Nesen izlasīju vienu visai pesimistisku grāmatiņu par dzīvības iespējām Visumā. Tās autors lasītājam nedeva nekādas cerības, ka būtu iespējams sastapt saprātīgu nezemes civilizāciju, lai gan arī viņš nenoliedza, ka mikrobu līmenī dzīvība, iespējams, ir atrodama. Šīs grāmatas autors savukārt nav tik skeptisks un uzskata, ka dzīvība ārpus Zemes ir ne tikai iespējama, bet arī jau atrasta. Grāmatas apskatāmie iespējamās dzīvības perēkļi ir Saules sistēmas planētas un to pavadoņi. Ja gribam būt precīzāki – Marss, Venēra, Eiropa, Titāns un Ganimēds.

Grāmatu patiesībā varētu uzskatīt par galveno ksenobioloģijas teoriju un atklājumu apkopojumu. Grāmatas autors uzskata, ka patiesībā dzīvība uz Marsa jau ir atklāta un nopietnāki argumenti, kas to apstiprinās, ir tikai pāris desmitgažu jautājums. Interesanti, ka dzīvības esamības noteikšanas testu pamatlicējs ir no Latvijas nākušais Wolf Vishniac. Uz Venēras dzīvība varētu atrasties nevis uz planētas virskārtas, bet gan mikroorganismi varētu dreifēt atmosfērā. Eiropā, skaidra lieta, visa ekosistēma atrodas zem pārdesmit kilometru bieza ledus.

Kā galvenie pierādījumi iespējamās dzīvības eksistencei, tiek piesauktas planētu atmosfēras analīzes. Ir dažas gāzes, kuru ievērojamos daudzumos izdala dzīvas radības, piemēram, metāns. Ekstrēmi dzīves apstākļi mikroorganismiem nav nekas neparasts, un nopietnam mikrobam nebūtu nekādas problēmas uzsākt dzīvi uz Marsa vai Venēras. Uz Eiropas gan diez vai būs iespējams atrast gigantiskus vaļveidīgus radījumus. Aprēķinot pieejamo enerģiju sanāk, ka tur niknākais plēsējs varētu būt nelielas krevetes lielumā.

Sākot lasīt grāmatu, es, patiesībā, uz neko nopietnu necerēju. Pats virsraksts, tāds no dzeltenās preses paņemts. Izrādījās, ka šoreiz biju nedaudz kļūdījies, sev par labu. Grāmata ir nopietna, un spriedumi tiek pamatoti ar faktiem, eksperimentiem. Autors analizē arī iespējas, kur šie fakti un eksperimentu rezultāti varētu būt nepareizi interpretēti. Vietām patiesībai sanāk samaitāt labu stāstu, bet lasītājs no tā tikai iegūst.

Kopumā, ja Tevi interesē, ar ko savstarpēju atšķiras Fotosintēzes pirmais tips no otrā tipa, kā izmantot C14 radioaktīvos izotopus dzīvības esamības noteikšanā, tad šī grāmata ir Tev. Grāmatā ir arī pāris bildes, jāatzīst gan, ka melnbaltas, un tas padara viņas nedaudz neinteresantas. Kopumā grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, nav slikts ievads ksenobioloģijas problemātikā.