par informāciju. Neiztrūkst arī noslēpumainas sievietes, viena ir Zinātnieka mazmeita un kāda Bibliotekāre. Un vēl tas vienradža galvaskauss.

Otrs varonis dzīvo Pasaules galā – pilsētā, kas atrodas kaut kur, un kuru apjož Siena. Lai tiktu iekšā, Pilsētā nākas atvadīties no savas ēnas un pieņemt domu, ka ārā no tās vairs netiksi. Viņam Sargs uztic Veco sapņu lasītāja pienākumu. Darbs nav grūts, katru vakaru jānolasa vecie sapņi no Zvēru galvaskausiem un viss. Tomēr varonim gribas salabāt savu es un nepadoties Pilsētas spiedienam.

Grāmatu es ierindotu pie tādas filozofiskas zinātniskās fantastikas ar fantasy elementiem. Sižets mani aizrāva uzreiz no pirmajām lapaspusēm, varbūt īsteni Murakami fani par mani vīpsnās, bet šī, manuprāt, ir labākā no viņa grāmatām, ko līdz šim esmu lasījis. Un tad vēl tā leģenda par vienradža galvaskausa izcelsmi mani vienkārši parāva. Galu galā es jau ar šo to zinu par vienradžiem. Abus varoņus vieno tāds kā virspusējs fatālisms un spēja samierināties ar visu. Tā spēja samierināties man šķita visai nedabiska, cilvēki visu pieņem tādu kā tas ir un pat pārāk necenšas notikumus ietekmēt. Varbūt tie japāņi tādi ir?

Visādi citādi stāsts ir visai kompakts, kur paralēlie vēstījumi mijas viens ar otru. Viens ietver sevī nedaudz piedzīvojumu, alkoholu un seksu. Otrs mierīgas pārdomas par savādo Pilsētu un tās noslēpumiem, un dzīves jēgu vispār. Ja vien man būtu bijusi tāda iespēja, būtu izlasījis grāmatu vienā piegājienā. Tiešām gribējās uzzināt, kā tā grāmata beigsies. Grāmata progresējot kļūst arvien dīvaināka, neskatoties uz to, ka viens no varoņiem dzīvo pavisam parastā pasaulē, kur brīnumzeme beidzas līdz ar iekāpšanu metro vai taksometrā. Otrs gan dzīvo tādā Utopijā, kur viss tiek stingri regulēts, un galvenais ir ko dot Pilsētai, tad arī saņemsi pretī, neuzdot liekus jautājumus. Iespējams, ka tā tāda ironija par japāņu izslavēto uzticību darbam.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, ar šo darbu manas domas par autoru ir uzlabojušās. Un, iespējams, pēc kāda laika atradīšu laiku vēl kādai Murakami grāmatai. Grāmatu ieteiktu tiem, kuriem patīk savdabīga fantastika, kur galvenais ir varoņa domas un pārdzīvojumi nevis sižets, kas balstīts uz tikai uz notikumiem.

Cranioklepty: Grave Robbing and the Search for Genius by Collin Dickey

Cranioklepty

Šo grāmatu iepirku, jo cilvēki atsaucēs nebija skopojušies ar labiem vārdiem. Domāju, cilvēki jau zina, ko runā, un grāmatu nopirku. Galu galā kapu izlaupīšanas tēma mani vienmēr ir interesējusi. Šajā grāmatā cerēju atrast daudzus gadījumus iz dzīves, iespējams, pat ar vaininieku motivācijas analīzi (ķirurgiem pētniecībai, vienkārša kapu aplaupīšana, dīvainas sektas utml.) plašā ģeogrāfijā. Realitāte bija nedaudz savādāka.

Grāmata ir veltīta pāris galvaskausiem frenoloģijas kontekstā. Sākums ir visai daudzsološs, Haidna pārapbedīšanas procesā atklājās, ka mironim diemžēl kaut kur ir noklīdusi galva. Tika veikta neliela izmeklēšana, laupītājs galvaskausa esamību savā īpašumā nemaz nebija pārāk slēpis un beigu beigās kaut kādu galvaskausu arī atgrieza. Haidna galvaskausu savā īpašumā bija ieguvis kāds Rozenbaums, kas piekukuļoja kapsētas sargu un ieguva savā īpašumā ģēnija galvaskausu. Kad sāka meklēt vainīgos, visa vaina tika nogrūsta uz mirušu kolēģi un galvaskauss tika atdots atpakaļ. Tas gan izrādījās neīstais, jo Rozenbaumam gribējās vēl nedaudz viņu papētīt, bet to atklāja tikai pēc kāda laika, kad galvaskausa īstuma problēma nevienu vairs pārāk nesatrauca.

Visam pie vainas izrādījās pseidozinātne, kas savu uzplaukumu piedzīvoja astoņpadsmitajā un deviņpadsmitajā gadsimtā, frenoloģija. Jeb cilvēku valodā, mācība par to, kā pēc galvaskausa formas noteikt cilvēka ģenialitāti un raksturu. Jo galu galā smadzenes ir orgāns, kurā atrodas prāts. Šīs dižās idejas autors bija Franz Joseph Gall. Šī pseidozinātne nav pazudusi arī šodien un neizslēdzu, ka kāds tās dēļ joprojām izlaupa kapus.

Kādreiz, ja biji slavens, izcils sabiedrības loceklis, ģēnijs, tad tev bija pamats raizēties par saviem pīšļiem pēc nāves. Kāds obligāti mēģinās nospert tavu galvu, lai pievienotu savai kolekcijai un vaļas brīžos mēģinātu noskaidrot tavas ģenialitātes iemeslus, mērot tavu galvaskausu ar dīvainiem cirkuļiem. Grāmata pamatā koncentrējas tikai uz Vīni un tās mūziķu galvaskausiem. Centrā ir Haidns un Bēthovens, nedaudz nomalē Mocarts un vēl pāris mūsdienās ne pārāk pazīstami intelektuāļi.

Bēthovenam gan galvaskauss nosperts netika, par to parūpējās viņa draugi, pārklājot viņa zārku ar ķieģeļu kārtu, lai kapu izlaupītājam būtu grūtāk tikt klāt viņa galvai. Nekas, toties bēru ceremonijā no viņa galvas piemiņai tika ņemtas tik daudz matu cirtas,ka apbedīja viņu jau praktiski bez matiem. Vēlāk gan slaveno komponistu pārapbedot atklājās, ka ķirurgs, kas veica viņa pēcnāves sekciju, daļu galvaskausa tomēr bija pamanījies pievākt turpmākai izpētei.

Mocarts, kuru epidēmijas laikā apglabāja masu kapos un kura kaklam pirms iemešanas bedrē uzņēmīgs kapracis aplika dzelzs drāti, lai vēlāk spētu identificēt pareizo galvu, kuru pārdot interesentiem arī nepalika neizrakts. Diemžēl izraka tikai viņa galvaskausu, pats ķermenis nebija pieprasīts, tā nu nabagam galvaskauss stāv muzejā, jo nevienam nav ne jausmas, kur palicis pārējais skelets. Kas interesanti, slavenību galvaskausus neviens īpaši nesteidzas atdot atpakaļ zemei, bet labprāt ieliek kādā stikla kupolā un izstāda apmeklētājiem. To pašu var teikt arī par smadzenēm, gandrīz katrā sevi cienošā muzejā var atrast pa kādai ģēnija smadzenei formalīna burkā.

Autors sīki un smalki apraksta galvaskausu īpašnieku biogrāfijas, motivāciju un iespējamos secinājumus, tomēr pasniegšanas veids tikai vietumis bija man interesants. Ja pavisam godīgi grāmata manas cerības neattaisnoja, lasīju ar “gariem zobiem”, pabeidzu tikai principa pēc. Savukārt, ja esi Haidna vai Bēthovena fans, tad iespējams šis tev varētu šķist “makten aizraujošs gabals”. Kopumā grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Par pieviltajām cerībām.