Navigate / search

The Ocean of Life: The Fate of Man and the Sea by Roberts Callum

the ocean of life

Tagad jau ir grūti atrast populārzinātnisku grāmatu, kurās apskatītais temats jau nebūtu apskatīts citās iepriekš lasītajās. Tas pēdējā gada laikā man ir padarījis problemātisku populārzinātniskās literatūras izvēli. Divdesmito grāmatu par astrofiziku lasīt kaut kā netīkas. Tagad esmu nonācis līdz sekojošam grāmatas izvēles algoritmam: 1. Izlasīt visas grāmatas par zinātni, kas tikušas līdz Royal Society Winton Prize shortlistam. 2. Izlasīt tās grāmatas, kuru apraksti man patikuši Economist žurnālā. 3. Izlasīt tās grāmatas, kuras nejauši iekritušas man acīs (pārnestā nozīmē).

Šī ir grāmata par ekoloģiju un mūsu civilizācijas mijiedarbību ar jūru. Šķiet, okeāni ir milzīgi, un tos sagandēt nudien nav cilvēka spēkos. Tomēr cilvēku ir daudz, un mūsu mazās un lielās neģēlības, ko jau esam paspējuši sastrādāt, ir novedušas pie nopietnām sekām. Uzturā lietojamo zivju daudzums ir katastrofāli samazinājies. Ūdens ir piesārņots ar visiem iespējamiem ķīmiskajiem savienojumiem. Globālā sasilšana vairs nav tikai pieņēmums, bet jau noticis fakts. Daudzas unikālas sugas ir pakļautas izzušanai, un, iespējams ,koraļļus mēs jūrās redzam pēdējo gadu desmitu.

Vienu vārdu sakot, grāmata mums skaidri un gaiši pasaka – viss ir slikti. Dzīvo jūras krastā – vari sākt domāt, kā uzstutēt savu māju uz pāļiem, lai vismaz savai dzīvei pietiek. Par cik un kā celsies jūras līmenis neviens vēl īsti nezina, bet, ka celsies, tas ir noteikti. Garšo suši, labu apetīti, lasis un tuncis, kā jau plēsīgām zivīm pienākas, ir pilnas ar dažādām toksiskām vielām. Audzēts zivju audzētavā, izrādās, ka arī te zivis baro ar citām zivīm, kas noķertas okeānā. Gribi atstāt ko paliekošu aiz sevis, paņem un uzraksti vēstuli, ieliec to Mangaļu minerālūdens pudelē, iepako rimi maisiņā un iemet jūrā, ja paveiksies, tad tavs vēstījums nonāks kādā no Atlantijas okeāna peldošajuem plastmasas atkritumu laukiem. Te gan jāuzmanās, lai kāds bruņurupucis vai valis tavu vēstījumu nesajauktu ar savu barību. Tie jau nemaz neskatās, ko rij.

Bet nav jau tā, ka autors visu grāmatu būtu veltījis tikai žēlabām. Viņš nāk klajā arī ar priekšlikumiem, kas situāciju varētu uzlabot. Viņš gan nav tik optimistisks, lai uzskatītu, ka visa cilvēku sadarīto varētu izlabot pavisam. Pirmais ir nozvejas kvotu samazināšana, izveidot atsevišķas vietas okeānos, kurās jebkāda zveja būtu aizliegta. Tas ļautu zivju sugām atsperties un nostabilizēt savu populāciju. Vēlams būtu arī atcelt tralēšanu kā zvejas veidu. Jo tās nodarītais posts ekosistēmai ir daudz lielāks nekā papildus noķerto zivju vērtība. Nepieciešams samazināt piesārņojumu, un te jau vajadzīga visas pasaules valstu iesaistīšanās. Un galu galā ir veidi kā tikt galā ar jau esošo piesārņojumu.

Kopumā grāmata pilnībā apskata visu tēmu. Autors ir reālists un saprot, ka cilvēku populācijai pieaugot ir bezcerīgi gaidīt, ka pēkšņi situācija pati no sevis sāks uzlaboties. Tādēļ ar savu grāmatu viņš cenšas pievērst šai problēmai pēc iespējas lielāku auditoriju. Lasīt ir interesanti, un man beidzot arī pieleca, kas tur īsti ir ar to skābekļa piesātinājumu ūdenī. Lieku 9 no 10 ballēm. Iesaku izlasīt visiem, kurus interesē ekoloģija un/ vai garšo zivis.

 

The Rational Optimist: How Prosperity Evolves by Matt Ridley

rational-optimist

Tā nu ir iegājies, ka cilvēks, lai arī kādā laikā nedzīvotu, vienmēr uzskata, ka pirms tam viss ir bijis labāk, veselīgāk un pilnvērtīgāk. Jau senie grieķi mīlēja sacerēt stāstus par to, kā jaunieši ir kļuvuši tik izlaisti, ka neprot vairs ne lāgā rakstīt, ne lasīt. Arī mūsdienās cilvēki ar nostalģiju atceras vecos labos laikus, kad desā bija gaļa un benzīns maksāja praktiski neko. Kad cilvēki neēda ģenētiski modificētus produktus un vispār bija tuvāk dabai. Nākotne, kā likums, mūs nekad neiepriecina, resursi izsīks, dzīvosim pusbadā, cilvēku skaits tā pieaugs, ka nebūs vairs kur dzīvot, un tad vēl tā globālā sasilšana.

Grāmatas autors gan piedāvā uz visām šīm augstāk minētajām problēmām nedaudz optimistiskāku skatījumu. Iespējams, ka nākotne nemaz tik slikta nebūs. Standartā pie visām nelaimēm tiek vainots kapitālisms, tas paverdzinot cilvēkus un sagandē dabu. Patiesībā, lai cik tas dīvaini nešķistu, tad tieši kapitālisms ir tas , kas ir uzlabojis cilvēku dzīves apstākļus, sevišķi nabadzīgo cilvēku daļā. Un pie reizes jāatzīmē, ka mēs dzīvojam arī salīdzinoši labākā vidē nekā mūsu senči.

Standarta žurnālisti un distopisti savās prognozēs ietver pamatnostādni, ka cilvēcē nekas nemainīsies, enerģijas patēriņš pieaugs tāpat kā līdz šīm, cilvēku skaits pieaugs eksponenciāli, mežu izciršana turpināsies, un viss būs slikti. Tas jau nav nekas neparasts un tā tas ir bijis vienmēr no Maltusa laikiem. Realitāte rādās nedaudz savādāka, šķiet, ka cilvēku skaits uz mūsu planētas nepārsniegs deviņus miljardus, jo cilvēku dzimšanas tempi jau no piecdesmitajiem gadiem katastrofāli samazinās. Cilvēku skaita pieaugums vairāk ir skaidrojams ar to, ka vecie ļaudis dzīvo ilgāk nevis, ka jaunie dzimtu vairāk.

Ļoti pie sirds gāja autora kritiskais vērtējums pret atjaunojamo enerģiju. Ja paskatās ciparus, tad, lai saražotu biodegvielas litru, tiek patērēts gandrīz tāds pats daudzums parastās netīrās degvielas un atņemta lauksaimniecībai zeme, kas savukārt paceļ degvielas cenas un arī pārtikas cenas. Baltie ļaudis jau to nemana, bet Āfrikas badacietēji gan. Tomēr autors arī nesaka, ka cilvēkiem jāturpina resursu izšķērdēšana tādā pašā garā kā līdz šim. Cilvēkiem ir jāmainās un ir jāattīsta jaunas tehnoloģijas, tomēr mēs nevaram cerēt, ka spēsim saglabāt savu esošo dzīves kvalitāti aizejot mežā un pārtiekot no dabas dotā. Mobilo telefonu tak no krūma nenoplūksi.

Kopumā grāmatai dodu 10 no 10 ballēm. Ne visam autoru teiktajam es piekrītu, dažu apgalvojumu avoti nav diez ko autoritatīvi, bet piekrītu es galvenajam nākotne tik sūdīga jau nu nebūs.

Climategate: A Veteran Meteorologist Exposes the Global Warming Scam by Brian Sussman

climategate

Šī grāmata viennozīmīgi var pretendēt ar visspēcīgāko ievadteikumu. Atļaušos to nocitēt: ”Global warming’s story begins with a diabolical bastard named Karl Marx”. Domāju, ka labāku teikumu, lai jau sākumā parādītu, ka globālā sasilšana ir viena vienīga komunistu sazvērestība, kas orientēta uz ASV pilsoņu pamatbrīvību ierobežošanu. Pats autors, izbijis laika ziņu lasītājs, kaut kas līdzīgs mūsu pašu Grigalim, nolēmis visu šo konspirāciju atmaskot, pastāstot lasītājam Patiesību par Globālo sasilšanu.

Patiesība ir pavisam vienkārša, Globālā sasilšana ir A. Gora biznesa projekts. Galu galā, kuram tad pieder jaunizceptā oglekļa dioksīda emisiju birža. Lielākā daļa no sasilšanu atbalstošajiem datiem ir nepareizi interpretēti. Un, protams, visas šīs lietas inscenētāji ir komunisti, un viņiem ir paveicies ar to, ka viņu pakalpiņš Obama ir ticis par prezidentu.

Patiesību sakot izlasot grāmatas pirmo teikumu, es nopietni apsvēru, vai maz ir vērts lasīt tālāk grāmatu, kas vairāk veltīta konspirāciju teorijām nekā problemātikai. Tomēr tā kā sen neko par sazvērestību teorijām lasījis nebiju, nolēmu lasīt. Galu galā man jau ar nepatīk tas, ka A.Gors māna tautu ar no pirksta izzīstiem grafikiem un baida ar filmām, kas neatpaliek no Holivudas grāvējiem.

Diemžēl pašā grāmatā nekāds nopietns faktoloģiskais pamatojums netiek sniegts. Autors vairāk iztiek ar apgalvojumiem, pierādījumus sniedzot fragmentāri. Skaidrs jau , ka pierādījumi ir nepieciešami tikai komunistiem. Daļa apgalvojumi tomēr nav bez pamata, autors plaši izmanto Britu klimata centra nopludinātos materiālus, kuros redzams, kā „pētnieki” manipulē ar datiem, aiz matiem pievelk interpretācijas un dara visu, lai iegūtu papildus finansējumus.

Tātad, ja norobežojas no antikomunistiskās propagandas un patīk stipri izteicieni, tad grāmata ir visai interesants lasāmais. Uz nekādiem dižiem zinātniskiem pierādījumiem varam necerēt, bet vielu pārdomām tā tomēr sniedz. Žurnālistu nekompetence, kas nespēj lāgā saprast, kā izrēķināt visu laiku karstāko gadu, temperatūras mērījumu ņemšanas vietu nopietna analīze, garā vasara, kurā mēs dzīvojam, ūdens tvaiks kā siltumnīcas efektu izraisošs atmosfēras komponents.

Kopumā grāmatai dodu 6 no 10 ballēm, jo, ja izfiltrē uzbraukumus komunistiem, „es jau to zināju no bērna kājas” un „mans tēvs uz to būtu teicis” izteicieniem, tad nekā daudz no grāmatas pāri nepaliek. Tomēr arī ar to, kas paliek pāri pilnīgi pietiek, lai salauztu A.Gora siltuma hokeja nūju.