Navigate / search

Драконов бастард by Илья Крымов

ДРАКОНОВ БАСТАРД

Šis autors pievērsa manu uzmanību ar savu pirmo darbu Дети Силаны. Паук из Башни. Nevar teikt, ka biju stāvā sajūsmā, bet pilnīgs sviests tas nebija. Un mūsdienās tādu autoru, kas kvantitātei neziedotu kvalitāti, šajā žanrā paliek aizvien mazāk. Tādēļ par šo grāmatu biju informēts jau laikus, un atlika vien sagaidīt, kad tā parādīsies grāmatveikalos.

Tobiuss Kode ir Rivenas Akadēmijas maģistrs. Iespējams, ka jaunākais maģistrs visas akadēmijas vēsture. Taču viss notika godīgi, pārbaudījumi izturēti un maga zizlis saņemts. Liekas, kas nekait, nu var klīst pa pasauli un turpināt savus pētījumus. Taču katram magam ir tāda lieta kā Dzīves pavediens, tas ved viņu cauri dzīve un aizved magu tur, kur viņš ir vajadzīgs. Prātīgam magam, lai arī cik liels egoists viņš nebūtu, ir prātīgi šim pavedienam sekot. Citādi var iziet plāni. Brīvo gribu neviens nav atcēlis, taču iet pret likteni nozīmē drīzu nāvi. Liktenis liek Tobiusam doties tālā ceļā, lai atrastu zudušo magu bibliotēku.

Galvenais varonis ir visnotaļ apdāvināts mags, visu savu salīdzinoši īso dzīvi veltījis maģijas izpētei, izgudrojis daudzas jaunas burvestības, vienu vārdu sakot brīnumbērns. Tas viss nozīmē tikai vienu, viņam praktiski nav vājo vietu, viņš ir neuzvarams un neapstādināms. Vispār tādi pārcilvēki ir visi magi, bet Tobiass ir īpašs gadījums, viņš ir arī pelēkais mags. No visa šī izriet, ka Tobiasam jebkurš uzdevums ir pa spēkam, tur kur citi pirms viņa ir gājuši bojā, tur viņš iet cauri neiesvīstot. Skaidra lieta, ka sižetam šāds supemags nāk tikai par sliktu, jo varoņa ceļš paredz ciešanas no varoņa puses un izaugsmi. Pie tam izaugsmei nevajadzētu būtu tikai kā maģiskā potenciāla palielināšana. Autora vienīgais veids kā ierobežot savu varoni ir ar ārējiem apstākļiem atņemt vai samazināt tā maģiju. Tad viņš paliek par parastu cilvēku ar minimālām iespējām. Taču arī šeit nevarētu runāt ar īpašu izdomu magu cietums un antimaģskie lauki.

Sižets ir kvests aiz kvesta. Varonis uz vietas nesēž ne brīdi. Rodas iespaids, ka Tobiuss piedalās kādā RPG datorspēlē, kuras spēlētājam ir ienācis galvā iespējami ātri sasniegt visaugstāko līmeni. Piedzīvojumi ir visnotaļ spraigi, un ja piemirstam faktu, ka ar Tobiasu nekas slikts nevar notikt, pat interesanti. Piedzīvojumu ģenerētāja ir paša maga Dzīves līnija, kurai viņš neatlaidīgi seko. Tie ir visdažādākie – pazudušu vietu meklēšana, cīņa ar maģiskiem golemiem un beigu beigās pēdējā cīņa ar antagonistu.

Antagonists, manuprāt, autoram izdevies vislabāk. Viņu grāmatā nemaz nevar pamanīt. Viņa darbi jā tie parādās laiku a laikam, bet pats vaininieks slēpjas ēnā. Antagonistam pat ir mērķis apvienot visas sadrumstalotās valstis kopā Impērijā un pacelt maģijas attīstību jaunā līmenī. Stratēģis viņš ir pamatīgs, bet kā jau visi ļaunie viņam pirms pēdējās kaujas patīk gari runāt.

Valemar pasauli apdzīvo desmitiem rasu. Senlaikos tā ir bijusi vienota impērija, kurā valdījis pirmais mags Džassars, bet tad viņš aizgāja un Impērija sabirza gabalos. Lieki spriedelēt par ekosistēmu pasaulē, kurā bez floras un faunas strādā arī maģija un kurā atrodamas būtnes, kas brīvi ceļo starp pasaulēm. Te atrodams gan standarta rūķu, elfu, haflingu komplekts, gan pāris autora izdomātas rases. Nesen lasīju, ka tā esot nodrāzta lieta būvēt pasaules uz sabrukušu Impēriju bāzes. Tas redz nepamatoti rada senas vēstures iespaidu. Nezinu, man kā reiz patīk šādi darbi, kuros jūtams tas, ka pasaule ir sena ar vēsturi, fantāzijas grāmatās tomēr prevalē fantāzija.

No personāžiem kaut cik piestrādāts ir tikai pie Tobiusa, pārējie lielākoties ir fona spēlētāji, nevar teikt, ka slikti, bet viņos prevalē standarta īpašību kopums, kas pārāk viņu neizšķir vienu no otra. Komandas galvenajam varonim nav viņš paļaujas tikai uz maģiskiem konstruktiem un diviem pieradinātiem maģiskiem radījumiem. Bet godīgi, ja tev ir dzīva soma, kas var norīt lielgabalu un noslēpt to blakus dimensijā, tad nekas cits tev arī vajadzīgs nav.

Kopumā lieku 7 no 10 ballēm, autors spiež uz piedzīvojumiem, ātru notikumu attīstību un kauju aprakstiem (tie viņam sanāk ļoti labi).

Dubultnieki un citi stāsti by Toms Kreicbergs

Bija nācies dzirdēt par jauno fantastikas rakstnieku, kas guvis diezgan nopietnus panākumus konkursos, pats galvenais, ka viņš nāk no Latvijas, lai arī dzīvo ASV. Tā nu pacilāju grāmatu veikalā un nopirku. Likās gan paplāna priekš pieprasītās cenas, bet nu mūsu zemē jau visas lubenes liek cietajos vākos un prasa astronomiskas cenas. Tas tad arī ir viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ es latvju mēlē grāmatas praktiski nepērku.

Bet nu par pašu grāmatu. Tajā apkopoti veseli trīspadsmit īsstāsti, kas tulkoti no angļu valodas. Autors visus savus darbus rakstot tikai angliski. Katram stāstam pievienots mazs tekstiņš, kas izskaidro apstākļus, kuri pamudinājuši autoru sarakstīt katru stāstiņu. Paši stāsti nav zinātniskā fantastika. Bet tādi fantasy gabaliņi, citi – vienkārši modernas pasakas. Visi vairāk vai mazāk distopiski, dažiem ir sava jauka ideja, kas stāstu padara interesantu.

Pāris autora darbus caurvij saslēgšanās temats. Tas ir, kad ar datortehnoloģiju palīdzību cilvēkiem ļauj padzīvot otra cilvēka ķermenī. Neteikšu, ka šī ideja būtu kas jauns, bet sižetam diezgan noderīga lieta. Šie stāsti mani aizķēra ne visai, bet tā jau ir gaumes lieta, man šāda tipa stāsti nekad nav spējuši aizraut. Avatara tipa stāsti, kur invalīdiem vai interesentiem tiek ļauts dzīvot cita cilvēku ķermenī, savārīt ziepes un tad censties tās labot.

Personīgi vislabāk man patika stāstiņš par kādu puisēnu vārdā Žeņa, kuram pret paša gribu uzspiests eksperiments. Likt viņa smadzenēm domāt izmantojot gan paralēlos visumus, darboties kā tādam kvantu datoram ar tiešu ietekmi uz realitāti. Mammai vajag naudu, tantei Olgai eksperimenta objektu, bet puisēns un viņa suņuks visiem ir vienaldzīgs. Arī pasaka par pūķi bija jauka, par sapņiem un to piepildīšanu. Ļoti laba bija pasaka par lidojošo cūku brigādi karā par debesīm.

Neslikts bija arī stāstiņš par Rīgas metro būvētāju Andri Pakalniņu. Tas gan vairāk bija pārspriedums par alkoholisma slikto ietekmi uz cilvēka dzīvi un iespējamo Rīgas metro. Domāju, ka stāsts man nedaudz patika tikai tādēļ, ka man nekas nebūtu pret metro Rīgā. Arī stāstiņam par pēdējo zombiju un „Ar sveicieniem no Virdžīnijas” bija ļoti labi. Viens ir standarta apcerējums par zombiju infekciju pilsētā. Otrs par cilvēces sadalījumu, kur daļa dzīvo uz ielas un daļa sēž mājās. Ielinieku delikatese ir mājsēžu smadzenes, un viņu galvenā vēlme ir atrast sev mājas.

Kopumā grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Kā jau visos stāstu krājumos, viens ir foršs, otrs nekāds, bet saliekot visu kopā grāmata ir lasāma. Ja autors izdos vēl kādu savu stāstu krājumu, nopirkšu un izlasīšu arī to. Gribētos izlasīt arī kādu autora darbu, kas garāks par pārdesmit lapaspusēm.