Navigate / search

Mr. Penumbra’s 24-Hour Bookstore: A Novel by Robin Sloan

Mr.penumbra's

Uz šo grāmatu liku lielas cerības, diezgan ilgu laiku skatījos pirkt vai tomēr ne. Un tad nesen izlasīju ļoti labu recenziju kādā avīzē. No tās sanāca, ka grāmata ir izcila, un izlasīt to ir ļoti vēlams. Tas man lika izšķirties un grāmatu iegādāt.

Grāmatas galveno varoni, web lapaspušu dizaineri, ekonomikas lejupslīede ir atstājusi bez darba. Tā nu šamais klīst darba meklējumos līdz atrod darbu nakts maiņā iestādē, kas saucas „Mr. Penumbra’s 24-Hour Bookstore”. Jau no paša sākuma ir skaidrs, ka tas nav īsts grāmatu veikals, jo parasto grāmatu te ir visai maz. Lielākoties tās ir grāmatas ar dīvainiem nosaukumiem, kuras pārdevējam ir aizliegts atvērt. Pēc tām ierodas dīvaini cilvēki – atdod atpakaļ veco un paņem jaunu. Cilvēku uzvedība un āriene ir jāapraksta speciālā grāmatā. Clay nojauš, ka te kaut kas nav tīrs, un veic nelielu eksperimentu, kas ļauj viņam atklāt daļu no grāmatu veikala noslēpuma.

Tātad mums ir vecas grāmatas, kuras nevar vērt vaļā, dīvaini cilvēki, kas tās lasa, un noslēpums. Skaidrs, ka tā ir kāda grāmatlasītāju sekta ar savu lielo noslēpumu. Un es tik spožai idejai nespēju paiet garām. Tomēr stāsta un notikumu realizācija lika man vilties, tam bija vairāki iemesli. Viens, ka grāmatā Google darbinieki tiek celti debesīs kā izcili ģēniji un cilvēki ar neierobežotiem resursiem. Otrs, ka nav īsti tāda ļaunā varoņa, kas mūsu jaunajam censonim censtos traucēt. Dusmīga noraudzīšanās, šķiet, neskaitās. Arī tas noslēpums un ideja, kas zem visa tā slēpās, netiek attīstīta, un beigas ir visai vienkāršas. Un, protams, nodaļa, kā visi grāmatas varoņi dzīvoja tālāk pēc beigām, šķita nedaudz bērnišķīga.

Ja godīgi tad, manuprāt, Dens Brauns (kuru ar diez ko augstu nevērtēju) salīdzinot ar šī autora garadarbu ir ģēnijs. Vismaz lasot viņa varoņu sižeta meklējumus nav jābaidās izmežģīt žokli no žāvāšanās. Daži ir tik nekaunīgi, ka pat pielīdzina šo darbu Umberto Eko vai Neal Stephenson. Šie cilvēki, manuprāt, nav lasījuši nevienu no šo autoru darbiem. Un vienīgais, kas te varētu būt vienojošs, ir noslēpums, kas ir nošifrēts.

Gribēju sarakstīt veselu kaudzi ar maitekļiem, bet nolēmu atturēties. Šī grāmata varētu klasificēties kā viegla piedzīvojumu literatūra ar mūsdienu tehnoloģiju elementiem. Ja cilvēka mūža sapnis ir strādāt Google, tad viņam droši vien grāmata varētu patikt vien tādēļ, ka Google te ir visspēcīga, altruistiska kompānija. Personāži ir tādi visai vienkārši – jauns cilvēks ar labiem sakariem, smuka draudzene, kas strādā gūglē, un diezgan vienkāršs noslēpums. Noslēpums izrādās viegli atrisināms, jo mūsu varonim ir paveicies atrast tā atslēgu. Tas nekas, ka simtiem gadu slepenā atšifrētāju brālība to ir palaidusi garām. Tas nekas, ka šo kodu varētu atlauzt piektklasnieks (ja vien es pareizi sapratu nošifrēšanas metodi). Ja sapratu nepareizi, arī tad kodu atlauzti cilvēks ar labām acīm un piekļuvi oriģinālam (un tā bija visiem brālības biedriem).

Kopā grāmatai lieku 5 no 10 ballēm, sasola vairāk nekā spēj dot. Nav pat īsti spriedzes, tāda viegla peldēšana pa rāmu upi, kur lielākais nosodījums vai saņemamais sods ir dusmīgs skatiens vai neliela nolamāšana.

Maphead by Ken Jennings

maphead

Šo grāmatu es iegādājos tīri nejauši, skatoties kas labākais iznācis non-fiction žanrā. Pāris grāmatas bija palikušas līdz šim nepamanītas, šo ieskaitot. Iepirku un izlasīju, man jau patīk grāmatas, kas veltītas dažādām subkultūrām. Šīs grāmatas apskatītā subkultūra ir cilvēki, kuriem patīk kartes.

Ir cilvēki, kuriem patīk pētīt atlasus, iedomāties kā citur ļaudis dzīvo un no pielikumiem uzzināt milzumdaudz noderīgu informāciju. Es tāds biju bērnībā, un man nebija ne jausmas, ka PSRS izdotajos atlantos ar nolūku tika radītas kļūdas. Gadījumam , ja nu Imperiālisti sadomātu bumbot Lielo tēvzemi pēc krievu atlanta, viņiem būtu liela vilšanās. Ir cilvēki, kas krāj kartes. Viņi ir gatavi iztērēt miljonus, lai iegūtu savā īpašumā kādu vecu simts eksemplāros izdotu karti, vai vēl trakāk aiziet uz bibliotēku un izčikāt karti ārā no kādas senas grāmatas. Citiem uz to balstās vesels bizness.

Vēl ir cilvēki, kuri zīmē kartes, ne jau Zemei, bet izdomātām vietām. Fantasy žanrā grāmatai ir pavisam cits svars, ja tajā ir atrodama izdomātās karaļvalsts karte. Tas tad to arī atšķir no parastas pasakas, karte to padara īstu, saprotamu. Nemaz nezināju, ka karti uzzīmēt ir tik grūti, ko tikai tie nabaga karšu meistari neņem par pamatu. Tiek izmantoti rūsas pleķi, izlijuši šķidrumi un beigās sanāk jauka nesamākslota  karaļzeme.

Ir bērni, kuriem dzīves uzdevums ir uzvarēt National Geographics rīkotajā konkursā par labāko ģeogrāfu. Tad nu tie nabagi mācās astoņas stundas ģeogrāfiju un ar to saistītas lietas. Tas viss, lai apgāztu puspatiesību, ka ASV ar ģeogrāfijas zināšanām ir visai švaki. Tur parasti cilvēki nemaz nezinot, kur atrodas valstis, kurām viņi piesaka karu.

Ir cilvēki, kuri mīl braukt rallijos, bet nevis tajos ar mašīnām. Viņi brauc rallijā, kur viss notiek uz iepriekš norunāta atlasa, kur jāzina pareizās atbildes uz jautājumiem, un noteikumi tajos ir pārissimt lapaspušu biezi ar definīcijām. Ir cilvēki, kuriem kartes kalpo kā čeklists, lai apceļotu visas pasaules valstis, lai apmeklētu visas ASV štatu augstākās virsotnes, lai izbrauktu visus ASV ceļus, vai apmeklētu 15’000 dažādus Makdonaldus.

Netiek aizmirst arī mūsdienās populārais geocaching, kurus pēc būtības radīja GPS sistēmas pieejamība civilajiem. Un daļai no dalībniekiem ir radījis pamatīgu atkarību, sevišķi tiem, kas grib dzīvoties pasaules topa augšgalā.  Un vēl ir vesela nodaļa veltīta google maps vēsturei. Izrādās, ka Google ambīcijas ir izveidot karti, kur viens pikselis reprezentētu vienu zemes virsmas centimetru.

Kopumā laba un izklaidējoša lasāmviela. Lieku 10 no 10 ballēm. Iesaku izlasīt arī citiem, tiem, kuriem patīk kartes visdažādākajās tās izpausmēs.