16. augusts

Brauciena video atrodams te.

Šodien no rīta es uzzinu, ka t-krekls un šorti no rīta var būt diezgan ekstrēmi. Lai tiktu pie brokastīm, nākas iziet uz blakus māju, ārā, izrādās, ir veseli četri grādi. Dabūju uzvilkt jaku. Mēs ierodamies laicīgi, un neviena praktiski vēl nav. Paēdam kārtīgi, jo šodien būs gari pārbraucieni, un kas zina, kad vēl dabūsim ēst.

Rītā pirmais apskates punkts ir Braisa kanjons. Mašīnu noliekam turpat, kur vakar. Izskatās, ka no rīta te notiek betonēšanas darbi. Mūsu plānā vairs nav līst kanjonā lejā. Paiesimies Rim Walk un paskatīsimies uz visu no augšas. Kilometrs turp, kilometrs atpakaļ.

Skati nudien ir iespaidīgi, palasām informatīvos materiālus, un jāsecina, ka parka monumenti ir visnotaļ dinamiski objekti. Bedre ar katru gadu paplašinās, ūdens un vējš ārda nost vecos objektus un rada jaunus. Nevar zināt, cik ilgi parks būs pašreizējās robežās. Man gan šķiet, ka mala vismaz pie skatu laukumiem ir labi nostiprināta, un diez vai tur iznīcība draud. Viss būtu forši, ja nesāktu ost pēc staļļa. Te ir opcija doties pa kanjonu zirgu izjādē, nudien jūtu līdzi cilvēkiem, kuri būs nolēmuši iet pārgājienā pa taku, kas sakrīt ar zirgu maršrutu. Nedaudz pablandījušies, varam sevi uzslavēt – nevienam no vakardienas nav nekas slikts noticis, visi varam paiet un šķiet, ka diena būs visnotaļ produktīva.

Vairāk lielas pastaigas no rīta nav ieplānotas. Lēnā garā braucam parkā dziļāk iekšā, apstājamies, pieturas vietās izkāpjam ārā, pavērojam ainavu un dodamies tālāk. Te ir dabiskie tilti, tādas arkas kalnos, dīvaini akmens veidojumi un labi skati tālumā. Beigu beigās esam tikuši līdz ceļa galam, un tur pa kukaiņu noēstu mežu izejam vienu mikropārgājienu. Nekā izcila te pašā takā nav, bet dabas skati gan ir elpu aizraujoši. Vientuļie koki klinšu malā, klinšu sienas un līdzenumi lejā. Nogājuši loku, kāpjam iekšā mašīnā un braucam uz Capitol Reef National Park.

Ceļam esam izvēlējušies 12. šoseju, tā skaitās dabasskatiem bagāta un ved gar Grand Escalante National Monument. Samelots nav –  aiz katra līkuma skats ir episks, braucam un priecājamies.  Ar Maiju sarakstos par to, ko mums vajadzētu tai parkā apraudzīt, viņa raksta par arku un scenic road. Paēst varēšot Fruitā, tur augļus varot salasīt pa brīvu, mēs nolemjam tur tomēr nebraukt, bet doties uzreiz uz parku. Boulderā nogriežam vienā šaubīgā ceļā, un Ivars saka –  viss būs labi. Pārtrūka sakari (ja nebūtu pārtrūkuši, iespējams, tad paspētu saņemt Maijas jautājumu, kā mēs, nebraucot cauri Fruitai, gatavojamies tai parkā nokļūt?)

Bet mums viss ir vislabākajā kārtībā, braucam pa episku maz izmantotu kanjona ceļu, superīgas klintis, un ceļš ar’ labs. Laiku pa laikam piestājam, lai novērtētu apkārtni un vietējā akmens erozijas īpatnības. Beigu beigās nonākam liela plato malā, tur arī uzzinām, ka šis jaukais ceļš saucas Burr ceļš un savulaik izmantots lopu pārdzīšanai. Episki, braucam tik tālāk, neliels serpentīns un esam līdzenumā. Izrādās, ka līdzenums nemaz nav tik līdzens, un uz leju ir vēl viens plato, uz kuru serpentīns jau ir ar ievērojamu kritumu, un ceļa segums pārvēršas par granti.

Man un Indulim laba ideja šķiet braukt atpakaļ un provēt braukt uz to plūmju pilsētu. Atvars ar Ediju aizrāda mums mīkstčaulību un speras tik lejā. Skats ir episks un iespaidīgs, tikuši lejā, konstatējam, ka tālākais mūsu ceļa segums būs zemē izšķūrēta sliede. Arī Ivars, neko ļauni nedomādams, piedāvā mums nogriezties un ceļu turpināt pa izžuvušu upes gultni! Indulis apskatās savā offline Navigator un paziņo, ka mums nāksies šķērsot pāris upes braslus. Lieki piebilst, ka, lai ar mūsu mašīnu rotā uzraksts Sport, un klase ir SUV, tas dārdelis nespēj braukt pa upes gultni, kur nu vēl šķērsot braslu.

Tāpat jāpiebilst, ka, neskatoties uz visu stāvokļa dīvainību, man tā arī nelikās svarīgi palūrēt kartē, un man tādas bija veselas divas, lai paskatītos, kur mēs reāli esam atpērušies. Nolemjam braukt tik tālāk, brasls, par laimi, ir sauss, upe izžuvusi, bedre gan iespaidīga, taču Edijs, izlīdis ārā, apgalvo, ka izbrauks, un Atvars izbrauc ar’. Ceļš ir kā veļas dēlis, un ātrums ap 20 jūdzēm stundā. Ivars rāda, ka jābrauc vēl 80 jūdzes, degviela pietiek 100 jūdzēm. Ivaram gan vairs neviens netic un braucam pēc zīmēm, tās uzstādītas krustojumos. Ivars daudzus ceļus nemaz nezina, bet labi orientējas upju gultnēs. Nospriežam, ka Tomtom izstrādātājiem ar pašu velnu noslēgts līgums, kurš paredz noteiktu tūristu kvotu aizvest līdz nelabam galam. Skati gan ir iespaidīgi, par tiem pakalniem nevar saprast, vai tās ir urāna rūdas ieguvē radušās no izstrādātiem materiāliem vai veidojušās dabiski.

Par laimi, lietus ir bijis pirms pāris dienām, un viss ir paspējis izžūt. Brasli ir sausi, vienīgais kas uztrauc ir negaiss pamalē, var tak’ uzrasties tie slavenie flash floods! Taču arī tas iet secen, un pēc kādas stundas mēs uzkuļamies uz asfalta. Tā kā esam palikuši dzīvi, un vienīgi mašīna ir noputējusi, nolemjam turēties pie plāna un aiziet uz to parka arku. Piedāvāju gan vēl vienu citu treilu uz septiņiem kilometriem, bet sirdī esmu priecīgs, kad pārējie atsakās.

Ceļš uz arku ir apzīmēts visai draņķīgi, cilvēki klimst pa kalnu kā skudras, pārvietojoties no viena stūra uz otru. Mums paveicas, jo pa gabalu redzama grupa, kas izskatās, ka zina, uz kurieni iet. Diena ir bijusi visnotaļ nogurdinoša, un tādēļ arkas apskate manī vairs nekādu entuziasmu neizraisa. Liela  – fočikā lāgā iekšā nevar dabūt, nekā cita lāgā nav, ko redzēt. Sēžam un atpūšamies, nedaudz pablandos pa apkārtni, atrodu alternatīvu ar kaktusiem aizaugušu taku. Neviens man līdzi iet negrasās, es eju viens pats. Lēnā garā tieku līdz klinšu malai, saprotu, ka uz stāvlaukumu ātrāk lejā netikšu un eju atpakaļ. Kolēģi, protams, visi, izņemot Ediju, kas gājis mani meklēt, tikai tagad sāk iet atpakaļ.

Atpakaļceļā sākas lietus, un neesam jau tik traki, lai staigātu ārā pa lietu. Braucam uz viesnīcu. Tā atrodama mazā pilsētiņā Torrey un saucas Red Sands. Nu apkārtne ir visnotaļ sarkana. Viesnīca ir palietota, bet ir okei, aiz loga ganās zirgi un var vērot, kā pareizi jādarbojas ar ekskavatoru. Atpūšamies un nolemjam to Capitol reef apskati pabeigt šodien. Braucam vēlreiz atpakaļ – skatīsimies Chimney rock un petroglifus. Ar petroglifiem ir tā, ka, ja es būtu arheologs, viņi nebūtu atklāti vēl šobaltdien.

Viņus pētot neizbēgami rodas jautājums, kas tos indiāņus ir mudinājis rāpties tik augstu un zīmēt citplanētiešus. Par augšā rāpšanos viss ir skaidrs, kamēr te nebija uzbūvēts ceļš, tikmēr līdz zīmējumam varēja uzkāpt pa klinšdrupu kaudzi, tagad kaudze izmantota kā būvmateriāls, un izskatās, ka indiāņi nodarbojušies ar akrobātiku. Runājot par citplanētiešiem, visticamāk ,ka viņi tā vienkārši redz pasauli un tajā visi ir staigājuši ar dīvainām galvām un platiem pleciem. Lai vai kā nebūtu, sastopam vecu oldskūlfotogrāfu, kas fočē petroglifus uz filmiņas.

Slavenais skurstenis nav nekas izcils, mēs tādus skursteņus šodien esam redzējuši dučiem. Nospriežam, ka pietiek, atrodam labāko steika ēstuvi miestā un dodamies uzņemt kalorijas. Tā ir multifunkcionāla būve, kur restorāns apvienots ar suvenīru bodi. Nopērku vēl kartes. Vakarā mēģinot saprast, kur tad īsti šodien esam braukuši, konstatējam, ka esam braukuši pagalam aplam, taču neesam izbraukuši neko tādu, kas nebūtu patērētā laika vērts.