Ceļojums pa Austriju III
30. jūnijs (Prāga – Gosau – Vīne – Gosau)
Šorīt ceļamies agri, jo priekšā garš ceļš mērojams. Tā kā lidostā būs jāsavāc pārējie ceļojuma dalībnieki, tad plāns ir sekojošs: braucam uz Gosau pa taisno, pa ceļam iepērkam pārtiku, Āriju atstājam gatavojot vakariņas, un pārējie braucam uz lidostu sagaidīt. Ja viss izdosies, tad uz vienpadsmitiem vakarā vajadzēt būt mājās jau pilnā komplektā. Tādēļ šodien nekādi apskates objekti nav ieplānoti.
Paēdam brokastis, nododam viesnīcas atslēgas un ejam uz busiņu. Tavu brīnumu – priekšējais ritenis tāds pamīksts, tagad beidzot saprotam, ko tas zilais indikators mums vēstīja. Mierina doma, ka gaiss tik ātri ārā neplūst un mierīgi var braukt. Tuvākajā benzīntankā piepumpējam riepu un dodamies Austrijas virzienā. Pirmā dienas pauze paiet uz šosejas, visu laiku braucam un braucam. Pa ceļam piestājam Lincas iepirkšanās centrā un iegādājamies sākotnējos pārtikas krājumus, kuriem vajadzētu pietikt kādām pāris dienām. Kristaps jautā par tuneļiem Austrijā, mēs ar Reini nez kādēļ esam pilnīgi droši, ka nekādi tuneļu mūsu ceļā negadīsies. Kad tas paziņots, parādās pirmais tunelis.
Līdz Gosau esam tikuši pēcpusdienā. Mājas saimniekiem ir siena laiks, bet par mūsu ierašanos priecīgi. Izkraujam mantas, saņemam dzīvokļa atslēgas, tam nav ne vainas – četras istabas, virtuve, vannas istaba. Un pats galvenais – skats uz kalniem. Mājas saimnieks gan ir skeptisks par mūsu laika plānošanu un apgalvo, ka no Vīnes tik ātri atpakaļ netiksim, bet nu lai jau mēģinot. Papildus viņš pastāsta, kur var nopirkt maizi, kad notiek vietējie tirdziņi, kur dabūt pienu un olas. Mēs iestiprināmies un dodamies uz Vīni.
Sākumā vienā no pārvadiem nedaudz sajaucam virzienu un kādas desmit minūtes tērējam, lai nonāktu kur paredzēts. Lieki piebilst, ka man uz Ivaru ir nopietnas dusmas. Kad esam tikuši Lincas apkaimē, busiņa panelis atkal izmet samazināta spiediena brīdinājumu. Benzīntankā mums izdodas atrast arī vaininieku, riepā ir maza nagliņa. Apspriežamies un nolemjam, ka ar tādu riepu braukt nav prāta darbs, un tādēļ nolemjam riepu saremontēt. Benzīntanka darbinieks izstāsta mums, kur atrodas riepu remonts, un dodamies uz turieni. Tas nozīmē, ka lidostā noteikti nebūsim laikā.
Tagad sākas neliela epopeja ar caurās riepas lāpīšanu. Izslavētais riepu serviss darbu beidz 17:00, tā ka ierodamies 17:05, tad paši vainīgi – bode ciet. Noķertais darbinieks, kas nav pamanījies laikus notīties, pārsūta mūs uz blakus servisu. Servisā dzīvā rinda uz pāris stundām, ja gribot, lai gaidot, ja gribot ātrāk, lai ejot pie priekšnieka. Priekšnieks viņiem strādā kasē, laikam jau bija pa dienu apnicis tur dirnēt, un šis bija pilns ar vēlmi palīdzēt. Sākumā noteica skādi, pēc viņa principiem riepa, kurai nagla ir pirksta tiesu no malas nav atjaunojama. Tā sakot par klientiem ar’ jānes atbildība. Tādēļ tika piedāvāts izmantot rezerves riteni.
Procesā uzzināju daudz kā jauna, Ford Tranzit visi štrumenti noslēpti zem priekšā sēdētāja beņķa. Vispār jau visa nomaiņa turpat stāvlaukumā ilgu laiku neprasīja un pēc kādām divdesmit minētām bijām atpakaļ uz ceļa. Vienīgi tagad rezerves riteņa vietā mums bija caura riepa.
Ceļu līdz Vīnes lidostai Ivars aptuveni zināja, taču uz beigām atkal esam spiesti vadīties pēc zīmēm, lidostā atklājās vēl viena problēma, standarta parkingā busu nemaz nav iespējams novietot – pa augstu. Beigu beigās nedaudz kļūdījāmies un noparkojāmies īres mašīnu stāvvietā.
Lidostā mūs sagaida Maija ar Ernestu, Aija, Matīss un Kristians. Kad visi savākti, dodamies uz stāvvietu un štukojam, kā tikt laukā no tās, mums jau neviens karti izbraukšanai nedos. Kamēr visi sasēžas, Reinis pie vietējā sarunā, ka par 4 eiro viņi mums barjeru pacels. Tādi nu tie Europecar darbinieki ir pa velti neko nedarīs. Tiekam ārā, un sākas garais pārbrauciens uz Gosau. Bērni uzvedas labi, nekaujas un neraud. Mājās esam ap divpadsmitiem. Ir pilnmēness, un kalni izskatās visnotaļ smuki.