Navigate / search

Saules aptumsums 2017 Divpadsmitā diena

23. augusts

Brauciena video var apskatīties te.

Screenshot 2017-10-01 21.58.34

Atkal agrais rīts – izčekojamies, paēdam brokastis maķītī, tajās atklājam, ka, lai ar ko tu neņemtu, vienmēr burgerī būs kļavu sīrups. Nezinu, Indulim, šķiet, noveicās ar bezsīrupu. Tagad apmeklēsim to, ko vēl neesam vakar paspējuši un tad uz 16 km garu pārgājienu Grand Teton Parkā.

IMG_3446

Šis geizeru baseins ne ar ko neatšķiras no pārējiem, ja vien nebūtu nokaltušo koku, te arī geizeri ir visos izmēros. Domāju, ka tā popularitāte ir dēļ tā, ka tas ir pats pirmais parkā. Arī te no rīta viss ir pārpildīts. Ja godīgi, es biju no Jeloustounas parka sagaidījis ko episkāku, pat nezinu. It kā viss bija – geizeri, smuki skati, kalni un lejas, bet ar kokiem viņiem te ir draņķīgi. Cik noprotu, meži te deg regulāri, parka vadība uzskata, ka tas iederas dabiskā procesā, un līdz ar to normāls mežs ir tikai vietām. Lielākoties jaunaudzes, kur priedītes aug viena pie otras. Pirms izbraukšanas no parka apskatām vēl Lewis lake un Lewis ūdenskritumu.

IMG_3459

Ūdenskrituma apskati gan nācās veikt ātri, jo šeit remontē ceļus, un kustība atļauta tikai aiz speciālas mašīnas. Laipns ceļa darbu veicējs mums to apskaidro, kad piestājam pie ūdenskrituma. Fiksi ievērtējam un braucam prom.

Grand Teton ir mazāks, taču daudz mežonīgāks par Jeloustounu, kalni te ir asi, un meži ir meži. Parka bodē nolemjam nopirkt piparu gāzi, lai atbaidītu lāčus, nav jau nekāds joks kapāt 16 kilometrus lāču apsēstā takā un pēc tam, kad nokosta roka, sūkstīties, ka toreiz vajadzēja tomēr tos piecdesmit dolārus iztērēt. Aizsūtām Atvaru pēc baloniņa, par operatoru izvēlam Ediju. Tagad esam pārgājienam morāli gatavi.

IMG_3466

Ceļš mūs ved gar Džeksona ezera krastiem, un es tā aizraujos ar apkārtnes vērošanu, ka lieku nogriezties ne tur, un attopos tikai tad, kad esam jau izbraukuši no parka un atpakaļ jābrauc jau 20 kilometri. Procesam pieslēdzam vairākus prātus un beigās atrodam pareizo ceļu uz Two Ocean trailhead.

IMG_3539

Neskatoties uz to, ka pamalē ducina pērkons un uz takas manīti lāči, parkingā palikusi tikai viena vieta un tā pati pie atejas. Vēl vairāk mūsu auto nolikšanas pareizību atnāk novērtēt vietējais reindžers, kas atzīst to pa labu esam. Paņemam ūdeni un piparu gāzi, varam sākt ceļu.

IMG_3476

Taka mūs vedīs gar diviem ezeriem – Divu okeānu un Emmas Matildas ezeru, te daudzas vietas nosauktas cilvēku vārdos, un par to parūpējies vietējais traperis (es nejokoju, viņa iesauka bijusi Beaver Dick), kas šo teritoriju reiz apsaimniekojis. Tad vēl te ieperinājušies pāris mormoņu ģimenes, un parks lēnām kļuvis apdzīvots.

Takas sākums gar ezera malu – pļaviņa koki, nemaz nevarētu atšķirt no Latvijas. Pretimnācējiem vienmēr pajautājam par lāčiem un viņi mums par to pašu. Visiem līdzi piparu gāze. Mēs uzvedamies pēc visiem priekšrakstiem, runājam skaļi un turamies kopā. Gājēji vienpatņi atzīst, ka mums no lāča nav jābaidās, jo četriem vīriem tas diez vai klups virsū. Mums ir izstrādāta stratēģija, Atvars iet pa priekšu, mani nevar laist, jo es pārāk ātri ejot. Edijs aiz viņa ar balonu, ja lācis uzklūp pirmajam, tad otrais var sagatavoties. Es esmu trešais bez nekādas lomas un Indulis – pēdējais, viņam viss jāfilmē. Vairāk vai mazāk tā arī  iešanas kārtība noturas līdz pārgājiena beigām.

Bez lāča iezīmētajiem kokiem un nemitīgu mežu un pļavu apskati mūs nedaudz besī piedirstā taka. Pa priekšu acīmredzot kāds jāj ar zirgiem, un tiem acīmredzot ir problēmas ar nesaturēšanu. Mēs virzāmies diezgan labā tempā un drīz vien ieraugām arī zirgus ar jātniekiem. Viens zirgs, šķiet, ir pamanījis, ka viņa jātniece neko nejēdz un mēģina tikt no viņas vaļā, iet pa taku atmuguriski, lēkā un visādi citādi izbauda dzīvi. Pēc kāda laika Edijs atrod naudas maku, acīmredzot zirgs ar lāčiem ir uz vienu roku. Viņš izkrata piķi, lācis to vakarā pievāc. Nu mums nākas pielikt soli, lai atdotu maku īpašniecei.

IMG_3504

Pēc puskilometra maks atgriezts, un mēs esam apdzinuši jātnieku kolonu. Nu taka ir tīrāka un iespēja uzdurties lācim lielāka. Esam tikuši līdz pirmā ezera galam un sākas kāpums uz skatupunktu. Tas tiek saukts par Grand View Point. Kāpums pa serpentīniņu ir tīri tā neko, nav tā, ka varētu atdot galus, bet tuvu tam.

Tikuši augšā varam novērtēt savu veikumu, esam aptuveni pusceļā. Skats uz ezeriem un kalniem ir fantastisks, un ja vien visu laiku nebūtu stress par lāčiem mežā, vispār būtu episki. Tagad saprotu mazos bērnus, kuri baidās no vilkiem. Esam nedaudz atelsušies un varam atsākt ceļu. Īsti nomaldīties te nevar – taka viena un krustcelēs ir norādes. Taku gan ir apsēduši vietējie sienāži, un šie nav nekādi mūsu Latvijas zaļie. Izskatās kaut kāds circeņu paveids, lieli un drukni. Rijamā viņiem te netrūkst, bet slinki, ja ar kāju nepasper, malā nemūk. Par savu spītību tie gan maksā ar risku tapt nobradātiem.

IMG_3532

Mums palikusi visbīstamākā vieta – te nesen dedzis mežs un klajumā saaugušas ogu mētras. Šī tad esot tā īstā grizlijlāča bufete, ejam un ceram, ka nesajauks mūs ar uzkodām. Negaiss jau ir pavisam tuvu un negribas salīt, tādēļ nedaudz pieliekam soli. Ja neskaita skrāpējumus kokā un vienu epizodi, kad mežā kaut kas aizdomīgi brakšķēja, neko no lāča nemanījām. Runājām, ka tā iespējams ir Big Bear Spray industriju sazvērestība, lai uzprišinātu savus pārdošanas apjomus.

IMG_3543

Kad tiekam līdz mašīnai, secinām, ka šodienai pietiks un lēnā garā braucam uz viesnīcu. Ātri jau nemaz nesanāktu, jo uz ceļa ir korķis. Mūsu viesnīca atrodas miestā, kas saucas Victor, lai līdz turienei nokļūtu nāks braukt cauri pilsētiņai Wilson, kura piebāzta ar mašīnām. Tad seko pāris serpentīni, kuriem mūsu dārdelis knapi tiek pāri. Varbūt es nedaudz pārspīlēju, bet motors gaudoja kā Huskvārnai.

IMG_3546

Ivars atkal mūs uzmet un viesnīcas vietā aizved līdz pļavai, kur pa zemesceļu jāpiebrauc pie viesnīcas. Varējām nečakarēties un atbraukt pa taisno no šosejas. Tā ir, ka uzticas navigatoriem. Viesnīcai nav ne vainas, nedaudz atpūšamies un dodamies vakariņās. Mūsu pirmā izvēlētā vieta ir ciet, otra izskatās aizdomīga, beigās pārejam pāri ielai un atrodam perspektīvu iestādījumu. Šeit par salīdzinoši lētu cenu var dabūt cūkas ribiņas, un pie tā arī paliekam. Vietējais alus ir nu tāds, nākas gaidīt gaļu, lai dabūtu iekšā, bet visādi citādi jauka vietu, kur, ja tu ēdienu ņem ar pirkstiem, neviens uz tevi šķībi neskatās.

Saules aptumsums 2017 Septītā diena

18. augusts

Brauciena video var apskatīties te.

Screenshot 2017-10-01 21.34.16

Rīts sākas ar to, ka pazaudēju savu cepuri. Nav jau tā, ka vējš norāva no galvas un iepūta kanjonā. Nē, es to atstāju viesnīcā uz kumodes blakus televizoram. Tā ir, ka atskrējis no brokastīm, pagrāb somu un dodies uz mašīnu neatskatījies. Šodien mūsu ceļi ved uz Moābu, nezinu, kādēļ tās dibinātājiem paticis šāds no Bībeles ņemts vārds. Šodien apmeklēsim veselus divus dabas parkus –  Canyonlands National park un Dead Horse Point State Park.

IMG_2615

Moāba nav tālu  – knapi stunda, bet mums pirms nonākšanas tur ir jāpiebrauc pie Needles Overlook. Šodienas tēma mašīnā ir Jeep Wrangler Rubicon. Šis temats būs aktuāls līdz ceļojuma beigām, tiks izvirzītas teorijas, kuras vēlāk tiks apgāztas ar praktiskiem novērojumiem, un beigās tiks atklāta patiesība. Needle overlook mums parāda parku, pa kuru mēs šodien plānojam pastaigāties. Izskatās iespaidīgi, kārtējās klintis un ielejas. Šeit pavazājamies riņķī, pavērojam panorāmu un fotografējamies. Diemžēl kā vēlāk izrādīsies, fotogrāfiju būs daudz par maz.

Kad visi akmeņi apskatīti, braucam atpakaļ, ceļš ir asfaltēts, bet viltīgs, jau šurp braucot Atvars bija ielāgojis pāris riteņu nolaužamās bedres. Tās te izvietotas labākajās Latvijas tradīcijās. Ivars arī šorīt mēģina mūs novirzīt pa lopu pārdzenamajiem ceļiem, bet mēs turamies pretī. Aizvakar esmu Moābā norezervējis izbraucienu ar laivu pa Kolorādo upi, tagad jābrauc nopirkt biļetes. Mani ceļabiedri nolemj palikt mašīnā, un uz laivu pakalpojumu piedāvātāju punktu līdzi nāk tikai Edijs. Teorētiski man vajadzēja vakar apstiprināt savu rezervāciju, un var sanākt, ka viss izpārdots un nekādas laivošanas nebūs. Taču viss ir kārtībā, pēc pakalpojuma pieprasījums nav tik liels, un vienos sāksies mūsu brauciens. Saņemam norādes, kur jāierodas un samaksājam naudu. Vispār trīs stundu brauciens nav nekāds lētais prieks.

IMG_2638

Tagad sanāk tā, ka mums it kā ir laiks, bet tai pat laikā tā nav daudz. Līdz Canyonlands parkam ir tikpat tālu kā līdz Tukumam, un mums ir vien trīs stundas. Nolemjam aizbraukt vismaz līdz turienes sākumam apostīt gaisu. Galu galā dirnēt vienā vietā trīs stundas būtu par traku. Lai atrastu ceļu uz parku daudz prāta nevajag, norādes ir labi izvietotas.

IMG_2662

Mūsu pirmais pieturas punkts ir suvenīru veikals, te es tieku pie jaunas cepures. Es gan ikdienā šādu aksesuāru nevalkāju, bet jāatzīst, ka Jūtas štatā staigāt bez cepures, puslīdz droši nozīmē saules dūrienu. Un dodamies uz kārtējo dabisko arku. Saucas Messa arch. Tā nav tālu, un pa ceļam piestājam Shafer Canyon skatu laukumā, izskatās tīri tā neko. Ja ir brangāks braucamais, tad var pat pa serpentīnu nobraukt lejā un doties īstā off-road pārgājienā. Savukārt, ja dikti patīk izaicinājumi, var noīrēt džipeli, kas piemērots klinšu kāpaļāšanai. Šis parks piedāvā daudzas iespējas. Mēs gan izmantojam visvienkāršāko – stāvēšanu ceļa malā un panorāmas vērošanu.

Messa arch ir laba, atrodas tur, kur nosaukums paģērē – valdošajā augstienē. Cilvēku gan te ir daudz, šķiet, ka nofotografēt to bez cilvēkiem nav iespējams, bet cilvēki cenšas. Edijs pat nospriež, ka būtu laba ideja uzlīst uz viņas augšā, taču ļaudis viņu nodzen nost. Kad nu šķiet, ka nekā vairāk te nav ko skatīt un fotografēt, nolemjam doties uz laivošanas punktu un gaidīt savu reisu. Karstums jau ir tāds, ka gāž no kātiem.

Laivošana uzreiz nesākas, kā latviešiem pienākas, esam atskrējuši kādas četrdesmit minūtes pa ātru. Nākas sēdēt pavēnī, labi, ka te ir pieejams internets. Beidzot pienāk tas brīdis, kad dodamies trīs stundu braucienā pa upi. Bērniem tiek izdalītas drošības vestes, pieaugušajiem tiek paskaidrots, ka upe ir lielākoties ap pusmetru dziļa, un ja kas, tad brieniet krastā. Laiva esot jaudīga un daudz ko paspēšot apskatīties.

IMG_2722

Kopumā, ja saule tā nekarsētu un no braukšanas vējš nenostieptu uz pieres ādu, es šo pasākumu vērtēju kā katra iztērētā dolāra vērtu. Varējām jau budžeta variantā nolaisties pa upi lejā ar peldpūsli, daži tā dara, bet tas sarežģītu loģistiku. Mūsu laivas kapteinis un reizē gids laiku pa laikam apstājas, parāda pa petroglifam, pastāsta, kādas filmas kurā kanjona punktā filmētas. Viņi šai biznesā darbojas jau daudzas paaudzes, un puikam ir, ko stāstīt.

IMG_2770

Bez viņa diez vai uzzinātu, kādēļ Beigtā Zirga punkts saucas par tādu, no simts leģendām viņš izstāsta tikai vienu – visracionālāko. Tāpat viņš parāda base jumper iecienītās vietas, viegli lejā pieparkot mašīnu un pēc lēciena notīties, jo šis pasākums te esot nelegāls. Vispār upe ir diezgan dzīvelīga vieta, te atrodamas pat minerālmēslu šahtas.

IMG_2776

Beigās visi labumi apskatīti, pa gabalu parādīta pat dabiskā koncertzāle, kur reizi gadā notiekot megapopulārs simfoniskā orķestra koncerts, tad esot visu dienu jāved skatītāji un muzikanti.  Atpakaļceļš ir ātrāks, jo nekur vairs nepiestājam. No laivas izkāpju nedaudz apdullis. Nolemjam doties uz viesnīcu iečekoties un tad skatīties ko darīt tālāk.

Viesnīca ir labu labā, istabā ir pat koka elementi, nospriežam, ka tie domāti zirga piesiešanai. Atvelkam elpu un dodamies uz Canyonlands parku, tur mums apskatāmo objektu skaits ir samazinājies līdz minimumam. Karstums ir briesmīgs pat vakara pusē un tādēļ skatīsimies tikai galveno.

IMG_2792

Pirmais objekts ir Upheaval dome, tas izskatās pēc meteorītu krātera, ir divas teorijas, kā tas veidojies, viena domā, ka pie vainas ir izskalota sāls kamera, otri domā, ka tur iemaucis meteorīts. Ir vēl trešie, kas domā, ka notikušas abas lietas. Mēs secinām, ka skats nudien ir iespaidīgs. Nākas gan apbēdināt Induli, ka mēs neiesim viņam apkārt, drīz būs tumšs, un pa tumsu lodāt pa klintīm nav prāta darbs. Tā takas daļa, kuru izejam nav grūta, bet karstums beidz nost.

IMG_2828

Tālāk dodamies uz Grand View Point, te ar nosaukums nav samānījies – skats nudien ir par pirmo. Tagad varam paskatīties uz to pusi, kur bijām no rīta. Grūti jau aprakstīt visu redzēto, un fotogrāfijās ar nav iespējams paņemt līdzi to realitātes sajūtu. Vienu gan var teikt – visas tās koši sarkanās bildes ir reāli piefotošopētas, lielākoties dominē brūnie toņi. Stāvam, blenžam, un tad Atvaram rodas ideja, ka var paspēt aizbraukt paskatīties saulrietu uz Dead Horse Point.

IMG_2854

Pie iebrauktuves šajā parkā biļešu pārdevēja, uzzinot, ka esam no Latvijas, apgalvo, ka mēs esot pirmie no šīs valsts, iespējams, ka viņas dežūrā, bet citādi šaubos. Izskatās, ka te saulriets šajā punktā ir populāra padarīšana, stāvvietas ir pārpildītas. Toties taka uz pašu skatupunktu ir labiekārtota. Drošības pēc, lai kāds pie tā Beigtā zirga (balts klinšu atsegums) nenomauktos lejā, skatu laukuma mala ir labi nožogota.

Nogaidām līdz saule noriet, man pat bija ideja paskatīties, vai nebūs redzams Zaļais stars, bet visu jau nevar gribēt, lai ar saule riet tālu un aiz samērā līdzenas klinšu kores, ap to ir mākoņi, kas visu pasākumu sačakarē. Kad saule dabūta lejā, mēs dodamies uz auto, cerot, ka mums pirmajiem būs ienākusi galvā ideja, ka te tūlīt būs sastrēgums, jo tumsā no klinšu malas jau daudz neko neredzēsi. Mēs paspējam tikt ārā pirmajā vilnī.

Vakariņas ieturam vietējā maķītī un pošamies uz gulēšanu. Atvars ar Induli iesaistās pamatīgā disputā, vai no Pinnacles view point var redzēt Dead Horse Point. Laiku pa laikam diskusija aiziet līdz ad hominem uzbrukumiem. Piedāvāju savu karti, bet pēc tās īsti nevar saprast. Tad sākas fotogrāfiju analīze, taču to ir par maz. Beigās es esmu aizmidzis, no rīta uzzinu, ka beigās esot izlemts, ka tomēr var redzēt. Labi, ka tā, citādi nāktos sperties atpakaļ uz to Pinnacles point, lai skaidrotu patiesību.