Navigate / search

Пять жизней читера by Артём Каменистый

Пять жизней читера by Артём Каменистый

Kārtējo reizi nenoturējos un norāvos. RPGlit žanra grāmatām man ir grūti paiet garām un, ja to vēl ir sarakstījis personīgi iecienīts autors, tad vispār neiespējami. Dīvaini, bet līdzīgu analogu angļu mēlē man tā ar’ nav izdevies atrast. Varbūt slikti meklēju, bet maksimums ir kaut kādi D&D atvasinājumi.

Roks atmostas studentu kopmītnēs bez atmiņas un sapratnes par notiekošo. Elektrības nav, istabas biedrs neko paskaidrot nevar, un dīvainais paziņojums, kas parādījās pirms pamošanās, daudz neko nepateica, tikai to, ka viņam ir 99 dzīvības. Pirmā iztērējās diezgan ātri, Roku nokoda kaut kāds zombijs. Tagad ir jautājums, vai izdosies saprast notiekošo pirms beigsies visas dzīvības?

Sižets ir standarta, stāsts par spēlētaju, kurš nonācis virtuālajā realitātē un nejauši atrod sistēmā gliču, kuru izmanto uz nebēdu. Es to jau esmu šī paša autora Nūbā lasījis. Taču, salīdzinot ar autora iepriekšējām grāmatām, šī ir sanākusi nedaudz savādāka. Man personīgi savādāka sliktā nozīmē. Sāksim ar to, ka galvenais varonis Roks tā vietā, lai pētītu pasauli, levelotos, nodarbojas ar velns sazin’ ko un gaida, kad visu pasniegs uz paplātes. Paplāte parādās tikai grāmatas otrajā pusē Njašas veidolā. Tā ir rūdīta spēlētāja un ir spiesta nodarboties ar Roka izglītošanu. Izglītošana lielākoties aprobežojas ar galvenā varoņa nosaukšanu par pajoliņu. Neteikšu, ka nepelnīti, bet pajoliņa lietošana notiek tik bieži, ka nedaudz piegriežas.

Pasaule, cik nu par to uzzinām, ir diezgan skarba, bet šķietami loģiska, un pretenziju nebūtu, ja Roks kaut kā to arī izpētītu un izdarītu secinājumus. Diemžēl viņam bērnība (par to gan viņš neko pats neko nezina), šķiet, aprobežojusies ar tetra spēlēšanu, un viņam nav nekādas atgriezeniskās saites. Autors novārtā pametis arī šajā žanrā tik svarīgo varoņa levelapu un un citus interfeisa sīkumus. Iespējams, ka Roks plānots kā skarbais vecis, kas tādiem sīkumiem uzmanību nepievērsīs un uzspļaus Kontinentam un Sistēmai, iespējams, ka autors nolēmis jaunatklāsmi atstāt gadījumu palīgu ziņā un ļaut lasītājam izbaudīt galvenā varoņa nesapratni par notiekošo.

Kā viegla izklaide un ātrais lasāmais grāmata ir pašā laikā, bet ne uz ko daudz lielāku pagaidām nepretendē. Protams, ka lasīšu arī pārējās grāmatas no šīs sērijas. Anotācijā lasīju, ka te tiek izmantoti S-T-I-K-S pasaules elementi, varbūt tādēļ, ka es neko nezinu par šo pasauli, ir iemesls, kādēļ man grāmata ne pārāk iepriecina? Nopietni runājot grāmatas galvenais mīnuss tomēr ir tās galvenais varonis. Lieku 5 no 10 ballēm, ieteiktu tikai žanra cienītājiem un autora daiļrades pazinējiem.

Kara suņi by Adrians Čajkovskis

Šo grāmatu saņēmu no Andra Ziemassvētkos. Tā kā Children of time ir viena no visu laiku labākajām zinātniskajām fantastikām, kuru man nācies lasīt, es šo grāmatu ilgi nemarinēju.

Reksis ir Labs suns. Viņš mīl cilvēkus. Viņš ienīst ienaidniekus. Viņš pilnībā klausa Saimnieku. Viņa pleci sniedzas septiņu pēdu augstumā, viņa ādu lodes neņem, apbruņots ar lielkalibra ieročiem un speciāli izveidots tā, lai viņa ultraskaņas kaukoņa pārbiedētu cilvēkus. Kopā ar Pūķi, Bitēm un Medu viņš veido baru. Reksis ir šī Bara līderis. Bara uzdevums ir sakaut anarhistus dienvidaustrumu Meksikā.

Lasot šo grāmatu, jutos kā izvilcis laimīgo lozi. Te ir viss, kam būtu jābūt nopietnā mūsdienīgā zinātniskajā fantastikā. Pirmkārt, interesants sižets. Dzīvnieku humanizācija šajā žanrā ir sastopama jau no Velsa Doktora Moro salas laikiem. Šeit Reksis nudien ir saprātīga būtne, saprātīgāka nekā viņa veidotāji to apzinās. Viņa radītājiem Rekša saprāts ir vienaldzīgs, kamēr vien viņš klausa pavēlēm. Lieta ir lieta, un nevienam nerūp tās domas. Tā kā autors ir biologs, tad šajā jomā viss notiekošais izklausās pat ļoti ticami. Un nebrīnītos, ka patiesībā jau eksistētu šādi tādi testa modeļi.

Otrkārt, ar šīs grāmatas palīdzību Autors mēģina definēt, kas tad ir cilvēks, kas ir saprāts. Vai mākslīgajam intelektam ir cilvēktiesības? Vai Saimnieka un Verga attiecības ir ilgtspējīga lieta? Nu un, protams, vai hierarhijas uzspiests pasaules uzskats un no tā izrietošā rīcība Ir Saimnieka vai Lietas vaina? Patlaban šādi jautājumi vēl nav aktuāli, bet ar laiku pienāks arī to kārta. Līdz tam varam lasīt kā sociālu komentāru par to, kā vēsture atkārtojas, par to, kā cilvēki tikai pilda pavēles un par to, vai mēs kļūsim mazāk cilvēki, ja mēs citus sāksim uzskatīt par sev līdzīgiem. Tā teikt mūsu pašu ikdienišķie rasu un tautības jautājumi pacelti līdz modificētu un uzlabotu sugu jautājumiem.

Treškārt, kādu labumu šāda dzīvnieku modificēšana varētu dot cilvēcei? Nu izņemto to, ka viņi ir ļoti labi kara vajadzībām. Autors ir atradis veselu plejādi ar iespējamiem pielietojumiem, daudzas no šīm tehnoloģijām iestrāžu līmenī darbojas jau tagad, bet kas zina, kā būs ar laiku.

Stāsts sastāv no vairākām daļām, no sākuma šķiet, ka būs parasts bojeviks, kur bioformas (tā sauc Reksi) akli pildīs Saimnieka pavēles un lasītājam nāksies saskarties ar visām kara šausmām, taču brīdī, kad notikumu maina savu gaitu, viss kļūst daudz interesantāk. Vienīgais, kas man nepatika, bija grāmatas vidusdaļa, kur pārdesmit lapaspuses tika veltītas juridiskām peripetijām. Beigas gan bija ļoti, ļoti labas no stāsta viedokļa.

Tēli, lielākoties ir bioformas, un tie nudien ir spilgti personāži, lai ar izaudzināti laboratorijās viņi ir daudz cilvēciskāki par saviem Saimniekiem, viņu ‘es’ nav noslēpts aiz labprātīgi izkropļota pasaules redzējuma, mazākajiem ļaunumiem un meliem. Viņi redz pasauli tādu, kāda tā ir, un informāciju par to analizē racionāli. Tas, ka Reksis ir Labs suns nenozīmē, ka viņu nemāc šaubas par izdarīto. Viņu bieži nomāc doma, kā bez Saimnieka pavēles atšķirt ienaidnieku no drauga, un kā draugs reizēm vienā mirklī kļūst par ienaidnieku.

10 no 10 ballēm. Šādai ir jābūt zinātniskajai fantastikai, ne tikai jaunu apvāršņu atklāšana un piedzīvojumi, bet arī viela pārdomām pēc izlasīšanas. Iesaku lasīt visiem un obligāti, lai nebūtu to pārmetumu pēc gadu desmitiem, kā gan es to varēju palaist garām!

The Undoing Project: A Friendship That Changed Our Minds by Michael Lewis

The Undoing Project A Friendship That Changed Our Minds by Michael Lewis

Par šī autora grāmatām es vienmēr esmu bijis sajūsmā. Neticiet, palasiet šeit! Šo kaut kā biju palaidis garām, un par tās eksistenci uzzināju klausoties podkāstu, kurā pats autors nedaudz pastāstīja par šo grāmatu. Lieki piebilst, ka pēc podkāsta noklausīšanās es jau biju ticis pie grāmatas. Sāku lasīt to tūlīt.

Pirms četrdesmit gadiem divi Izraēlas psihologi Daniels Kānemans un Amos Tverskis publicēja savu pētījumu augļus, kuri radīja pavisam jaunu psiholoģijas novirzienu – biheivorālo ekonomiku. Šīs sadarbības rezultātā radās Big Data pētniecība, uz zinātni balstīta medicīna, rastas jaunas pieejas valsts pārvaldē. Šīs grāmata atklāj lasītājam, kā šo divu zinātnieku darbs ir izmainījis mūsu realitātes uztveri.

Esmu iesīkstējis vecūksnis, un lielākoties par psiholoģiju neesmu diez ko labās attiecībās, varbūt tādēļ, ka es neko nejēdzu, varbūt tādēļ, ka lielākoties viņi vairāk izskatās pēc ezotēriķiem, kas tikai uzdodas par respektabliem cilvēkiem. Taču es labprāt lasu grāmatas par viņiem, sevišķi, kad tās aptver vairākas sfēras. Psiholoģija un ekonomiskie lēmumi ir mana vājā vieta, tās grāmatas es vienkārši varu nelasīt. Šīs grāmatas sākums mani nepievīla, autors veselu nodaļu veltīja NBL drāfta procesam, datu analīzei un tam, kā industrija no čuja lēnām virzās uz datu apstrādi un modeļu būvēšanu. Likās, esmu atšķīris kārtējo superīgo autora grāmatu.

Taču turpmākās nodaļas mani nobeidza, it kā jau autors visu dara pareizi, taču tik garlaicīgu un bezmērķīgu stāstījumu reti kad gadās sastapt. Centrālais temats ir abu ievērojamo vīru draudzība un sadarbība. Raksturi dažādi, uzskati dažādi, bet rezultāti iespaidīgi. Autora rakstījums rada priekšstatu, ka šis tā vietā, lai piedāvātu lasītājam jauku, interesantu un plūdenu stāstījumu ir nolēmis iesmērēt filmas scenārija uzmetumu. Lasītājs uzzina galveno varoņu dzīves asākos momentus, kara ainas, konfliktus akadēmiskajā vidē, bet neko daudz par to psiholoģiju. Jā, vietām tiek pamesti pāris fakti par racionālas lēmumu pieņemšanas fikciju, vai to cik ļoti mūs ietekmē aizspriedumi, bet tas ir epizodiski.

Tā vietā, lai smalkāk apstāstītu svarīgākās atklātās lietas un to pielietojumu dzīvē, mēs uzzinām par kādu akadēmisko balli, un ko kurš tur ir teicis. Nebiju ticis vēl līdz pusei un sāku domāt par savu dzīvi un to, kā es izšķērdēju savu laiku lasot garlaicīgas grāmatas. Es būtu daudz lielāks ieguvējs, ja būtu izlasījis šo zinātnieku biogrāfijas (man vismaz nebūtu jālēkā no viena varoņa uz otru un tad uz kādu sekundāro personu viņu dzīvēs). Pa šo laiku es varētu izlasīt pašu Kānemana grāmatu, kur viņš apraks tavus atklājumus. Tā ir izdota latviski, pašķirstīju grāmatu veikalā un sapratu, ka tā ir daudz vērtīgāka par šo.

Pēc visa tā varu grāmatai dot 4 no 10 ballēm, ja esi lasījis iepriekšējās autora grāmatas, tad šī nestāv ne klāt. Stils saglabājies vien pirmajā un pēdējā nodaļā. Netērējiet laiku, nopērciet Daniela Kānemana “Domā ātri, domā lēnām” un lasiet to!

Blackwing (Ravens’ Mark #1) by Ed McDonald

Blackwing (Ravens' Mark #1) by Ed McDonald

Šo grāmatu izlasīt man ieteica Andris, tā kā iepriekš plānoto lasāmo nespēju atrast, neesmu atradis joprojām, ķēros vien klāt šai. SSF žanrs ir no tiem, kas man nekad neapnīk, un mani pat īpaši neuztrauc, ka kaut ko līdzīgu esmu jau lasījis.

Grāmatā ir izveidota tradicionālā maģijas pasaule. Te ir notikusi megacīņa, pēc kuras ap kādu no cilvēku pilsētu ir radusies maģiskās “radiācijas” zona. Tajā labāk iekšā nelīst. Kaptenis Galharrovs ir algotņu bandas vadītājs, viņa uzdevums ir laiku pa laikam noķert kādu Deep King sekotāju un tā pelnīt sev maizi. Un tad kādu dienu viņš ar savu algotņu grupu nonāk attālā priekšpostenī, kuram uzbrūk Deep Kings spēki.

Es šo grāmatu ieskaitītu pie tām, kur pelēkie cīnās ar pelēkajiem. Deep Kings no cilvēku viedokļa ir absolūts ļaunums, savus pavalstniekus tie pārvērš nedomājošā zombiju masā, un uzbrukums cilvēkiem ir kārtējais ekspansijas mēģinājumus. Cilvēku pusē stāv Nameless, magi, kuru spējas līdzinās Karaļu spējām. Taču gan vieniem, gan otriem cilvēki ir tikai varas nostiprināšanas elementi, skudras, kuras maisās pa kājām, bet bez kurām īsti iztikt nevar. Viņu karš ir daudz senāks par cilvēkiem un droši vien ritēs vēl tad, kad cilvēce būs beigusi eksistēt.

Galvenais varonis Galharrovs ir tipisks drūmais tips, kurš lielāko tiesu sava laika pavada iereibis. Cik saprotu, neskatoties uz savu aktīvo darbības grafiku, viņš vienmēr atradīs iespēju pieliet mūli, tādējādi noslogojot savu spriestspēju un padarot vienkāršas lietas par praktiski neiespējamām. Tas gan uz viņa rīcību lielu iespaidu neatstāj, radās priekšstats, ka varoni pohas moca tikai atbildīgos brīžos. Var jau to visu izskaidrot ar viņa iepriekšējo dzīvi, bet jāatzīst, ka pēc kāda laika nemazgājies, piedzēries varonis pievemtā istabā neliekas īsti pievilcīgs, lai cik skarbs karotājs tas arī nebūt.

Galharrova dzīve ir noslēpumu pilna, un lasītājam lēnā garā tie visi tiek atklāti. Pasaulē, kur divas frakcijas karo jau gadu tūkstošiem, nekas nenotiek vienkārši tāpat, tas vis ir kāda lielāka plāna daļa. Nezinu kādēļ autors to visu tā bija sarakstījis, varbūt, lai parādītu, ka abas puses ir savu spēju ziņā tuvas dieviem, vai arī vienkārši, lai viss smuki sakārtotos pa plauktiņiem.

Pati grāmata labi iekļaujas fantastiskā bojevika žanrā ar detektīva elementiem, lai gan te nav smalkas dedukcijas informācija tiek iegūta vairāk ar salauztu roku un degunu palīdzību. Sižets ir spraigs un ir nudien grūti atrauties. Pasaule, vismaz tā daļa, kuru autors mums atklāj ir izveidota izcili. Maģiskā starojuma tuksneša fauna un flora vien ir ko vērta. Arī vēstures skelets ir visnotaļ pamatīgs un Galharrova piedzīvojumi, labi iekļaujas notiekošajā.

Lieku 9 no 10 ballēm, ar nepacietību gaidu nākošo grāmatu. Ja autors nestieps gumiju, tad tās iznākšanas laikā es, iespējams, vēl atminēšos šīs grāmatas notikumus. Iesaku lasīt fantastikas cienītājiem, kuriem nav iebildumu, pret diezgan tumšiem galvenajiem varoņiem, pasaulē, kurā viens no dzīves pamatprincipiem ir  – desmit vecenītes rublis.

Tā runāja Zosu māte by Laura Dreiže

Tā runāja Zosu māte

Man ir patiess prieks, ka latviešu fantāzijas autori nav apsīkuši, un laiku pa laikam tiek izdots kāds jauns darbs. Jauno latviešu fantastikas un fantāzijas autoru darbu izdošanas gandrīz monopols pieder Zvaigznei, un paldies viņiem par vietējo autoru popularizēšanu. Par šīs grāmatas iznākšanu zināju jau pasen un patiešām gaidīju, kad varēšu izlasīt.

Kendija Enslija ir jauna žurnāliste ar neparastu talantu: viņa redz spokus un spēj ar tiem sazināties. Tas reizēm kļūst nogurdinoši, jo gari mēdz būt pļāpīgi un uzrasties nepiemērotos brīžos, tomēr Kendija nesūdzas – pateicoties savām spējām, viņa joprojām var būt kopā ar sev visdārgāko cilvēku pasaulē. Korbins O’Braiens ir feja. Precīzāk – pa pusei feja, bet puisis ir gatavs uz jebko, lai feju tauta viņu pieņemtu kā savējo. Protams, par Korbina plāniem nevajadzētu uzzināt nedz viņa audžumātei-raganai, nedz draugiem un pārējiem no vietējās pārdabju kopienas, jo viņa ieceres nav gluži likumīgas…

Nav jau tā, ka ar autores daiļradi nebūtu pazīstams, ir nācies lasīt viņas Dance Macabre triloģiju, kuru vērtēju kā labu un savā  žanrā stabili virs vidējā līmeņa. Zināju arī, ka īsti neesmu šāda tipa romantiskās fantāzijas apakšžanra mērķauditorija. Šo grāmatu ņēmu ar cerību, ka autore būs progresējusi savā daiļradē un būs spējusi uzrakstīt vēl labāk.

Grāmatas pasaule atrodas Lielbritānijā. Iespējams, ka autore raksta ar domu nākotnē to izdot tur, varbūt vienkārši pats “settings” izklausās nopietnāks. Es negribētu noniecināt mūsu pašu lēļus un lietuvēnus, bet man arī ķeltu leģendas šķiet daudz niansētākas un interesantākas. Britu zemē čum un mudž no fantastiskām būtnēm, kas dažādu iemeslu dēļ ir bijušas spiestas pamest savas realitātes, lai apmestos mazpilsētās. Tā kā ideja par paralēlo parastajam cilvēkam nepamanāmo pasauli nav nekas jauns, tad bija ļoti interesanti, kuru no standartatklātnēm autore izvēlēsies. Novērtēju to, ka viņa neizvēlējās visvienkāršāko ceļu – palaist varoni fantāzijas pasaulē un atstāt cilvēkus parastos novārtā.

Grāmatas galvenie tēli Kendija un Korbins ir diezgan interesanti. Kendija ir spiesta bēguļot un regulāri mainīt savu dzīves vietu, viņai ir savi iemesli, tādēļ viņai tā īsti ir tikai viens cilvēks, kuram pieķerties. Korbins savukārt ir izslēgts no savas ģimenes un ir spiests mitināties pie cilvēkiem. Skaidra lieta, ka šādi atstumtie agrāk vai vēlāk atradīs kopīgu valodu. Varētu jau pukoties, ka varoņi savās jūtu izpausmēs un spriedumos nav pietiekoši loģiski vai konkrēti. Bet godīgi sakot, racionāla cilvēciska būtne ir koncepts, kuru matemātiķi ieviesuši, lai varētu modelēt kompleksas situācijas. Bet cilvēks tāds ir, ja ikdienā pats ir neracionāls pēc velna, tad lasot grāmatu paģēr no galvenajiem varoņiem būt pilnīgi racionāliem, jo citādi sanāk neloģiski! Jā, vietām teksts ir visnotaļ iestiepts un samocīts, un ej nu zini kāda katram ir tā pirmās mīlestības pieredze. Nedaudz kaitināja tējas dzeršanas apraksti, bet neesmu britu zemēs dzīvojis, iespējams, viņi tur tiešām izkaujas un tad iedzer tēju, lai nomierinātos. Varbūt, ka tas tādēļ, ka pats labprāt dzeru kafiju.

Sižeta attīstība no sākuma ir lēna, autore nesteidzas iepazīstināt ar jaunās pasaules labumiem, tā vietā stāstot savu varoņu stāstus. Patīk vai nepatīk, tas būs atkarīgs no katra lasītāja individuāli. Man šķita nedaudz par lēnu, bet šis jau ar nebija nekāds manis iecienītais fantastikas bojeviks. Toties salīdzinot ar iepriekšējām manis lasītajām autores grāmatām, viņai beidzot ir izdevies sevi nofokusēt uz pašu stāstu, atmest nevajadzīgo un turēties pie stāsta centrālās tēmas. Sižeta eskalācija un notikumu seku globalizācija šim žanram ir tik raksturīga lieta, ka pat nezinu vai to var saukt par trūkumu. Šķiet, ka cilvēkā ir kaut kas iekšā tāds, kas prasa stāstījumu nobeigt ar kaut ko episku. Pēdējā grāmatas trešdaļa ir visnotaļ dinamiska un notikumi sāk attīstīties mērkaķa ātrumā. Autore nebaidās piebeigt pa kādam savam visas grāmatas garumā lolotam varonim, nemaz nerunājot par vardarbību un smagiem miesas bojājumiem.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, labi uzrakstīts, garlaicīgi nebija. Ja vēlies izlasīt mīlestības stāstu uz fantāzijas fona, tad šī grāmata nepievils. Ja fantastiku atzīsti tikai kā kaujas lauku, taktikas un stratēģijas dekorāciju, tad, iespējams, šī grāmata nesniegs gaidīto.

Vārnu sešinieks (Six of Crows #1) by Leigh Bardugo

varnu-sesinieks

Uzreiz sākšu ar atrunu, ka grāmatu izlasīju pateicoties izdevniecībai “Prometejs”. Man grāmatu piedāvāja izlasīt pirms tās izdošanas, un es šo iespēju izmantoju. Galu galā viss lasītais par grāmatu liecināja, ka tā pieder manam tik iemīļotajam fantastiskā bojevika žanram. Un tādus es vienmēr esmu gatavs lasīt.

Talantīgajam noziedzniekam Kazam Brekeram tiek piedāvāta neiedomājama bagātība, taču, lai to iegūtu, jāpaveic šķietami neiespējams uzdevums: jāielaužas bēdīgi slavenajā Ledus galmā (nekad agrāk neieņemtā armijas cietoksnī); jāatbrīvo ķīlnieks (kurš var iegrūst pasauli haosā); jāizdzīvo pietiekami ilgi, lai saņemtu atalgojumu (un to iztērētu).

Katerdama ir nelielas valsts galvaspilsēta, kuru patiesībā pārvalda tirgoņi, nu vismaz naudīgo pilsētas daļu, nomales un graustu rajonus kontrolē bandas. Kazs ir vienas no šādas bandas leitnantiem, viņa pārraudzībā atrodas Vārnas. Pats Kazs, lai ar klibs un ar spieķi, ir īsts ļaunais ģēnijs. Neviens uzdevums viņam nav par grūtu, un nav tādas lietas, kuru nevarētu paveikt. Kad vietējais tirgoņu ģildes pārstāvis vēršas pie viņa ar piedāvājumu, Kazs nevar atteikties, jo tas ļautu viņam piepildīt savu lielo plānu.

Man kā šāda žanra grāmatu daudzlasītājam jau sen ir zudušas cerības atrast kaut ko unikālu, un tāpēc bonusus dodu par pasauli un veiksmīgiem sižeta risinājumiem. Ar pasauli šajā grāmatā viss ir kārtībā, te viss notiekošais tiek pakārtots ekonomiskiem procesiem. Nevajag sabīties, te nav nekā no makroekonomikas teorijas, bet pasaules likumsakarības, kas padara notiekošo loģisku, ģeopolitisku un saprotamu. Tas nav nekāds kvests, kuru no zila gaisa uzbur burvis, un visiem nez kāpēc tajā jāpiedalās. Te ir darījums, kurš radies ģeopolitisko, finanšu un personīgo interešu saskarsmes punktā. Kazs ir šo interešu fokuss, un lasītājam ir skaidra viņa motivācija.

Sižets ir izveidots veiksmīgi, te nav nekā jauna, gadsimta laupīšana literatūrā ir sena parādība (Prometejs jau ar’ nospēra uguni). Tādēļ jautājums bija tikai par to, cik veiksmīgi autors to izpildīs. Ja salīdzina ar žanru kopumā, autoram tas ir izdevies izcili. Nedaudz kaitina Kazs ar savu ģeniālo plānošanas un prognozēšanas spēju. Viņam visiem plāniem ir papildus plāns, un ne viss, ko viņš dara, acīmredzami ir tas, kas notiek patiesībā. Taču tas vairāk liecina par to, ka autors iemīļojis savu varoni un nevar noturēties bez tā vieduma izcelšanas. Protams, ne viss vienmēr iet pa diegu, taču tāpēc vienmēr var improvizēt. Īsumā autors ir veiksmīgi izveidojis laupīšanas daļu, pieredzējis lasītājs var mierīgi ņemt savu vēlmju sarakstu par to, kā tādai būtu jāizskatās, un beigās gandrīz visam pretī būs ķeksītis.

Kas paceļ šo grāmatu starp citām, ir varoņu personāži. Šeit nav nekādu kartona šablonu, kur ir ļaunie un labie, kas cīnās izmantojot ļauno metodes. Te katram varonim ir motivācija, pagātne un nākotnes plāni. Varbūt kādam liksies garlaicīgi viņu dzīves stāsti un gribēsies vairāk darbības, tie var nekreņķēties – te līdzsvars starp darīšanu un runāšanu ir smalki nobalansēts, un nebūs tā, ka flešbeks būs garlaicīgs vai nevietā.

Tagad, kad esmu dziedājis slavas dziesmas par pasauli, sižetu un varoņiem, iepilināšu darvas pilienu – man nepatika nobeigums. Nepatika un viss, grāmatas redaktoru vajadzētu sarāt par tādu nekrietnību. Šaubos, vai autors ko tādu varētu nodarīt lasītājam.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, ja vēlies piedalīties aizraujošā piedzīvojumā, kur galvenie varoņi ir prasmīgi izveidoti, pasaulē, kura ir loģiska, tad droši šķir vaļā un lasi – nenožēlosi!

Midnight Tides (Malazan Book of the Fallen #5) by Steven Erikson

Midnight Tides (Malazan Book of the Fallen #5) by Steven Erikson

Pagājis vien nieka pusotrs gads, un es atkal pieķēros Malazāņu ciklam. Tās grāmatas ir tik biezas, ka pat man prasa zināmu saņemšanos, vai situāciju, kad nekas cits nav pieejams. Šoreiz bija otrais gadījums.

Pēc desmit gadus ilgas karošanas Tiste Edur ciltis beidzot ir apvienotas vienā nācijā. Viņu karavadonis burvis un karalis vienā persona ir nolēmis, ka Tiste Edur ir pienācis laiks ieņemt savu īsto vietu pasaulē. Leter Impērija savukārt ir augusi uz mazāku tautu un kultūru asimilāciju. Atlikuši ir vien Tiste Edur, konflikts ir neizbēgams.

Šī cikla grāmatām ir viens liels mīnuss, viņu ievadi ir tik iestiepti, ka atbaida jebkuru normālu cilvēku, kuram laiks ir tik, cik tas ir. Ir diezgan grūti jūsmot par pasaules aprakstu sešsimt lapaspušu garumā, līdz autors visu ir sagatavojis konfrontācijai. Neslēpšu – ap trīssimto lapaspusi man uznāca vēlme mest grāmatai mieru, lai ar biju iepazīstināts ar vismaz divdesmit varoņiem un aptuveni ar tikpat sižeta līnijām. Daudzveidība nav slikti, taču nevienu brīdi nelikās, ka ieguldītais laiks nesīs augļus. Es gan saprotu tos cilvēkus, kuri, izsitušies līdz beigām, neatrod sevī spēkus pateikt, ka autoram patīk liet ūdeni. Grāmatai mierīgi var izmest ārā sešsimt lapaspuses, un viņa vairāk iegūs, nekā zaudēs.

Grāmatas centrālā tēma ir divu ģimeņu saga Beddikti (no Leteras impērijas) un Sengar (Tiste Edur viens no vadošajiem klaniem). Kā vienā, tā otrā, tas ir stāsts par trīs brāļiem, par varas smago nastu, nodevību un nespēju iet pret dievu gribu. Vērīgs lasītājs aiz garlaicības spēs te savilkt daudz interesantas paralēles. Ja vieniem dievs ir sabiedrotais, tad otri ir dievu verdzībā. Ja kāds vēlas izveidot jaunu impēriju, tad pretējā pusē finanšu ģēnijs cenšas iznīcināt jebkādu impēriju. Abās pusēs ir nodevēji un, ja vien stāstījums nebūtu atšķaidīts, tad šie stāsti varētu būt visnotaļ interesanti un dinamiski.

Otra tēma sevī ietver antikapitālismu un antiimperiālismu. Tiste Edur sākumā, šķiet, ir pielemts indiāņu liktenis, kurus Leter Impērija aprīs neapstājoties. Taču pasaulē, kurā valda burvji, ne viss ir vienkārši, un pat mazām tautām ir iespējas turēties pretī, jautājums ir tikai par kādu cenu. Tad nu te ir visas standarta lietas, tirgotāji, pakļauto tautu kultūras zaudēšana, netaisnīgi līgumi, parādi. Šai stāsta šķautnē labais bija tas, ka sākotnējie upuri deva pretsparu.

Vislabākā sižeta līnija bija Teholam un viņa kalpotājam Bugg. Tehols ir finanšu ģēnijs, reiz Impēriju novedis līdz finanšu krīzei, dzīvo pilnīgā nabadzībā, bet caur pilnvarotajiem pārvalda praktiski visu Leteru. Bugg savukārt ir kaut kas daudz vairāk par kalpotāju, nesamaitekļošu, jo to sapratīs katrs lasītājs, viņš ir ļoti, ļoti aizņemts.

Pasaule protams ir fenomenāla, krāšņa un detaļu pārpilna. Lasītājs var uzzināt gan par tūkstoš gadu seniem konfliktiem, par vēstures pārrakstīšanu. Par to, ka nekas pavisam nepazūd, un atriebība spēj nogaidīt gadu tūkstošus. Lai cik maza nebūtu katra pasaule, tā vienmēr būs iekārota, lai vairotu kāda dieva spēkus, un dievu starpā konkurence ir pamatīga. Tai pat laikā viss notiekošais jau sen ir paredzēts, un cilvēku konflikts ir tikai dievu sfēru pārdale savā starpā. Grāmatas noslēgums šajā ziņā nav pārāk izdevies, jo autors pēdējās piecdesmit lapaspusēs nolēmis izbliezt visu smago artilēriju uzreiz, radot nerealitātes sajūtu, cik nu tā var tāda būt maģijas pilnā pasaulē.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, sarakstīta labi, pasaule izcila, taču vai es kādam ieteiktu lasīt 1000 lapaspušu ķieģeli no kurām 600 lapaspuses ir neliela iešūpošanās pirms notikumiem? Visticamāk, ka nē, taču, ja jau esi lasījis šo sēriju, tad droši uz priekšu, tu jau zini, kas tevi sagaida!

The Dream-Quest of Vellitt Boe by Kij Johnson

The Dream-Quest of Vellitt Boe by Kij Johnson

Pat nezinu kādēļ es izvēlējos iegādāties šo grāmatu, noteikti kaut kādās rekomendācijās izlasīju. Finālā tā atradās manā Kindlē. Zināju tikai tik vien, ka te visa darbība notiek Lavkrafta pasaulē un ar to pietika, lai sāktu lasīt.

Profesore Vellitt Boe pasniedz matemātiku prestižajā Ultaras sieviešu koledžā. Taču vienu dien kāda no koledžas studentēm pazūd kopā ar kādu reālās pasaules sapņotāju. Studentes vecāki ir ietekmīgi ļaudis un viņas pazušana var apdraudēt koledžas pastāvēšanu kādam ir jādodas viņu meklēt.

Šī grāmata savā veidā ir Lavkrafta “The Dream-Quest of Unknown Kadath” pārstāsts tikai otrādi. Nav jau tā, ka obligāti būtu jāizlasa Lavkrafta darbs, lai saprastu notiekošo, taču bez tā būs grūti saskatīt šeit pausto ironiju. Lovkrafta pasaule ir tikai vīriešu pasaule, Sapņu valsti apmeklē tikai vīrieši un Sapņu valsts iedzīvotājām ir teorija, ka sievietes nekad nesapņo. Vīriešiem ir vēl labāka teorija, sievietes nav spējīgas uz lieliem sapņiem viņā pieder ikdienas rūpes un labi ka tā. Var jau teikt, ka Lavkrafta laikos tā nu tas bija, kas sieviešu lomu neviens īpaši neizcēla, taču te autore ir nolēmusi visu labot.

Ceļojumā dodas sieviete, viņa ir savai pasaulei neraksturīgi izglītota, arī jaunība ir pavadīta ceļojot. Sapņu pasaule nav nekāda mierīgā vieta, te valda Senie dievi, kuriem cilvēki ir vienaldzīgi. Te telpa un laiks nav fiksētas konstantes, reizēm ceļojums uz blakus pilsētu var aizņemt dienu reizēm trīs, viss atkarīgs no dieviem. Tie var iznīcināt veselas pilsētas ar visiem iedzīvotājiem. Bez cilvēkiem te dzīvo arī zoogi, gūli un citi Lavkrafta mošķi. Vellit tie nav nekāds jaunums viņas uzdevums ir atrast vārtus uz īsto pasauli un atvest atpakaļ pazudušo studenti. Šis ceļojums viņai izvēršas arī sevis atrašanā, tikai ceļā viņa saprot, ka esošā dzīve ir bijusi slēpšanās no patiesības, slēpšanās mierīgā vietā, kur sievietēm ir tāda pati teikšana kā vīriešiem. Darbs viennozīmīgi ir vērtējams kā feministisks šī vārda labākajā nozīmē.

Leng karte

Ceļojums ir fantastisks, autore pamanās lasītāju izvadāt pa visām Sapņu pasaules vietām, te ir gan milzu apakšzemes pilsētas, monstri un mošķi. Neizpaliek arī Ultaras kaķi, kuri kā zināms daudz ko nosaka sapņu pasaulē un ar tiem labāk nestrīdēties. Ir daudzas atsauces uz Lavkrafta darbiem un reizēm šķiet, ka šis ir šī aša autora darbu turpinājums, tikai galvenais varonis nav tik ļoti apsēsts ar sevi un apkārt esošā pasaule ir kaut kas vairāk par dekorācijām, tā palīdz varonim atrast vietu dzīvē.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, Iesaku lasīt, ja vēlies kaut ko no Lavkrafta pasaules, bet ir noriebies viņa arhaisms un bailes no sievietēm.

The Liberation (The Alchemy Wars #3) by Ian Tregillis

The Liberation (The Alchemy Wars #3) by Ian Tregillis

Sen senos laikos es izlasīju pirmās divas šīs triloģijas grāmatas un biju patīkami pārsteigts par autora izvēlēto tēmu un izklāstu. Trešo grāmatu es dabūju tās iznākšanas dienā, taču lasīšana nevedās. Man jau bija aizdomas, kā tas viss beigsies, un nemaz negribējās tās salīdzināt ar realitāti.

Pulksteņmeistari melo, un nu viņu meliem ir pienācis gals. Klakeri beidzot ir atbrīvojušies no verdzības, taču ko viņi darīs ar savu iegūto brīvību. Iznīcinās cilvēci vai dzīvos savā nodabā? Izrādās, ka katrs klakeris savu brīvību uztver savādāk. Jax ir kļuvis par mesiju, viņu uzskata par klakeru atbrīvotāju, taču ir vēl kāds spēlētājs, kas visu laiku atradies aiz horizonta, un viņa iespējas jaunajā situācijā ir būtiski paplašinājušās.

Mani šajā grāmatā visvairāk intereseja holandiešu pulksteņmeistari, viņu pasaules kārtība ir sākusi grūt. Cerēju, ka iegūšu kaut kādus ieskatus viņu plānos un mērķos. Šeit autors mani patīkami pārsteidza, pulksteņmeistari izrādījās tādi paši cilvēki kā pārējie, kuru dzīves sastāv no sīkām ambīcijām un lielas varas, kas kopā ar vēlmi uzzināt vairāk rada nežēlīgus tirānus. Viņiem klakeri ir tikai varas noturēšanas instruments, viņus nemaz īsti neinteresē pašiem sava produkcija. Smēdes noslēpumi ir kaut kas līdzīgs rituālam, kurā iesvaidīti vien daži. Viņus vairāk interesē totāla vara pār cilvēkiem, nevis pār saviem mehānismiem. Pirmajās divās grāmatās mēs jau redzējām šo pētījumu rezultātus, bet nu tas paceļas jaunā līmenī. Anastasijai nākas izstrēbt putru, ko tā un viņas kolēģi ievārījuši.

Franču izlūkošanas priekšniecei Berenicei nākas doties ceļojumā, jo viņas tauta arī ir atguvusi brīvību, bet palikusi bez resursiem. Šķiet, ka brīvība ir tāds nosacīts jēdziens, kuru diezgan viegli var pazaudēt. Tādēļ ienaidnieki jāžmiedz jau šūpulī. Diemžēl te bērna vietā atradīsies klakeris ar plānu, kas lēnām tiek realizēts jau pāris gadsimtus.

Autors pēdējā grāmatā ir pievērsies Terminatora centrālajai tēmai, kas būtu, ja mākslīgs konstrukts, ieguvis saprātu, nolemtu vērst pret saviem izgudrotājiem. Cilvēkiem par laimi šis klakeris, kura vārds gadsimtiem bija saistīts ar klakeru leģendām un cerībām, ir nolēmis punktu pielikt pats. Rūdīts lasītājs zinās uz ko tas velk uz episku “boss battle” grāmatas beigās. Pēc kuras no pelniem dzims jauna valstība.

Grāmatas vēstījums ir skaidrs, nav ko darboties ar lietām, par kurām nav nekādas sajēgas. Ar robotiem un mākslīgiem intelektiem ir jābūt īpaši uzmanīgam. Varbūt tavs robots putekļsūcējs nemaz nav tik paklausīgs darba darītājs, kā tas no malas izliekas. Varbūt viņš aiz tā krēsla aizķeras speciāli, lai ar savu klabēšanu nodotu ziņu ledusskapim? Nekad nevar būt drošs. Uz šo grāmatu var raudzīties arī kā uz apspiesto un apspiedēju attiecību ekstrapolēšanu stīmpanka pasaulē. Pasaulē, kur kalpi dzīvo ilgāk par saimniekiem un kur viņiem beidzot izdodas sagaidīt brīdi piestādīt rēķinu.

Izcila triloģija, pēdējā grāmata gan vairs nespēja sagādāt īpašus pārsteigumus, un pats noslēgums bija nedaudz par cukurainu, bet visi ķeksīši stīmpanka bojevika žanra čeklistā bija salikti meistarīgi. 9 no 10 ballēm.

Hazāru vārdnīca by Milorad Pavić, Milorads Pavičs

Hazāru vārdnīca

Šo grāmatu man grāmatblogeru ZIemassvētkos iedāvināja Sibilla ar vārdiem:

“Asmo ir dikti sarežģīts gadījums, jo visu uzdāvināto, lai cik biezi ķieģeļi tie arī nebūtu, vienmēr cītīgi izlasa un pēc tam arī apraksta. Nu, pilnīgi trakums kaut kāds, jo tie sasodītie rakstnieki tak nespēj tik ātri uzrakstīt kaut ko patiesi labu, kas ielīksmotu aknas, kā Asmo spēj izlasīt. Tāpēc šoreiz normāla izmēra, bet toties autora viltīgi sastādīta grāmata – Milorada Paviča “Hazāru vārdnīca” – 100 000 vārdu leksikons par mīklainajiem hazāriem, kuru var lasīt kā labāk tīk – no sākuma līdz beigām, pa diagonāli, vai vispār kā pagadās (ievadā autors laipni apsola, ka lasītājs palikšot dzīvs jebkurā gadījumā). Turklāt grāmatai ir sievišķā un vīrišķā versija, un es nemaz nezinu, vai maz drīkst lasīt savam dzimumam neatbilstošo variantu (bet man ir tikai meitenītēm domātā).”

Šī bija viena no tām grāmatām, par kurām es nemaz nebiju dzirdējis. Jau pēc pāris dienām es devos šīs vārdnīcas meklējumos. Latviski viņu atrast ir tikpat nereāli kā Daubmana 1691. gadā izdoto oriģinālu. Apstaigāju visas zināmās lietoto grāmatu pārdotuves. Pārdevējas saprata, par ko es runāju, bet šādas grāmatas uz vietas nebija. Nolēmu padoties un nopirkt krievu mēlē, ar to nebija nekādas problēmas. Pēc šādas ņemšanās biju tā nosvīdis, ka varēju padusēs sālīt zivi, un grāmatas lasīšana atlikās līdz augustam

Hazāru valdnieks, sapņa rosināts, reiz nolēmis tautai dāvāt jaunu reliģiju un uzaicinājis pie sevis jūdaisma, kristietības un islāma pārstāvjus, lai tie stāsta par savas ticības priekšrocībām. Kristiešu, musulmaņu un ebreju avotos rodamās versijas par hazāru pievēršanos jaunajai reliģijai ir pretrunīgas. Ar cilvēkiem, kas mēģinājuši rekonstruēt pagātnes notikumus un ielūkoties izzudušās hazāru tautas noslēpumos, notikušas savādas lietas. Arī Hazāru vārdnīcas lasītājam jābūt gatavam uz piedzīvojumiem.

Lasīju paralēli citām grāmatām un, citējot hazāru vārdnīcu “šāda lasīšana robežojas ar daudzsievību”. Es gan nelasīju kājās stāvot pie loga grāmatu zemē nolicis, kā to būtu vislabāk darīt. Līdz ar to izlasot grāmatu krievu valodā es sapratu, ka neko nesaprotu. Mana nesapratne bija tik liela, ka baidījos, ka paša kamielis man neiespļauj acīs, redzot tādu stulbumu. Tādēļ nolēmu izlasīt vēlreiz un latviski. Šoreiz grāmata atradās uzreiz (acīmredzot viņu ir grūti atrast tam, kurš to gatavojas lasīt pirmo reizi) un pārlasīju atkal.

Lasīju kā grāmatu no viena vāka līdz otram. Jā, labāk būtu laiku pa laikam apgriezt to otrādi un lasīt tā, vai vēl labāk iedot kādam, lai tas skaļā balsī lasot ietu no tevis projām, tā uztverot tikai svarīgāko. Taču esmu pārāk slinks, lai būtu tik apņēmīgs lasītājs. Izlasot otru reizi un dzimtajā valodā, man daudzas lietas salikās pa plauktiņiem.

Šeit nav lineāra stāstījuma, te stāstu ir daudz, un visi viņi ir juku jukām. Ne velti grāmata saucas vārdnīca. Teorētiski no medicīnas terminu vārdnīcas var iegūt kopainu par cilvēka ķermeni, bet tas būs dikti piņķerīgs darbs. Šeit ir tas pats centrālās sižeta līnijas ir hazāru polemika, nāve, sapņu mednieki, tautu izzušana, demokrātijas kritika, nelabā darbi pasaules vēsturē, kabalas nianses un daudzas citas tikpat aizraujošas lietas. Šeit viss notiekošais ir maģiskais reālisms, caur kuru autors pauž savus uzskatus, kuri nenoliedzami ir ļoti nacionālistiski.

Хазарский словарь

Centrālais jautājums ir tautu izzušanu, grozies kā gribi, hazāri reiz bija vareni, bet kur viņi ir tagad? Viņus pazudinājusi vēlme pielīst pārējai pasaulei, nevēlēšanās palikt ārpus visām trīs lielo reliģiju ellēm, zaudējot savu identitāti un izkūstot apkārtējās tautās. Tagad hazāru dzejas vārsmas zina vien papagaiļi Kaspijas jūras krastos. Grāmatas pielikumā ne velti viens no velniem jautā, kas ir demokrātija? Stiprākas tautas pakļaušanās vājākajām? Iespējams, ka esmu vienkārši ieciklējies uz nacionālisma tēmu, taču šķiet, ka katrs ieraksts to atbalso.

Taču ir vēl pāris stāsta līmeņi. Pirmkārt šī ir vārdnīca, kas sastāv no trijām vārdnīcām – kristiešu, arābu un ebreju. Katrai no tām ir savs skatījums uz hazāru polemiku. Un ne uzreiz ir redzams, ka diezgan daudz no teksta tiek veltīts kādas citas daudz lielākas vārdnīcas sastādīšanai. Tās mērķis ir aprakstīt Ādamu, radību no kuras cēlies cilvēks un kurš beigās nomirs savu bērnu nāvē. Šis process kaut kādu iemeslu dēļ nav pieņemams nevienai no ellēm, un to sūtņi dara visu, lai Hazāru vārdnīca, atslēga uz pirmo Ādamu, nekad netiktu sastādīta.

Papildus te ir vēl daudz labu stāstu, kas skar tādas nopietnas lietas, kā golemi un nāve, krūkas bez dibena, mīlestību, garos un īsos gadus, ebreju kopienas nianses septiņpadsmitajā gadsimtā. Fascinēja sīkumi, kas pieminēti vienkārši tāpat garāmejot, bet nez kādēļ radot autentiskuma sajūtu.

Man pat nav īsti kur piesieties, jo tas tikai lieku reizi parādītu manu neaptēstību un, iespējams, to, ka man labāk grāmatas lapas būtu bijis izmantot, lai nosusinātu zupai tauku plēvi. Lieku 10 no 10 ballēm. Iesaku izlasīt, ja patīk samezgloti daudzslāņaini darbi, kuri saliekas kopā tikai pēc izlasīšanas. Ja esi no tiem, tad šī grāmata būs no tām, kuru lasīsi un pārlasīsi visa mūža garumā.

%d bloggers like this: