The Doors of Eden by Adrian Tchaikovsky

Šogad man ar blogošanu tā īsti nesokas. Reizēm tā gadās, atmet ar roku nodarbībai, kuru esi darījis vairāk nekā desmit gadus un izrādās, ka tev viņas nemaz nepietrūkst. Čajkovskis ir no tiem autoriem, kura darbiem mani uz lasīšanu nav bijis jāskubina. Pat vairāk – es pat reiz esmu pamanījies iegūt Laika bērnu turpinājumu pirms tā publicēšanas.

Pasaule nebūt nav tik vienkārša, kā tas varētu šķist pirmajā acu uzmetienā. Lee un Mal ir par to pārliecinātas, viņas ir kriptozooloģes un nodarbojas ar kriptīdu medībām. Kādā no ekspedīcijām Mal pazūd Skotijas augstkalnu purvā. MI5 operatīvajiem darbiniekiem pēdējā laikā nākas saskarties ar neizskaidrojamiem fenomeniem, šķiet, ka pasaulē ir parādījies spēlētājs, kura tehnoloģiskās iespējas pārsniedz jebko uz Zemes sastopamo. Profesore Khan savos pētījumos atklāj plaisas Zemes laiktelpā, kuras savieno to ar paralēlajām Zemēm.

Teikšu, kā ir – autors mani ievilka stāstā jau no pirmās nodaļas. Tā nudien bija fantāziju rosinoša un bija skaidrs, ka arī šoreiz autoram ir, par ko pastāstīt. Ja agrāk autors bija noturējis sevi vienā laika līnijā, tad tagad viņš ir atvēzējies uz veselu paralēlo zemju laika līnijām. Katrs no mums ir reizi aizdomājies – kā būtu, ja trilobīti radītus savu civilizāciju, kādas būtu zivju tehnoloģijas bezuguns sabiedrībā, kas būtu, ja uzvarētu neandertālieši? Autoram ir, ko piedāvāt, un lasītājam būs iespēja salīdzināt savas pārdomas ar autora idejām. Pat, ja grāmatā būtu tikai šīs Rūtas Emersones piezīmes par dažādajām Zemes laika līniju vēsturēm, tā tik un tā būtu katra iztērētā kapiķa vērta. Man nācās sevi savaldīt, lai es pirmās neizlasītu tikai tās (lai gan to var droši darīt un neko daudz sev nenomaitekļosi).

Stāsta pamatā gan ir spraigs spiegu trilleris, kur dažādi grupējumi mēģina iegūt labumu no esošās situācijas. Kā jau tas labam trillerim pienākas, lasītājam nemaz uzreiz viss nav skaidrs un nāksies tikt līdz pusei, lai sāku aptvert problēmas būtību. Bet nevajag baidīties, tas lasīšanas procesam netraucēs.

Grāmatas varoņi ir visdažādākie, te ir ģeniāls zinātniece/-ieks, kura izpētes objektu nespēj saprast neviens cits uz Zemes, standarta slepenie aģenti ar savām ikdienas probllēmām, rasu tīrības propagandētāji ar Dieva kompleksu, neuzņēmīgi algotņi, kriptozoologi amatieri un kā nu bez hakeriem. Tai pat laikā viņi ir pietiekoši unikāli, lai nesaplūstu kopā vienā konglomerātā, kura indivīdi atšķiras vien ar vārdiem.

Ja jārunā par vilšanos, tad tādas bija grāmatas beigas. Autora ideja bija laba, un varbūt tā mani pārsteidza nesagatavotu. Maitekļus nerakstīšu, bet tas, ka episkas problēmas atrisina ar visneepiskākiem paņēmieniem, mani ir nedaudz nogurdinājis. Sakomplektē supermega tīmu, tad pienāk viens “sētnieks” pasaka acīmredzamo un BAMS – viss notiek.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Ja līdz šim nav nācies lasīt neko no šī autora, tad man jums ir “labā vēsts” – latviski ir izdotas veselas divas šī autora grāmatas “Laika bērni” un “Kara suņi”, varat izlasīt un paši pārliecināties par darbu kvalitāti. Savukārt autora cienītājiem ir vērts lasīt un vēriena ziņā noteikti pārspļauj laika bērnus.

Grey Sister (Book of the Ancestor #2) by Mark Lawrence

Pirms pusotra gada izlasīju šīs sērijas pirmo grāmatu, un lai gan to izlasīju ar entuziasmu, ar šo grāmatu nemaz nesteidzos. Nomarinēju plauktā pusgadu un tikai tad saņēmos lasīšanai. Gribējās tomēr uzzināt, kā tur viss uz Abeth planētas turpinās.

Neķēpāšos ar īsu satura izklāstu, bet ķeršos vērsim pie ragiem. Šī grāmata radīja iespaidu, ka es visu to esmu jau lasījis un ne tā globāli, bet autora iepriekšējos darbos. Dabā to sauc par autora pašatkārtošanos, viņam šī nebūt nav pirmā grāmata par grūtdieņa izsišanos lielajā pasaulē. Šoreiz pasaule varbūt nav liela, bet sižets īpaši neatšķiras no šīs pašas sērijas pirmās grāmatas. Septiņpadsmitajā gadsimtā, iespējams, tas būtu drosmīgs eksperiments, bet mūsdienās šāda sērijas sižeta dzīšana pa apli ir diezgan riskants pasākums. Nudien ceru, ka trešajā grāmatā autors mums parādīs, kādēļ tas tā darīts.

Lasot nevarēju nepamanīt, ka autors vietām pārrauj stāstījumu, lai pēkšņi pasteidzinātu notikumu gaitu. Tas notiek tā – rit dialogs, settings un visas lietas, un pēkšņi kā ar nazi nogriež; viss izmainās, atklājas “lielais plāns” aiz “plāna”. Vispār jau man sižeta apmešana patīk, bet ne tādā veidā, kur tiek upurēts stāstījuma plūdenums. Šī gan ir tīri man problēma. Tas gan notiek labi ja pāris reizes, bet jušana tāda, it kā nebūtu pamanījis zīmi ceļa seguma maiņa.

Sižetiski šeit nekas daudz nenotiek. Protams, ja patīk spilgti kauju apraksti, shēmošana un spriedze, tad no grāmatas ne aci nevarēs atraut, izlasīsies vienā rāvienā. Te ne labie, ne ļaunie tēli īpaši neķēpājas ar saviem pretiniekiem, tas nav viņu dabā. Problēmas risina pēc vecām labām metodēm – ir cilvēks ir problēma, nav cilvēka nav problēmas. Ja reducē līdz minimumam, sižets ir sekojošs – kautiņš sieviešu kopmītnēs, neliels kautiņš ciemata drupās, megakautiņš superslepkavu bāzē, megakautiņš pils zālē.

Bet nu par labajām lietām – pasaule joprojām ir interesanta, notikumu ģeogrāfija izvēršas garumā (plašumā nevar, jo apdzīvojama ir tikai šaura josla ap ekvatoru). Parādās jauni tēli, daži ir pilnīgi neizprotami un sevī ietver solījumu, ka gaidāma vēl daudzu noslēpumu atklāšana. Piemēram par maģijas avotiem, Zudušajiem un mākslīgo mēnesi. Tādēļ vien es būšu gatavs izlasīt nākamo grāmatu. Ceru, ka autors neaprobežosies ar lore solījumiem vien, bet kaut ko arī pastāstīs smalkāk.

Arī ar pašu Nonu Greju viss nav tik vienkārši, kā sākumā šķita, viņai piemīt tendence iegūt arvien nopietnākus ienaidniekus. Pagaidām viņai izdodas skriet tiem pa priekšu, bet lasītājs jau no pirmās grāmatas zina, ka viņu beigās noķers. Autors tomēr ir maitas gabals, un lasītājam pa mazām dozām ir iebarojis lielās beigu supermegaturbokaujas aprakstu. Tie parasti ir katras grāmatas beigās un atliek vien minēt, kā viņi visi un kādēļ tur nonāks.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, nav krūmos metama un ja patīk autora daiļrade, tad droši var lasīt. Var lasīt arī, ja nekā cita nav pa rokai.

Burvja zeme (The Magicians, #3) by Levs Grosmans

Šī bija viena no manām šī gada gaidītākajām grāmatām, tik gaidīta, ka dabūju izlasīt to jau februārī. Tagad, kad iznāca grāmata, pārlasīju vēl vienreiz. Maiteklis – grāmata ir tieši tik laba, lai pēc kāda laika lasītājs būtu gatavs to izlasīt vēlreiz. Tagad tik vien atlicis kā uzrakstīt savas pārdomas par šo grāmatu. Izdevējs gan to ekstraktu ir pamanījies iekļaut grāmatā tūlīt aiz titullapas. Es gan brīdinu uzreiz, ka grāmatu saņēmu no izdevniecības par baltu velti, un tādēļ mana recenzija nepieturēsies pie avīzēm raksturīgā formāta – rindkopa par grāmatu, tad puse savas intelektualitātes pārākuma izrādīšanai, bet atlikusī daļa ar grāmatas saturu nesaistītu cilvēku ad hominem nolikšana.

Kventins Koldvoters ir zaudējis visu. Viņš ir izraidīts no slepenās burvju zemes Filorijas, palicis bez draugiem un tagad ar tukšām kabatām atgriežas vietā, kur sākās viņa stāsts: Breikbilas Maģiskās pedagoģijas koledžā. Bet no pagātnes Kventinam neizbēgt, un drīz vien tā nāk viņu meklēt. Tikmēr Filorijā sākušas grūt burvju aizsargbarjeras, un zemē ir iebrukuši ziemeļu barbari. Filorijas valdnieki Eliots un Džanete uzsāk pēdējo piedzīvojumu, lai izglābtu savu dārgo pasauli, taču atklāj, ka tās stāvoklis ir daudz sarežģītāks un bēdīgāks, nekā kāds būtu domājis.

Sākšu ar to, ko biju dzirdējis no citiem cilvēkiem – ir divi viedokļi. Pirmais – trešā grāmata bija nepieciešama triloģijai kā zivij ūdens. Otrais – tā nevajadzīgi turpina jau pabeigtu stāstu – Kventinu padzina – samierinies un dzīvo tālāk. Es esmu pieskaitāms pie pirmo šlakas – cilvēks dzīvē neko daudz nesasniegs, ja nemēģinās izmantot visas iespējas. Nu un, protams, Filorija, kurš gan negribētu nokļūt Filorijā vismaz vēlreiz?

Pēc būtības šis atkal ir stāsts par pieaugšanu, par to, ka pasaulē ne viss ir tā kā tu domā, par to, ka visam labajam pienāk beigas un ka ne vienmēr tās ir labas un loģiskas. Par to, ka pasaulei kopumā viss ir vienalga, un pat dievi nav visuvareni. Kventinam arī šajā stāstā ir atvēlēta centrālā loma, arī šeit autors spēlējas ar lasītāju un nemaz neizmanto jau žanra standartā iemīto taciņu, kur varoņi kļūst aizvien spēcīgāki. Iespējams, ka tieši šī nianse man patika vislabāk. Ir diezgan apnicis lasīt par supercilvēkiem, kas ar laiku kļūst aizvien superīgāki.

Galvenie varoņi ir noslīpēti līdz pēdējam, neviens te nav lieks ar varu iebāzts sižetā, viņu stāsti joprojām saistoši un triloģijā iederīgi. Lasītājs arī uzzinās daudz ko jaunu par pašu Filoriju un sapratīs, ka dieviem patiesībā par visu ir vienalga. Un pat fantāzijas pasaulē nežēlība bieži vien ir atrodama turpat aiz krāšņajām dekorācijām.
Sižets vismaz sākumā ir dikti dinamisks, visi notikumi noris mērkaķa ātrumā, lidojoši paklāji, noenkuroti portfeļi, burvju kaujas, kas liktu Voldemortam nokaunēties, Džanetes stāsts par piedzīvojumiem tuksnesī. Papildus bonuss ir viens Filorijas stāsts, kas labi iekļaujas triloģijā, beidzot uzzinām, kas notika ar Mārtinu. Uz beigām gan sižets sāk iestiepties un ne visiem autora izvēlētajiem stāsta attīstības momentiem man bija pa ceļam. Taču beigas bija ļoti ļoti labas.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, izlasījis divas reizes sapratu, ka noteikti pārlasīšu visu triloģiju vēlreiz, pēc gada vai diviem. Tie, kuri jau ir noprovējuši triloģijas pirmās grāmatas, jāskubina nebūs. Pārējiem iesaku pamēģināt, sākot ar pirmo Burvji.

Сердце башни (Грон #6) by Роман Злотников

Šī, iespējams, ir viena no tām grāmatu sērijām, kuras lasīšanas ilgums ir sasniedzis jau gandrīz otro desmitgadi. Nav jau tā, ka es dikti lēni lasītu. Šī ir jau sestā grāmata, pirmā iznāca tālajā 1999. gadā, tad vēl biju students un fantastiskajam bojevikam biju tik tikko pievērsies. Pievārēju pirmo triloģiju, tad pirms desmit gadiem iznāca turpinājums, tā nu tas tai dzīvē gadās.

Grons jaunajā pasaulē ir iekārtojies godam, atlicis vien nieks konsolidēt savu varu, izrauties priekšā bruņošanās sacensībā un pakļaut pasauli pirms Aizliegtā Meža saimnieki paspētu attapties. Nav jau tā, ka viņš to darītu pirmo reizi, šī ir jau Grona trešā dzīve, un nevar galvot, ka pēdējā. Tās paralēlās pasaules ir visnotaļ interesanta vieta.

Tā kā sēriju lasu neregulāri un ar daudzu gadu pārtraukumiem, tad nemaz tā uzsildītās vakardienas zupas sajūta nav tik nomācoša. Laiku pa laikam smadzenēs pēkšņi parādās uzplaiksnījumi no pirmajām grāmatām, bet konkrēti pārstāstīt to saturu nespētu. Lasījās jestri, un galvenais varonis Grons ir jau kā vecs paziņa. Lasi un saproti, ka ar viņu nekas slikts nenotiks, jo viņš ir gājis KGB skolā vēl uz zemes, dienējis armijā un vispār Maķedonijas Aleksandrs viņam nespētu kalpot pat par kājslauķi. Ja vajadzēs pašam kaut kur pieķerties, darbu nesmādēs un izdarīs uz glanci.

Varu derēt, ka galvenais varonis ir nedaudz autora ‘es’ vēlamais atspulgs un sapnis padarīt pasauli labāku un apzināties, ka to izdarīt bez vardarbības reizēm nav iespējams, ar’ ir tīri sakarīgs. Iespējams, man un autoram īsti nesaskan ar metodēm, kuras novestu pie labākas pasaules, un tādēļ ir vietas, kas man traucē izbaudīt stāstu.

Šīs vietas ir strukturēta Grona apziņas plūsma, kurā viņš tā teikt salīdzina monarhiju un demokrātiju. Par to kā valdīt taisnīgi, bet tā, lai nedaudz baidās, un citiem niekiem. Joprojām daļu no grāmatas sastāda esejas par tēmu „Monarhijas, tirānijas un neliela genocīda plusi”. Lai gan no otras puses tas labi palīdz saprast galvenā varoņa motivāciju un rīcību.

Līdz šim autoru slavēju par klavieru trūkumu, bet šoreiz gan to nevar teikt, grāmatas finālā nolīst klavieru lietus, it kā izskaidrojums ir un visnotaļ spēcīgs, bet varēja nedaudz pacensties. Pasaule gan joprojām ir laba, cepuri nost, autors tēmu no nekā par karali ir nopulējis līdz pēdējai niansei. Pasaules politika un ekonomika ir vairāk nekā pārliecinoša. Ja var atrast vājo vietu, tad tā ir Melnā Barona spēja paspēt visur savārīt ziepes. Iespējams, ka esmu palaidis kaut ko garām, bet antagonista šīs grāmatas dzīvesveids lāgā neiet kopā ar viņa darbības vērienu.

Lieku 7 no 10 ballēm, šī sērija man joprojām iet pie sirds, nav no tiem labākajiem autora darbiem, bet līmenis un kopējā ideja netiek zaudēti. Protams, ka gaidīšu un lasīšu nākamo. Izskatās, ka šoreiz problēma netiks atrisināta ar kodolenerģijas palīdzību.

The Mammoth Book of Cthulhu by Paula Guran, Damien Angelica Walters, Caitlín R. Kiernan, John Langan, Yoon Ha Lee, Usman T. Malik, Helen Marshall, Silvia Moreno, Norman Partridge, W.H. Pugmire, Veronica Schanoes, Michael Shea, Laird Barron, John Shirley, Simon Strantzas, Sandra McDonald, Don Webb, Michael Wehunt, A.C. Wise, Nadia Bulkin, Amanda Downum, Ruthanna Emrys, Richard Gavin, Lois H. Gresh, Lisa L. Hannett, Brian Hodge

Lavkrafta mitosa tēma manā vērtību skalā vienmēr ir kotējusies augstu. Svarīga pat nav šīs tēmas izpausme, manā grāmatu plauktā ir atrodamas daudzas grāmatas, kuru autori iedvesmu smēlušies no Lavkrafta darbiem. Tādēļ, ieraudzījis šo grāmatu, nopirku pat neatvēris satura rādītāju! Plauktā gan viņa nomētājās veselu gadu.

No šīs grāmatas saņēmu tieši to, ko biju sagaidījis. Ne visi no 26 stāstiem ir saucami par izciliem, un nav jau ko slēpt, ne visi ir labi. Dažiem tēma ir pievilkta aiz matiem tik daudz, lai kvalificētos krājumam. Dažos neaprakstāmās šausmas ir aprakstītas tik minimāli, ka īsti nevar saprast stāsta būtību, bet atradās pāris tiešām labi darbi.

“In Syllables of Elder Seas” by Lisa L. Hannett – par kādu puisēnu, kuru Tantes audzina kaut kam lielākam. Par to, ka ne visiem ir lemta gaiša bērnība, citiem nākas to pavadīt burkā, lai pa zilbei atklātu neizzināmo. Par to, ka patiesībā pasaulē esam vieni un mums apkārt ir tikai svešinieki. Skumjš un bezcerīgs stāsts. 7 no 10 ballēm. Beigas ir visnotaļ tēmai atbilstošas.

“The Peddler’s Tale, or, Isobel’s Revenge” by Caitlín R. Kiernan – šis stāsts patiks Lavkrafta daiļrades pārzinātājiem, varēs uzzināt Pikmena likteni, šo to par gūlu karalistes iekšpolitiskajām niansēm, par to, ka ne vienmēr pareģojumus vajag piepildīt. Foršs stāsts stāstā 8 no 10 ballēm.

“It’s All the Same Road in the End” by Brian Hodge – iespējams, viens no labākajiem stāstiem visā krājumā. Divi vīri mēģina atrisināt sava vectēva pazušanas noslēpumu. Tas notika sen , vectēvs ceļoja pa ASV un vāca dziesmas (nu tikpat kā K. Barons), taču vienu dienu neatgriezās mājās. Vēlāk atradās fotoaparāts un kasete ar ierakstu. Pasaulē ir vietas, kur lielie senie vēl nav aizmirsti, vietas, kurās kaut kas, līdzīgi cilvēkiem, gaida tos atgriežamies. Katram ir dota iespēja kalpot lielākam mērķim. 9 no 10 ballēm.

“Those Who Watch” by Ruthanna Emrys – šis patiks bibliotēku apmeklētājiem, ne visas bibliotēkas ir tikai tas, ko redz plauktos. Daudzas glabā senas un aizliegtas grāmatas. Dažiem viņas liek sajukt prātā, bet citiem atklāj patiesību. Tādās vietās cilvēks nevar palikt neizmainīts. Galvenajai varonei nākas pārliecināties par to uz savas ādas. Var teikt, ka tipisks lovkraftiskais stāsts, bet labi izstāstīts. 8 no 10.

“A Clutch” by Laird Barron – episks ekspedīcijas stāsts par kādas karalistes galvenā maga ekspedīciju uz senām drupām. Pats ceļš nebija viegls, bet drupu noslēpums pārsteidz jebkuru iztēli. Par to kā reizēm pēc nāves var atgriezties, ir tikai jautājums, kas īsti atgriežas. 9 no 10 ballēm.

“Just Beyond the Trailer Park” by John Shirley – šo es ierindotu krājuma trešā labākā stāsta vietā, par puiku, kurš dzīvo treileru parkā un kādu ekscentrisku zinātnieku, kurš parāda ceļu uz paralēlam realitātēm. Tās iemītnieki ir īsti lovkrafta briesmoņi un ir jāuzmanās, lai tevi neapēstu. Taču reizēm mūsu pasaule var būt vēl šaušalīgāka vieta. 9 no 10 ballēm.

“Outside the House, Watching for the Crows” by John Langan – man jau ir nācies lasīt šī autora darbu “The Fisherman”, tādēļ zināju, ko sagaidīt. Nebiju gan gaidījis, ka šis stāsts nedaudz atgriezīsies tai pat pasaulē. Ir iespējams padarīt realitāti tik plānu, lai ieraudzītu pasauli, kāda tā ir īstenībā. Lieki piebilst, ka īstās pasaules iemītniekiem mūsu uzmanība nepatīk. Šeit galvenais varonis paver priekškaru uz citu pasauli ar mūzikas palīdzību. Viņš redz, kas notiek ar tiem, kas nebaidās tajā ieiet. 9 no 10 ballēm.

“Backbite” by Norman Partridge – episks divu brāļu atsaldeņu piedzīvojums, autors ir labi iepinis divdesmitos gadus depresiju un Senos. No tiem neviens nevar aizbēgt, nelīdzēs ne divstobrene, nedz vācu durklis. Labs piedzīvojums 8 no 10 ballēm.

“In the Ruins of Mohenjo-Daro” by Usman T. Malik – kurš gan nezina šo leģendāro pilsētu, kas pēkšņi pazuda, atstājot vien kanalizācijas sistēmas un atombumbas sprādzienu radītas bedres. Viss, protams, bija pavisam citādi. Kulti tur ir saglabājušies vēl no tiem senajiem laikiem. Labs atmosfērisks stāsts daudz norāžu bez konkrētām atbildēm. Grēkāža alegorija ir labs bonuss. 9 no 10 ballēm.

Kopumā stāstu krājums nav peļams, taču ja neinteresē new wierd un neesi Lavkrafta dīvainās pasaules fans, tad lasīt neieteiktu.

Владыка ледяного сада: В сердце тьмы (Pan Lodowego Ogrodu #2) by Jarosław Grzędowicz

Augustā izlasīju šī cikla pirmo grāmatu, un līdz otrās iznākšanai nemaz tik ilgi nebija jāgaida, jau decembrī biju ticis pie turpinājuma. Pusgads tomēr ir diezgan ilgs laiks, un man jau nedaudz bija piemirsies, kas un kā tur notika, izlasīju savu aprakstu, un viss atnāca atpakaļ.

Vuko Drakkeina misija ir izgāzusies, mērķi nav sasniegti, un viņš kā koks stāv uz klinšu kores bez cerībām tikt atpakaļ cilvēka veidolā. Taču pasaules dievi paši arī nav priecīgi par esošo situāciju, kur atnācēji izmantojot Dievu dziesmas pārveido pasauli, vēl mazliet tiks izjaukts līdzsvars un sāks līt Pelnu lietus. Tālu dienvidos ir atdzimis Mātes kults, ir kritusi varena impērija, un tās mantinieks ir devies bēgļu gaitās, viņa liktenis ir saistīts ar visu pasaules likteni. Atliek vien to piepildīt.

Ciklu otrās grāmatas parasti tiek veltītas spēles laukuma izkārtošanai lielajam finālam, taču šeit autors nepieturas pie šīs shēmas un nolemj attīstīt savus tēlus. Gāztā imperatora dēls iepazīst pasauli ārpus pils parkiem, un tā ir vēl briesmīgāka nekā viņš iedomājās. Viņam ceļā nākas kļūt par pavisam citu cilvēku, saprast, ka valsts pārvaldības teorija praksē nav lāga pielietojama, sevišķi, ja tava valsts ar lielu entuziasmu atgriežas pie vecajām tradīcijām. Te ir ceļojums pa tuksnesi, vampīri un senu laikmetu atliekas.

Vuko stāsts ir par to, kā pieņemt jaunu pasauli. Ja līdz šim Vuko maģiju bija mēģinājis loģiski izskaidrot, pabāzt zem savas saprašanas, tad pārliecinoties uz savas ādas par tās efektivitāti viņam nākas secināt, ka ar halucinācijām vien visu nevar izskaidrot. Vēl sliktāk, modulis, kurš nodrošināja viņa superspējas, tagad lidinās apkārt pusplikas fejas veidolā. Nākas mainīt plānu, jo pēc zaudētāja neviena glābšanas misija neieradīsies, nāksies pašam kļūt par pasaules pārveidotāju. Taču nevajag izsamist joprojām būs komandosa cienīgi gājieni un cīņa pret Čūsku klanu.

Pasaule ir drūma, kur asinis tiek lietas ne tikai augstāko mērķu vārdā. Cik var noprast, Midgard planētā šāda problēma ir visnotaļ bieža parādība un pasauli laiku pa laikam nākas pārstartēt, lai mēģinātu sākt visu no sākuma. Lēnām var saprast, kādēļ nestrādā tehnoloģijas, kādēļ notiek neizprotamais un kāpēc dažiem piemīt neierobežota vara pār pasauli. Pasaule kļūst drūmāka un galvenais antagonists ir vienkārši traks holandietis, kurš mēģina īstenot savus perfektā sociuma radīšanas plānus. Viņam galvenais ir pētījuma rezultāti nevis upuri, kuri to veicot rodas. Te varētu daudz spriedelēt par racionālo pasaules skatījumu un maģisko, par to kā tie abi lielākoties mūsos sadzīvo tīri mierīgi, par to kā juku laikos cilvēkos parasti izlien maģiskā domāšanu, bet labāk par to ir izlasīt pašam.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, otrā grāmata ir sanākusi labāka un pārdomātāka, ilgi jau lasītāju ar pasauli vien nenoturēsi, tādēļ tēlu padziļināšana ir negaidīts bonuss. Iesaku lasīt visiem skarbās fantāzijas cienītājiem, šis nav tikai bojeviks.

To Explain the World: The Discovery of Modern Science by Steven Weinberg

Pie šīs grāmatas tiku Amsterdamas lidostā, bija gaidāms garš pārlidojums, un iedomājos nopirkt ko lasāmu. Izlasīt nesanāca, novazāju grāmatu sev līdzi veselu nedēļu, un atgriezies mājās, ieliku plauktā. Tā nu viņa tur stāvēja veselus divus gadus, līdz man radās vēlme izlasīt.

Autors šajā grāmatā ir apņēmies lasītājam izstāstīt par zinātnes rašanos. Par to, kā idejas un praktiski novērojumi lēnām pārtapa par zinātnisko metodi. Par to, kā gadu tūkstošu laikā cilvēki ir iemācījušies pasauli pētīt metodiskāk un jēgpilnāk. Par to, ka zinātne nav vien gaišas idejas , bet grūts darbs.

Liktos, visam būtu jābūt kārtībā, populārzinātniska grāmata, slavens autors, zinātnes vēsture un labas atsauksmes gudrīdos. Labi, iespējams, man nāktos izlasīt vēlreiz ko tādu, ko jau esmu lasījis, bet arī tā nav nekāda nelaime. Sākot lasīt grāmatu, mani nedaudz sabiedēja teikums, kurā autors pieminēja, ka grāmatu balstījis uz sava lekciju kursa, kuru reiz lasījis. Tā kā pie viņa lekcijās sēdējis neesmu, tad īpaši nesatraucos, jo ir jau arī interesantas lekcijas. Taču diemžēl manas cerības neattaisnojās.

Autors ar savu stāstījuma stilu spēs aizbiedēt par lielāko populārzinātnes cienītāju. Šķiet, viņš ir iestrēdzis laikos, kad lakonisms un izklāsta sausums bija cienījamas grāmatas pamatos. Un tas bija laikos, kad par zinātni grāmatas rakstīja tādi kā Ņūtons, kuri speciāli piestrādāja, lai cilvēks no malas neko nesaprastu. Te saprast var, taču, ja esi lasījis ko citu, tad saproti, ka tik garlaicīgi izklāstīt interesantas lietas pats par sevi ir talants. Neapstrīdēšu modernās zinātnes, vēsture te ir katrā lapaspusē no sengrieķu filozofiem līdz mūsdienu kvantu fizikai. Taču tas tiek pasniegts nedomājot par lasītāju, labākajā gadījumā teksta blāķis ar atsaucēm uz izvērstāku skaidrojumu grāmatas beigās. Sliktākajā gadījumā kādam zinātniekam ar domu, ja šis nebūtu piedzimis nekas daudz neizmainītos – nabaga Bēkons.

Grāmatas beigās atrodamie izvērstie skaidrojumi par dažādām tēmām ir vienīgais grāmatas pluss, pat šie sausie pierādījumi un problēmu izklāsit bija daudz interesantāki par pārējo grāmatas saturu. Zinu, ka tas izklausās dīvaini, ja tev gaismas laušanas leņķa aprēķinu formulas liekas labāka lasāmviela par Pitagora idejām autora izklāstā, bet tā nu tas diemžēl ir.

Grāmatai lieku 4 no 10 ballēm. Ja gribi kādam zinātnes entuziastam smalki ieriebt, iešķieb viņam šo grāmatu. Iespējams, ka esmu izlutināts un nemaz nespēju sagremot īsta zinātnieka pārdomas par zinātni, bet ja man šāda būtu viena no pirmajām grāmatām populārzinātnē, tad nudien mani šī joma nekad nebūtu aizrāvusi. Šo grāmatu lasot es nolādēju to brīdi, kad viņu paņēmu rokās, dusmojos uz sevi, jo principiāli biju nolēmis izlasīt līdz galam, nu un neizpalika arī tiem pieczvaigžņu vērtētājiem, kas mani pamudināja šo grāmatu nopirkt.

Fonds (Foundation #1) by Aizeks Azimovs

Šīs grāmatas iznākšanu latviešu valodā es gaidīju jau labu laiku. Nu kopš brīža, kad feisbukā bija balsojums par grāmatas vāku. Godīgi neatminos, vai šis vāks ir tas, par kuru es balsoju, bet smuks tik un tā. Nav tā, ka šo grāmatu es lasītu pirmo reizi, pēdējoreiz izlasīju pa ceļam no Ventspils uz Talsiem, tam Usmā salūza pneimatiskā piekare, ārā bija brangs sals, un kamēr gaidīju citu autobusu, sēdēju un lasīju.

Divpadsmit tūkstošus gadu Galaktikas impērija ir neierobežoti valdījusi pār Visuma pasauli. Tagad tā mirst, un vienīgi Hari Seldons, revolucionārās psihovēstures zinātnes radītājs, spēj ieskatīties nākotnē – drūmā tumsības, barbarisma un karu laikmetā, kas turpināsies trīsdesmit tūkstošus gadu. Lai saglabātu uzkrātās zināšanas un glābtu cilvēci, Seldons sapulcina ap sevi Impērijas gaišākos prātus – gan zinātniekus, gan pētniekus – un aizved tos uz nemīlīgu planētu pašā Galaktikas malā, lai radītu cerības bāku nākamajām paaudzēm. Šo svētnīcu viņš nosauc par Fondu.

Par Azimova darbiem es nespēju spriest objektīvi, tie ir daļa no manas bērnības. Vēl trakāk, tos pārlasot pieaugušā vecumā, es esmu vēl lielākā sajūsmā nekā bērnībā! Varbūt vienkārši esmu autora fanbojs, iespējams, viņš patiešām raksta izcili.

Šī grāmata sevī iemieso racionāli domājoša cilvēka sapni, nākotnes prognozēšanu ar apbrīnojamu precizitāti. Autors ir nolēmis, ka kvintiljonu impērija ir pietiekoši homogēna, lai tajā modelētie procesi saglabātu paredzamību garos laika sprīžos. Īsumā šī zinātne tiek nosaukta par psihovēsturi. Protams, var piekasīties, ka nekas tāds principā nav iespējams, un visi tie trendi ir priekš kaķiem, bet toties stāsts ir sanācis labu labais.

Vēstures pārzinātājs grāmatā noteikti pamanīs Senās Romas impērijas sabrukuma pārstāstu, tikai ar kosmosa kuģiem un hipertelpas dzinējiem. Viss pārējais būtu viens pret vienu, bet ar nelielu niansi, Seldonam ir plāns kā samazināt barbarisko vēstures laika posmu no 30’000 gadiem uz nieka 1’000. Šim plānam vajadzīgs Impērijas atbalsts un, lai tas veiksmīgi noritētu, nepieciešams turēt nākotnes ļaudis pilnīgā neziņā.

Autora piedāvātais zinātnes saglabāšanas modelis ir manīts viņa agrākajos darbos, tāpat kā zinātnes diversifikācijas problēmas un birokrātijas spēja noturēt grožos milzīgu cilvēku daudzumu. Šeit tas viss tiek sasintezēts vienotā stāstā. Pareizāk sakot stāstu ciklā, kas aptver pāris simtgades un parāda Seldona teorijas ieviešanu praksē. Mūsdienu izlutinātajam lasītājam, kurš alkst kosmiska mēroga cīņas un spožus varoņus, iespējams, nāksies vilties. Šeit uzsvars tiek likts uz zinātnisko fantastiku, un varoņi pēc savas būtības ir vienkārši ģēniji, kuri spēj izdarīt tālejošus secinājumus vadot sev pakļauto aitu baru. Arī darbība te nav pārlieku spraiga un stāsti vairāk aizķer ģeopolitiskas tēmas. Fonds un tā resursi vairāk ir zinātnieku un komersantu diktatūra nekā republika, kas cenšas saglābt spožo nākotni. Taču nevar teikt, ka stāsts laika gaitā būtu zaudējis savu aktualitāti. Mūsdienu straujās tehnoloģiju attīstības posmā cilvēks neizbēgami nonāk pie jautājuma, kam ir jānotiek, lai mēs zaudētu visu mūsdienu komfortu un ko būtu iespējams darīt, lai to saglabātu pietiekoši ilgi.

Ja manā bērnībā uzķimerēt radio no saimniecībā viegli atrodamiem materiāliem nebija nekādas problēmas, tad šodien mobilo telefonu izgatavot paša spēkiem no vada gala un pāris pretestībām varētu būt grūtāk. Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, zinātniskās fantastikas klasika, kas ir jāizlasa visiem.

Dragonflight (Dragonriders of Pern #1) by Anne McCaffrey

Šo grāmatu es saņēmu blogeru Ziemassvētkos no Spīganas, viņa izteica cerību, ka es vēl neesmu lasījis šo grāmatu. Šī grāmata iekļaujas vienā no fantāzijas žanra pamatcikliem, kas sākās jau tālajos sešdesmitajos. Biju gatavs lasīt klasiku, apņēmos pārāk nesatraukties par sižeta klišejiskumu un standarta varoņiem. Ķēros klāt un biju patīkami pārsteigts.

Sen senos laikos Zemes iedzīvotāji kolonizēja daudzas planētu sistēmas, tai skaitā arī Pern planētu. Kolonizatori bija gudri un attapīgi, un neviens darbs tiem nebija pa grūtu. Taču kādu dienu sakari ar mātes pasauli pārtrūka un Pern palika viena. Daudz kas aizmirsās, un no senajiem laikiem pāri palika tikai drakoni, viņu jātnieki un Pavedieni (Threads). Pavedieni Pernas debesīs parādās ik pa divsimts gadiem, un tā ir pavisam sveša dzīvības forma, kura pilnībā iznīcina visu dzīvo, pūķi tika radīti, lai ar tiem cīnītos un glābtu pasauli. Taču divsimts gadi ir ilgs laiks, un Pernas pamatiedzīvotāji apšauba Pavedienu esamību, drakonu jātniekiem ir pienākuši grūti laiki. Un tikai Lessa var izglābt pasauli.

Grāmata nenoliedzami ir klasika, pie bonusiem pieskaitīsim faktu, ka galvenā varone ir sieviete, un viņa tiešām nosaka notikumu gaitu, kas sešdesmitajiem gadiem vēl nebija pārāk bieži. Pati personība, gan ir visnotaļ standartizēta, smuka, gudra un ar stipru gribasspēku. Klāt vēl piemesta sena dzimta, stipras asinis un superspējas. Tieši tas, kas vajadzīgs globāla kara apstākļiem. Es te nerunāšu par Lessas un F’lar attiecībām, kas vairāk izskatās pēc Stokholmas sindroma izpausmes nekā mīlestības.

Pasaule svārstās no feodāliem viduslaikiem līdz biotehnoloģiskiem ieročiem, kurus cilvēki lieto nesaprotot to patieso nozīmi. Daudz kas ir saglabājies dziesmu un leģendu veidā. Tas ir nodrošinājis informācijas nodošanu no paaudzes paaudzē, taču pirms to iegūt ir jāatšifrē veseli rēbusi. Lasītājam tas ļauj vīzdengunīgi atklāt visu pirms varoņiem un justies komfortabli.

Sižetiski varoņa ceļš no virtuves darbinieces līdz pasaules nominālajai valdniecei, divsimts lapaspusēs nudien nav slikti. Taču autorei ir zināmas problēmas ar sižeta līniju atrisinājumiem. Viņa itin bieži apzināti izveido situāciju, kura būtība lasītājam atklāsies tikai pašās grāmatas beigās. Nedaudz pamaitekļošu, izrādās, ka pūķi spēj teleportēties ne tikai telpā, bet arī laikā. Es neizplūdīšu te par paradoksiem, kuriem būtu jāparādās, bet kuri neparādās. Pieņemsim, ka Multiverss ir realitāte, un tas izfiltrē visas laika līnijas. Taču laika mašīna kā rīks ļauj autorei izstumt no krūmiem klavieres jebkurā grūtākā varoņu dzīves brīdī. Tas nedaudz nokauj spriedzi pirms izšķirošām kaujām.

Savulaik viss bija citādi šī grāmata ir tāda pamatlīmeņa fantāzija, kura mūsdienās varēt šķist pārāk banāla un klišejiska. Atzīstot autore nopelnus žanra pilnveidošanā lieku 8 no 10 ballēm, jo vēlāk publicētajos citu fantastu darbos vietumis ir jaušama šī cikla ietekme.

Iron Gold (Red Rising Saga #4) by Pierce Brown

Šo grāmatu dabūju izlasīšanai dažus mēnešus pirms tās iznākšanas no izdevniecības “Prometejs”. “Sarkanās sacelšanās” triloģija uz mani atstāja labu iespaidu, kopumā vērtēju uz 10 no 10 ballēm. Autoram bija sanākusi sociāli aktuāla un monolīta grāmatu sērija. Par šīs grāmatas lasīšanu man jautājumu nebija, jau kopš tās iznākšanas izziņošanas brīža bija skaidrs, ka lasīšu.

Kopš Sarkanās sacelšanās kulminācijas ir pagājuši veseli desmit gadi, taču galvenais tās mērķis vēl nav sasniegts. Saules sistēma vēl nav atbrīvota no zeltiem, arī atbrīvotās apspiestās kastas nebūt neraujas cīnīties globālā karā, tā vietā tās labprāt mēģina pārkost rīkles viena otrai. Derovs šajā pasaulē ir kļuvis par svešinieku, viņa sākotnējās cīņas mērķi vēl nav sasniegti.

Šoreiz, lai padarītu grāmatu daudzveidīgāku, autors ir nolēmis izmantot četru varoņu skatpunktus. Pirmais un galvenais ir Derovs. Kāpēc galvenais? Tāpēc, ka viņš joprojām ir revolūcijas dzinējspēks, un bez viņa nekas joprojām nenotiek. Derovs kopš kaujas par Lunu vairs nav tas. Viņam ir ģimene, dēls un aizvien nopietnāks kļūst jautājums par dzīves prioritātēm. Kas ir svarīgāks revolūcija vai ģimene? Derovam, kurš paradis visus jautājumus risināt ar slāti, atbilde nenāk viegli. Skaidrs, ka viņam ir lemta šīs sāgas traģiskā un galvenā varoņa loma.

Līrija ir viena no atbrīvotajām sarkanajām. Viņu un viņas ģimeni atbrīvotāji izveda virszemē, izmitināja nometnē un aizmirsa. Lielajiem vīriem ir daudz svarīgākas lietas par kaut kādiem tur atbrīvoto miljoniem. Republika turas uz puņķiem, ir jācīnās, jāmeklē kompromisi. Atbrīvotie vāras paši savā sulā, cīnās ar badu un daži labi domā, ka strādāt raktuvēs nemaz nebija tik slikti. Sarkanie sāk cīnīties pret sarkanajiem un izrādās, ka genocīds viņiem padodas tikpat labi kā zeltiem, Līrijas ģimene šajā cīņā tiek samalta, taču viņai paveicas. Viņai atvēlēta naivās lauku meitenes pilsētā loma, vismaz šajā grāmatā viņai ir lemts būt instrumentam citu rokās. Nekas, toties nākošajās grāmatās tas pavērs viņa izaugsmes iespējas.

Efreims ir mazs zaglēns ar lielām ambīcijām un talantu. Izdzīvošanai pietiek, bet to, vai ir vērts dzīvot, viņš nemaz īsti nav izlēmis. Šis varonis ir apvainojies uz visiem par visu. Savu maigo dvēseli slēpj aiz cinisma, tas gan netraucē viņam pastrādāt neģēlības. Tagad viņam ir jāveic visepiskākā zādzība saules sistēmas vēsturē, nav jau arī lielas izvēles, kad esi piespiests pie sienas ar nazi pie rīkles. Tipiskais personāžs, kuram pagātnes notikumi ir atņēmuši vēlmi ar cerībām raudzīties nākotnē. Kā radīts uzmešanai un tapt uzmestam.

Lisandrs – šo puisi tak mēs atceramies no pamata triloģijas. Tāpat kā apokaliptiskajos stāstos sākumā, ir vēlams apsist visus mācītājus, tāpat kosmiskajās operās, gāztās valdošās dinastijas atvases ir jāizkauj labākajās Hēroda tradīcijās. Derovs diemžēl bija par mīkstu, un nu tāluma Asteroīdu joslā aug viņa pasaules konkurents, aug, vēl īsti nezinot savus nākotnes plānus, bet tas ir tikai laika jautājums. Lisandrs savā ziņā ir tāds pats kā Derovs, arī viņa izvēles nav vieglas – viņam ģimene jau ir zaudēta, taču viņš vēl atceras zeltu valdīšanas pamatprincipus.

Manuprāt, šī kosmiskās operas sērija iegūst ar jaunajiem varoņu skata punktiem uz pasauli. Ja man visu laiku būtu jāpacieš tikai Derovs, tad es diez vai spētu izturēt līdz galam. Derovs, protams, ir nepieciešams, lai sasaistītu šo grāmatu ar iepriekšējo triloģiju, taču es ceru, ka autors ar laiku ļaus Derovam mirt varoņa nāvē un turpināt viņa darbus jauniem kadriem. Kosmiskās operās tas gan tā nav pieņemts un tādēļ manas cerības visticamāk neattaisnosies.

“Sarkanā triloģija”, manuprāt, beidzās diezgan veiksmīgi, lasītājs varēja izdomāt beigas pats, un autoram nebija jākrāmējas ar jautājumiem, ko darīt pēc revolūcijas. Autoru var reizē gan apsveikt, gan izteikt līdzjūtību. No vēstures visiem ir zināms, ka laiks līdz revolūcijai parasti ir pacēluma pilns un liekas, nupat, nupat būs tā laimība. Taču jau tūlīt pēc vecās iekārtas nomaiņas ir bifurkācijas punkts, kas visus labos nodomus aizmēž prom. Pagaidām autors ir nolēmis pieturēties pie tā scenāriju tipa, kur varu lēnām atpakaļ pievāc vecās elites pārstāvji, tie, kuri ir gatavi sadarboties ar jaunajiem tik tālu, cik tas ir viņu interesēs. Būs interesanti pavērot, kā tas viss izvērsīsies, jo briest kontrrevolūcija.

Lieku 9 no 10 ballēm, sākumā vērtējums bija nedaudz zemāks, bet tad, visu pārdomājis, sapratu, ka ir labāk nekā šķiet pirmajā acumirklī, un arī šim sērijas turpinājumam ir perspektīvas izvērsties pat kaut ko dižāku. Ja patika Derovs no pirmās triloģijas, tad droši lasiet, ja nesmādē labu fantastisko bojeviku, tad arī uz priekšu.

1 2 3 … 122 previous posts

Navigate / search

… zivis kraulā nepeld …