Kā es pavadīju savu atvaļinājumu IV
2007. gada 26. jūnijs (Rīga – Londona – Dubaja)
Tad nu lielā diena bija pienākuse, somas sakravātas un lidmašīnu biļetes n reizes pārbaudītas uz esamību. Kaut kā tā bija sanācis, ka ar katru no līdzbraucējiem biju sarunājis ierasties lidostā citā laikā un pats ar draudzeni ieradies vēl padsmit minūtes agrāk. Protams sāku abu atlikušo ceļa biedru apzvanīšanu, jautājot, kur tad šamie palikuši. Uzzinājis savus sarunātos laikus, dūšu nezaudēju – iestājos rindā, lai iečekotos pats un nodotu bagāžu.Bagāžas nodošanas plāns bija reti viltīgs, kas sevī ietvēra bagāžas iečekošanu līdz pat Singapūras lidostai. Galvenā ideja bija aiztaupīt laiku, lai nebūtu katrā lidostā jāstāv pie lentes gaidot savu bagāžu un čekojot to pa jaunam. Bagāžās pieņēmēja un boarding pass izsniedzēja, gan apšaubīja iespēju, ka bagāža līdz Singapūrai varētu nokļūt, jo redz Getvikā viņu pakāsīšot ar varbūtību 50:50. Tas gan mūsu sparu nemazināja un bagāža tika iečekota līdz pat Singapūrai.
Pēc iečekošanās izrādījās, ka lidostas teritorijā mums jānobumbulē vesela pusotra stunda, kuru tad arī noslaistījām izlidošanas termināla tālākajā galā. Bumbulēšanas laikā tika veikts arī zinātnisks eksperiments, kurā nskaidroja ūdens virpuļa kustību latvijas izlietnēs, lai varētu salīdzināt to ar Dienvidu puslodes virpuli. Bija dzirdēts, ka rotācija notiekot pretēji.
Iekāpjot lidmašīnā pirmais pārsteigums bija turku ekipāža. Izrādījās, ka Air Baltic čarterē turku lidmašīnas. Man jau no paša sākuma likās, ka nekas ap ko šiverē turki nestrādās. Tā arī izrādījās ļočenes izlidošana aizkavējās par veselu sutundu. Šīs stundas laikā pasažieri varēja novērot, kā turku ekipāža rosās ap priekšējo lidmašīnas tualeti, kaut ko skrūvējot un ķimerējot. Lai vai kā lidmašīna gaisā tika dabūta un lidojums līdz Getvikai ar neko īpašu neizcēlās.
Ierodoties Getvikā lidmašīna no Latvijas kā tāds bārabērns piestāja Dienvidu termināla pašā tālākajā galā. Tad nu rausāmies ārā un gājām meklēt ceļu uz Ziemeļu terminālu no kurienes tad mums bija jāizlido uz Dubaju. Ceļš atradās viegli, zīmes norādīja North terminal transfer. Transfērs izrādījās neliela telpa koridora malā, kurā televizori cītīgi rādīja reisu grafiku. Tur pat melns uz balta bija rakstīts: “Autobus kursē ik 15 minūtes gaidiet, šoferis Jūs pasauks”.
Apsēdāmies un sākām gaidīt. Atnāca krievu tautības ģimenīte, kas lidoja uz Maljorku un arī gaidīja. Pagāja 20 minūtes, gaidot bija apložņāta tuvējā apkārtne, noskaidrōjās, ka trepes uz leju ved uz autobusa pienakšanas punktu, tieši tāpat kā lifts. Diemžēl automātiskās durvis vaļā vērās tikai ar kodu. Tika atrasts arī balts telefons ar kura palīdzību varēja sazināties ar lidostas administrāciju, ja nemaldos numurs bija “159”. Pagāja vēl dažas minūtes mūsu kompānija jau sāka meklēt cilvēku, kurš zvanīs administrācijai, ar tekstiem, davai pazvani tu utml. Bija cerības uz krievu ģimenīti, taču izteiciens: “Umeļi bi govoriķ po angļiski, mogļi i pozvaņiķ i sprosiķ!”, tās sagrāva. Tad nu saņēmos un pazvanīju pats. No administratora uzzināju, ka buss ir ceļā un tūlīt būs klāt. Kā par brīnumu tiešām autobuss pēc 10 minūtēm pienāca.
Šoferītis pārbaudījis mūsu biļetes aiztransportēja mūs uz Ziemeļu terminālu. Tur, atraduši Emirates aviolīniju iečekošanās punktu, atklājām, ka apkalpojošā personāla tur nav, bet toties ir balts telefons. Nu jau zvanot citam uzzinājām, ka personāls ir ceļā, lai pagaidot. Atnākusī sieviete, izsniedza mums boarding pass Londonai un Dubajai. Tālāk dodamies uz drošības pārbaudi. Visiem lik novilkt kurpes un jostas, dažiem “laimīgajiem” tiek izkrautas visa rokas bagāža. Mēs neesam “laimīgo” vidū un diezgan ātri varam doties uz Getvikas tax free zonu, kurā, ja godīgi, nekā jēdzīga nav.
Nonākot Boarding Gate un gatavojoties 7.5 stundu lidojumam uz Dubaju, ievēroju, ka šī reisa pasažieru vidū mēs esam gandrīz vienīgie baltie cilvēki. Iekāpšana lidmašīnā notika standartā, sievietes ar bērniem, invalīdi un tad pārējie. Vienam mūsu ceļabiedram reāli nepaveicās, viņam priekšā sēdēja hiperaktīvi arābu sīkie, kas nodarbojās ar aktīvu dauzīšanos un plūkšanos. Visvairāk mani izbrīnīja bērneļu mātes attiekme, pilnīgs pofigs, lai sīkie ņemas. Paceļoties gaisā mums pasniedza uzkodas, pēc kurām lidmašīnas pasažieri sāka iemigt.
Un tapa vakars un tapa rīts – pirmā diena.
Turpinājums sekos…