Navigate / search

Некромант. Такая работа by Сергей Демьянов

Некромант. Такая работа by Сергей Демьянов

Sen nav lasīts nekas no fantastiskā bojevika. Pareizāk sakot, kopš pērnā gada septembra. Šī atklāsme mani tik ļoti šokēja, ka nācās mest visu citu lasāmo pie malas un censties atgūt iekavēto. Pēdējā laikā esmu ļoti palaidies un šo žanru lasu salīdzinoši maz. Bet nu galīgu draņķību arī īsti negribējās lasīt. Tādēļ izšķirstīju pāris „Мир фантастики” žurnālus, lai atrastu ko sakarīgu. Ek, bija laiki, kad man ar tādiem niekiem nebija jānodarbojas, paņēmu grāmatu un sāku lasīt, neiedziļinoties ir vai nav vērts.

Kirils ir parasts nekromants, dzīvo Maskavā, strādā lielākoties naktīs. Viņa ikdiena ir saistīta ar tiem, ko parasti cilvēki sauktu par pārdabiskiem spēkiem – vampīri, zombiji, dēmoni un citi mošķi. Kā jau katrā amatā, arī šeit ir izvēle. Viegla nauda ceļot augšā zombijus un pārdot tos celtniecības darbiem vai arī ievērot kādus principus un censties būt godīgam pret savu sirdsapziņu. Kirils ir izvēlējies otro variantu, un viņa dzīve no tā vieglāka nekļūst. Principi jau ir tāda neelastīga lieta, un ko darīt gadījumā, ja vecākais pilsētas vampīrs vēlas, lai Kirils atsauktu no nāves kādu vampīru.

Ja ir gadījies lasīt ciklu „The Dresden Files”, tad šajā grāmatā atradīsiet daudz līdzību. Pasaule, kurā maģija ir ikdiena, parastie cilvēki to neredz vai ignorē. Burvji, mediji, nekromanti un vampīri cīnās par vietu zem saules. Ir salīdzinoši labie un ir sliktie. Visu laiku noris karš un tajā, ka pasauli nav pārņēmuši neradījumi, ir liels labo nopelns. Viņi izravē sīkos mošķus, kontrolē to populāciju, nedaudz iegrožo vampīrus, apkaro izlēcējus no pašu vidus. Nedaudz palīdz arī iekšlietu struktūru speciālās nodaļas, bet valdības iestādēm jau pašām ir savi mērķi.

Šī grāmata ir piedzīvojums ar nelieliem detektīva elementiem. Sižetā noslēpumu kā tādu nav. Acīgs lasītājs atkodīs visu pirmajās simts lapaspusēs, autors jau arī neko neslēpj. Kas netipiski, galvenais varonis ir labi nostrādāts. Viņa rīcību un motivāciju patiešām var saprast, liela daļa grāmatas veltītas viņa iekšējām pārdomām. Diezgan interesants tips, kurš nevēlas savā tuvumā nevienu. Viņam ir bēdīga pieredze no iepriekšējās laulības. Iekšējie dialogi atklāj nekromanta pasauli visā tās krāšņumā, cik viegli ir mēģināt kļūt visvarenam ejot pāri līķiem un kā no tā izvairīties. Par to, kas tad patiesībā ir mazākais ļaunums Kirila izpratnē un, ka principus tomēr reizēm var nākties pārkāpt. Par to, kas ir dzīvība un nāve no nekromanta skatupunkta, un kādēļ piecelt zombiju ir slikta lieta.

Kirils nav nekāds supervaronis, viņam nav nekāda fenomenāla talanta, lai gan reizēm viņam aizdomīgi veicas. Viņam arī mūždien ir bail, un to autors cenšas pasniegt kā konkurētspējīgu priekšrocību. Tas uz beigām sāka kaitināt pēc desmitās reizes, es jau tikpat labi, kā pats kirils apjēdzu, ja tur ir mošķis ir jābaidās un nevajag atslābt. Arī grāmatas fināls bija tāds nekāds, atgādināja meksikāņu seriālu, kur visa ģimene pēc gadu desmitiem beidzot atrod visus pazaudētos ģimenes locekļus.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Laba izklaide, ja iznāks vēl kāda grāmata šai sērijā un varu derēt, ka iznāks, tad noteikti izlasīšu arī to. Autoram viennozīmīgi ir potenciāls, un cerams, ka nākošā grāmata būs vēl labāka.

ЛОВЦЫ УДАЧИ by Алексей Пехов

ЛОВЦЫ УДАЧИ by Алексей Пехов

Nu nevarēju es noturēties, nenopircis Pehova jaunāko gara darbu. Tas nekas, ka parasti pēc gada es par tiem atceros tikai to, ka bija labs un vispārīgu sižeta līnijas izklāstu, to, ka autors parasti iedvesmojas no kādas datorspēles, viņa pasaules izceļas ar detalizētību un diezgan labu balansu. Arī šajā autoram tipiskā pasaulē vienā katlā ir samestas visu autoram zināmo folkloru rases no elfiem līdz leperkoniem. Netiek aizmirsts praktiski neviens, īsta kosmopolītiska pasaule, kurā visi reiz ir karojuši pret visiem un kurā galvenais enerģijas avots ir dēmoni un galvenais transporta veids ir lidaparāti.

Grāmatas galvenais varonis, gaišais elfs no valdošās kliķes vārdā Lis (patiesai vārds viņam ir garāks, bet autors netērēja burtus un noīsināja). Viss būtu labi, otrais pretendents uz elfu troni, atzīts lidotājs iznīcinātājs, sešu karu veterāns, tikai ir salecies ar pašreizējo valdnieci un spiests bēguļot. Tā nu bēguļojot puisis nonāk uz Bruņurupuču salas un uzsāk savu pasta pārvadājumu biznesu. Te viņš iemanto gan ienaidniekus, gan draugus. Laiku pa laikam viņam cenšas piegriezt skābekli, bet varonis no ceļa nenoiet, attīsta savu biznesu iekrāj kapitālu un cīnās par labāku pasauli. Protams, piedzīvojumi te ir biezā slānī un neiztiek arī bez iespaidīgām gaisakuģu kaujām.

Šoreiz nevarētu teikt, ka sižets būtu kaut kāds ūnikums, pasauli autors jau bija ieskicējis kādā no saviem stāstiem, visa uzmanība vērsta uz aktīvu darbību. Neinteresantie varoņa dzīves mēneši tiek izlaisti, lai lieki nenogurdinātu lasītāju. Sešu stundu sacensības acīmredzami nosperta no “Zvaigžņu kariem”. Ir tipiskais orku un elfu naids, bet galvenais varonis ar vienu no tiem draudzējas. Ir ļaunie nekromanti, kas vēlas pārņemt dēmonu ieguves biznesu no rūķiem. Rūķi  dzīvo šahtās, elfi mežos, visi pārējie pa vidu. Atradusies vieta pat veselam purvu klātam kontinentam, kurā neviens nedzīvo, bet kur pilns ar senām pilsētām un apslēptiem dārgumiem.

Tipisks Pehova darbs, neteiktu, ka labākais, bet ja reiz esi sācis lasīt tev nav nekādas cerības lasīšanu pārtraukt netiekot līdz otram vākam. Nobeigums, nav grāmatai nobeiguma ir tikai aktuālākās tēmas aizvēršana, skaidra lieta, ka būs vēl un ja būs tad es arī lasīšu. 9 no 10 ballēm.

Snuff by Terry Pratchett

Snuff

Kā jau īstens Pratčeta fans, nevarēju vien nopriecāties, ka autoram ir izdevies sarakstīt vēl vienu Diskzemes cikla grāmatu. Skaidra lieta, ka grāmata tika pasūtīta jau pārus mēnešus iepriekš un tikai izlasīta jau tās saņemšanas dienā. Te gan nāktos paskaidrot, ka saņemta viņa tika uz Kindle lasītāja, tas ir, tās izdošanas dienā.

Grāmata ir no Nakts sardzes cikla. Tā gan laika gaitā ir pārtapusi no nakts kārtības nodrošinātājas līdz pilnvērtīgam kriminālās, ekonomikas un cita veida policijai. Te darbā tiek pieņemti gan rūķi, gan troļļi un pat vilkači. Šo iestādi vada Komandieris Sam Vimes, kurš ir nolēmis doties mazā atvaļinājumā uz saviem lauku īpašumiem. Pareizāk būtu teikt, tiek piespiests doties, jo jāparāda taču dēlam, kā dzīvo cilvēki laukos. Skaidra lieta, ka ne viss ir tik vienkārši kā izskatās sākumā, un arī policists atvaļinājumā tomēr ir policists.

Grāmata mums vēsta par laulības dzīvi, par to kā integrēt goblinus pārējo rasu draudzīgajā saimē, par to kā Diskzemē tiek audzēta tabaka, kas ir ICE  un to kā mazi noziegumi noved līdz lieliem. Ja atceramies no Unseen Academicals grāmatas, tad arī tur centrālais tēls bija goblins. Goblinu tēma izskatās autoram ir kļuvusi aktuāla. Te gan jāpiezīmē, ka šie goblini diez ko nelīmējas kopā ar Mr Nutt tēlu pāris grāmatas iepriekš, viņš no cilvēkiem īpaši neatšķīrās. Goblini pilda tādu kā Diskzemes pabērnu lomu, neviens īsti nevar saprast, kas tad ir goblini, saprātīgas būtnes vai tikai gudrāki dzīvnieki. Likumi viņus neaizsargā un pēc būtības ar viņiem var darīt visu, kas vien labpatīk. Un arī paši goblini pie tā ir tik ļoti pieraduši, samierinājušies, ka pat paši tajā nekādu netaisnību vairs nesaskata. Viņiem nav ne revolūcijas, ne vadoņu, viņi vienkārši visu piecieš un pat necer, ka būs labāk.

Esmu izlasījis visas Diskzemes cikla grāmatas, un tā kā šī ir jau trīsdesmit devītā grāmata, tad es diez vai vairs būtu saucams par objektīvu uzskatu paudēju. Grāmatai liktu 9 no 10 ballēm salīdzinot ar citiem autora darbiem. Lai arī autors jau vairākus gadus cīnās ar Alcheimera slimību un pēdējās grāmatas ir diktējis, varbūt tikai izdomājis sižetu, neteiktu, ka tās būtu kļuvušas sliktākas. Atliek vien viņam novēlēt labu veselību un  cerēt, ka uz nākošajiem jaunajiem kartupeļiem sagaidīsim Diskzemes sērijas četrdesmito grāmatu.