Navigate / search

Ceļojums pa Austriju VI

3. jūlijs (Gosausee – Dahšteinas Ledus alas)

Šodienas plānā mums atkal ir Gosausee apmeklējums. Apkārt ezeram gan neiesim. Šodien mēs ar funikulieri uzbrauksim augstāk kalnos un no tā visa paraudzīsimies no augšas. Sākotnējais plāns, kas tika izstrādāts iepriekšējā vakarā, bija ambīcijām pārpilns. Tas paredzēja, ka ap pusastoņiem mēs jau esam pie kalna un ar funikulieri dodamies augšā. Lieki piebilst, ka pusastoņos mēs tikai sākām mosties un startējām ap deviņiem.

Gosausee

Funikulieris iet noteiktos laikos, un mums nākas pagaidīt. Ernestam šodien ir draņķīgs noskaņojums, un viņš ir gatavs izgāzt savas dusmas uz jebko. Viss ir slikti. Ja izdodas novērst viņa uzmanību, tad viss ir labi, bet lielākoties viss tomēr ir slikti. Pārējiem gan viss ir kārtībā, un neviens neraud. Tikuši augšā ar prieku atklājam, ka te var pa velti paņemt bērnu ratus un stumt savus sīkos nenesot mugursomās vai rokās. Ernests pirmajā brīdī uz to arī parakstās, sēž savos ratos un netaurē. Taču, kad esam labi uzstūmušies kalnā, viss atkal kļūst slikti. Nospriežu, ja jau bērns ratus negrib, aizstumšu atpakaļ, nieka puskilometrs vien noiets, un negribas vilkt līdzi tukšus rateļu pārējā posmā. Kamēr es stumjos atpakaļ, pārējie apbrīnodami govslopus un cenzdamies neiekāpt pļekās turpina ceļu.

Ticis lejā, novietoju ratiņus un grasos doties tālāk. Taču man piesienas vēl kāds tūrists, oranžā krekla dēļ šis noturējis par funikuliera darbinieku. Viņam liela bēda – pakāsis fotoaparātu, taču kā viņš par laimi redzot, mēs to jau esam atraduši un ieslēguši kases telpās. Palūru caur stiklu, tiešām esam atraduši. Taču atvainojos un atzīstos, ka neesmu vietējais, lai pagaida atbildīgās personas.

Augšā pie Gosausee 1

Gājējus iedzīt nav viegli, tikuši jau visai tālu, labi, ka Ernesta bļaustīšanās ļauj puslīdz droši identificēt, pa kuru taku iet. Vispār jau skati ir labi. No augšas var redzēt visu ieleju, ezeru, kalnus. Diena ir bez mākoņiem, un redzēt var ļoti tālu. Nav arī akmeņainas takas, tā ved pa kalnu ganībām gar aploku malu. Vietām var novērtēt vietējos teliņus. Tā kā īsti nezinu vietējo raglopu paradumus, drošības pēc turos no tiem pa gabalu. Panāku pirmos gājējus no mūsu bara un nospriežam iedot Ernestam cepumus, maizi, ābolu nu jebko. Lai tikai šis vairs neraudātu. Puika iegājis ciklā un nevar vairs apstāties.

Ēšanas vieta tiek stratēģiski izvēlēta, tā, lai var graužot maizi vērot Gosausee lejā. Skatīties alpu pļavu puķes un tā, lai būtu pēc iespējas mazāk govs mēslu. Kamēr ēdam viss ir labi, taču, kad sākam posties ceļā, atkal sākas kašķis. Nav jau tā, ka Ernests mums būtu kašķīgs puika, viņam ir vienkārši savs viedoklis. Viņa izcilākais dienas pavadīšanas veids ir braukt mašīnā un skatīties ārā pa logu. To viņš spēj turēt stundām. Ja iet pārgājienos, tad visdrošākais viņa apklusināšanas veids ir iekraut viņu mugursomā un iet atstatus no visiem citiem. Nu tiem, no kuriem var izspiest maizi, noteiktu cepumu paveidu, ūdeni un visu ko citu. No manis viņš var dabūt tikai ūdeni, un tādēļ mums viss ir mierīgi. Ejam un baudām dabu, Ernests reizēm mīl kaut ko uzdziedāt, bet parasti viņš skaita alfabētu. Te gan ir iespējamas variācijas, dafoltā tas ir angļu alfabēts, bet, ja sarunā, var noklausīties arī spāņu. Ja ir veiksmīga diena, tad var dzirdēt arī shapes song un klausīties uzskaitījumu līdz pat astoņstūrim, jeb oktagonam, kā to sauc mūsu mājās.

Augšā pie Gosausee

Tā nu nonākam uz panorāmas skatu punkta, izrādās, ka katram kalnam te ir savs nosaukums un visiem ir izmērīts arī augstums, to visu var izlasīt uz informācijas dēļiem. Austrieši vispār ir galīgi aptrakuši, viņi te pat ir nolikuši binokli, kas piesaitēts ar tievu trosīti un ielikts kastē. Ernests ir pilnīgi nomierinājies, un viņu nesatrauc pat pārējo ierašanās. Bez mums ir ieradušies arī divi paraplānisti un sāk gatavoties startam. No sākuma lūram un gaidām, kad tad lidos. Saprotam, ka tas paņems laiku un dodamies tālāk.

Lai tiktu līdz nākošā paugura virsotnei, nākas šķērsot pamatīgi nopļeckātu pļavu. Tas laikam ir veids kā viņi te nodrošina, lai ceļotāji skatās uz kājām. Tikuši virsotnē nedaudz samulstam, nav īsti skaidrs kur gan ir tas rundweg, pa kuru mums jāiet. Mana hipotēze ir, ka nekā tāda te nemaz nav, bet nolemju pārbaudīt. Izvēlos perspektīvāko taku, kas ved vēlamā virzienā un dodamies ar Ernestu pētīt. Viss jau forši, eja pa kalnu uz leju, līdz atduries pie žoga. Nekas griežam atpakaļ un pavēstam arī pārējiem, ka nav vērts. Pēc piecpadsmit minūtēm esam atpakaļ vietā no kurienes startējām un vērojam parplānistus.

Lidotājs

Nu jau tie ir saposušies un startam gatavi, vaktē vēju, lai varētu lidot prom. Nezinu, mani tāda paraplanēšana nekad nav aizrāvusi, bet šiem acīmredzot patīk. Skats jau ir smuks, un līdz šim tik tuvu viņus vēl nebiju novērojis. Kad šie aizlidojuši, nolemjam doties atpakaļ. Tagad jau ceļš tikai pa kalnu uz leju. Es Ernests un Matīss izraujamies vadībā un raiti soļojam uz funikulieru staciju. Ernests, ieraugot teliņu, sāk dziedāt par veco Makdonaldu un viņa fermu, pievēršot uzmanību govju maušanai. Šķiet, ka viss ir ok līdz Matīss uz akmeņiem nepaklūp un totāli nenodrāž savus ceļus. Pazvanu Aijai, lai šī ar pārsienamajiem pasteidzas, un nu jau raudoša puikas pavadībā klundurējam uz staciju. Stacijā kamēr Matīss tiek pārsiets un salāpīts, pārējie apsēžas un atpūšas, un gaida funikulieri.

Ar to pirmās dienas daļa arī beidzas. Tikuši mājās saprotam, ka Ernests noteikti nekur nevēlēsies braukt. Tāpēc dzimst plāns doties uz Dahšteinas Ledus alām. Kamēr visi atpūšas un sagatavojas, par braucējiem paliek tikai pieci cilvēki – es, Maija, Aija, Kristaps un Reinis. Matīss un Kristians kategoriski atsakās veltīt savu laiku šādam pasākumam. Āriju atstājam pieskatīt bērnus un dodamies prom.

Seebliks

Vispār jau ledus alās nav bijuši tikai Aija un Kristaps, es te jau reiz esmu bijis un šo to esmu piemirsis. Pirmā lieta, ko esmu piemirsis, ka pēc funikuliera uz tām alām padsmit minūtes jāvelkas augšā pa kalnu serpentīnu. Te ir neliela dilemma, alās ir mīnus divi grādi, ekskursija ies piecdesmit minūtes. Ārā ir pāri trīsdesmit, ir grūti notrāpīt pareizo ģērbšanās stilu. Man pa labu nenāk arī fakts, ka pirms ekskursijas ir jāpagaida divdesmit minūtes sēžot pie alas ieejas. Ēnainās vietas visas aizņemtas, nākas līst dziļumā pašā alā, tur ir nedaudz vēsāks.

Dahšteinas Ledus alas 5 pietura

Sākas ekskursija, un iestājas patīkams vēsums, var uzvilkt vējjaku, un viss ir kārtībā. Ledus alas ir veidojums, kas sastopams apvidos, kur ūdens spēj izsūkties līdz alai, tad tas ziemas mēnešos atdziest un no ārpuses ieplūstošā gaisa vēsuma sasalst. Vēlāk tas vairs nespēj atkust un lēnām izveidojas stabila ledus kārta, kas visu laiku saglabā vienmērīgu vēsumu, nedaudz atkūstot vasarā un piesalstot ziemā. Tā kā ledus ir daudz dinamiskāks materiāls par akmeni, tad ledus stalagmīti un stalaktīti te izveidojas daudz naskāk un biežāk mainās.

Dahšteinas Ledus alas ūdenskritums

No iepriekšējās reizes te viss ir nedaudz pamainījies, fotografēt var uz velna paraušanu, galvenais jāskatās zem kājām un jāturas līdzi gidei. Gide ekskursiju vada vācu un angļu valodā. Tā kā saprotu abas, tad varu pavēstīt ka vācieši uzzina vismaz par 50% vairāk nekā angliski saprotošie. Es nedaudz pataujāju par ledus veidošanās un kušanas ciklu, nomaiņu un citu mani interesējošas lietas. Alai bez ledus nav ar ko lepoties. Te ir atrasts alu lāča skelets. Bet alu lāči jau bija veģetārieši, un tas nav nekas iespaidīgs. Tāpat iespaidīgi nav arī sikspārņu kauliņu kolekcija, kuru var aplūkot lejā muzejā. Taču ar ledu vien ir pietiekami.

Dahšteinas Ledus alas izeja

Vispār tepat netālu ir arī Mamuta alas, kur arī var iet pārgājienos, taču, ja lasa apskatus, tad tā ir vienkārša ala un izskatās tāpat kā visas citas alas. Un tajos daudzajos desmitos kilometru eju kopgarumā nemaz tūristus iekšā nelaižot. Tāpēc mēs arī izvēlējāmies ledus alas. Bonusā gan ejot, gan nākot no alas paveras smuks skats uz ieleju lejā, nu tāds seeblick, ka maz neliekas.

Ar to arī dienas programma ir izpildīta, un braucam mājās. Lejā tikt gan nav tik vienkārši, nāk vakars un funikulieris ir pamatīgi pārbāzts. Var izostīt citu paduses un ļaut paostīt savas. Vakarā vēl ar bērniem nedaudz pastaigājam pa ciemu. Matīss parāda māju, kurā viņi ar vectēvu iepērk olas un pienu. Apskatām plūškoku audzes, novērtējam savāktā siena apjomus, mašīnas sētās un kārtību sētās.

Ceļojums pa Austriju V

2. jūlijs (Liechtensteinklamm – Erlebnispark Urzeitwald – Gosausee)

Šodien rīta plānā mums ir došanās uz vietu, kas oriģināli saucas Liechtensteiner Klamm. Arī šo vietu es agrākos ceļojumos esmu redzējis un šo to pat atceros. Vispār visi ir tik labi informēti par šo vietu, ka pat Ivara palīdzība vairs nav vajadzīga. Kā jau visos publiskos objektos, arī šeit pirms paša objekta ir vairākas auto stāvvietas. Standarta pieeja ir necensties braukt uz pirmo vistuvāko, bet noparkoties otrajā. Pirmā parasti ir pārbāzta, bet otro visi ignorē. Nevar teikt, ka vietas vēl būtu daudz, bet busiņam pietiek. Izkāpjam ārā un dodamies uz aizu.

Liechtensteinklamm 1

Pa velti Austrijā var redzēt tikai kalnu pa gabalu, arī par ieeju aizā ir jāmaksā. Galu galā viņiem tak jāuztur visi tie gājēju celiņi, kas nodrošina aizkļūšanu no viena aizas gala līdz otram. Vispār var manīt, ka kopš iepriekšējās reizes (pirms daudziem gadiem) te ir veikti daži uzlabojumi, dēļi ielikti jauni, no akmeņiem sargājošie tīkli spīd kā tikko uzlikti. Pati pārvietošanās notiek pa pusotra līdz trīs metra platu celiņu, visur barjeras, lai kāds entuziasts fotografējot, objektīva pārsvērts, nenoveltos lejā upē. Sajūta gan tāda kā gadatirgū, cilvēki ir visur. Nākas iekļauties masā un soļot uz priekšu.

Liechtensteinklamm

Kopumā iespaids ir labs, tagad pārmaiņas pēc spīd saule, iepriekšējā reizē, kad es te biju, bija nomācies. Un saules gaismā jau viss izskatās smukāks. Matīss un Kristians ir braši soļotāji, laiku pa laikam gan jāpaskatās, lai neskrien pa trepēm un skatās, kur liek kājas. Ernests izmanto vectēva pakalpojumus, un tiek nests. Galā atrodama neliela vieta, kur piesēst un atpūsties. Nolemjam apsēsties arī mēs un nedaudz iestiprināties. Ernests, protams, ir galvenais ēdājs. Atpūta ir tīri tā neko, grauz maizi un skaties uz ūdenskritumu. Kad nu viss ir izpētīts un ievērtēts, var doties atpakaļ. Uz otru pusi mūs nekāds ūdenskritums vis negaida, bet gan suvenīru tirdziņš. Pa ceļam Kristians gan mani mēģina pievērst kristīgai ticībai, izskatās, ka viņiem skolā kāds pamatīgi skalo smadzenes jau pirmajā klasē. Nekas, nākas parunāt par ģeoloģiju un dinozauriem. Saldējuma pārdevējiem mēs, protams, vienaldzīgi garām neejam, šodien tak ir dikti karsts laiks.

Ūdenskritums

Nākamais ievērības cienīgs piedzīvojums ir izbraukšana no stāvvietas, pastaigas laikā tā jau ir piepildījusies un, lai ar busiņu tiktu ārā, nākas diezgan papūlēties. Tālākajos plānos mums ir nedaudz mājās atvilkt elpu un tad aizvest bērnus uz tuvējo atrakciju parku.

Ja skatāmies Erlebnispark Urzeitwald mājaslapā, tad šķiet, ka viss ir ļoti jauki, un bērniem būs ko darīt. Tas arī atrodas netālu no mājām, labi ja piecu minūšu brauciena attālumā. Ieejas maksa gan ir iespaidīga, taču kasiere mums izkalkulē vislētāko variantu. Ieejot atrakciju parkā ir skaidrs, ka parka labākie gadi ir jau vismaz piecu gadu attālā pagātnē. Krāsa nolupusi, daļa no atrakcijām lāga nestrādā. Un šķiet, ka viss pasākums būs totāla izgāšanās.

Untitled

Ernests atsakās doties tālāk par Kembrija periodu. Tur atrodas dīķītis ar putaplasta trilobītu. Uz tā muguras bērni var kuģot pa dīķīti. Ernestam tas trilobīts nemaz nav vajadzīgs, dīķa malā atrodas akmentiņi un tos viņš met iekšā dīķī. Ar šo lietu viņš nodarbojās vismaz pusotrus stundu, ja puiku nesa prom, viņš skaļi protestēja un joza atpakaļ pie dīķīša. Matīss ar Kristianu gan izmēģināja visas piedāvātās iespējas, izbrauca ar lapseni (kā ar lidojošo lapsu), nofotografējās ar mamutiem, plostoja pa lielāku dīķi un lidoja ar perodaktilu. Beigās viņi atklāja trubu ar strautiņu, pa kuru varēja šļūkt uz leju un palika tur līdz pašām beigām. Īsumā var teikt, ka bērniem patika, es gan biju nogarlaikojies līdz nāvei. Jāatzīst, ka Austrijas mežos ir viena liela priekšrocība, te nav odu. Ja Latvijā līdzīgā vietā es jau sen būtu pārvērties par odu ēdamgaldu, tad te nemanīju nevienu pašu. Arī ar dunduriem viņiem te ir paknapi, pāris gan nositu, bet nekādu uzmācīgo baru te nebija.

Kad pienāk atrakciju parka slēgšanas laiks, mums nākas doties projām. Bērni noguruši, un neviens īpaši neprotestē, pat Ernests uz beigām ir gatavs atstāt savu Kembrija dīķi un izlidot ar Akmeņogļu perioda lapseni.

Vakara plānā mums ir Gosausee apmeklējums. Varētu padomāt, ko tur atkal vilkties, jo vakar jau tur bijām. Taču Aijai ir ienākusi galvā spoža doma, ka vakarā ezers saulrietā izskatīsies vēl labāk nekā pusdienas laikā. No bērniem par līdzbraucēju piesakās tikai Ernests, pārējiem puišeļiem ir mainkrafta sesija, no kuras viņi nudien nevarot atrauties, atstājam viņus Reiņa uzraudzībā.

Dachstein saulrietā

Aijai izrādās taisnība, saule rietot smuki iekrāso atlikušos ledājus sarkanīgā krāsā. Esam tāda spara pilni, ka nolemjam apiet apkārt pirmajam ezeram vēlreiz. Cilvēku tagad praktiski nav, ir arī vēsāks. Austrijā šajās dienās valdot nenormāls karstums, vismaz tā apgalvo vietējie un nodarbojas ar siena vākšanu. Tāpēc vēss vakars ir pašā laikā. Jāatzīst, ka šī ir viena no foršākajām pastaigām visā ceļojuma laikā. Kalni vakarā izskatās vienkārši brīnišķīgi.

Gosausee saulriets

Kad ceļš apkārt ezeram pieveikts, saule jau ir norietējusi. Sākotnējā ideja apskatīt ezeru arī mēnessgaismā tiek atlikta, jo Mēness lēks vēl tikai pēc pāris stundām, un nav īsti skaidrs, kad šis izlīdīs no kalnu virsotnēm, lai apspīdētu ezeru.

Ceļojums pa Austriju IV

1. jūlijs (Gosausee – Hallstatt)

Šorīt sākas ceļojuma pirmā īstā diena. Un nolemjam, ka nav ko knapināties, iesim uzreiz vissmukākajā pārgājienā, kas šajā apkārtnē atrodams. Tā ir diezgan vienkārša taciņa, kas ļaus visiem iesildīties pārgājienam, aptuveni sešpadsmit kilometrus gara, bet pa salīdzinoši līdzenu reljefu. Pārgājienā ietilpst trīs ezeru apskate – Vorderer Gosausee, Gosaulacke un Hinterer Gosausee. Par to, ka taka ir laba, es zinu noteikti, jo pats tur kādiem deviņiem gadiem jau esmu staigājis. Lai izvairītos no burzmas, ceļamies un brokastojam salīdzinoši agri.

Gosausee klasika

Izrādās, ka mēs neesam vienīgie, kuriem ir ideja no bariem izvairīties ar agrumu. Gosausee stāvlaukums ir visnotaļ pilns, toties stāvvieta ir bez maksas. Sadalām mantas, Matīss ar Kristianu ir pietiekoši lieli, lai paši varētu ceļu noiet, Ernestu vismaz turpceļā uzņemos stiept es. Šis ir no tiem ezeriem, kas tiešām jāredz, ūdens tik dzidrs, ka tajā atspoguļojas visi kalni, no krasta var redzēt Dachstein masīvu ar visiem ledājiem. Saulainā laikā skats ir vienkārši izcils. Tādēļ pirms gājiena uzsākšanas kādu laiku pavadām vienkārši skatoties ainavu. Un ko tur slēpt, Reinis iedarbināja vietējo atrakciju, kura rāda, kā ar šo ezeru palīdzību tiek iegūta elektroenerģija. Forša lieta, visur tek ūdens un strādā sūkņi. Tā kā man visu laiku uz muguras savā somā sēž Ernests, es tomēr ierosinu doties ceļā.

Gosausee uz hoteli

Cilvēkus uz takas nākas sastapt laiku pa laikam, bet tā kā tā ir laba braucama ceļa lielumā, tad nekādas problēmas tas nesagādā. Kad esam tikuši garām Vorderer Gosausee, sākas kāpums pret kalnu un iešana kļūst grūtāka. Soli nedaudz palēnina Ernests, kas vietām vēlas iet pats, viņam nedaudz jūk puses, kā likums, viņš ir gatavs iet uz otru pusi. Tad viņš mēģina piespiest mammu, lai tā nes viņu rokās. Parasti tas beidzas atpakaļ somā. Matīss ar Kristiānu turas braši, nečinkst un iet. Matīss laiku pa laikam sevi un citus uzmundrina ar tekstu: “Kas tad mūsu ģimenei ir desmit kilometri, tāds nieks vien ir.”

Jāatzīst arī, ka es nekad neesmu sapratis, kura no peļķēm pēc pirmā ezera skaitās Gosaulacke. Šogad, izskatās, te ir bijis sausums, un īsti to ezeru nemaz nevar saskatīt. Taču paveroties atpakaļ redzams skaists skats ar Vorderer Gosausee. Gājiens no pirmā uz otro ezeru ir visgrūtākais ceļa posms aplī, jo jāiet pret kalnu, riņķī lielākoties ir tikai mežs, un ir tikai pāris vietas kur noķert seebliku un bergbliku. Kalni lielākoties ir tikai virsotnes aiz kokiem. Lai nebūtu absolūti garlaicīgi, vietām ir izvietoti strautiņi un nelieli ūdenskritumiņu. Gar takas malu vietām ir ūdens ņemamās vietas. Es gan, zinot, ka tepat augstāk kalnos ganās govslopi, atsakos to mēslu novilkumu dzert, jo nekur nav rakstīts par zarnu nūjiņu īpatsvaru tajā. No mūsu grupas daži gan pieturas pie, manuprāt, maldīga pieņēmumu, ka izkusušā ūdenī, kas notecējis pa kalnu uz leju, nekā slikta nevarēs būt. Uz to es atgādinu, ka izīrētajā apartamentā ir tikai viena tualete, un rinda pie tās manī līdzjūtību neizsauks.

Ir arī cilvēki, kas ir pavisam slinki, un tos par attiecīgu samaksu uz takas galu aizvedīs traktors ar piekabi. Kontingents pārsvarā ir pensionāri un mazgājēji. Vēlāk mēs viņus visus redzēsim, atgūstot iztērētās kalorijas ēstūzī. Skaidra lieta, ka viņi visas vietas ēnā jau būs aizņēmuši. Iespējams, ka ir kaut kāds prieks nobraukt to gabalu piekabē, bet man šķiet, ka ar kājām vai velosipēdu ir daudz foršāk.

Hinterer Gosausee kafūzis

Trešais ezers Hinterer Gosausee ir mazāks, taču arī visnotaļ smuks. Tālajā galā ir ierīkots kafūzis, un lai motivētu bērnus, apsolu viņiem uzsaukt saldējumu. Pa ceļam uz ēšanu ir tikai viens palielāks ūdenskritums. Kafūzī diemžēl vēl nav izgudrota saldējamā iekārta un saldējumu vienkārši nepārdod. Lai atjaunotu cukura līmeni asinīs, paņemam kolu un vīnes strūdeli. Šai vietā ir atrodama viena no krutākajām lauku tualetēm šajā pagastā. Te nav vienkārša būdiņa ar sirsniņu durvīs un caurumu dēlī. Te viss ir kā pie cilvēkiem, kur tikai vēl nav izgudrota skalojamā kaste.

Hinterer Gosausee

Ieturējušies dodamies atpakaļ. Matīsam viss ir nedaudz apnicis, tādēļ šis niķojas, nākas iesēdināt viņu Ernesta somā un nest, tāpat, lai uzlabotu garastāvokli. Pēc kāda laika viņu no somas izlaižam, taču te viņu iegāž vēlme visur būt pirmajam. Puika uz ceļa nogāžas un pamatīgi nobrāž ceļus. Nākas veikt sanitāro pieturu un bērnu salāpīt. Tas nozīmē plāksteru salīmēšanu, pārsaitēšanu. Nedaudz pasēžam pie Hinterer Gosausee ēniņā un atpūšamies.

Dahštaina

Lejā uz pirmo ezeru norikšojam visai raiti. Neviens vairs neniķojas, visi izklīduši paši pa sevi, Ernests ir nolēmis paņemt diendusu, Kristaps viņu nes atpakaļ. Ejot pa taku pretējā virzienā, redzamas citas ainavas, un tās nebūt nav iepriekšējo atkārtojums. Pirmajā ezerā gar vienu krastu ir klintīs izkalta ceļa vieta, tur savulaik vietējie jaunieši auto ņēmuši galu, par to izlikta piemiņas plāksne. Turpat atrodas arī alpīnistu treniņa ceļš, kur gribētāji var kāpelēt pa klintīm gar ezera krastu. Tā, izskatās, ir populāra izklaide.

Tikuši galā, pagaidām atpalicējus, iestiprināmies ar saldējumu. Cilvēku ir jūtami vairāk nekā no rīta, tirdziņš kļuvis aktīvāks, un arī gājēju ir daudz vairāk. Mēs dodamies uz busiņu un braucam uz mājām ēst launagu un atvilkt elpu. Mājas nav tālu, pat ne desmit minūtes, ko braukt.

Hallstatt

Kad elpa atvilkta nospriežam, ka nav ko gurķoties un jābrauc uz Hallštati. Šī pilsētiņa ir no tām, kurā es gribētu dzīvot, smuka un pie ezera. Var skatīties kalnus un ūdeni, cik vien lien. Pirmais aplauziens sanāk, kad nevaram atrast busiņam stāvvietu, visas ir paredzētās tikai vieglajām automašīnām ar augstuma ierobežojumu. Mums vienīgā iespēja ir atstāt autobusu stāvvietā par 20 eiro, kas tomēr ir nedaudz padārgi. Griežam riņķī un braucam mājās. Tomēr paveicas, vienā no tuneļiem atrodas stāvvieta, kurā varam noparkoties.

Ernestam braukšana ir tīri labi patikusi, tādēļ viņš pie ārā kāpšanas uztaisa nopietnu skandālu. Tad nu tādu brēcošu stiepjam viņu pa trepēm lejā uz pilsētas centra. Trepes ne ar ko īpaši neizceļas, vien divas jaunkundzes mēģina iepozēt uz pilsētas fona. Ja jau mugurā leopardādas kleita, tad jau noteikti iepazīšanās sludinājumam.

Hallstatt šahs

Hallštate patīk ne tikai mums. Vietējie zina stāstīt, ka Ķīnā uzņēmīgi ļaudis ir uzbūvējuši pilsētiņas repliku, un tagad no ķīniešu tūristiem ir grūti atkauties. Līdz ar to pat vakarā pilsēta atgādina ķīniešu kvartālu ar eiropeisku apbūvi. Nākas uzmanīties, lai ar pašiņu kociņu kāds tev neizbaksta acis. Ķīnieši fotografēšanos vispār uztver ļoti nopietni, kājas jāsaliek pareizi, jāsmaida, jāieņem īpaša poza. Redzam ķīniešu meitenes cītīgi fotografējam savu kāju nagus uz laukuma fona. Iespējams, tādas bildes tai galā kotējas.

Hallstatt panorāma

Mēs nedaudz pablandāmies pa centru, atrodam vietu, kur pirms daudziem gadiem iestiprinājāmies. Apmeklējam vietējo baznīcu, pēc Prāgas zeltītiem brīnumiem, šī liekas vienkārša. Pasēžam ezera krastmalā un izdarām secinājumus. Pirmais, ka kādreiz bez ķīniešiem bija kaut kā mājīgāk (laikam ksenofobija). Otrais, tā kā busiņu darbalaikā nav kur atstāt, tad sāls raktuves mums nāksies apmeklēt citur. Pastaigājam pa promenādi, aplūkojam vietējos suvenīru veikalos nopērkamos minerālus un dodamies atpakaļ uz mājām.