Navigate / search

Japānas nogrimšana by Sakjo Komacu

japānas nogrimšana

Šī ir no tām fantastikas pasaulē sērijas grāmatām, kuras formāts neatbilst pārējo sērijas grāmatu formām. Domāju, ka daudziem cilvēkiem savulaik šāds pavērsiens izraisīja šoku, kad mazā grāmatele pēkšņi izplūda standarta grāmatā, sačakarējot visu skatu plauktā. Šī iemesla dēļ es šo grāmatu bērnībā nemaz nepieskaitīju šai sērijai, jo nevar būt tik atšķirīgs izskats! Savukārt līmētās lapaspuses nodrošina to, ka grāmata lasīšanas procesā izjūk pa daļām, lai cik uzmanīgs tu nebūtu. Bet nu par pašu grāmatu.

Ievērojamā japāņu rakstnieka zinātniski fantastiskajā romānā skarta problēma, kas jau gadu desmitiem satrauc viņa tautu: vai Japānas salām, kas pazīstamas ar seismisku nedrošību, nedraud bojāeja ģeoloģiskā katastrofā? Savā iztēlē neatraudamies no zinātnes atziņām, autors attēlo šādu katastrofu un tās traģiskās, apokaliptiskās sekas, kurās sakāpinātā veidā atspoguļojas arī mūsdienu Japānas reālās dzīves pretrunas.

Ja cilvēks ar jūtīgu dvēseli dzīvo zemestrīču rajonā, ir skaidrs, ka viņam mieru neliek doma, vai tikai tēvzeme nenoies uz grunti. Šim autoram šī doma ir ieguvusi pavisam skaidrus ģeofizikāli tektoniskus apveidus, viņš ir izdomājis, kā tas var notikt. Būtu labi, ja šo izdomu paturētu pie sevis un nemusinātu tautu, bet, nē, tādu labu stāstu vienkārši ir neiespējams atstāt nestāstītu.

Cik nu tas attiecināms uz grāmatu varoņiem, par viņiem lielākoties uzzinām tik pat daudz, cik skatoties uz garāmejošu japāni, tas ir praktiski neko  – vārdu, skolu, kurā mācījies, un zinātnes nozari. Vietumis pavīd pa kādam ģimenes loceklim un mīļākajai, bet lielākoties viss ir profesionālās darbības ietvaros.

Savukārt lielās katastrofas notikumi tiek apsūkāti līdz vissīkākajām detaļām. Autors ir pacenties, radot zinātnisku pamatojumu savām milzīgajām iznīcības ainām. Piesauc jaunākās zinātniskās modelēšanas tehnikas, kas ļauj procesu novērot un prognozēt reālajā laikā. Šie apraksti aizņem grāmatas lielāko daļu un cilvēkam, kurš ikdienā par zinātni nelasa ar aizrautību, šī sadaļa varētu likties garlaicīga. Neteikšu, ka autora idejas ir guvušas pierādījumu, bet savulaik tādas teorijas bija. Lai gan tektonisko procesu evolūcija ar tendenci paātrināties, gan ir no pirksta izzīsta, un cik es zinu, joprojām nekas tāds nav apstiprināts ar novērojumiem.

Ja kādam liekas, ka Troņu spēlēs Mārtins ir baigais slepkavnieks, tad, salīdzinot ar šo grāmatu, viņš ir īsts miera mika. Autors ar savu fatālismu nogalina miljonus, un ne jau vienu vai divus, bet desmitiem. Japāņiem lielās katastrofas priekšvakarā ir jāturas kopā, bet ne visi var tikt izglābti. Visiem jau arī nav kur iet. Autors diezgan bezkaislīgi apraksta savu iespējamo tautas iznīcināšanu un aiziešanu pasaulē. Viņš tam visam klāt piepin arī sarakstīšanas laikā vēl esošo vainas apziņu pret pārējo pasauli, politisko bezspēcību un bailēm no kādreiz iekaroto tautu atriebības.

Neiztiek arī bez idejas, ka krīzes situāciju demokrātiski procesi un atklātība neveicinās. Arī šeit ir vecais vīrs, kurš viens pats nodrošina japāņu glābšanu, izmantojot savu ietekmi uz visām Japānas sfērām. Viņš laikus nodrošina rezervju izvešanu no valsts, finansē savlaicīgus pētījumus un ir ar labiem ārpolitiskajiem sakariem. Protams, mirst viņš arī kā īsts Japānas patriots.

Lieku 8 no 10 ballēm, dikti zinātnisks ar pārlieku drošām hipotēzēm, labi atspoguļo sarakstīšanas laika politiskās vēsmas un tautas noskaņojumu Japānā. Īsts katastrofu romāns, kas uzsvaru liek uz zinātni nevis uz tēliem.

Sarkanais dzīvsudrabs by Arno Jundze

Sarkanais dzīvsudrabs

Man joprojām ir plāns izlasīt visas Mēs. Latvija, XX gadsimts sērijas grāmatas. Pagaidām esmu ticis galā tikai ar Bereļa “Vārdiem nebija vietas“. Nopircis gan esmu visas, laikam tāds padomjlaikiem raksturīgs sērijas vākšanas sindroms. Šo grāmatu ar’ ieraudzīju un nopirku. Nopirktu arī tad, ja viņa nebūtu no šīs sērijas, jo mani uzrunāja nosaukums. Kaut kad sen, deviņdesmitajos, iknedēļas laikrakstā Tev (ja pareizi atminos) lasīju par šo brīnumaino vielu, par kuru nekas smalkāk nav zināms. Tā kā padsmit gados cilvēks jau zina visu uz pasaules, sevišķi tāds, kas tikko izlasījis ķīmijas rokasgrāmatu, man raksta autoru spriedelējumi par stronciju kā sarkanā dzīvsudraba paveidu likās neizmērojami smieklīgi, un par visu šo aizmirsu līdz ieraudzīju šo grāmatu.

Viduslaiku karaļi alka iegūt īpašumā alķīmiķu daudzināto filozofu akmeni, jo tas solīja mūžīgu jaunību, laimi un bagātību. 20. gadsimta 90. gados vēsture atkārtojās daudz vienkāršāk — nekādu slepenu mācību vai aizplīvurotu mājienu. Ļautiņi primitīvi dzinās pakaļ padomju izlūkdienestu iztēlē radītajam sarkanajam dzīvsudrabam — izdomātai brīnumvielai, kas garantētu tā īpašniekam pasaules kundzību. Vēl vairāk bija tādu, kas vienkārši dzīvoja, gribēja būt laimīgi un mīlēt. Laikmetu griežos bruka sapņi un ilūzijas — nepazaudēt sevi un pašcieņu izrādījās ļoti grūti. Latvija pēkšņi kļuva brīva, bet atrast brīvību sevī spēka pietika ne katram, jo vajadzēja izdzīvot.

Par šo grāmatu var pateikt pavisam vienkārši – man viņa ļoti, ļoti patika. Pirmkārt, jau tādēļ, ka autora aprakstītā laikaposma notikumus es esmu pats piedzīvojis. Tie nav kaut kāda vēstures abstrakcija no grāmatām, bet gan daļa no kādreizējās ikdienas. Tas, ka katras nodaļas sākumā autors piesauc pa skaļākam Latvijas jaunākās vēstures faktam, šo klātesamības sajūti tikai pastiprina. Izlasi un uzreiz sevi ieliec laikā un telpā turpat netālu no grāmatas varoņiem. Ieliec un sāc atcerēties kontekstu, lasi un domā, ko gan es tajā laikā darīju, redzēju un piedzīvoju?

Otrkārt, sadzīves reālijas ir atainotas nepārspīlējot un savā vienkāršumā ticamas. Nav jau tā, ka cilvēki dzīvēs nodotos ar filosofiskām pārdomām vien, lielākoties ikdienu aizņem pavisam vienkāršas rūpes un raizes. Autora varoņiem tās ir pavisam triviālas – pielāgoties jaunajam laikmetam, atrast savu vietu tajā un izlemt kulties uz augšu vai iet uz grunti. Izmantot izdevību vai palaist to garām, izprovēt ko jaunu un neizprotamu vai turēties pie vecajiem labajiem, konservatīvajiem uzskatiem. Mūsu ikdiena ir pilna ar šādiem lēmumiem, un ir nudien patīkami lasīt, kā citi, lai ar izdomāti varoņi, pa lielam sitas ar tām pašām rūpēm un raizēm nevis lidinās literārās fikcijas mākoņos.

Treškārt, neskatoties uz iespaidīgo galveno varoņu daudzumu, tie viens otram netraucē, un pēc pāris gadiem ir skaidrs, ka katrs no viņiem ir savā vietā un pilda savu uzdevumu – parādīt kādu no Latvijas pārmaiņu šķautnēm, būt bijušam KGB darbiniekam, biznesmenim, pensionāram vai otrā pasaules kara reliktam. Katram ir sava loma, savs skatījums un savs vēstījums ko atstāt lasītājam. Lasīju un apskaudu autora labo atmiņu vai avotus, kas viņam ļāvis izvēlēties tik trāpīgus un man jau aizmirstus pagātnes notikumus. Autors nudien ir piestrādājis pie vēsturiskās ticamības, un lai ar kautri jau iepriekš lūdz piedošanu, ja nu gadījumā ir kaut ko salaidis dēlī ar faktiem, viņa pasniegšanas stils pārsitīs jebkuru vēstures grāmatu, kuras tradicionāli sastāv no gada skaitļu un notikumu uzskaitījuma. Pārspēj, jo šeit notiekošajam ir dots konteksts varoņu dzīvēs. Tādas lietas atmiņā aizķeras daudz labāk. Jo cilvēks ir radījums, kura pieredze no senseniem laikiem rodas no stāstiem, no stāstiem par citu cilvēku piedzīvojumiem. Mēs vairs nedzīvojam mazā ciltī, bet stāsti joprojām strādā.

Pēc tam, kad esmu sarakstījis tik daudz labus vārdus, varētu man jautāt  – nevar būt, ka tev patika pilnīgi viss? Tā arī ir – man nepatika veids, kādā autors nedaudz mistiskā veidā sasēja kopā grāmatas sākumu un beigas. Nezinu, ko tieši autors ar to bija plānojis, man ir aizdomas, ka tas bija tāds simbolisks latvju tautas atainojums, kas, lai ar no mūsdienu viedokļa atradās dziļā pakaļā, tomēr kā kopums visus deviņdesmitos atradās permamentā laimes stāvoklī. Ir jau labi kaut kā savilkt kopā galus, bet šīs pāris nodaļas nedaudz leca ārā no pārējā darba. Iespējams, ka patiesībā viss ir vislabākajā kārtībā un es te tikai kārtējo reizi parādu savu aprobežotību un piekasos kasīšanās pēc, jo nevar jau tā būt, ka viss ir labi.

Ar visām šīm kārtām pilnīgi pietiek, lai es šo grāmatu droši ieteiktu katram, kurš grib saprast, kādēļ mēs esam tur, kur mēs esam, kas nebaidās vēlreiz iegremdēties pagājībā, kura daudziem bija ziedu laiki, bet daļai šoks pēc PSRS sabrukšanas. Lieku 9 no 10 ballēm.

Piena ceļa dvēseles. Latviešu autoru fantāzijas un fantastikas stāsti

Piena ceļa dvēseles

Nu jau ir ierasts, ka ik pa pāris gadiem tiek izdots pa latviešu autoru fantastikas un fantāzijas stāstu krājumam. Neesmu nekāds grāmatu vēstures pārzinātājs, bet šķiet, ka tik regulārs un jēdzīgs projekts šajā žanrā latviešu valodā rakstošajiem nekad nav bijis. Pirmais saucās “Purpura karaļa galmā”, otrais – “Zilie jūras vērši”. Pēc trešā krājuma iznākšanas jau var runāt par tendenci, un ceru, ka uz 2019. gadu iznāks arī ceturtais stāstu krājums. Bet nu pietiks par cerībām, pastāstīšu par šo grāmatu.

Tā vien nagi niez rakstīt, ka šis stāstu krājums ir labs, un katram lasītājam kaut kas patiks un kaut kas nepatiks, bet pārbaudīju – es šo nodrāzto frāzi jau esmu lietojis iepriekšējiem stāstu krājumiem. Atskatoties nākas secināt, ka, atverot katru no šim grāmatām, esmu cerējis tur atrast jaunu Azimovu vai vismaz Saimaku, nepajaušot, ka viņu laiks ir aizgājis, un ar tādu stilu mūsdienās vairs dzīvē neizsitīsies. Otrs mans trūkums ir līdzību meklēšana ar jau iepriekš lasīto, tāda autora oriģinalitātes apšaubīšana, vairāk gan sišana sev pa plecu, sak, redz, kāds malacis, tu jau esi lasījis trīs līdzīgus stāstus. Šoreiz mēģināšu no tā visa abstrahēties, cik nu tas iespējams.

Ņinas objektīvs Džeina Šteinberga – šis bija stāstiņš par realitātes šaubīgo dabu, paralēlajiem universiem un, pārfrāzējot nosaukumu, par Ņinas pasaules objektivitāti. Labi uzrakstīts, to jau autore māk, šoreiz nebija pārāk tēlaini, un es pat sapratu galveno domu bez lielas piepūles. Tīri praktisks stāsts, kas balstās uz Caveat emptor principu.

Burbuļi Lolita Bērziņa – šis nu ir tāds mūsdienu trenda stāstiņš, par cilvēka pielāgošanās spēju, informācijas filtrēšanu un sava tēla radīšanu un uzturēšanu. Skatoties plašāk, cilvēka divkosība ir nepieciešamība no laikiem, pirms cilvēks bija nokāpis no koka un piecēlies kājās. Burbuļi nav tikai cilvēku fenomens vien. Autore labi parāda, ka ne no visa burbuļa ir iespējams tikt vaļā, un tā ir dzīves nepieciešamība.

Malotāji Anna Kalna – episks stāsts, sen nebiju lasījis neko tik smieklīgu un bēdīgu vienlaikus. Autores pasaules koncepts ir izcils, es pat neatceros, ka būtu kaut ko līdzīgu lasījis (labi, pavisam primitīvi pasakās). Labais, Kreisais, Vējš un puslegāls Kaķis, kas ir nākotnes investīcija. Ja kādreiz esi aizdomājies par kokiem ceļmalā un to, ko viņi patiesi dara, izlasi šo stāstu, un ja tev tiks dots, tad sapratīsi.

Paliek smarža Jānis Timošenko – šis vairāk vilka uz šausmu stāstu pusi un, protams, man atmiņā atsauca veselu citu šausmu stāstu plejādi. Iedomu ļaunie draugi, kas ļauj izlādēties un attaisnoties savā priekšā, šajā žanrā ir plaši izmantoti. Autoram ir izdevies izveidot labu iedomu “draugu”, bet mani personīgi šis stāsts nepavilka.

Cilvēki no citurienes Artūrs Snips – stāsts sākas labi – ar kailu sievieti pie ceturtā stāva loga, taču pēc pāris lapaspusēm es kaut kur pazaudēju stāsta pavedienu un nespēju to atkal uzķert. Autoru nevainoju, viņš acīmredzot ir orientējies uz daudz intelektuālāko lasītāju, kas spēj uzķert visu puspateikto pats bez priekšāteikšanas. Iespējams, ka pārlasot grāmatu nākamreiz, es būšu cits cilvēks un man izdosies atrast stāsta patieso vēstījumu.

Ķirzaka cilvēka ādā TR Notārs – nudien nav slikti; vesela kosmiskā opera sabāzta pāris lapaspusēs, pasakot tieši tikpat daudz, cik standarta piecsējumu sērija. Protams, ka stāsts ir ar humora pieskaņu, autoram vajag rakstīt vairāk šādus stāstus, es noteikti lasītu.

Saturna lēkts TR Notrārs– šis, manuprāt, ir viens no labākajiem stāstiem visā krājumā. Man ir vājība uz ironiski humoristiskajiem stāstiem, un šeit autors nodeva pa visām bundžām, tāds modificēts trako zinātnieku stāsts. Te ir daudz “tehnobabla”, neticamu atklājumu, realitāšu konflikts un kolorīti personāži. Noteikti iesaku izlasīt.

Dienvidus Lilija Berzinska – šis ir no šausmu stāstiem, nekā asiņaina vai pārāk šaušalīga, bet par to, kā patīkama dzīve laukos pārvēršas murgos. Galvenais varonis Toms ir labi uzrakstīts, un viņa lēnā aiziešana pa pieskari ir diezgan ticama. Tāpat kā lauciniekam pilsētā, arī pilsētniekam laukos dzīve var sagādāt problēmas.

Trīs lietas Dace Znotiņa – nākotne, cilvēki – mēbeles un pārapdzīvota planēta. Dekorācijas ir visnotaļ interesantas, pats sižets gan ir tipisks piedzīvojumu stāsts ar nelielu detektīva piesitienu (galvenais varonis ir detektīvs). Lasās viegli, taču ļaundaris mani nepārliecināja, lai gan varbūt viņš ir no tiem cilvēkiem, kuriem visu patīk darīt sarežģīti ar ekscentrisku piesitienu. Sarakstīts tīri labi, bet ne priekš manas gaumes.

Saltkurpji Mārtiņš Links – šausmu stāsts par to, cik slikti ir aizdzerties kāpās veļu laikā. Ja gribas uz pārdesmit minūtēm nonākt “Kukurūzas lauku bērnu un Mirušie mostas” pasaules krustojumā, tad tieši šis stāsts būs tas, kas vajadzīgs. Autors paklauvēsies pie cilvēka dziļākajiem baiļu slāņiem un tad palaidīs saulītē bez draugiem, atstājot tikai atmiņas. Varbūt pārāk lineārs stāstījums, kas par daudz pieturas standarta sižetiem, bet kādam jau jāraksta arī pārbaudītas vērtības.

Monēta Dzintra Šulce – šis ir stāsts ar mistikas piesitienu, sižetu grūti ieskicēt bez nopietnas maitekļošanas, tādēļ to nedarīšu. Nebija īsti manai gaumei, lai gan atzīšu, ka galvenā varone bija labi uzrakstīta.

Ceļš Katrīna Kronberga – manuprāt, vairāk būtu piemērots nosaukums “pārsēšanās stacija”. Stāsts ir par veco labo tēmu: “un kas ir pēc tam?”. Autores skatījums ir diezgan tuvs sengrieķu uzskatiem, tikai ar daudz gaišāku noskaņu un mūžīgās atdzimšanas pieskaņu. Ir labi, ja drūmas lietās spēj saskatīt gaišo pusi un redzēt cerību.

Aplis Lauma Lūse-Kreicberga – jā, ir pienācis tas laiks, kad man nepietiek tikai ar labu stāstu vien, man vajag arī interesantu pasniegšanas manieri. Šī autore to pieprot un izdara pamatīgi, atstājot brāļus Kaudzītes ar savu “Mērnieku laiku” ciklveida struktūru aizkrāsnē. Te aplis ir gan laika plūsmā, gan skata punktos, gan nosaukumā. Sākumā ir grūti saprast, bet tad beigās viss smuki noslēdzas un var sākties no jauna.

Piena ceļa dvēseles Guntis Eņģelis – citplanētu kolonizācija ar minimālām izmaksām, autors ir atradis tam risinājumu. Varu tikai uzteikt autora drosmi mēģināt atrast ko jaunu tēmā, kurā šķiet ir tik daudz sarakstīts, ka kosmosa kuģiem atšķiras tikai skrūves. Bet nekas, autoram ir izdevies uzrakstīt par transcendenci, vismaz es to tā sapratu, pietiekoši interesanti. Arī stāstījums nav barošana ar karoti, katrs var domāt, ko pats vēlas.

Referāts vēsturē Solvita Vēvere – ja patika Marka Tvena Konektikutas jeņķi karaļa Artura galmā un vēlies ko līdzīgu, bet īsāku, tad var droši lasīt šo. Tāds netradicionāls atskats uz padomju laikiem un to laiku skarbo dzīvi.

Dubultā bibliotēka Mārīte Štāla – tā nu ir sanācis, ka visvislabākais stāsts ir noslēpies pašās krājuma beigās, īsts smadzeņu mežģis ar sirreālu pasauli, kur tikai daļa no cilvēkiem praktizē dabisko domāšanas funkciju atjaunošanu, bet pārējie izmanto LabirintuPilsētas Update funkciju. Šis no tiem, kur ir ne tikai vēstījums, bet arī interesanta stāsta struktūra un pēc izlasīšanas daudz ko pārdomāt, iesaku!

Ja negribi justies kā no akmens apakšas izlīdis, kad runa ir par latviešu autoru jaunāko fantastiku un fantāziju, tad šī grāmata palīdzēs tikt līdz jaunajām vēsmām! Te katrs varēs atrast kaut ko savai gaumei atbilstošu – gan standarta sižetiskos risinājumus, gan stāstus prāta mežģus, kuri tikai pirmajā acu uzmetienā liekas nesaprotami. Lieku 9 no 10 ballēm.

Grunt: The Curious Science of Humans at War by Mary Roach

Grunt The Curious Science of Humans at War by Mary Roach

Pērkot šo grāmatu, es nudien nebiju neinformēts. No šīs autores darbiem es jau biju uzzinājis daudz ko noderīgu par līķiem, spokiem, ēšanuastronautiem un seksu. Kādēļ gan es nevarētu uzzināt ko jaunu par militāristiem. Grāmatu pasūtīju. Saņēmu un noraku grāmatu plauktā. Taupīju vēlākam laikam, tāpat kā pārējās četrsimt.

Autore savā darbā ir apkopojusi eseju krājumu, kurus savstarpēji vienojošais temats ir militārā zinātne. Nav joka darbs uzšūt labu karavīra apģērbu, vai kara mediķi apmācīt ignorēt apkārtējo kauju. Ir plaši zināms fakts, ka caureja izsit no ierindas vairāk karavīrus nekā naidnieku lodes, ir grūti karot ar pilnām biksēm, mūsdienās šajā jomā nekas nav mainījies, higiēna kara apstākļos var klibot. Šad tad viņa novirzās uz nenopietnākām tēmām, haizivju atbaidīšanu un pīļu ikdienas paradumu novērošanu.

Šoreiz autorei nav sanācis tik labi kā iepriekšējās reizes. Viņa ir nolēmusi mazāk rakstīt piesaucot vēsturiskos faktus, bet vairāk aprakstīt cilvēkus, kuras viņa intervējusi. Varbūt viņai vienkārši nav talanta aprakstīt cilvēkus, bet šī grāmatas daļas uzpūšana man šķita nevajadzīga. Man ir vienalga, kāds izskatās tas vai šis zinātnieks, laboratorijas darbinieks un ko viņa ēda ēdnīcā. Mani interesē tā “Aizraujošā zinātne”. Šoreiz autorei nav izdevies atstāt malā garlaicīgo un pavēstīt aizraujošo.

Zinātne, protams, bija, bet vairāk dažādu eksperimentu apraksta formās un reālās dzīves simulācijās. Vietumis, piemēram, par zemūdenēm, haizivīm un caureju, autore spēja atrast savu veco pieeju, un nodaļas bija perfektas. Taču lielākā daļa vairāk bija socializācija un lasījās kā zobu sāpes. Nevaru teikt, ka militārās jomas tēmas mani neinteresētu, bet pat grāmatās par topoloģiju par kamuflāžu ir rakstīts daudz interesantāk. Redaktori, protams, ir centušies, un nodaļu par dzimumorgānu transplantāciju ir ielikuši kā vienu no pirmajām. Bet krānu joki spēj interesi pieturēt tikai neilgu brīdi.

Autorei vislabāk ir sanākušas nodaļas, kas saistītas ar zarnu darbību, bet to jau es zināju no viņas iepriekšējām grāmatām, tām viņa pieķeras ar sirdi un dvēseli, taču pēdējā par morgu un karavīru līķu pēdējo nodevu zinātnei, viņa mēģināja sarakstīt tik alegorisku, ka tas bija pārāk samāksloti.

6 no 10 ballēm. Nav tas labākais autores darbs, varētu pukoties vēl uz pāris lapaspusēm, bet nu nevar cilvēks sarakstīt sešas labas populārzinātniskas grāmatas pēc kārtas. Gaidīšu nākamo, un ceru, ka autore saņemsies, pievērsīsies zinātnei, nevis sarunbiedru aprakstiem.

Flashman (Flashman Papers #1) by George MacDonald Fraser

Flashman (Flashman Papers #1) by George MacDonald Fraser

Šo grāmatu man Ziemassvētkos iedāvināja Vilis. Paskatījos anotāciju, un grāmata šķita tīri tā neko. Vēsture plus antivaronis, ko gan vēl varētu vēlēties. Ar lasīšanu gan tik raiti negāja, grāmata kindle marinējās ilgi, nekā nevarēju saņemties ķerties klāt. Bet nesen nonācu situācijā (garā pārlidojumā), kad nekā cita nebija pa rokai, un izlasīju.

Harija Flašmana galvenās rakstura iezīmes ir  – gļēvulība, nelietīgums, blēdīgums un kāre uz sievišķiem. No skolas viņš ir izmests par dzeršanu. Viņam nekas cits neatliek kā stāties militārajā dienestā. Tēvs ir pietiekami bagāts, lai maksātu viņam stipendiju, un šķiet, ka, atrodoties Lorda Kardigana Huzāru pulkā, jaunajam oficierim nekas slikts nevar notikt. Taču apstākļi sagadās tā, ka Flašmans nonāk Britu Afganistānas kampaņā kā slepenais aģents.

Teikšu kā ir, galvenais varonis nav nekāds varonis, viņš ir tāds maitasgabals, kas savas iekāres apmierināšanai nesmādēs pat izvarošanu. Nodot savus biedrus viņam ir ikdiena, un arī stratēģiska nākotnes plānošana nav viņa stiprā puse. Līdz ar to visa viņa dzīve ir viena vienīga bēgšana no savu darbu sekām. Sevi gan viņš uzskata par izcilu un, iespējams, nenovērtētu personu. Jā, viņš ir gļēvulis un vienmēr meklē vieglāko un izdevīgāko ceļu, taču tie, kas tā nedara Flašmana ieskatā ir vai nu muļķi vai liekuļi. Neteikšu, ka man autora izveidotais tēls patiktu, teiktu, ka ar viņu bija nedaudz pāršauts pār strīpu.

Tādēļ pievērsīšos tai grāmatas daļai, kas man patika. Šis ir vēsturiskais romāns. Notikumu atainojums nav tik precīzs kā vēstures grāmatās, taču ir sarakstīts aizraujoši. Ja atmetam nost Flašmanu, tad lielākā daļa no militāristiem reiz ir bijušas reālas personas, kas piedalījušies Afganistānas iekarošanā. Šajā grāmatā autors ir izvērsies militārās virsvadības kritikā. Ja ticam Flašmana, tad tik nekompetenta virspavēlniecība gadās reti pat britu armijā. Nespēja adekvāti izvērtēt situāciju, nespēja pieņemt lēmumus, oficieri, kas savu pakāpi ieguvuši pateicoties naudai, tas viss kopā rada apstākļus, kuros armijas sagrāve Kabulā ir vien laika jautājums. Man līdz šim par šo vēstures posmu nebija nācies lasīt, un šī grāmata noteikti ieinteresēja palasīties par šo laika posmu vairāk.

Otra tēma, kas caurvij grāmatu, ir varoņi un varonība. Par varoni neviens nepiedzimst, un pat tāds gļēvulis kā Flašmans var kļūt par varoni, sevišķi, ja esi vienīgais izdzīvojušais, un virspavēlniecībai ir trakoti nepieciešams kāds pozitīvs signāls tēvzemei. Tādēļ arī neveiksmīgs padošanās mēģinājums pareizā gaismā izrādīsies kā cīņa līdz pēdējam elpas vilcienam.

Ja gribas palasīt kaut ko vieglu un izklaidējošu par vēsturi (tad gan ir jāignorē Flašmana pārspriedumi par sievietēm), tad mierīgi var ķerties klāt, diez vai kaut kur vēl nāksies izlasīt tik saistošu Pirmo Angļu-Afgāņu kara aprakstu. Lieku 7 no 10 ballēm.

Starp diviem laikmetiem (Time #1) by Džeks Finejs

Turpinu savu “Fantastikas pasaulē

Starp diviem laikmetiem

” projektu, par izvēli, ko lasīt, vairs īsti nevar runāt. Nieki vien ir palikuši. Šo es tā arī īsti nevarēju atcerēties – esmu lasījis vai nē. Šķiet, ka būšu pievārējis tikai sākumu, jo tas šķita lasīts. Lai vai kā tur nebūtu, grāmatas izlasīšana man nekādu uzupurēšanos neprasīja.

Profesors Dancigers, kas ir slepena projekta autors, par kuru ļoti interesējas valdība — Baltais nams un Pentagons, bez pārgudras prātošanas atsaucas uz Einšteinu, kurš atklājis, ka mūsu pasaulei ir četras dimensijas (laiks kā ceturtā dimensija). No tā šķietami izriet, ka bijušais turpina eksistēt un mēs varam “aiziet atpakaļ aiz kāda no straumes līkumiem, kas palikuši aiz mums”. Profesors Dancigers uzskata, ka dažādi laika momenti pastāv līdzās un, atrodoties tagadnē, mēs esam tūkstoš saitēm saistīti ar citiem laika posmiem. Tikai nepieciešams, sasprindzinot gribu, šīs saites saraut, iedomāties, ka tu esi noteiktā gadā, un tu patiešām tur nokļūsi. Bet šādiem eksperimentiem piemēroti vienīgi sevišķi talantīgi indivīdi, kas ir ārkārtīgi jūtīgi un kam piemīt pašiedvesmas spējas. Gatavojoties pārcelties pagātnē, cilvēks aprod ar apstākļiem, kas atbilst atveidojamajam vēsturiskajam kolorītam, iejūtas attiecīgajā situācijā, mācās dzīvot un domāt līdzīgi tā laika ļaudīm, uz kuru viņam ar savu iztēles spēku jāpārceļas. Izrādās, ka Saimons Morlijs, necils reklāmu biroja mākslinieks, arī ir tāds īpašs indivīds, kura iedzimtās spējas vēl attīsta iepriekšējos treniņos.

Šī grāmata aizķer nelielu daļa no katra cilvēku sapņa, par to kā būtu, ja ceļošanai laikā nevajadzētu nekādu aparātu un kvantu fizikas, pietiktu vien ar spēju iztēloties, ka atrodies pagātnē un atbilstoši telplaika īpatnībām tu tur arī nekavējoties nonāktu. Tas nozīmētu savā veidā piemānīt dabu bez lieliem ieguldījumiem. Diemžēl cik esmu to pārbaudījis uz sevi, tas nestrādā. Taču autors ir citās domās – viņam viss strādā.

Zinātniskajai fantastikai ir viens apakšžanrs, kas nodarbojas ar alternatīvo vēsturu aprakstīšanu. Šī grāmata ir pieskaitāma pie tā. Te ir daudz kā būtu, ja būtu. Autors gan ir izvēlējies vienu no vienkāršākajiem stāstījuma veidiem – ar galvenā varoņa Saimona Morlija acīm apskatīt 1980-to gadu Ņujorku. Viņam tā ir gandrīz simts gadus veca pagātne, bet autoram tā ir iespēja izgāzt pār lasītāju paša savākto informāciju par šo laikmetu. Te ir daudz fotogrāfiju, kurām jāpiešķir autentiskums, veco māju un ielu apraksti, apģērbu apraksti utt. Es sāku saprast, kādēļ es bērnībā šo grāmatu tā arī neesmu pabeidzis, kuru bērnu gan interesēs aizgājušo laiku modes apraksts. Es kā cilvēks, kuram aptīk autentiskums un pasaules būvniecība, šoreiz esmu spiests atzīt, ka autors ir pāršāvis pār strīpu.

Arī galvenais varonis vairāk atstāj brunču mednieka iespaidu un tipisku piedzīvojumu romānu varoni. Viņa vienīgais uzdevums visa stāstā ir nonākt pie secinājuma, ka cilvēki augstākos amatos ir viduvējības, un viņu šaurās intereses nav savienojamas ar cilvēces kopējām interesēm. Projektu vada militāristi, un viņu vēlme manipulēt ar vēsturi nedomājot par sekām nav savaldāma. Dabūt Kubu par ASV štatu ir pārāk liels vilinājums. Saimonam nākas secināt, ka vislabāk ir atstāt pasaules vēsturi nemainīgu.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, priekš septiņdesmitajiem bija pat ļoti labi. Vēlāk ir iznākušas daudzas ar līdzīgu sižetu, gan nopietnas, gan jautras, taču reti kura spēs stāvēt klāt salīdzinot koncepta vienkāršību.

The Stone Sky (The Broken Earth #3) by N.K. Jemisin

The Stone Sky (The Broken Earth #3) by N.K. Jemisin

Par tikšanu pie grāmatas nudien nav daudz ko stāstīt. Pasūtīju viņu dienā, kad tā kļuva pasūtāma. Iznākšanas dienā gan nesaņēmu, jo kaut kas bija nojucis ar kredītkarti un nācās izlabot informāciju. Izlasīju lidojumā no Filadelfijas uz Londonu. Kādā Soltleiksitijas veikalā gandrīz nopirku arī papīra versijā, bet tad nolēmu pagaidīt, kad nonāks līdz Latvijai.

Pasaules gals ir pienācis šoreiz pa īstam. Jaunais Piektais gadalaiks ir uz palikšanu, un ir vienalga, cik katram ciematam ir lielas pārtikas rezerves, nekas nespēs izdzīvot pārdesmittūkstošus gadus. Šķiet, ka Zemestēvs beidzot būs dabūjis savu, iznīcinājis kaitīgos kukaiņus, kas to apdzīvo. Viņu augstprātībai un neiejūtībai nebija robežu un nu, šķiet, darbiņš būs padarīts. Taču līdz pašam finālam noritēs vēl viena cīņa starp Essunu un Assunu, mātes un meitas konflikts ir ieguvis globālu nozīmi, un tā iznākums izlems cilvēku un orogenu likteni.

Runājot par triloģijas pēdējo grāmatu, ir jābūt ļoti uzmanīgam, te nevar atstāstīt sižetu, jo pat kāda varoņa nosaukšana var nozīmēt pirmās grāmatas nomaitekļošanu. Tomēr pamēģināšu pabalansēt uz naža asmens.

Pirmkārt, šī ir tieši tāda pēdējā sērijas grāmata, kādai tai jābūt. Lasītājs beidzot uzzina, kas bija par iemeslu Pirmajam Piektajam gadalaikam. Un uzzinot to, pēkšņi viss saliekas pa plauktiņiem, kļūst skaidra obelisku nozīme un mērķis, saprotam akmensēdāju dabu un paradumus, uzzinām, kas ir oregonu Sargi, un no kā viņi pārtiek. Ja esi lasījis uzmanīgi, tad daļu no atbildēm jau būsi nojautis, ja ne, tad tas tev taps atklāts. Šī atklāšana tiek meistarīgi iepīta sižetā un nerodas sajūta, ka muļķa lasītājam viss tiek iebarots ar karoti. Šeit autore parāda, ka ir noslīpējusi pasaules veidošanu kā dimantu, nekā nav lieka, viss izriet no iepriekš stāstītā. Nav lapaspusēm garu un nevajadzīgu stāstu, kas atrauti no kopējā sižeta. Pasaule ir vienkārši episka.

Otrkārt, galvenie varoņi, pasaules glābšana nav viņu primārais mērķis, viņi tikai vēlas izdzīvot. Katram un katrai no viņiem ir savi motīvi, un tie nebūt nav paritātes atjaunošana ar zemes spēkiem. Viena grib atgūt meitu, kāds cits pabeigt sen sāktu projektu, citam tā ir atriebība, vēl kādam attaisnot savu esamību. Taču beigu beigās viņi visi tiek izbīdīti laikā, un vietā, kad viņu lēmumi pieņem globālus apjomus. Visi tēli ir nostrādāti un pārdomāti, arī šeit nav lieku varoņu visi ir vajadzīgi, un neviens nav lieks.

Treškārt stāstījuma atmosfēra – tā ir tik skarba kā drūmākajās zombijfilmās. Cilvēkiem pat labos gados cerību nav diez ko daudz, un pēdējie notikumi eksistenci padara par bezjēdzīgu, taču viņi dzīvo, dažs pēc inerces, dažs tāpēc, ka citādi nemaz nevar. Tai pat laikā pašos kritiskākajos brīžos autore nestumj no krūmiem ārā klavieres un neglābj mātes un zīdaiņus, nāve reiz paņems visus.

Grāmatai un sērijai lieku 10 no 10 ballēm. “The Broken Earth” triloģija ir jāiekļauj obligātajā lasāmvielas sarakstā, reti gadās izlasīt tik interesantu stāstu, izcilā pasaulē, tai pat laikā pamanoties desmitiemtūkstoš gadu periodu ietvert kompaktā un loģiskā vēstījumā. Lasiet, nenožēlosiet!

Viesis no bezgalības by Georgijs Martinovs

viesis no bezgalības

Kārtējais “šedevrs” no “Fantastikas pasaulē” sērijas. Tā nu sanācis, ka uz beigām ir pataupījušās nebūt ne labākās grāmatas. Šo biju lasījis tikai vienu reizi agrā bērnībā, atcerējos tikai pašu sākumu un noslēgumu. Tādēļ ķeršanās pie grāmatas lielu sajūsmu neizsauca. Arī biezums – ap piecsimts lapaspusēm – nozīmēja mocības vismaz divu dienu garumā.

Dmitrija Volgina mumificētais līķis tiek atdzīvināts pēc 2000 gadiem. Viņš nonāk pavisam jaunā pasaulē, kurā jau 1800 gadus valda komunisms, cilvēki dzīvo brīvi un neapspiesti. Bijušajam Zelta zvaigznes nēsātājam šī pasaule ir brīnumu pilna. Taču iedzīvošanās tik viegli nevedas, pasaule ir pārāk aizsteigusies viņam priekšā, un nav cerību, ka viņš spēs sasniegt tagadējo cilvēku līmeni, kur nu vēl veikt sabiedriski derīgu darbu! Šī nespēja būt noderīgam sabiedrībai viņu lēnām dzen izmisumā un liek ilgoties pēc sava laika. Nav jau tā, ka viss ir slikti, te ir citu pasauļu iedzīvotāji faetonieši un apbrīnojami tehnikas sasniegumi.

Autors ir nolēmis izspēlēt uzvarošo kombināciju – komunisms visā pasaulē un tik tālā nākotnē, ka cenzūra nepiesiesies. Viņa varonis Volgins gan nav izdevies kā cilvēks, vismaz grāmatā tas nav redzams, tāds iekšējs rūgumpods, kas pēc atdzīvināšanas noslēdzas sevī un baidās no visa jaunā. Jo nevēlas saviem pēctečiem izrādīties muļķis. Problēmas ar pašvērtējumu viņu vajās visas grāmatas garumā, un viņa iekšējā pasaule būs grāmatas centrālais temats. Viņa atdzīvinātāji ne velti uztrauksies, ka dzīve jaunajos laikos būs atstājuši paliekošu traumu Volgina psihē. Brīžos, kad Volgins nenodarbojas ar savu mazvērtības kompleksa attīstīšanu, viņš kalpo kā žokļa atkārējs komunistiskās nākotnes brīnumiem. Tēls ir garlaicīgs un izceļas tikai ar to, ka dzimis komunisma ēras pirmsākumos. Viņš jaunajā laikmetā kalpo kā zinātnes visvarenības pierādījums.

Šajā rindkopā es biju nolēmis aplikt autora futurologa talantu, pareizāk sakot tā neesamību. Taču vienā intervijā izlasīju viņa atzīšanos, ka nekas nav sanācis, esot bijis pārāk piesardzīgs. Patiesībā, ja atmet komunismu un visnotaļ pseidozinātnisko dažādu gaismas terapiju aprakstus, viss pārējais mums jau ir vai drīz būs, ja ne dabā, tad tīri teorētiski. Mums par laimi bērniem vairs nav jāmācās logaritmiskās tabulas, kā tas ir 2000 gadu nākotnē, nav no galvas jāatceras Centrālās Statistikas Pārvaldes dati. Arī mobilos telefonus mums atklāja 2000 gadus agrāk nekā Volgina pasaulē. Viņiem tur nākotnē pat internets ir Āfrikas ciema līmenī, kur galvenās datu bāzes glabājās lokāli. Līdz ar to pazūdot zinātnes un tehnikas sasniegumiem, no pašas grāmatas nekas daudz pāri nepaliek.

Lasot grāmatu, rodas iespaids, ka autors vismaz pāris reizes ir mēģinājis to nobeigt, bet katru reizi ir nolēmis to turpināt ar negaidītu notikumu pavērsienu. Lielākoties, lai parādītu, ka arī Volgina laikabiedri nav zemē metami vai iebāztu stāstā iestarpinājumu, kas izskatā kā svešķermenis pat uz šī ne īpaši spilgtā literārā darba fona. Nabaga Volginam nekas neatliek kā vien kulties līdzi, vajadzīga vietā vērot brīnumu lietas un uzklausīt savu pavadoņu skaidrojumus.

Grāmatai lieku 4 no 10 ballēm, ja vien negribi sevi pamocīt ar marksisma-ļeņinisma pamatnostādnēm, uzzināt, vai Volgins ir redzējis Ļeņinu vai izlasīt par pasauli, kurā mobilais telefons ir deviņdesmito gadu līmenī, tad nav vērts tērēt savu laiku. Šī grāmata diez vai būtu pieskaitāma pat PSRS klasikas fondam. Ļaudis runā, ka citas viņa grāmatas ir labākas, iespējams, ka tā ir, bet es vēl ilgi nebūšu gatavs riskēt. Jo šie paši ļaudis apgalvo, ka “Viesis no bezgalības”, ja būtu pabeigts piecdesmitajos, varētu konkurēt ar Jeremova “Andromēdas miglāju”.

Sword & Citadel (The Book of the New Sun #3-4) by Gene Wolfe

Sword & Citadel (The Book of the New Sun #3-4) by Gene Wolfe

Šo grāmatu sāku lasīt, lai beidzot tiktu pie atbildēm, kas bija radušies pirmajās divās daļās. Neteikšu, ka īpaši rāvos pie lasīšanas. Pirmās divas daļas lai ar apbūra mani ar savu pasauli, tomēr radīja priekšstatu, ka man šo autoru nekad nesaprast. Tādēļ turpinājumu sāku lasīt tikai brīdī, kad biju devies transatlantiskajā lidojumā un nekā cita nebija ko darīt.

Kā jau bija paredzams, šajā grāmatā autors noslēdz visas sižeta līnijas, ļauj galvenajam varonim Severīnam piepildīt savu dzīves mērķi un pierādīt, ka uzmanīgs lasītājs tiek atalgots. Necentīšos atstāstīt saturu, bet šo apskatu veltīšu savām domām par šo grāmatu. Tas gadījumam, ja kāds no mana bloga lasītājiem nolemj atvēzēties uz šo tetraloģiju, negribētos visu nomaitekļot.

Autors kaut kādā veidā noteikti ir ģēnijs, tas gan bija skaidrs pēc pirmo divu daļu izlasīšanas. Trešā daļa pēc būtības turpināja pirmo ceļu, un joprojām stāsts bija tipisks varoņa ceļš. Es vislielākās cerības liku uz pēdējo daļu, gribējās beidzot atkost visa šī darba slēptāko jēgu. Aizsteidzoties notikumiem priekšā, atzīšos, ka lielu daļu no grāmatas acīmredzot es neesmu sapratis. Man beidzot pielēca, ko nozīmē tie stāsti, kurus Severins lasa no savas bibliotēkā paņemtās grāmatas. Tie, izrādījās, vienkārši jau sen zināmu leģendu pārstāsti, man gan tas atnāca tikai pie visacīmredzamākā stāsta.

Šķiet, ka atkodu arī pašas grāmatas centrālo problēmu – kāds ir cilvēces pastāvēšanas mērķis? Kādēļ pēc miljardiem gadu cilvēki joprojām sēž zem dziestošas Saules un ir atmetusi ar roku zvaigznēm? Savulaik taču Urth iedzīvotāji iekaroja visumu, atklāja citas civilizācijas? Severiāns ir atbilde uz šo jautājumu, taču tā ir tik sapiņķerēta, ka man beigās tā šķita pārāk primitīva. Konkurence, bailes un nespēja dzīvot citādi ir pārāk vienkārši attaisnojumi Urth stagnācijai. Par labu arī nenāk Severiāna neuzticamā stāstītāja loma. Viņam nudien nevar ticēt, viņš nonāk pretrunās un beigu beigās rodas pārliecība, ka patiesībā Severiāns nemaz nav viens vienīgs, bet viņu ir vesels leģions.

Uz grāmatas beigās man bija skaidrs, ka, lai izprastu visu visos smalkumos, man nudien nāktos pārlasīt šo darbu vēl vienu reizi, izmantot jau iegūto informāciju, un tad, iespējams, viss smuki saliktos pa plauktiņiem uz visiem laikiem. Esmu gan forumos lasījis cilvēkus, kuri apgalvo ka arī pēc piektās pārlasīšanas viss vēl nebūt nav skaidrs. Kas zina varbūt šī būs tā grāmata, kuru es pārlasīšu katru gadu, bet patlaban, neskatoties uz to, ka diez vai sapratu pat pusi no autora teiktā, lieku 10 no 10 ballēm. Pasaule ir episka, notikumi tiek pasniegti interesanti, un visu laiku tu jūties kā muļķis, jo neko nevari saprast. Un tad katra kripatiņa, kas tev pielec daļēji attaisno grāmatas lasīšanai veltīto laiku.

Delfīnu sala by Arthur C. Clarke

delfīnu sala

Šo grāmatu no bērnu dienām nemaz neatceros, laikam tā arī nekad neizlasīju. Pastāv vēl viena iespējamība, ka viss ir vienkārši aizmirsies. Esmu nolēmis beidzot pielikt punktu Fantastikas pasaules sērijai un izlasīt atlikušās. No Klarka jau zināju, ko sagaidīt – okeānu un tā radības, viņš jau nemaz citādi nemāk.

Piedzīvojumi sākas ar to, ka Džonijs, aizbēdzis no mājām un paslēpies uz starpkontinentu lidojošā kuģa, cieš avāriju Klusā okeāna dienvidu daļā. Viņš paglābjas uz plosta, un šajā šķietami bezcerīgajā situācijā grupa delfīnu aizdzen viņu uz kādu Lielā Barjeru rifa salu — delfīnu pētniecības centru. Pētniecības darbu vadītājs profesors Kezens, tāpat kā Džonijs, ir neizpratnē — kas gan pamudinājis delfīnus veikt šo glābšanas operāciju? Profesors pierunā Džoniju palikt salā un piedalīties šis mīklas atrisināšanā.

Patiesībā anotācija pilnībā ietver visu grāmatas dziļāko jēgu. Tā sarakstīta kā piedzīvojumu stāsts desmitgadiekam, pie tam domājot, ka šāda vecuma lasītāju sīkumi pārāk neinteresē. Džonijs ir tāds universālais puika – piedzīvojumu meklētājs, kas aizbēg no mājām, cieš kuģa katastrofā, iedraudzējas ar delfīniem un izglābj pasauli. Šad tad gadās arī pa kādam mazākam piedzīvojumam, niršana tumsā un langustu lasīšana.

Arī pats sižets ir nekāds, viss pakārtots dabas aprakstiem. No fantastikas ir komunikācija ar delfīniem, to saprāta atzīšana. Nedaudz morālās dilemmas, ko darīt ar zobenvaļiem, kas arī ir saprātīgi, bet ēd delfīnus. Vienu brīdi šķita, ka autors tomēr ir atradis tēmu, kuru izvērst. Bija tur tāda delfīnu leģenda par citplanētu kuģi, kas kaut kur iegāzies okeānā un iznīcinājis daļu delfīna populācijas. Domāju, nu tik būs, bet autors vienu brīdi tam atmeta ar roku un tēmu tālāk neattīstīja. Vispār radās tāds pavirša darba iespaids.

Grāmatas lasīšana tagad bija tīrā laika nosišana, šī nudien nav tā, kas pārāk rosina fantāziju, vai atstāj paliekošas atmiņas. Par delfīniem ir lasītas labākas, un generic piedzīvojumam vairs nav tas vecums, lai pavilktos. Tādēļ grāmatas lielākais pluss ir tās īsums. Man reti gadās, ka par grāmatu nav īsti ko teikt, nebūtu problēmas savu īgnumu izlikt vēl uz pārsimts vārdiem, bet diez vai tas būtu konstruktīvi.

Lieku 4 no 10 ballēm, ja ir apnikušas Margaritas Stārastes pasakas, bet gribas ko līdzīgu tikai ar saprātīgiem delfīniem, droši ķerieties klāt. Pie reizes iemācīsieties vārdu akvaplāns. Bet visādi citādi mierīgi šo grāmatu var izlaist. Nav no tiem labākajiem autora darbiem.

%d bloggers like this: