Blood Work: A Tale of Medicine and Murder in the Scientific Revolution by Holly Tucker

Par asins pārliešanas vēsturi uzzināju jau agrā bērnībā. Padomju laikos, sēžot feldšerpunktā un gaidot savu kārtu, pacientam bija iespēja izglītoties medicīnas vēsturē. Parasti tur bija pieejamas dažnedažādas populārzinātniskas grāmatiņas par dažādām medicīnas tēmām. Es reiz aiz gara laika izlasīju vienu, kas bija veltīta asins pārliešanai un donoru kustībai. Tad nu pirmoreiz savos deviņos gados uzzināju, ka ir asinsgrupas un ka ne visiem der vienas asinis.

Šī grāmata mūs aizved uz pašas asins pārliešanas vēstures pirmsākumiem. Izrādās pirmā asins pārliešana cilvēkam notika jau 1667. gadā un to veica kāds franču mediķis Jean-Baptiste Denis. Pārlietas gan tika jēra asinis un ņemot vērā, ka pacients nenomira, var spriest, ka pārliešana nav bijusi visai veiksmīga un pārlietais asiņu apjoms niecīgs vai vispār nekāds. Tomēr fakts kā tāds bija sasniegums medicīnā, un tas izraisīja dažādu politisku un reliģisku pretreakciju.

Pirmkārt Francija bija pārspējusi britus šajā sacensībā, tie gan uzskatīja, ka franči ir nošpikojuši viņu ideju un ir nožēlojami ideju zagļi. Bet fakts paliek fakts, franči to izdarīja pirmie. Otrs, vai pārlejot asinis no dzīvnieka cilvēkā netiek pārkāpti reliģijas pamatpostulāti, par asinīm kā gara mājokli un vai, piemēram, cilvēks, kuram pārlietas jēra asinis ar laiku nesāks blēt. Trešais, konkurence mediķu vidē, Denis nepiederēja pie elitārajiem Parīzes mediķiem, viņš bija cēlies no vienkāršas ģimenes, studējis nepareizā skolā, neatradās franču karaļa paspārnē, un vienkārši bija lecīgs tips. Tas tad arī noveda pie slepkavības, kuru viņa slavenajam pacientam noorganizēja oponējošie mediķi, un kas asins pārliešanu atlika uz simts piecdesmit gadiem.

Mūsdienās, iespējams, kaut kas līdzīgs notiek ar cilmes šūnas izpēti, tiek apspriesti gan morāles, gan ētikas, gan reliģiski aspekti. Ir gan bļāvēji par, gan oponenti, šarlatāni un sagrozīti fakti. Tas, protams, ir vajadzīgi un neizbēgami, bet tai pat laikā tiek bremzēta medicīnas attīstība.

Kopumā interesanta grāmata par medicīnas vēstures svarīgu aspektu. Gribējās, lai autors nedaudz izvērstu savu stāstījumu arī par vēlāko periodu, kad tā lieta aizgāja. Bet tas šķiet bija ārpus grāmatas rāmjiem. Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Izrādās , ka suņiem ir veselas divpadsmit asinsgrupas.

New Cthulhu: The Recent Weird by Michael Marshall Smith, Cherie Priest, Charles Stross and Neil Gaiman

Laiku pa laikam man uznāk luste palasīt pa kādai stāstu antoloģijai. Vēlams, lai stāsteļus vienotu kāds kopīgs temats, un to izvēlētā pasaule nebūtu pārāk plaša. Lovkrafta pasaule ir pietiekami plaša un daudzveidīga, lai katrs stāsts sanāktu interesants un tai pat laikā pārāk neizplūstu.

Teikšu, kā ir, grāmatas pirmais stāsts ir tik neizsakāmi garlaicīgs, ka gandrīz mani aizbiedēja no grāmatas vispār. Tik gaudenu un juceklīgu notikumu savārstījumu sen nebiju redzējis. Tā dēļ man grāmatas lasīšana atlikās vairākas nedēļas, līdz virsroku ņēma latvieša skopums un sāku lasīt pa īstam. Katrā no stāstiem var atrast kādu pazīstamu Lovkrafta sižetu. Tās var būt pamestas drupas Antarktīdā, varbūt kāds Šogots, varbūt kāds Dagona piekritējs, varbūt vienkārši kaut kāda šausmu atblāzma.

Grāmata kopumā ir labs lasāmais vairākiem vakariem vai rītiem, ja kāds stāstelis šķiet par garlaicīgu, var droši šķirt pāri, gabals no tā nenokritīs. Daži stāstiņi, kas man iepatikās:

„Fair Exchange” by Michael Marshall Smith – kāds dzīvokļu zaglis apzog dīvainu māju, atrod tur pāris sudraba priekšmetus un savādu akmeni. Skaidrs, ka mājā dzīvo īsti Dagona piekritēji, bet visu jau var sarunāt.

„Bad Sushi” by Cherie Priest – vecs japāņu imperatora armijas karavīrs strādā ASV suši bārā. Viss ir labi, līdz tajā sāk parādīties dīvaina gaļa, kas liek tam atcerēties jaunībā piedzīvotu saķeršanos ar kādu jūras briesmoni. Skaidra lieta, ka vecais pavārs dodas izmeklēt lietu līdz saknei.

„The Oram County Whoosit” by Steve Duffy – kādās ogļu raktuvēs tiek izrakts nezināms akmeņogļu perioda radījums, tāds dīvains, bet varbūt, izliekot apskatei, varētu nopelnīt naudu. Ierodas žurnālists un fotogrāfs. Fotogrāfs no žurnālista uzzina, ka šāds lopiņš ir atrakts ne pirmo reizi, un briesmas tikai tagad sāksies.

„The Esseyist in the Wilderness” by William Browning Spenser – kas notiek, kad pilsētnieks, kas nolēmis pētīt dabu satiek īstenus Chulthu radījumus pie strauta un sajauc tos ar vēžiem. Interesantu vēžu apraksts un dārzs ar acīm.

„Lesser Demons” by Norman Partridge – ja pēkšņi cilvēki pārvēršas par neradījumu kontrolētiem zombijiem, ko darīt šaut viņus nost vai mēģināt zinātniski izpētīt. Skaidrs, ka jāšauj nost, tā vismaz domā kādas mazas pilsētiņas palīgs, neies tak prātuļot par dzīvām atslēgām un dīrāt ādas ar noslēpumainiem simboliem.

„Details” by China Mieville – neteiktu, ka šis stāsts pēc satura te īsti iederētos, bet noskaņa gan te ir pašā laikā. Visu lietu atrisinājums ir detaļās, tomēr, ja tu ķieģeļu sienā sāc redzēt dažādas atbildes, ir jābūt uzmanīgam, lai tev kāds neskatītos pretī no otras puses.

„Moongoose” by Elizabeth Bear, Sarah Monette – ne jau visur Chulthu pasaules iemītnieki ir kas neredzēts, ceļojot laiktelpā, nākas nedaudz to sabojāt, un tad pa visām dimensijām ārā lien mazi šogoti un citi mošķi. Tāpēc laiku pa laikam kosmosa stacijas ir jāattīra, lai nepieļautu to nekontrolētu savairošanos.

„A Colder War” by Charles Stross – atomieroči ir tīrais nieks, salīdzinot ar to, ko savos ieroču arsenālos glabā Krievija un ASV. Te ir gan vārti uz paralēlajām pasaulēm, gan vecie senie pusdievi, kurus mērdēt pie absolūtās nulles, lai X stundā palaistu vaļā, un neba jau Irānai grib uzbrukt kodolprogrammas dēļ, viņi vienkārši arī ir atklājuši vārtus un ir gatavi riskēt.

Kopumā ļoti laba grāmata, iesaku izlasīt visiem Lovkrafta cienītājiem. Lieku 9 no 10 ballēm, jo ne visi stāsti bija interesanti un aizraujoši. Domāju, ka katram neaprakstāmo šausmu cienītājam te kas atradīsies.

The Information: A History, a Theory, a Flood by James Gleick

Šī nu ir viena no tām grāmatām, kuru es pasūtīju jau iepriekš. Kā jau tas vienmēr gadās, saņemot tā man vairs nešķita tik interesanta un noliku malā pie pirmās Šenona formulas pieminēšanas reizes. Tomēr nesen saņēmos un sāku lasīt. Grāmatas autors, manuprāt, sevi labi pierādīja uzrakstot grāmatu par haosa teorijas tēmu.

Autors savā grāmatā ir mēģinājis noskaidrot, kas tad īsti ir tā informācija, kā viņu izmērīt, pārraidīt un kāda ir tās nozīme pasaulē. Vai tiešām Visums ir tikai skaitļojamā mašīna, kas rēķina pats sevi? Vai informācija un entropija ir tas pats? Kā strādā bungu signāli Āfrikā? Cik efektīvs patiesībā ir Morzes kodējums? Autors tiešām ir centies, lai apskatītu visu informācijas koncepcijas attīstību no pirmsākumiem līdz mūsdienām. Kas pozitīvi, viņam šo vēsturi ir izdevies sakārtot daudzmaz hronoloģiski un nenotiek lēkāšanas no tēmas uz tēmu, kā tas bija grāmatā par haosu.

Diezgan labi uzrakstīta nodaļa par to, kā rakstība izmainījusi cilvēku uztveri un valodas strukturētību. Ir taču atšķirība starp to, vai tu vienkārši runā un to, vai tu savu sarunu pieraksti. Ja saruna tiek pierakstīta, tad tekstā izteiktie apgalvojumi neizbēgami kļūst strukturētāki un argumentētāki, vismaz teorijā, Arī cilvēka dzirdes uztvere klausoties un lasot ir diezgan atšķirīgas lietas. Rakstība savukārt dod iespēju nodot zināšanas no paaudzes paaudzē, un tas jau ir spēcīgs pieteikums uz civilizāciju.

Otra nodaļa, kuru vēlētos izcelt, ir veltīta mūsdienu interneta enciklopēdijām. Wikipēdija ir pasaules lielākā enciklopēdija, tomēr rodas jautājums, cik daudz informācijas patiesībā ir vērts saglabāt, cik tā ir būtiska. Vai mums ir jēga no atsevišķa šķirkļa, kas apskata Jāņonkuļa velosipēda aizmugurējo zobratu? Vai ir jēga saglabāt visus twittera tvītus? Es personīgi domāju ka nav, bet ir cilvēki, kuriem tas šķiet svarīgi.

Protams, netiek aizmirsts arī Babbage ar savu diferencālrēķinu mehānismu, kas gadu no gada kļuva arvien komplicētāks un lielāks, bet strādāja tikai daļēji. Uzzinām arī par Dawkins memēm – jeb ideju un konceptu evolūciju, kas ejot no cilvēka uz cilvēku dzīvo jau pašas savu dzīvi. Nedaudz apskatīts saprātīgu mašīnu iespējamības koncepts, vai ir iespējams algoritmizēt saprātu, un kas tas vispār ir saprāts.

Kopumā diezgan sakarīga grāmata, kas cenšas lasītājam pavēstīt par to, kas tad īsti slēpjas aiz tiem bitiem un baitiem. Papildus ir arī diezgan īsi, bet labi pastāstīts par sakaru līdzekļu un skaitļojamo mašīnu attīstības vēsturi. Kopumā grāmatai dodu 10 no 10 ballēm.

The Eerie Silence: Renewing Our Search for Alien Intelligence by Paul Davies

Viens no labākajiem populārzinātniskajiem autoriem Paul Davies cenšas atbildēt uz jautājumu, Kur visi ir palikuši? Kāpēc klusums? Ar visiem tiek domāti citplanētieši, kāpēc mēs neuztveram viņu raidītos signālus citām saprātīgām būtnē? Kur ir ielūgums zemes ļaudīm pieslēgties Galaktiskajam internetam? Vai mēs tiešām Visumā esam vienīgās saprātīgās būtnes?

Grāmatu nopirku jau pirms tās iznākšanas, dikti jau nu gribējās viņu izlasīt uzreiz. Izlasīšana gan atlikās uz kādām pāris nedēļām, bet nekas, grāmata bija tā vērta. Autors mēģina pēc iespējas racionālāk izvērtēt citplanētiešu klusēšanas iemeslus, kā arī atbildēt uz jautājumu ko zemes iedzīvotājiem darīt, ja viņi pēkšņi saņemtu zvanu nu citplanētiešiem. Lai sniegtu atbildes uz šiem jautājumiem, tiek apskatītas dažnedažādas ar citplanētiešu meklēšanu saistītas tēmas.

Varbūt SETI programma ir pārāk antropocentriska, varbūt mūsu uzskati par citplanētu dzīvi nesakrīt ar viņu pašu uzskatiem. Pēdējos gados gan radioteleskopi ir pietiekoši uzlaboti, lai spētu vienlaicīgi uztvert un analizēt miljoniem frekvenču, tomēr iespējams, ka citplanētiešu signālu uztveršanai ar parastu radioteleskopu ir par maz.

Jautājums vai Zemes saprātīgie iemītnieki ir unikāli jeb dzīvība Visumā rodas, kur vien tai ir iespēja. Uz šo jautājumu patlaban nav nekādas atbildes, svešu saprātīgu būtņu signālus neesam uztvēruši, un vienīgā pašreiz pieejamā statistika, liecina, ka dzīvība ir tikai uz mūsu planētas.

Iespējams, ka citplanētieši jau dzīvo mūsu vidū tā sauktajā ēnas biosfērā, iespējams, ka ja cītīgi pameklētu, mēs spētu atrast kādu extremofīlu baktēriju, kuras apdzīvotā vide un DNS informācija liecinātu, ka viņa nav izcēlusies uz Zemes. Varbūt dzīvība uz Zemes ir radusies ne reizi vien? Diemžēl patlaban nekas tāds vēl nav atrasts, bet nav jau arī speciāli meklēts.

Dreika vienādojums. Slavenais vienādojums, kas aprēķina iespējamo citplanētiešu daudzumu Galaktikā. Ideja nav slikta, tikai diemžēl lielākā daļa no mainīgajiem mums joprojām ir nezināmi. Kāda ir varbūtība uz atsevišķas zemei līdzīgas planētas rasties dzīvībai? Kāda ir varbūtība, ka šī dzīvība sasniegs kaut kādu saprāta slieksni?

Ko mums vēl meklēt ja jau radioviļņus mēs nesaņemam? Kur ir citplanētiešu kosmiskās bākas, varbūt zondes? Kur ir Galaktiskā Diaspora, kā mēs varētu atklāt superattīstītas civilizācijas? Kā izskatītos Daisona sfēras spektrs. Kā izskatītos citplanētiešu kosmosa iekarošanas vilnis? Un galu galā vai arī pie Viņiem Kristus ir sists krustā un miris par Viņu grēkiem?

Netiek piemirsts arī Matrix scenārijs, cilvēki rada mākslīgo intelektu un tādējādi pārstāj būt vienīgās saprātīgās būtnes zināmajā visumā. Rodas jautājums, kas tālāk vai mašīnas iznīcinās cilvēci, varbūt tā ir pienācis arī citplanētiešu gals?

Un galvenais jautājums ko mums darīt, ja signālu tomēr saņemam? Izlikties nedzirdam, vai tomēr iesaistīties korespondencē ar nezināmu nosūtītāju. Kā lai mēs zinām viņu mērķus un kādi ir mūsu mērķi? Kas runātu visas Zemes vārdā un ko darīt ar tiem, kas raida signālus kosmosā bez valdību piekrišanas?.

Kopumā ļoti interesanta grāmata, dodu 10 no 10 ballēm. Autors gan ir skeptisks un uzskata, ka mēs diez vai atradīsim citas saprātīgas būtnes. Jā, argumentu pret ir vairāk nekā par, bet nekas – dzīvosim, redzēsim.

Collider: The Search for the World’s Smallest Particles by Paul Halpern

Kārtējā grāmata, kas veltīta elementārdaļiņu fizikai. Pareizāk gan būtu teikt, vienam no pazīstamākajiem viņas instrumentiem. Aparātu, kurš var aizņemt pārdesmit kilometrus garus tuneļus, mūsdienās nemaz nav tik daudz, un katrs bērns zina, kas ir Lielais Hadronu Paātrinātājs. Grāmata mūs soli pa solim aizved no elementārdaļiņu izpētes pirmsākumiem līdz Lielajam Hadronu Paātrinātājam, kurš iespējams jau šogad liks sadurties 7 TeV protoniem un, iespējams, atklās Higgsa bozonu.

Šo grāmatiņu nopirku tās iznākšanas dienā, bet izlasīšana gan visu laiku atlikās. Strukturējums, kā jau populārzinātniskai vēstures grāmatai. Iesākumā lasītāju iepazīstina ar apskatāmās jomas pamatlietām, pa ceļam izklāstot pamatlietu atklājēju biogrāfijas. Tā kā šī man bija jau kāda desmitā grāmata šajā tēmā, tad iesākums šķita tāds neinteresants. Nevarēju vien sagaidīt, kad tikšu līdz ciklotronam, tādēļ grāmata man sākās, tā teikt, tikai ar 75. lapaspusi, kur sākas nodaļa, veltīta daļiņu paātrinātājiem. Izlasījis nodaļu par ciklotronu, radās pat ideja uzbūvēt ko tādu pašam mājās intereses pēc, bet diemžēl nevaru atcerēties, kuram esmu aizdevis savu astoņtonnīgo magnētu. Tas projektu nedaudz aizkavē, lai gan pirmais ciklotrons uz bildes un pēc apraksta izskatās līdzīgs modificētai reņģu bundžai. Pēc ciklotrona sekoja lineārie daļiņu paātrinātāji, tad palasījos par sinhrotroniem un beidzot arī par pašiem „kollaideriem”.

Grāmatai ir viens manuprāt būtisks mīnuss, tajā viss ir tikai un vienīgi par Rietumu pasaules sasniegumiem šajā jomā. Biju gaidījis, ka, iespējams, kaut kas tiks pastāstīts par PSRS sasniegumiem, ja tādi ir. Tomēr nekā tāda nebija. Bija tikai Tevatrons, Super Proton Synchrotron un ASV nedzīvi dzimušais Superconducting Super Collider projekts.

Par plusu savukārt var nosaukt grāmatas pēdējās trīs nodaļas, kas mums izskaidro, kādēļ ir vērts iztērēt vairākus miljardus eiro šāda agregāta uzbūvēšanai, tā vietā, lai visu šo naudu novirzītu, teiksim Āfrikas badacietējiem. Tātad galvenās cerības tiek liktas uz Tumšās matērijas noslēpumu atklāšanu, Higgsa bozona novērošanu, Papildus dimensiju atklāšana un mikroskopisku melno caurumu radīšanai. Tas viss mums dotu papildus informāciju par mūsu Visuma uzbūvi.

Pāris lapaspuses tiek veltītas arī dažādu „pasaules galu” vēstošu praviešu apgalvojumu kritikai. Piemēram LHC var radīs mikroskopiskus melnos caurumu, kas iznīcinās Zemi. Cilvēks, kas kaut cik lasījis par astronomiju zinās, ka Zemi regulāri bombardē kosmiskie stari, kuru daļiņu enerģija ir daudz lielāka par LHC griestiem, ja mikroskopiskie, melnie caurumi būtu tik briesmīgi, tad mūsu nemaz nebūtu.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, tas dēļ augstāk minētā tikai rietumnieciskā piesitiena.

The Arctic Grail: The Quest for the Northwest Passage and The North Pole by Pierre Berton

Ceļojumi un atklājumi mani ir interesējuši no bērnu dienas, bet kaut kā pēdējā laikā nebija sanācis pievērsties šai tēmai. Kā stimuls šoreiz nostrādāja grāmatas „Terror” izlasīšana, saņēmos, parakņājos interneta ārēs un pasūtīju šo grāmatu.

Kā jau labai šī žanra grāmatai pienākas, reāli piedzīvojumi un ceļojumi tajā ir sastopami biezā slānī. Grāmata aptver laika posmu no 1818. gada līdz 1909. gadam. Kā jau var saprast grāmatas nosaukumā, tā pilnībā ir veltīta Ziemeļrietumu jūrasceļa pētniecībai un Ziemeļpola sasniegšanai. Tiek apskatītas visas nozīmīgākās tā laika ekspedīcijas, to vadītāji un sociālekonomiskie apstākļi, kuri noveda līdz Kanādas Arktiskā apgabala izpētei.

Visa šī Arktiskā epopeja sākās ar ideju, ka, iespējams, eksistē jūras ceļš, kas ļauti Britu impērijai ātri un ērti sasniegt Ķīnu un Indiju, netērējot laiku Āfrikas apbraukšanai. Skaidra lieta, ka šāda vilinoša ideja likās ļoti ērta gan valdībai, gan tirgotājiem. Arī sākums bija daudzsološs, Edward Parry, sasniedza praktiski tā laika buriniekiem iespējamo limitu šī jūra ceļa navigācijā. Tomēr Britu admiralitātei ar to bija par maz, un uz skatuves uznāk John Ross, kurš savā otrajā Arktikas ekspedīcijā pateicoties eskimosiem spiests ziemot tur četras ziemas pēc kārtas. Netiek aizmirsts arī John Franklin ar savu pazudušo ekspedīciju.

Jāatzīmē, ka Franklina pazudusī ekspedīcija Arktikas izpētē deva daudz lielāku devumu nekā, ja tā būtu izpildījusi savu galveno uzdevumu un atklājusi jūrasceļu. Tieši Franklina ekspedīcijas meklēšana ļāva saprast, kas tad īsti tajā Arktikā atrodas.

Visas šīs ekspedīcijas autors apraksta izmantojot ekspedīcijas dalībnieku dienasgrāmatas, kuģu žurnālus un publikācijas tā laika presē. Tas viss ļauj lasītajam saprast polārpētnieku priekus, bēdas, ekspedīcijas vadoņu raksturus un ambīcijas. Ar nožēlu jāatzīst, ka ekspedīciju rīkotāju kompetence varētu būt labāka, Briti konsekventi izvairījās no jebkādu eskimosu izdzīvošanas prasmju pārņemšanas. Suņu pajūgi, iglu (sniega mājas), svaigas gaļas nepieciešamība uzturā, apģērbs – visas šīs lietas tika ignorētas. Tā vietā vīri visas kravas pārvietoja ar smagām ragavām, uz kurām parasti tika novietota kuģa glābšanas laiva, viss šis pasākums svēra tuvu tonnai, tad vēl tika iekrauta provīzija un matroži (parasti jau cingas vājināti) devās ceļā. Neiztika arī bez cilvēku upuriem, kanibālisma un brīnumainām izglābšanas epizodēm.

Otra grāmatas daļa veltīta Ziemeļpola sasniegšanai. Reiz valdīja uzskats, ka ap polu atrodas silta jūra bez ledus, kur šāda ideja radusies, neviens skaidri nezina, bet labu laiku šis izdomājums tika pieņemts par faktu. Sākumā līdz polam mēģināja nokļūt ar buriniekiem. Vēlāk izmantojot pajūgus. Aprakstīts arī gadījums, kad līdz polam tika mēģināts nokļūt izmantojot gaisa balonu. Un, protams, kā kronis visam Peary un Cook sacensība par jautājumu – kurš pirmais sasniedza Ziemeļpolu. Mūsdienās ir skaidrs, ka neviens no viņiem, bet savulaik ažiotāža bija sacelta liela.

Grāmatai viennozīmīgi 10 no 10 ballēm. Biezums ap 600 lapām sīkā drukā, viena no grāmatām, kuru noteikti pārlasīšu vēlreiz. Interesantākais stāsts –Polaris ekspedīcija noritēja no 1871-1873. gadam.

Drood by Dan Simmons

Izlasot pāris lubu grāmatiņas nolēmu pieķerties kaut kam nedaudz kvalitatīvākam. Tā kā Simmons ar savu „The Terror” bija atstājis uz mani ļoti labu iespaidu, paņēmu viņa jaunāko darbu „Drood”.

Šai grāmatai ir trīs centrālie tēli, no kuriem divi neprasa nekādus komentārus, bet viens, iespējams, ir reāla persona, iespējams, iedomu tēls.

Tātad pirmais tēls ir Čārlzs Dikenss. Kas ir Dikenss? Dikenss ir angļu rakstnieks, kas sarakstījis tādus darbus kā „Oliver Twist”, „Bleak House” un citus. Domāju, katram, kas daudz maz lasījis klasiku, šis rakstnieks ir pazīstams.

Otrais tēls ir Vilkijs Kolinss. Kas ir Kolinss? Arī angļu rakstnieks Dikensa tuvs draugs, līdzautors, aizbilstamais un galvenais konkurents. Viņš ir arī tas, kas pavēsta notikumus, kuri risinās no 1865. gada 9. jūnija līdz pat 1870. gada 9. jūnijam. Šis rakstnieks mūsdienās ir pazīstams ar tādiem darbiem kā „The Woman in White” un „The Moonstone”.

Trešais tēls ir Drood. Kas ir Drood, to nezina neviens. Iespējams, ka viņš ir ēģiptietes un angļu aristokrāta dēls, kas ieradies Londonā atriebties. Iespējams, ka viņš vienkārši ir cīnītājs par sociālo taisnīgumu, iespējams, slepkava, kas nogalinājis vairākus simtus cilvēkus un sapulcējis ap sevi ķīniešus un indiešus noziedzīgā grupējumā. Iespējams, viņš ir kāda sena ēģiptiešu kulta sekotājs. Iespējams, vienkārši narkotisko murgu uzburts tēls. Viens gan ir skaidrs – viņš ir praktiski visvarens.

Drood stāstījumā parādās jau no paša sākuma. 1865. gada 9. jūnijā Dikenss cieš dzelzceļa katastrofā un piedaloties glābšanas darbos viņam pievienojas noslēpumaina persona apmetnī ar seju, kas paslēpa kapucē tas tad arī ir Drood. Viņš arī atstāj pietiekoši daudz norādes, lai viņu vēlāk varētu atrast.

Tātad vienīgais un galvenais stāstītājs ir Vilkijs Kolinss, lasot viņa stāstījumu ir jāņem vērā dažas viņa ikdienas dzīves īpatnības. Pirmkārt, viņu moka podagra un, lai remdinātu sāpes, dienas laikā tiek izdzertas pāris glāzes opija tinktūru jeb pārsimt reizes lielāku dozu nekā bija pieņemts tā laika medicīnā. Viņu no bērnības vajā „zaļā sieviete”, kas šad tad viņam iekož kaklā vai mēģina nogrūst pa trepēm. Viņam ir arī dubultnieks „other Wilkie”, kas nāk pie viņa naktīs, nelūgts aizņem viņa kabinetu un pats trakākais raksta viņa romānus. Skaidra lieta, ka lasot šāda cilvēka memuārus ir jābūt diezgan uzmanīgam.

Arī savā stāstījumā viņš ir aizdomu pilns pret lasītāju, viņu uztrauc, vai arī nākotnē viņš joprojām ir Dikensa ēnā, viņš izsaka arī aizdomas, ka lasītājs grāmatu lasa tikai tādēļ, lai uzzinātu ko vairāk tieši par pašu Dikensu nevis par notikumiem saistītiem ar Drood. Stāstījumam ritot, pamazām sajūtam, kā no distancēti draudzīgas attieksmes, Kolinss kļūst atklāti naidīgs, viņa darbi ir labāki, komplicētāki, tēli dzīvāki par Dikensa radītajiem. Tomēr padumjā Londnas publika to nespēj pilnībā novērtēt. Arī pie Drood parādīšanās ir vainīgs Dikenss.

Patiesībā grāmata tiešām ir vairāk par Dikensa un Kolinsa attiecībām un viņu biogrāfiju nekā par Drood. Ar Drood saistīto action mierīgi varētu ietilpināt simts lappusēs. Bet mūsu stāstītājs mīl regulāri nolēkt no tēmas, aizvirzīties uz dažādiem sadzīves aspektiem, lai pēc pārdesmit lapaspusēm atkal atgrieztos pie noslēpumainā Drood. Reizēm rodas priekšstats, ka autors ir savācis tik daudz informācijas par Viktorija laikmeta Londonu, ka ir vienkārši vēlējies izstāstīt to visu arī lasītājām.

Vislabāk atmiņā iespiedās aina: Kolinss uzzina ka viņa mīļākajai gaidāms bērns. Šis labsirdības uzplūdu vadīts palielina viņas ikmēneša uzturnaudu no 20 £ uz 25 £, skaidra lieta, ka nabaga sieviete izplūst pateicības asarās.

Jāatzīst šī grāmata ir pirmā Dikensa biogrāfija, kuru esmu lasījis un jācer, ka tajā ir arī daļa patiesības un nav vieni vienīgi izdomājumi. Bet tieši šī izdomātā daļa padara grāmatu daudz interesantāku. Grāmatai dodu 10 no 10 ballēm, iesaku lasīt visiem, kurus interesē slaveni cilvēki un viņu dzīve tai pat laikā bez pretenzijām pret nelieliem izpušķojumiem. Lasot grāmatu uzzināsiet ari pāris Dikensa un Kolinsa radīto darbu vēsturisko kontekstu, daudz informācijas par tā laika Londonu un, ja cītīgi sekosiet līdzi stāstam, iespējams, arī uzzināsiet arī kas tad ir Drood.

The Ascent of Money: A Financial History of the World by Niall Ferguson

Šogad jau kārtējā grāmata par finansēm un finanšu vēsturi. Grāmatu iegādājos pavisam vienkārša iemesla dēļ, man iepatikās nosaukums un viss.

Grāmatiņa sastāv no sešām nodaļām, kas katra apraksta kādu no finanšu sistēmas aspektiem un to vēsturi. Pirmajā nodaļā mums tiek pastāstīts par banku izcelšanos un kreditēšanas vēsturi. Sarakstīta ļoti labi un sniedz īsu ieskatu no Itālijas pilsētvalstu bankām līdz mūsdienu banku sistēmai. Var uzzināt arī kādēļ bankas ar laiku pārgājušas uz praksi aizdot vairāk naudas nekā viņam ir reāli pieejama.

Otrā nodaļa veltīta valsts parādzīmju tirgiem. Arī šim instrumentam ir visai interesanta vēsture, laba lieta, ja valstij nepietiek naudiņas karu vešanai, kāda megaprojekta finansēšanai vai vienkārši, lai aizlāpītu budžeta deficītu. Bonuss nodaļā ir Rotšilda banku impērijas izcelšanās vēsture.

Trešā nodaļa mums stāsta par akciju tirgu un, protams, par ar to saistītiem burbuļiem. Pats akcijas koncepts ir visai vienkāršs, toties burbuļu vēsture ir aizraujoša. Te gan jāpiemin, ka apskatītie tie tikai klasiskie piemēri Misisipi kompānijas burbulis un banknošu ieviešana Francijā.

Ceturtā nodaļa veltīta riskiem un risku apdrošināšanai. Par šo tēmu nebiju daudz interesējies, tādēļ bija interesanti uzzināt, ka pirmo sociālās apdrošināšanas fondu izveidoja Skotu mācītāji kā atraitņu fondu. Tiek apskatīti dažādi sociālās labklājības nodrošināšanas modeļi, un kā tie strādā dažādās valstīs, plusi mīnusi un, protams, nedaudz teorijas, kas ilustrē riska novērtēšanu.

Piektā nodaļa apraksta nekustamos īpašumus un to tirgu. Domāju, ka Latvijā tagad ir daudz cilvēku, kas saprot nekustamā īpašuma tirgus dinamiku un spekulāciju radīto izaugsmi. Pasaulē gan šis fenomens nav nekas jauns. Diezgan labi ir parakstīta arī subprime loan ideja, lai gan es personīgi uzskatu, ka visu laiku labākā ilustrācija tam ir atrodama Southpark epizodē Margaritaville.

Sestā nodaļa noslēdz grāmatu ar filozofiskiem pārspriedumiem, par esošo finansu sistēmu, tās trūkumiem un pozitīvajām lietām. Netiek aizmirsta arī ģeopolitika, vairāk ASV un Ķīnas kontekstā. Gala secinājums – vaina nav tik daudz pašā finanšu sistēmā, bet gan cilvēkos, viņu alkatībā, vēlme pelnīt daudz neko nedarot, kļūt par miljonāru ieguldot pāris dolārus un eiforijā zaudējot riska sajūtu.

Kopumā grāmata ir laba lasāmviela, nedaudz gan finansēs un finanšu tirgos ir jāorientējas, lai labāk varētu uztvert stāstīto. Man šķita, ka autors tomēr vēlas aptvert pārāk plašu problēmu spektru, lai to varētu satilpināt vienā grāmatā, tādēļ vietām šādas tādas lietas pietrūka, daži vēsturiskie aspekti (manuprāt) nebija ietiekami izvērsti. Grāmatai dodu 8 no 10 ballēm. Laba grāmata, ko lasīt cilvēkam, kas neko daudz par finanšu vēsturi nezina, bet sāk interesēties par to.

The Restaurant at the end of the Universe by Douglas Adams

„The Hitchhiker’s Guide to the Galaxy” triloģijas otrā daļa. Vispār jau bezmaz piemetas kauns, ka šo lietu klasificēju kā grāmatu. Patiesībā tas labākajā gadījumā ir tāds pagarāks stāstiņš, manā grāmatas variantā 206 lapaspuses un lieliem burtiem. Tas gan man atvēra nedaudz acis uz grāmatas popularitātes iemesliem. Manuprāt grāmata nav zemē metama, tomēr tā nav arī nekāds šedevrs. Domāju, ka popularitātes iemesls ir tieši grāmatas „plānums”, čomi par to runā, kāpēc gan man nepalasīt, bieza ar’ nav. Un kad runā par grāmatu, radi kulturāla cilvēka priekšstatu. Pat cilvēkam, kas lasa velkot līdzi vārdiem ar pirkstu, šādas grāmatas izlasīšana problēmas neradīs. Manai dižajai idejai vienīgais mīnuss ir tas, ka bestselleru tirāžas un grāmatas lapaspušu skaits nekorelē.

Pats grāmatas stāsts ir sižetam atbilstošs. Galaktikas prezidents Zaphod iesaistās izmeklēšanā, lai noskaidrotu, kurš patiesībā ir Visuma valdnieks. Savukārt Fords un Arthur Dent visai neveiksmīgas sagadīšanās dēļ nonāk uz aizvēsturiskās Zemes. Izrādās, ka mēs Zemes iedzīvotāji patiesībā esam cēlušies no Golgafrinchan civilizācijas neveiksminiekiem. Tie salādēti lielā kosmosa kuģi un izsūtīti kolonizēt jaunas pasaules. Jaunā pasaule bija Zeme, tas arī sagrāva hiperdimensiju būtņu (peļu) eksperimentu – „Answer to the Ultimate Question of Life, the Universe, and Everything”. Un, protams, epizodiski visi varoņi satiekas restorānā „Milliways”, noskatās Visuma galu Big Crunch un dodas piedzīvojumos.

Grāmatiņa, kā jau augstāk minēju, bija pietiekami plāna, lai paspētu man apnikt. Diezgan laba lasāmviela pirms gulētiešanas, dažas problēmas, kas apskatītas visai humoristiski ir aktuālas arī šodien. Piemēram, kā tikt vaļā no starpniekiem. Kopumā grāmatiņa un/vai stāstiņš ir pelnījis 8 no 10 ballēm, ir vērts izlasīt.

ЭЛИТА ЭЛИТ by Роман Злотников

Varenās galaktiskās Impērijas gvardes pārstāvis kaut kādu misēkļu dēļ nonāk no nākotnes (nākotne tā, kas laikā, ne tā kas apdzīvota vieta Latvijā) uz Zemes Lielā Tēvijas kara pirmajās dienās. Pliks bez nekā, nu tāpat kā Terminators. Tā nu viņu samaņu zaudējušu sagūsta PSRS karaspēka daļa. Puisim nākot pie samaņas un noskaidrojot situāciju, viņš nolemj izveidot no šīs planētas Impērijas cienīgu kandidāti un ķeras pie darba.

Tiem, kas šad tad palasa mūsdienu krievu fantastiku, Zlotņikovs nebūs nekas svešs. Arī viņa stāsti rada „copy paste” iespaidu. Sižets visiem gandrīz vienāds. Stāsta centrālais varonis ir īsts supercilvēks. Superspējas viņš iegūst dažādos veidos – atceļojot no nākotnes, ciešot dīvainā negadījumā vai vienkārši iedzimti talanti. Skaidra lieta, ka šādi vīri luni nelaiž un cenšas dzīvē izsisties. Te nu nonākam pie autora nākamās idejas – monarhijas. Visās šī autora grāmatās vīd kopīga ideja – monarhija un aristokrātija ir vienīgais jēdzīgais un efektīvais valsts pārvaldes veids. Autoraprāt tieši šāda iekārta ir vislabākā cilvēkiem.

Grāmata ir pilna ar dažādiem kauju aprakstiem, kurās galvenais varonis sit fašistus – viens pats vai kopā ar paša sakomplektēto pulku. Varoņa galvenais mērķis ir izsisties līdz vadošam amatam PSRS struktūrās un no turienes veikt nepieciešamās reformas. Te autors nedaudz uzbrauc staļinismam, bet tā maigi un attaisnojoši – sak: „A ko citu darīt, lai no agrāras valsts pārietu uz industriālu?”. Kauju aprakstiem īpaši piesieties nevar, autors tomēr ir profesionāls karavīrs un pasniedzējs.

Tā arī nevarēju saprast, kā cilvēks, kura smadzenēs sadzīti tik daudz fakti, ka mūsu Internets nobālētu, tomēr nespēja atkost, ka Zeme ir viņa nākotnes Impērijas mātes planēta, citadele. Galu galā viņam tak bija kartes un pēc kontinentu formas taču vajadzētu atpazīt. Vēl mani interesē no kurienes Baltkrievijas mežos galvenais varonis pēkšņi ņem akupunktūras adatas. Galvenajam varonim nekādas iekšējās dzīves nav (it kā jau viena beibe ir piemesta romantikai, pat paralēls sižets attīstīts, bet nepārliecina), visi brīvo laiku viņš domā kā sasniegt mērķi – „Vispasaules Impēriju”. Atlikušo laiku viņš velta iekšējam monologam par monarhijas pozitīvo ietekmi uz tautsaimniecību. Monologs reizēm var aizņemt ap desmit lapaspuses un ir mierīgi šķirams pāri. Pēcvārdā autors gan liek saprast, ka tie pāri šķīrēji ir visai sekli radījumi, kas nespēj saskatīt lietu patieso dabu un valsts izzadzēji reiz stāsies taisnas tiesas priekšā. (par to viņam +1 balle).

Tātad grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, ir jau interesanti lasīt par karu un supervaroņiem, bet ar laiku tomēr piegriežas. Arī monarhijas piekritējs neesmu, tādēļ autora argumenti mani nepārliecināja. Ceru, ka profesionālais karavīrs Zlotņikovs tomēr izdomās kaut ko oriģinālāku savās turpmākajās grāmatās.

next posts 1 2 3 4 previous posts

Navigate / search

… zivis kraulā nepeld …