Navigate / search

Dragonflight (Dragonriders of Pern #1) by Anne McCaffrey

Dragonflight (Dragonriders of Pern #1) by Anne McCaffrey

Šo grāmatu es saņēmu blogeru Ziemassvētkos no Spīganas, viņa izteica cerību, ka es vēl neesmu lasījis šo grāmatu. Šī grāmata iekļaujas vienā no fantāzijas žanra pamatcikliem, kas sākās jau tālajos sešdesmitajos. Biju gatavs lasīt klasiku, apņēmos pārāk nesatraukties par sižeta klišejiskumu un standarta varoņiem. Ķēros klāt un biju patīkami pārsteigts.

Sen senos laikos Zemes iedzīvotāji kolonizēja daudzas planētu sistēmas, tai skaitā arī Pern planētu. Kolonizatori bija gudri un attapīgi, un neviens darbs tiem nebija pa grūtu. Taču kādu dienu sakari ar mātes pasauli pārtrūka un Pern palika viena. Daudz kas aizmirsās, un no senajiem laikiem pāri palika tikai drakoni, viņu jātnieki un Pavedieni (Threads). Pavedieni Pernas debesīs parādās ik pa divsimts gadiem, un tā ir pavisam sveša dzīvības forma, kura pilnībā iznīcina visu dzīvo, pūķi tika radīti, lai ar tiem cīnītos un glābtu pasauli. Taču divsimts gadi ir ilgs laiks, un Pernas pamatiedzīvotāji apšauba Pavedienu esamību, drakonu jātniekiem ir pienākuši grūti laiki. Un tikai Lessa var izglābt pasauli.

Grāmata nenoliedzami ir klasika, pie bonusiem pieskaitīsim faktu, ka galvenā varone ir sieviete, un viņa tiešām nosaka notikumu gaitu, kas sešdesmitajiem gadiem vēl nebija pārāk bieži. Pati personība, gan ir visnotaļ standartizēta, smuka, gudra un  ar stipru gribasspēku. Klāt vēl piemesta sena dzimta, stipras asinis un superspējas. Tieši tas, kas vajadzīgs globāla kara apstākļiem. Es te nerunāšu par Lessas un F’lar attiecībām, kas vairāk izskatās pēc Stokholmas sindroma izpausmes nekā mīlestības.

Pasaule svārstās no feodāliem viduslaikiem līdz biotehnoloģiskiem ieročiem, kurus cilvēki lieto nesaprotot to patieso nozīmi. Daudz kas ir saglabājies dziesmu un leģendu veidā. Tas ir nodrošinājis informācijas nodošanu no paaudzes paaudzē, taču pirms to iegūt ir jāatšifrē veseli rēbusi. Lasītājam tas ļauj vīzdengunīgi atklāt visu pirms varoņiem un justies komfortabli.

Sižetiski varoņa ceļš no virtuves darbinieces līdz pasaules nominālajai valdniecei, divsimts lapaspusēs nudien nav slikti. Taču autorei ir zināmas problēmas ar sižeta līniju atrisinājumiem. Viņa itin bieži apzināti izveido situāciju, kura būtība lasītājam atklāsies tikai pašās grāmatas beigās. Nedaudz pamaitekļošu, izrādās, ka pūķi spēj teleportēties ne tikai telpā, bet arī laikā. Es neizplūdīšu te par paradoksiem, kuriem būtu jāparādās, bet kuri neparādās. Pieņemsim, ka Multiverss ir realitāte, un tas izfiltrē visas laika līnijas. Taču laika mašīna kā rīks ļauj autorei izstumt no krūmiem klavieres jebkurā grūtākā varoņu dzīves brīdī. Tas nedaudz nokauj spriedzi pirms izšķirošām kaujām.

Savulaik viss bija citādi šī grāmata ir tāda pamatlīmeņa fantāzija, kura mūsdienās varēt šķist pārāk banāla un klišejiska. Atzīstot autore nopelnus žanra pilnveidošanā lieku 8 no 10 ballēm, jo vēlāk publicētajos citu fantastu darbos vietumis ir jaušama šī cikla ietekme.

Iron Gold (Red Rising Saga #4) by Pierce Brown

Iron Gold (Red Rising Saga #4) by Pierce Brown

Šo grāmatu dabūju izlasīšanai dažus mēnešus pirms tās iznākšanas no izdevniecības “Prometejs”. “Sarkanās sacelšanās” triloģija uz mani atstāja labu iespaidu, kopumā vērtēju uz 10 no 10 ballēm. Autoram bija sanākusi sociāli aktuāla un monolīta grāmatu sērija. Par šīs grāmatas lasīšanu man jautājumu nebija, jau kopš tās iznākšanas izziņošanas brīža bija skaidrs, ka lasīšu.

Kopš Sarkanās sacelšanās kulminācijas ir pagājuši veseli desmit gadi, taču galvenais tās mērķis vēl nav sasniegts. Saules sistēma vēl nav atbrīvota no zeltiem, arī atbrīvotās apspiestās kastas nebūt neraujas cīnīties globālā karā, tā vietā tās labprāt mēģina pārkost rīkles viena otrai. Derovs šajā pasaulē ir kļuvis par svešinieku, viņa sākotnējās cīņas mērķi vēl nav sasniegti.

Šoreiz, lai padarītu grāmatu daudzveidīgāku, autors ir nolēmis izmantot četru varoņu skatpunktus. Pirmais un galvenais ir Derovs. Kāpēc galvenais? Tāpēc, ka viņš joprojām ir revolūcijas dzinējspēks, un bez viņa nekas joprojām nenotiek. Derovs kopš kaujas par Lunu vairs nav tas. Viņam ir ģimene, dēls un aizvien nopietnāks kļūst jautājums par dzīves prioritātēm. Kas ir svarīgāks revolūcija vai ģimene? Derovam, kurš paradis visus jautājumus risināt ar slāti, atbilde nenāk viegli. Skaidrs, ka viņam ir lemta šīs sāgas traģiskā un galvenā varoņa loma.

Līrija ir viena no atbrīvotajām sarkanajām. Viņu un viņas ģimeni atbrīvotāji izveda virszemē, izmitināja nometnē un aizmirsa. Lielajiem vīriem ir daudz svarīgākas lietas par kaut kādiem tur atbrīvoto miljoniem. Republika turas uz puņķiem, ir jācīnās, jāmeklē kompromisi. Atbrīvotie vāras paši savā sulā, cīnās ar badu un daži labi domā, ka strādāt raktuvēs nemaz nebija tik slikti. Sarkanie sāk cīnīties pret sarkanajiem un izrādās, ka genocīds viņiem padodas tikpat labi kā zeltiem, Līrijas ģimene šajā cīņā tiek samalta, taču viņai paveicas. Viņai atvēlēta naivās lauku meitenes pilsētā loma, vismaz šajā grāmatā viņai ir lemts būt instrumentam citu rokās. Nekas, toties nākošajās grāmatās tas pavērs viņa izaugsmes iespējas.

Efreims ir mazs zaglēns ar lielām ambīcijām un talantu. Izdzīvošanai pietiek, bet to, vai ir vērts dzīvot, viņš nemaz īsti nav izlēmis. Šis varonis ir apvainojies uz visiem par visu. Savu maigo dvēseli slēpj aiz cinisma, tas gan netraucē viņam pastrādāt neģēlības. Tagad viņam ir jāveic visepiskākā zādzība saules sistēmas vēsturē, nav jau arī lielas izvēles, kad esi piespiests pie sienas ar nazi pie rīkles. Tipiskais personāžs, kuram pagātnes notikumi ir atņēmuši vēlmi ar cerībām raudzīties nākotnē. Kā radīts uzmešanai un tapt uzmestam.

Lisandrs – šo puisi tak mēs atceramies no pamata triloģijas. Tāpat kā apokaliptiskajos stāstos sākumā, ir vēlams apsist visus mācītājus, tāpat kosmiskajās operās, gāztās valdošās dinastijas atvases ir jāizkauj labākajās Hēroda tradīcijās. Derovs diemžēl bija par mīkstu, un nu tāluma Asteroīdu joslā aug viņa pasaules konkurents, aug, vēl īsti nezinot savus nākotnes plānus, bet tas ir tikai laika jautājums. Lisandrs savā ziņā ir tāds pats kā Derovs, arī viņa izvēles nav vieglas – viņam ģimene jau ir zaudēta, taču viņš vēl atceras zeltu valdīšanas pamatprincipus.

Manuprāt, šī kosmiskās operas sērija iegūst ar jaunajiem varoņu skata punktiem uz pasauli. Ja man visu laiku būtu jāpacieš tikai Derovs, tad es diez vai spētu izturēt līdz galam. Derovs, protams, ir nepieciešams, lai sasaistītu šo grāmatu ar iepriekšējo triloģiju, taču es ceru, ka autors ar laiku ļaus Derovam mirt varoņa nāvē un turpināt viņa darbus jauniem kadriem. Kosmiskās operās tas gan tā nav pieņemts un tādēļ manas cerības visticamāk neattaisnosies.

“Sarkanā triloģija”, manuprāt, beidzās diezgan veiksmīgi, lasītājs varēja izdomāt beigas pats, un autoram nebija jākrāmējas ar jautājumiem, ko darīt pēc revolūcijas. Autoru var reizē gan apsveikt, gan izteikt līdzjūtību. No vēstures visiem ir zināms, ka laiks līdz revolūcijai parasti ir pacēluma pilns un liekas, nupat, nupat būs tā laimība. Taču jau tūlīt pēc vecās iekārtas nomaiņas ir bifurkācijas punkts, kas visus labos nodomus aizmēž prom. Pagaidām autors ir nolēmis pieturēties pie tā scenāriju tipa, kur varu lēnām atpakaļ pievāc vecās elites pārstāvji, tie, kuri ir gatavi sadarboties ar jaunajiem tik tālu, cik tas ir viņu interesēs. Būs interesanti pavērot, kā tas viss izvērsīsies, jo briest kontrrevolūcija.

Lieku 9 no 10 ballēm, sākumā vērtējums bija nedaudz zemāks, bet tad, visu pārdomājis, sapratu, ka ir labāk nekā šķiet pirmajā acumirklī, un arī šim sērijas turpinājumam ir perspektīvas izvērsties pat kaut ko dižāku. Ja patika Derovs no pirmās triloģijas, tad droši lasiet, ja nesmādē labu fantastisko bojeviku, tad arī uz priekšu.

Age of Assassins (The Wounded Kingdom #1) by R.J. Barker

Age of Assassins (The Wounded Kingdom #1) by R.J. Barker

Uz šīs grāmatas izlasīšanu mani pavedināja Andris. Teica atzinīgus vārdus, rekomendēt gan tieši nerekomendēja. Ņēmu un nopirku, sāku lasīt uzreiz, lai nepazūd nopirkto un nelasīto grāmatu kaudzē. Pēc nosaukuma daudz neko atšifrēt nevar, ir tikai skaidrs, ka galvenais varonis būs slepkavnieks.

Girtons Klučkājis pieder pie algoto slepkavu brālības, viņa Meistare ir viena no labākajām savā arodā. Nu vismaz Girtons tā uzskata, jo nevienu citu no šīs sabiedrības viņš nemaz nav redzējis. Patiesībā Girtons neko daudz nav redzējis, visu mūžu viņš ir veltījis sava aroda izkošanai. Kādu dienu Meistare saņem uzdevumu nogalināt kādu augstmani, taču tās izrādās lamatas. Nu Girtonam un viņa Skolotājai ir jāatklāj sazvērestība pret kroņprinci. Lai atrastu slepkavu, ir jāizmanto slepkava.

Pret šo grāmatu man ir divējādās jūtas. Pasaule, lai ar visnotaļ standartizēta, ir ar savām rozīnītēm. Kaut vai visu ienīstie burvji, kuri savām burvestībām izmanto zemes auglību. Nedod dies, ja tāds parādās, tāds var pārvērst veselas provinces par neauglīgu tuksnesi. Tādēļ burvju dzīves ilgums šajā pasaulē ir ļoti īss. Tad vēl Karnevāls, kurš kā tāds tabors ceļo no vienas pils uz otru, kas ir valsts pati par sevi un no kura ir atkarīga daudzu novadu labklājība. Tas viss ir interesanti, taču diemžēl Girtons visu grāmatu pavada pils mūros, šķetinot intrigas.

No sižeta viedokļa, šis ir tāds nedaudz drūmāks bāriņstāsts, kas ir topā jaunajiem lasītājiem jau kopš Vecās derības laikiem. Spējīgs bērns ar fizisku defektu, kuru aiz žēlastības ceļa malā savācis labs cilvēks. Nu labais cilvēks ir iekūlies ziepēs, un mūsu bārenim nav pieticis prāta laikā paraut fraku. Viņš cieš, atrod draugus un kļūst par labāku cilvēku, pie reizes attīstot savas profesionālās iemaņas. Ar varoņu tēlu atminēšanos te ir pavisam švaki, ja karaliene nebūtu steriotipiski ļauna un viņas dēliņš sadists, tad diez vai kaut ko vairāk par pašu Girtonu es spētu atcerēties.

Taču visa šajā kokteilī ir kaut kas tāds, kas pēc izlasīšanas lika grāmatu atzīt par labu esam. Baidos, ka pie vainas ir tas pats bāriņa stāsts, kas ļauj iejusties galvenā varoņa ādā. Girtons, lai ar’ prasmīgs aroda meistars, vēl nav nekāds supercilvēks, un tas stāstam nāk tikai par labu. Te, protams, ir standarta elitārā skola, negaidīti draugi un lielum lielā konspirācija. To gan autors ir tā samudžinājis, ka neesmu īsti drošs, ka uz beigām sapratu visas tās smalkās nianses.

Izlasās vienā rāvienā un bija reāls aplauziens, ka tūlīt nebija pieejama nākamā sērijas grāmata. Dikti gribējās ar Girtonu kopā paklibot pa viņa pasauli vēl mazliet. Nekas, jāpaciešas. Lieku 9 no 10 ballēm. Var rasties jautājums, kādēļ pēc iepriekš rakstītā es grāmatu vērtēju tik augstu? Tādēļ, ka stāsts ir ļoti, ļoti labs, pat ja nav spēka iedziļināties visas tajās intrigās.  Te ir kāds aspekts, kur totāli nesamaitekļojot grāmatu, es nevaru atklāt, un tas visu pamatīgi pavelk uz augšu.

Пять жизней читера by Артём Каменистый

Пять жизней читера by Артём Каменистый

Kārtējo reizi nenoturējos un norāvos. RPGlit žanra grāmatām man ir grūti paiet garām un, ja to vēl ir sarakstījis personīgi iecienīts autors, tad vispār neiespējami. Dīvaini, bet līdzīgu analogu angļu mēlē man tā ar’ nav izdevies atrast. Varbūt slikti meklēju, bet maksimums ir kaut kādi D&D atvasinājumi.

Roks atmostas studentu kopmītnēs bez atmiņas un sapratnes par notiekošo. Elektrības nav, istabas biedrs neko paskaidrot nevar, un dīvainais paziņojums, kas parādījās pirms pamošanās, daudz neko nepateica, tikai to, ka viņam ir 99 dzīvības. Pirmā iztērējās diezgan ātri, Roku nokoda kaut kāds zombijs. Tagad ir jautājums, vai izdosies saprast notiekošo pirms beigsies visas dzīvības?

Sižets ir standarta, stāsts par spēlētaju, kurš nonācis virtuālajā realitātē un nejauši atrod sistēmā gliču, kuru izmanto uz nebēdu. Es to jau esmu šī paša autora Nūbā lasījis. Taču, salīdzinot ar autora iepriekšējām grāmatām, šī ir sanākusi nedaudz savādāka. Man personīgi savādāka sliktā nozīmē. Sāksim ar to, ka galvenais varonis Roks tā vietā, lai pētītu pasauli, levelotos, nodarbojas ar velns sazin’ ko un gaida, kad visu pasniegs uz paplātes. Paplāte parādās tikai grāmatas otrajā pusē Njašas veidolā. Tā ir rūdīta spēlētāja un ir spiesta nodarboties ar Roka izglītošanu. Izglītošana lielākoties aprobežojas ar galvenā varoņa nosaukšanu par pajoliņu. Neteikšu, ka nepelnīti, bet pajoliņa lietošana notiek tik bieži, ka nedaudz piegriežas.

Pasaule, cik nu par to uzzinām, ir diezgan skarba, bet šķietami loģiska, un pretenziju nebūtu, ja Roks kaut kā to arī izpētītu un izdarītu secinājumus. Diemžēl viņam bērnība (par to gan viņš neko pats neko nezina), šķiet, aprobežojusies ar tetra spēlēšanu, un viņam nav nekādas atgriezeniskās saites. Autors novārtā pametis arī šajā žanrā tik svarīgo varoņa levelapu un un citus interfeisa sīkumus. Iespējams, ka Roks plānots kā skarbais vecis, kas tādiem sīkumiem uzmanību nepievērsīs un uzspļaus Kontinentam un Sistēmai, iespējams, ka autors nolēmis jaunatklāsmi atstāt gadījumu palīgu ziņā un ļaut lasītājam izbaudīt galvenā varoņa nesapratni par notiekošo.

Kā viegla izklaide un ātrais lasāmais grāmata ir pašā laikā, bet ne uz ko daudz lielāku pagaidām nepretendē. Protams, ka lasīšu arī pārējās grāmatas no šīs sērijas. Anotācijā lasīju, ka te tiek izmantoti S-T-I-K-S pasaules elementi, varbūt tādēļ, ka es neko nezinu par šo pasauli, ir iemesls, kādēļ man grāmata ne pārāk iepriecina? Nopietni runājot grāmatas galvenais mīnuss tomēr ir tās galvenais varonis. Lieku 5 no 10 ballēm, ieteiktu tikai žanra cienītājiem un autora daiļrades pazinējiem.

Kara suņi by Adrians Čajkovskis

Šo grāmatu saņēmu no Andra Ziemassvētkos. Tā kā Children of time ir viena no visu laiku labākajām zinātniskajām fantastikām, kuru man nācies lasīt, es šo grāmatu ilgi nemarinēju.

Reksis ir Labs suns. Viņš mīl cilvēkus. Viņš ienīst ienaidniekus. Viņš pilnībā klausa Saimnieku. Viņa pleci sniedzas septiņu pēdu augstumā, viņa ādu lodes neņem, apbruņots ar lielkalibra ieročiem un speciāli izveidots tā, lai viņa ultraskaņas kaukoņa pārbiedētu cilvēkus. Kopā ar Pūķi, Bitēm un Medu viņš veido baru. Reksis ir šī Bara līderis. Bara uzdevums ir sakaut anarhistus dienvidaustrumu Meksikā.

Lasot šo grāmatu, jutos kā izvilcis laimīgo lozi. Te ir viss, kam būtu jābūt nopietnā mūsdienīgā zinātniskajā fantastikā. Pirmkārt, interesants sižets. Dzīvnieku humanizācija šajā žanrā ir sastopama jau no Velsa Doktora Moro salas laikiem. Šeit Reksis nudien ir saprātīga būtne, saprātīgāka nekā viņa veidotāji to apzinās. Viņa radītājiem Rekša saprāts ir vienaldzīgs, kamēr vien viņš klausa pavēlēm. Lieta ir lieta, un nevienam nerūp tās domas. Tā kā autors ir biologs, tad šajā jomā viss notiekošais izklausās pat ļoti ticami. Un nebrīnītos, ka patiesībā jau eksistētu šādi tādi testa modeļi.

Otrkārt, ar šīs grāmatas palīdzību Autors mēģina definēt, kas tad ir cilvēks, kas ir saprāts. Vai mākslīgajam intelektam ir cilvēktiesības? Vai Saimnieka un Verga attiecības ir ilgtspējīga lieta? Nu un, protams, vai hierarhijas uzspiests pasaules uzskats un no tā izrietošā rīcība Ir Saimnieka vai Lietas vaina? Patlaban šādi jautājumi vēl nav aktuāli, bet ar laiku pienāks arī to kārta. Līdz tam varam lasīt kā sociālu komentāru par to, kā vēsture atkārtojas, par to, kā cilvēki tikai pilda pavēles un par to, vai mēs kļūsim mazāk cilvēki, ja mēs citus sāksim uzskatīt par sev līdzīgiem. Tā teikt mūsu pašu ikdienišķie rasu un tautības jautājumi pacelti līdz modificētu un uzlabotu sugu jautājumiem.

Treškārt, kādu labumu šāda dzīvnieku modificēšana varētu dot cilvēcei? Nu izņemto to, ka viņi ir ļoti labi kara vajadzībām. Autors ir atradis veselu plejādi ar iespējamiem pielietojumiem, daudzas no šīm tehnoloģijām iestrāžu līmenī darbojas jau tagad, bet kas zina, kā būs ar laiku.

Stāsts sastāv no vairākām daļām, no sākuma šķiet, ka būs parasts bojeviks, kur bioformas (tā sauc Reksi) akli pildīs Saimnieka pavēles un lasītājam nāksies saskarties ar visām kara šausmām, taču brīdī, kad notikumu maina savu gaitu, viss kļūst daudz interesantāk. Vienīgais, kas man nepatika, bija grāmatas vidusdaļa, kur pārdesmit lapaspuses tika veltītas juridiskām peripetijām. Beigas gan bija ļoti, ļoti labas no stāsta viedokļa.

Tēli, lielākoties ir bioformas, un tie nudien ir spilgti personāži, lai ar izaudzināti laboratorijās viņi ir daudz cilvēciskāki par saviem Saimniekiem, viņu ‘es’ nav noslēpts aiz labprātīgi izkropļota pasaules redzējuma, mazākajiem ļaunumiem un meliem. Viņi redz pasauli tādu, kāda tā ir, un informāciju par to analizē racionāli. Tas, ka Reksis ir Labs suns nenozīmē, ka viņu nemāc šaubas par izdarīto. Viņu bieži nomāc doma, kā bez Saimnieka pavēles atšķirt ienaidnieku no drauga, un kā draugs reizēm vienā mirklī kļūst par ienaidnieku.

10 no 10 ballēm. Šādai ir jābūt zinātniskajai fantastikai, ne tikai jaunu apvāršņu atklāšana un piedzīvojumi, bet arī viela pārdomām pēc izlasīšanas. Iesaku lasīt visiem un obligāti, lai nebūtu to pārmetumu pēc gadu desmitiem, kā gan es to varēju palaist garām!

The Undoing Project: A Friendship That Changed Our Minds by Michael Lewis

The Undoing Project A Friendship That Changed Our Minds by Michael Lewis

Par šī autora grāmatām es vienmēr esmu bijis sajūsmā. Neticiet, palasiet šeit! Šo kaut kā biju palaidis garām, un par tās eksistenci uzzināju klausoties podkāstu, kurā pats autors nedaudz pastāstīja par šo grāmatu. Lieki piebilst, ka pēc podkāsta noklausīšanās es jau biju ticis pie grāmatas. Sāku lasīt to tūlīt.

Pirms četrdesmit gadiem divi Izraēlas psihologi Daniels Kānemans un Amos Tverskis publicēja savu pētījumu augļus, kuri radīja pavisam jaunu psiholoģijas novirzienu – biheivorālo ekonomiku. Šīs sadarbības rezultātā radās Big Data pētniecība, uz zinātni balstīta medicīna, rastas jaunas pieejas valsts pārvaldē. Šīs grāmata atklāj lasītājam, kā šo divu zinātnieku darbs ir izmainījis mūsu realitātes uztveri.

Esmu iesīkstējis vecūksnis, un lielākoties par psiholoģiju neesmu diez ko labās attiecībās, varbūt tādēļ, ka es neko nejēdzu, varbūt tādēļ, ka lielākoties viņi vairāk izskatās pēc ezotēriķiem, kas tikai uzdodas par respektabliem cilvēkiem. Taču es labprāt lasu grāmatas par viņiem, sevišķi, kad tās aptver vairākas sfēras. Psiholoģija un ekonomiskie lēmumi ir mana vājā vieta, tās grāmatas es vienkārši varu nelasīt. Šīs grāmatas sākums mani nepievīla, autors veselu nodaļu veltīja NBL drāfta procesam, datu analīzei un tam, kā industrija no čuja lēnām virzās uz datu apstrādi un modeļu būvēšanu. Likās, esmu atšķīris kārtējo superīgo autora grāmatu.

Taču turpmākās nodaļas mani nobeidza, it kā jau autors visu dara pareizi, taču tik garlaicīgu un bezmērķīgu stāstījumu reti kad gadās sastapt. Centrālais temats ir abu ievērojamo vīru draudzība un sadarbība. Raksturi dažādi, uzskati dažādi, bet rezultāti iespaidīgi. Autora rakstījums rada priekšstatu, ka šis tā vietā, lai piedāvātu lasītājam jauku, interesantu un plūdenu stāstījumu ir nolēmis iesmērēt filmas scenārija uzmetumu. Lasītājs uzzina galveno varoņu dzīves asākos momentus, kara ainas, konfliktus akadēmiskajā vidē, bet neko daudz par to psiholoģiju. Jā, vietām tiek pamesti pāris fakti par racionālas lēmumu pieņemšanas fikciju, vai to cik ļoti mūs ietekmē aizspriedumi, bet tas ir epizodiski.

Tā vietā, lai smalkāk apstāstītu svarīgākās atklātās lietas un to pielietojumu dzīvē, mēs uzzinām par kādu akadēmisko balli, un ko kurš tur ir teicis. Nebiju ticis vēl līdz pusei un sāku domāt par savu dzīvi un to, kā es izšķērdēju savu laiku lasot garlaicīgas grāmatas. Es būtu daudz lielāks ieguvējs, ja būtu izlasījis šo zinātnieku biogrāfijas (man vismaz nebūtu jālēkā no viena varoņa uz otru un tad uz kādu sekundāro personu viņu dzīvēs). Pa šo laiku es varētu izlasīt pašu Kānemana grāmatu, kur viņš apraks tavus atklājumus. Tā ir izdota latviski, pašķirstīju grāmatu veikalā un sapratu, ka tā ir daudz vērtīgāka par šo.

Pēc visa tā varu grāmatai dot 4 no 10 ballēm, ja esi lasījis iepriekšējās autora grāmatas, tad šī nestāv ne klāt. Stils saglabājies vien pirmajā un pēdējā nodaļā. Netērējiet laiku, nopērciet Daniela Kānemana “Domā ātri, domā lēnām” un lasiet to!

Melnspārnis (Ravens’ Mark #1) by Eds Makdonalds

Šo grāmatu izlasīt man ieteica Andris, tā kā iepriekš plānoto lasāmo nespēju atrast, neesmu atradis joprojām, ķēros vien klāt šai. SSF žanrs ir no tiem, kas man nekad neapnīk, un mani pat īpaši neuztrauc, ka kaut ko līdzīgu esmu jau lasījis.

Grāmatā ir izveidota tradicionālā maģijas pasaule. Te ir notikusi megacīņa, pēc kuras ap kādu no cilvēku pilsētu ir radusies maģiskās “radiācijas” zona. Tajā labāk iekšā nelīst. Kapteinis Galherovs ir algotņu bandas vadītājs, viņa uzdevums ir laiku pa laikam noķert kādu dzelmes karaļu sekotāju un tā pelnīt sev maizi. Un tad kādu dienu viņš ar savu algotņu grupu nonāk attālā priekšpostenī, kuram uzbrūk dzelmes karaļu spēki.

Es šo grāmatu ieskaitītu pie tām, kur pelēkie cīnās ar pelēkajiem. dzelmes karaļi no cilvēku viedokļa ir absolūts ļaunums, savus pavalstniekus tie pārvērš nedomājošā zombiju masā, un uzbrukums cilvēkiem ir kārtējais ekspansijas mēģinājumus. Cilvēku pusē stāv Nameless, magi, kuru spējas līdzinās karaļu spējām. Taču gan vieniem, gan otriem cilvēki ir tikai varas nostiprināšanas elementi, skudras, kuras maisās pa kājām, bet bez kurām īsti iztikt nevar. Viņu karš ir daudz senāks par cilvēkiem un droši vien ritēs vēl tad, kad cilvēce būs beigusi eksistēt.

Galvenais varonis Galherovs ir tipisks drūmais tips, kurš lielāko tiesu sava laika pavada iereibis. Cik saprotu, neskatoties uz savu aktīvo darbības grafiku, viņš vienmēr atradīs iespēju pieliet mūli, tādējādi noslogojot savu spriestspēju un padarot vienkāršas lietas par praktiski neiespējamām. Tas gan uz viņa rīcību lielu iespaidu neatstāj, radās priekšstats, ka varoni pohas moca tikai atbildīgos brīžos. Var jau to visu izskaidrot ar viņa iepriekšējo dzīvi, bet jāatzīst, ka pēc kāda laika nemazgājies, piedzēries varonis pievemtā istabā neliekas īsti pievilcīgs, lai cik skarbs karotājs tas arī nebūt.

Galherova dzīve ir noslēpumu pilna, un lasītājam lēnā garā tie visi tiek atklāti. Pasaulē, kur divas frakcijas karo jau gadu tūkstošiem, nekas nenotiek vienkārši tāpat, tas vis ir kāda lielāka plāna daļa. Nezinu kādēļ autors to visu tā bija sarakstījis, varbūt, lai parādītu, ka abas puses ir savu spēju ziņā tuvas dieviem, vai arī vienkārši, lai viss smuki sakārtotos pa plauktiņiem.

Pati grāmata labi iekļaujas fantastiskā bojevika žanrā ar detektīva elementiem, lai gan te nav smalkas dedukcijas informācija tiek iegūta vairāk ar salauztu roku un degunu palīdzību. Sižets ir spraigs un ir nudien grūti atrauties. Pasaule, vismaz tā daļa, kuru autors mums atklāj ir izveidota izcili. Maģiskā starojuma tuksneša fauna un flora vien ir ko vērta. Arī vēstures skelets ir visnotaļ pamatīgs un Galherova piedzīvojumi, labi iekļaujas notiekošajā.

Lieku 9 no 10 ballēm, ar nepacietību gaidu nākošo grāmatu. Ja autors nestieps gumiju, tad tās iznākšanas laikā es, iespējams, vēl atminēšos šīs grāmatas notikumus. Iesaku lasīt fantastikas cienītājiem, kuriem nav iebildumu, pret diezgan tumšiem galvenajiem varoņiem, pasaulē, kurā viens no dzīves pamatprincipiem ir  – desmit vecenītes rublis.

Tā runāja Zosu māte by Laura Dreiže

Tā runāja Zosu māte

Man ir patiess prieks, ka latviešu fantāzijas autori nav apsīkuši, un laiku pa laikam tiek izdots kāds jauns darbs. Jauno latviešu fantastikas un fantāzijas autoru darbu izdošanas gandrīz monopols pieder Zvaigznei, un paldies viņiem par vietējo autoru popularizēšanu. Par šīs grāmatas iznākšanu zināju jau pasen un patiešām gaidīju, kad varēšu izlasīt.

Kendija Enslija ir jauna žurnāliste ar neparastu talantu: viņa redz spokus un spēj ar tiem sazināties. Tas reizēm kļūst nogurdinoši, jo gari mēdz būt pļāpīgi un uzrasties nepiemērotos brīžos, tomēr Kendija nesūdzas – pateicoties savām spējām, viņa joprojām var būt kopā ar sev visdārgāko cilvēku pasaulē. Korbins O’Braiens ir feja. Precīzāk – pa pusei feja, bet puisis ir gatavs uz jebko, lai feju tauta viņu pieņemtu kā savējo. Protams, par Korbina plāniem nevajadzētu uzzināt nedz viņa audžumātei-raganai, nedz draugiem un pārējiem no vietējās pārdabju kopienas, jo viņa ieceres nav gluži likumīgas…

Nav jau tā, ka ar autores daiļradi nebūtu pazīstams, ir nācies lasīt viņas Dance Macabre triloģiju, kuru vērtēju kā labu un savā  žanrā stabili virs vidējā līmeņa. Zināju arī, ka īsti neesmu šāda tipa romantiskās fantāzijas apakšžanra mērķauditorija. Šo grāmatu ņēmu ar cerību, ka autore būs progresējusi savā daiļradē un būs spējusi uzrakstīt vēl labāk.

Grāmatas pasaule atrodas Lielbritānijā. Iespējams, ka autore raksta ar domu nākotnē to izdot tur, varbūt vienkārši pats “settings” izklausās nopietnāks. Es negribētu noniecināt mūsu pašu lēļus un lietuvēnus, bet man arī ķeltu leģendas šķiet daudz niansētākas un interesantākas. Britu zemē čum un mudž no fantastiskām būtnēm, kas dažādu iemeslu dēļ ir bijušas spiestas pamest savas realitātes, lai apmestos mazpilsētās. Tā kā ideja par paralēlo parastajam cilvēkam nepamanāmo pasauli nav nekas jauns, tad bija ļoti interesanti, kuru no standartatklātnēm autore izvēlēsies. Novērtēju to, ka viņa neizvēlējās visvienkāršāko ceļu – palaist varoni fantāzijas pasaulē un atstāt cilvēkus parastos novārtā.

Grāmatas galvenie tēli Kendija un Korbins ir diezgan interesanti. Kendija ir spiesta bēguļot un regulāri mainīt savu dzīves vietu, viņai ir savi iemesli, tādēļ viņai tā īsti ir tikai viens cilvēks, kuram pieķerties. Korbins savukārt ir izslēgts no savas ģimenes un ir spiests mitināties pie cilvēkiem. Skaidra lieta, ka šādi atstumtie agrāk vai vēlāk atradīs kopīgu valodu. Varētu jau pukoties, ka varoņi savās jūtu izpausmēs un spriedumos nav pietiekoši loģiski vai konkrēti. Bet godīgi sakot, racionāla cilvēciska būtne ir koncepts, kuru matemātiķi ieviesuši, lai varētu modelēt kompleksas situācijas. Bet cilvēks tāds ir, ja ikdienā pats ir neracionāls pēc velna, tad lasot grāmatu paģēr no galvenajiem varoņiem būt pilnīgi racionāliem, jo citādi sanāk neloģiski! Jā, vietām teksts ir visnotaļ iestiepts un samocīts, un ej nu zini kāda katram ir tā pirmās mīlestības pieredze. Nedaudz kaitināja tējas dzeršanas apraksti, bet neesmu britu zemēs dzīvojis, iespējams, viņi tur tiešām izkaujas un tad iedzer tēju, lai nomierinātos. Varbūt, ka tas tādēļ, ka pats labprāt dzeru kafiju.

Sižeta attīstība no sākuma ir lēna, autore nesteidzas iepazīstināt ar jaunās pasaules labumiem, tā vietā stāstot savu varoņu stāstus. Patīk vai nepatīk, tas būs atkarīgs no katra lasītāja individuāli. Man šķita nedaudz par lēnu, bet šis jau ar nebija nekāds manis iecienītais fantastikas bojeviks. Toties salīdzinot ar iepriekšējām manis lasītajām autores grāmatām, viņai beidzot ir izdevies sevi nofokusēt uz pašu stāstu, atmest nevajadzīgo un turēties pie stāsta centrālās tēmas. Sižeta eskalācija un notikumu seku globalizācija šim žanram ir tik raksturīga lieta, ka pat nezinu vai to var saukt par trūkumu. Šķiet, ka cilvēkā ir kaut kas iekšā tāds, kas prasa stāstījumu nobeigt ar kaut ko episku. Pēdējā grāmatas trešdaļa ir visnotaļ dinamiska un notikumi sāk attīstīties mērkaķa ātrumā. Autore nebaidās piebeigt pa kādam savam visas grāmatas garumā lolotam varonim, nemaz nerunājot par vardarbību un smagiem miesas bojājumiem.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, labi uzrakstīts, garlaicīgi nebija. Ja vēlies izlasīt mīlestības stāstu uz fantāzijas fona, tad šī grāmata nepievils. Ja fantastiku atzīsti tikai kā kaujas lauku, taktikas un stratēģijas dekorāciju, tad, iespējams, šī grāmata nesniegs gaidīto.

Vārnu sešinieks (Six of Crows #1) by Leigh Bardugo

varnu-sesinieks

Uzreiz sākšu ar atrunu, ka grāmatu izlasīju pateicoties izdevniecībai “Prometejs”. Man grāmatu piedāvāja izlasīt pirms tās izdošanas, un es šo iespēju izmantoju. Galu galā viss lasītais par grāmatu liecināja, ka tā pieder manam tik iemīļotajam fantastiskā bojevika žanram. Un tādus es vienmēr esmu gatavs lasīt.

Talantīgajam noziedzniekam Kazam Brekeram tiek piedāvāta neiedomājama bagātība, taču, lai to iegūtu, jāpaveic šķietami neiespējams uzdevums: jāielaužas bēdīgi slavenajā Ledus galmā (nekad agrāk neieņemtā armijas cietoksnī); jāatbrīvo ķīlnieks (kurš var iegrūst pasauli haosā); jāizdzīvo pietiekami ilgi, lai saņemtu atalgojumu (un to iztērētu).

Katerdama ir nelielas valsts galvaspilsēta, kuru patiesībā pārvalda tirgoņi, nu vismaz naudīgo pilsētas daļu, nomales un graustu rajonus kontrolē bandas. Kazs ir vienas no šādas bandas leitnantiem, viņa pārraudzībā atrodas Vārnas. Pats Kazs, lai ar klibs un ar spieķi, ir īsts ļaunais ģēnijs. Neviens uzdevums viņam nav par grūtu, un nav tādas lietas, kuru nevarētu paveikt. Kad vietējais tirgoņu ģildes pārstāvis vēršas pie viņa ar piedāvājumu, Kazs nevar atteikties, jo tas ļautu viņam piepildīt savu lielo plānu.

Man kā šāda žanra grāmatu daudzlasītājam jau sen ir zudušas cerības atrast kaut ko unikālu, un tāpēc bonusus dodu par pasauli un veiksmīgiem sižeta risinājumiem. Ar pasauli šajā grāmatā viss ir kārtībā, te viss notiekošais tiek pakārtots ekonomiskiem procesiem. Nevajag sabīties, te nav nekā no makroekonomikas teorijas, bet pasaules likumsakarības, kas padara notiekošo loģisku, ģeopolitisku un saprotamu. Tas nav nekāds kvests, kuru no zila gaisa uzbur burvis, un visiem nez kāpēc tajā jāpiedalās. Te ir darījums, kurš radies ģeopolitisko, finanšu un personīgo interešu saskarsmes punktā. Kazs ir šo interešu fokuss, un lasītājam ir skaidra viņa motivācija.

Sižets ir izveidots veiksmīgi, te nav nekā jauna, gadsimta laupīšana literatūrā ir sena parādība (Prometejs jau ar’ nospēra uguni). Tādēļ jautājums bija tikai par to, cik veiksmīgi autors to izpildīs. Ja salīdzina ar žanru kopumā, autoram tas ir izdevies izcili. Nedaudz kaitina Kazs ar savu ģeniālo plānošanas un prognozēšanas spēju. Viņam visiem plāniem ir papildus plāns, un ne viss, ko viņš dara, acīmredzami ir tas, kas notiek patiesībā. Taču tas vairāk liecina par to, ka autors iemīļojis savu varoni un nevar noturēties bez tā vieduma izcelšanas. Protams, ne viss vienmēr iet pa diegu, taču tāpēc vienmēr var improvizēt. Īsumā autors ir veiksmīgi izveidojis laupīšanas daļu, pieredzējis lasītājs var mierīgi ņemt savu vēlmju sarakstu par to, kā tādai būtu jāizskatās, un beigās gandrīz visam pretī būs ķeksītis.

Kas paceļ šo grāmatu starp citām, ir varoņu personāži. Šeit nav nekādu kartona šablonu, kur ir ļaunie un labie, kas cīnās izmantojot ļauno metodes. Te katram varonim ir motivācija, pagātne un nākotnes plāni. Varbūt kādam liksies garlaicīgi viņu dzīves stāsti un gribēsies vairāk darbības, tie var nekreņķēties – te līdzsvars starp darīšanu un runāšanu ir smalki nobalansēts, un nebūs tā, ka flešbeks būs garlaicīgs vai nevietā.

Tagad, kad esmu dziedājis slavas dziesmas par pasauli, sižetu un varoņiem, iepilināšu darvas pilienu – man nepatika nobeigums. Nepatika un viss, grāmatas redaktoru vajadzētu sarāt par tādu nekrietnību. Šaubos, vai autors ko tādu varētu nodarīt lasītājam.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, ja vēlies piedalīties aizraujošā piedzīvojumā, kur galvenie varoņi ir prasmīgi izveidoti, pasaulē, kura ir loģiska, tad droši šķir vaļā un lasi – nenožēlosi!

Ask the Past: Timeless Advice from Old Books by Elizabeth Archibald

Ask the Past Timeless Advice from Old Books by Elizabeth Archibald

Pirms gada nopirku šo grāmatu, nedaudz pašķirstīju, palasīju, pasmējos un noliku vēlākai lasīšanai. Vēlākais laiks nepienāca, grāmata pazuda grāmatu plauktos, un droši vien tā arī būtu stāvējusi trešajā rindā nelasīta vēl labu laiku. Nesen veicu inventarizāciju, un šī grāmata “atradās”.

Gribi dziedāt, staigāt virs ūdens? Griezt nagus zem ūdens? Tikt vaļā no paģirām pāris minūtēs? Izaudzināt degumu? Izdresēt suni? Varbūt vienkārši pagatavot omleti ar sieru? Nebūt nav jāpērk modernās padomu avīzes un grāmatas, pietiek atskatīties pagātnē.

Grāmata ir dažādu amizantu ieteikumu apkopojums, kas sarakstīti laika posmā no sestā līdz divdesmitajam gadsimtam. Ieteikumi aptver visas dzīves sfēras, un pēc sava satura un autoritatīvā stila ir tikpat neapgāžamas kā modernās grāmatās. Šo grāmatu var uztvert dažādos veidos – pirmais un visvienkāršākais ir uzjautrināties par grāmatas sniegtajām atbildēm. Otrais, kārtējo reizi konstatēt faktu, ka dumju padomu industrija nekad nezaudēs savu aktualitāti, un visticamāk pašpalīdzības un padomu grāmatas radās līdz ar rakstību. Trešais – mūsdienu padomu grāmatas un avīzes nav tikušas uz priekšu daudz tālāk par savām vienpadsmitām gadsimta māsām.

Tagad nedaudz laika veltīšu laiku spilgtākajiem padomiem. Kā pareizi barot bērnu? Te domas dalās viennozīmīgi  – labāk ir dot baltvīnu, nedaudz atšķaidot. Taču ir cilvēki, kas uzskata, ka nav nekā labāka par alu un maizi, protams, neaizmirstam gaļu vakariņās. Sāp mugura – ko darīt, ko “Ārsti tev nestāsta”? ārsti nestāsta to, ka nevajag slaucīt dibenu ar zāli, tieši no zemes augušu materiālu izmantošana dibena slaucīšanā ir daudzu slimību cēlonis. Kā tikt pie baltas un mīkstas miesas? Dzer alu, labāk gatavotu no auzām, tad nebūs gāzes. Kā palaist gāzes viesībās? Jau mūki zināja, ka pirdienu nekas nepaslēpj tik labi kā klepus. Ko darīt, ja dejojot novelies uz grīdas? Celies augšā, lai ar visu cieņu pārējo acīs jau esi zaudējis. Pie reizes jāatminas nespļaudīties jaunkundzes priekšā un nešņaukt puņķus ar pirkstiem. Kā uzsākt sarunu ar jaunkundzi? Pirmais, ļaut, lai viņa uzsāk. Ja viņa nerunā, paprasīt no kāda apgabala viņa nāk un tad slavēt viņas dzimteni. Strādā garantēti. Sievietēm gan iesaka, ja vīrietis nesaprot pret viņu izrādīto interesi, tad ar tādu muļķi labāk neielaisties. Ar šādiem padomiem ir pilna grāmata, var uzzināt kā dzemdību laikā tikt pie vīna un mandelēm medū, kā pareizi atstāt viesības. Nekas nav labāks pret paģirām kā dzimumorgāna iemērkšana etiķī. Omletes recepte gan bija labi uzrakstīta.

Ja vēlies nedaudz izklaidēties, vai aizdomāties, kādēļ kādreiz bērniem deva alu, tad noteikti iesaku šo grāmatu izlasīt. Ne viss, kas mūsdienās šķiet smieklīgi, savulaik bija dīvains. Dažas lietas gan ir palikušas nemainīgas, ja tev rodas vēlme ēst dārzeņus, tu mirsi pēc divdesmit piecām dienām. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, rekomendēju.