Navigate / search

Turms, nemirstīgais by Mika Valtari

Turms,  Nemirstīgais

Līdz šim ne par šo grāmatu, ne par tās autoru neko nebiju dzirdējis, taču grāmatas nosaukums mani ieintriģēja. Jā, reizēm man, lai gribētos izlasīt grāmatu, pietiek tikai ar labu nosaukumu un smuku vāku. Sazinājos ar Jāņa Rozes apgādu un dabūju grāmatu “Turms, nemirstīgais” izlasīšanai.

Turms dzīvo piektajā gadsimtā pirms mūsu ēras, grieķu-persiešu kari rit pilnā sparā. Turms nezina, kas viņš ir un no kurienes nāk, jo sevi atminas tikai no tiem laikiem , kad zibens viņam iespēra netālu no Efesas. Viņam nav ne jausmas, kas ir viņa dzimtene un vecāki. Tomēr savā jaunajā dzīvē viņš paspēj kļūt gan par tempļa dedzinātāju, jūras laupītāju, tempļu apgānītāju, izraidīto un pat par politiķi. Viss viņa dzīves laiks paiet sevis meklējumos un šis process patiesi nav viegls. Viņa liktenī nekautrējas iejaukties pat dievi.

Interesanta grāmata, kas it kā sarakstīta no seno laiku Vidusjūras reģiona dzīvojoša cilvēka skatupunkta. Par aprakstīto faktu un sadzīves autentiskumu neņemos spriest, bet visas vēsturiskās standarta lietas tiek pieminētas. Turms uz pasauli raugās kā uz nebeidzamu dievu spēli ar cilvēkiem. Viņš, lai gan vārdos cenšas būt loģisks (pat ateists), un uzskata, ka visi notikumi ir tikai sagadīšanās rezultāts. Tomēr tas neliedz viņam vētras izsaukšanai skrāpēt ar nagiem kuģa klāju kopā ar visiem. Neskatoties uz vārdiem, arī viņa ikdiena ir zīmju pilna, viņa dzīvē nekas nenotiek tāpat. Nākotne cilvēkam atklājas jau iepriekš, atliek tikai saskatīt pareizās zīmes. Zīme var būt gan dūjas spalva, gan sapnī redzēts briedis, gan ziņas kas iegūtas no sarunas ar orākuliem. To ka Turms nav vienkāršs cilvēks, atzīst arī citi. Viņi saredz Turmā ko tādu, par ko viņš pats pat neapjauš. Tādēļ sveši ļaudis izvairīgi runājot, dod viņam mājienus, ka viņi saprot ar ko viņiem ir darīšana, bet labāk viņam neiesvaidītam to nemaz neatklāt. Bet pēc nosaukuma mēs jau zinām, ka Turms ir nemirstīgais un šī nav nedz viņa pirmā, nedz pēdējā dzīve uz Zemes.

Turms, nezinot savu pagātni, nesaprot daudzas lietas. Kas viņā ir tik īpašs, ka viņu saviem darbiem izraugās dievi, tomēr viņš ir pietiekoši pragmatisks, lai nepakļautos tikai vienam no tiem. Par savu dzīvi viņš īpaši neuztraucas, jo ar viņu nekas slikts nevar notikt, galvenais ir nelēkt acīs un skatīties kā noris notikumi. Viņa draugi gan šo lietu nepieprot un tādēļ pāragri nonāk kapā. Doriējs – spartietis, kas cēlies no paša Hērakla dzimtas, ir pārāk ambiciozs un pārņemts ar savu dievišķo sūtību. Mikons- dziednieks, visādi gudrs vīrs tikai ar tieksmi bēgt no realitātes. Aristoja – Turma mīļotā reizē ir gan viņa dzīves prieks, gan sodībā. Tā reizēm gadās, ja vēlies paņemt kaut ko, kas jau pieder dieviem. Šī sieviete pilnībā attaisno teicienu, ka vīrs priecājas par sievu tikai divas dienas savā dzīvē – kāzu dienā un, kad to ved uz kapiem. Vispār jau Turmam ar sievietēm ir sarežģītas attiecības. Turmam ir skaidrs, ka sieviete pēc savas dabas nevar būt ļauna. Tas, ka daži viņas darbi tādi var šķist, ir dēļ sieviešu vieglprātības un pārmērīgām rūpēm par viņu. Lieki piebilst, ka sievietes to izmanto.

Lasot grāmatu nemaz nevar pateikt ka tā sarakstīta pērnā gadsimta piecdesmitajos gados, nemaz nejūt viņai aizgājušu laika darba piegaršu. Patiesībā jau sen nebiju lasījis tik labu darbu, kura pamatā ir mitoloģiskais pasaules skatījums. Turma dzīvesstāsts ir nopietns eposs, kur katrs galvenā varoņa lēmums atstāj milzīgu iespaidu uz apkārtējo pasauli. Turms ir atskaites punkts ne tikai sev, bet arī visai pasaulei. Viņa izraisītie kari uzliesmo ar nebijušu spēku un viņa pieņemtie lēmumi netieši ietekmē veselu pilsētu likumus. Šāda lieta var priecēt un var baidīt, taču Turms saprot, ka vislabāk ir likt cilvēkus mierā un neiejaukties to likteņos.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Kas to lai zina, iespējams, izlasīšu vēl kādu šī autora darbu. Grāmatu iesaku izlasīt tiem, kuriem patīk vēsturiski romāni, kuros ir liela mitoloģijas piešprice un, kuru galvenie varoņi visu laiku atskatās pār plecu uz dieviem.

PS. Nākamreiz ēdot ceptu ezi atcerieties: “Ezis ir vecākais no dzīvniekiem. Ziemai nākot, tas sačokurojas miegā un aizmirst laiku. Pavasarī tas atkal mostas no miega. Tāpēc ezis ir dievu ēdiens.”

Boomerang: Travels in the New Third World by Michael Lewis

Boomerang

Kādēļ nopirku šo grāmatu, nemaz nespēšu pateikt. Iespējams, ka tādēļ, ka Amazon serviss man to rekomendēja neskaitāmas reizes un tas, ka nesen jau biju lasījis vienu no šī autora grāmatām. Lai vai kā, grāmata bija ļoti interesanta.

Atšķirot grāmatu, mēs ievadā lasām par kāda veiksmīga hedžfonda vadītāja personiskajiem uzskatiem par iespējamo finanšu tirgus nākotni. Viņš ir nolēmis uzpirkt zeltu un daļu naudu konvertēt niķeļa kapeikās. Pēc šī ekscentriskā ievada autors mūs aizved sev līdzi ceļojumā pa jaunajā trešās pasaules valstīm. Domāju, ka šo valstu iedzīvotājiem diez vai glaimo šāds salīdzinājums, bet tā jau ir viņu problēma.

Iesākumā apmeklējam Islandi, valsti, kas reiz dzīvoja cepuri kuldami, kuras iedzīvotāji no zvejniekiem pārkvalificējās par brokeriem un investoriem. Šķiet, ka viņi bija nolēmuši nopirkt visu pasauli nemaz neinteresējoties, cik tā maksā. Beigas bija tādas, kādas nu viņas bija, valsts novešana līdz bankrotam un atgriešanās pie skarbās realitāte.

Grieķija – tiem jau vēl nekas nav beidzies, viņi dzīvo no vienas aizdevuma injekcijas līdz otrai. Vispār viena superīga valsts, vēlēšanu gadā nodokļus var nemaksāt vispār, valsts kurā pasažieru dzelzceļa uzturēšanas vietā lētāk būtu visus sasēdināt taksometros. Arodbiedrības, streiku kultūra un absolūts pofigisms par to, ka naudas nemaz nav. Vīri neklīrējās un apkrāpa gan Eiropas Savienību, viltoja budžeta izpildes rādītājus un arī tagad zināmā mērā kontrolē situāciju, jo tur pie rīkles visu eirozonu.

Īrija, ja kādam šķiet, ka mēs ar nekustamo īpašumu attīstīšanu un Parex glābšanu esam iebraukuši dziļi auzās, tad varam mierināt sevi ar domu, ka īru auzas ir n reizes lielākas par mūsējām. Ir jau savs šarms valstij, kur galvenie valstsvīri reizēm uzstājas šmigā, un tā pat kā mūsējie lāgā nesaprot, kas īsti jādara. Bet brīvas naudas apstākļos īri paspēja sainvestēt dažādos dīvainos veidojumos. Bet vislabāk man patika autora teksts: „ … the Irish decided what they really wanted to do was buy Ireland. From each other.”.

Vācija – tā ir valsts, kas spēj kaut ko pati saražot, valsts ar disciplīnu un budžeta pārpalikumu. Valsts, kas tagad praktiski sponsorē visu Eiropu, jautājums ir tikai cik ilgi. Autors raksta par vāciešu apsēstību ar sūdiem. Viņus sūdi pievelk, tomēr viņi tos nekad netaisa savās mājās. Arī viņu bankas ir sainvestējušas dažādos sūdos, bet mājās viss ir kārtībā, burbuļus nepūš un pensiju fondi nepazūd.

ASV – te gan vairāk no pašvaldību viedokļa tiek runāts pat ar pašu Arnoldu. Par mehānismu, kā ASV pārnes budžeta deficīta iztrūkumus uz pašvaldībām, un par to cik slikta ir vispārējā situācija, kad neviena pilsēta vairs nevar veiksmīgi pārdot savas parādzīmes. Ko tur parādzīmes, neviens pat negrib maksāt par to, lai pilsēta pārsauktos viņa preču zīmes vārdā. Bet te valda optimisms, jo vienmēr ir kāda kaimiņpilsēta, kurai klājas vēl sliktāk.

Izcila lasāmviela, daļa no lasītā jau bija nācies redzēt. Raksts par Grieķiju jau bija lasīts šķiet Sestdienā, tur gan bija tāds saīsināts variants, bez klostera darbinieku shēmas. Kopumā grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Iesaku izlasīt visus, kurus interesē finanses un tiem, kuri domā, ka tieši mums ar valdību nav paveicies.

Kruīzs X

20. septembris

Olympic flame

Šorīt mūsu plānā ir Olimpijas apmeklējums. Jā, tās pašas vietas, kur laiku pa laikam ar saules staru palīdzību tiek aizdegta Olimpiskā uguns un tad vazāta riņķī pa visu pasauli. Protams, tā ir arī vieta, kur risinājās pasaulē pirmās olimpiskās spēles. Rodas jautājums, Olimpija ir iekšzemē – kā tur var piebraukt ar kuģi? Viss ir ļoti viltīgi: ar kuģi tur neviens klāt nebrauc, klāt brauc ar autobusu. Bet nu par visu sīkos vagoniņos.

Grand Princess

Rīts ir visdraņķīgākais kāds vien ir bijis visā ceļojumā, ārā līst lietus un ir visai drēgns. Mūsu kuģa galamērķis ir neliela pilsētiņa Katakolona, kurā dzīvo labi, ja tūkstoš iedzīvotāju. Bez mums mazajā ostiņā ir piestājis vēl viens kruīza kuģis „Grand Princess”. Mēs ar Maiju smejamies, ka tūlīt pēc brokastīm abu kuģu pasažieriem iedos galda dakšiņas un liks iet uzbrukumā pilsētelei. Mūsu pusē ir reāls spēku pārsvars.

Lai cilvēki nesalītu, pirms ekskursijas visiem tiek izdalīti vienreizēji lietus mēteļi. Ne jau tāpēc, ka D&G dizains, bet gan tāpēc, ka tādus uzvilkt var tikai reizi. Mūsu izvēlētā ekskursija sevī ietver Olimpijas apmeklējumu un vietējo grieķu virtuves nobaudīšanu Maksā 65 eiras no sejas.

Kad visi nolasīti, kāpjam ārā piestātnē, pirmais, kas pārsteidz ejot 200 metrus uz autobusu ir smaka. Pēc smakas var spriest, ka ostā tiek laista iekšā arī kanalizācija. Pamanu, ka arī pārējie cilvēki sāk iet uz priekšu ātrāk, lai tiktu autobusā. Atkal esam kopā ar spāņiem!

Katakolon

Pati Katakolona ir pilsētiņa ar divām paralēlām ieliņām. Uz vienas ar skatu uz piestātni atrodas restorāniņi, jeb kā tos sauc tūristu ceļvežos „īsti jūrnieku krogi”, uz otras ieliņas tuvāk kalnam suvenīru bodītes. To visu piefiksēju braucot ar autobusu cauri pilsētelei.

Pats brauciens uz Olimpiju aizņem kādas četrdesmit minūtes un ar neko izcilu tiešām neizceļas. Tipiska Grieķijas ainava un viss. Beidzot esam pie Olimpijas, lai uz turieni nokļūtu no autobusu stāvvietas ir jākāto pret kalnu kāds puskilometrs. Protams, tur ir iespēja uzbraukt ar zirgvilkmes ratiem par taisnīgu samaksu. No mūsu grupas viens tantuks atkrīt uzreiz, ieraudzīja kalnu, paņēma taksi un devās atpakaļ uz Katakolonu.

Olympic ruins

Pie ieejas senajā Olimpijā neliela drūzmēšanās, kamēr dabū biļetes, kamēr visi tiek iekšā. Biju domājis, ka tā Olimpija nekas nav – stadions un viss. Izrādās, ka te ir agrākos laikos ir bijis vesels rekreācijas komplekss. Ar kojām sportistiem, Templi, kur upurēt dedzināmos upurus, pirti un vēl visādām saimniecībā nepieciešamām lietām un vietām.

Zeus temple

Tad nu mūsu gide lēnā garā sākot no kompleksa viena stūra sāk mums stāstīt visu, ko viņa zina par Olimpiju. Gidei baigais pluss bija balss, tāda labi nostādīta, vari klausīties bez piepūles un neapnīk. Tā nu lēnām ejam cauri drupām uzzinām to nozīmi. Zeva templis izskatās te ir bijusi visgrandiozākā būve. Galvenie tempļa izpostītāji bija kristieši, kas to izmantoja savas baznīceles celtniecībai, pilnībā templi piebeidza zemestrīce 500-tajos gados. Tā nu tagad templis atrakts izskatās visai bēdīgi, daļa pat ir aizvazāta uz Franciju. Viena kolona gan uzslieta stāvus, izskatās iespaidīgi, bet visu renovēt neviens netaisoties.

Olympic cheater

Tā nu staigājam līdz nonākam pie ieejas pašā stadionā. Tur stāv tādi postamenti statujām. Ja tevi pieķēruši šmaucoties Olimpiskajās spēlēs, tad tev par savu naudu esot bijis jāuzstāda sava statuja, kur postamentā tu iegravē savu vārdu, tēva vārdu un pilsētas, no kuras nācis, nosaukumu. Tā paliekot tautas atmiņā uz mūžu kā īstens blēdis. Tādas statujas tur bija veselas četrpadsmit. Domāju, ka arī mūsdienās, šo praksi vajadzētu atjaunot.

Olympic stadium

Pats stadions nemaz tik liels neizskatās – tāds grantēts laukums, arī tribīnes kas domātas 50 000 cilvēkiem rada šaubas, vai visus tur var sasēdināt? Te nu mums tiek dots brīvais laiks veselas 15 minūtes, kas nozīmē, ka varam sākt doties atpakaļ uz autobusu. Sākumā gan pārejam pāri dižajam stadionam. Uz stadiona otru galu tūristi nemaz neraujas, laikam slinkums iet. Pavērojam pusapdegušo Kronosa pakalna peizāžu un dodamies uz autobusu.

Katakolon food street

Tālāk seko neliela pārējo gaidīšana un braukšana atpakaļ uz Katakolonu, kur īstā jūrnieku dzertuvē ēdīsim grieķu ēdienus un skatīsim grieķu dejas. Kad esam tikuši līdz pilsētelei, līdz ēšanai palicis pārdesmit minūtes brīvā laika. To izmantojam iepērkot suvenīrus, tiem te ir dempinga cenas. Un ja esi visu Grieķijas kruīza daļu nokodis tā, ka nav sanācis nopirkt suvenīrus vietās, tad te klāsts aptver visu Grieķiju. Fascinēja magnētiņš ar uzraksta Katakolon uz kura attēlota Santorini sala, laikam drukas kļūda. Iepirkušies šī vārda pozitīvajā nozīmē, dodamies uz ēstuvi.

Parasts, tipisks tūristam domāts ēstūzis, saklāti galdi neliels ēdamā daudzums. Sēž palīgtelpā arī trīs tipiņi (laikam vietējais personāls), kas vēsā mierā pīpē kaut ko prīmveidīgu. Smaka neciešama. Viņu apkaimē pie galda neviens nesēž. Kad ļautiņi salasījušies visi metas virsū ēdienam un diezgan ātri uz galda paliek tikai maize un OZO, vietējais šņabis. Tad sākas deju paraugdemonstrējumi. Neko baigi interesantu es tur nesaskatīju, vīri un sievas dīvaini lēkā un plaukšķina rokas. Labi, man jau arī latvju tautas dejas ne visai. Lēnām dancošanā sāk iesaistīties arī mūsu itāļu tūristi un tad es saprotu – no šejienes ir jātinas prom.

greek dance

Ne jau ka mani baidītu itāļu dejošana. Tā kā pasākums atrodas otrajā stāvā un svētku līksmībā lēkā jau 50 dejotāji 10 kvadrātmetros, fizikas likumi dara savu, grīda sāk manāmi šūpoties. Grīdai šūpojoties, es sāku atcerēties ziņās lasīto, par kāzām kur nositušies n dejotāji, kas dejojuši otrajā stāvā un grīda ielūzusi. Pirmajā izdevīgajā brīdī mēs ar Maiju notinamies. Nebrīnīšos, ja reiz avīzē redzēšu virsrakstu „Katakolonā tūristiem organizētā pasākumā bojā iet x tūristi”.

Katakolon ship

Pablandāmies pa pilsētiņu, kas pēc lieluma ir kā Origo + Stockman + Autoosta un dodamies uz savu autobusu. Aizgājuši tur saprotam, ka neviens te vēl nav atvilcies, nolemjam uz kuģa doties ar pašu kājām, nekāds gaisa gabals jau nu nav labi, ja puskilometrs. Atvadāmies no gides un dodamies uz kuģi. Ātri pārvaram neciešamās smakas zonu un esam jau savā kajītē. Esam ieradušies kādu pusstundu pirms kuģa atiešanas tā, ka varam vēl vēlot pilsētiņu no devītā stāva augstuma.

Pārējo dienas daļu kuģis nodarbojas ar braukšanu uz Savonu, darīt īsti nav ko slaistāmies pa kuģi, nu jau vairs trepes nejūk un kuģa plānā īpaši jāskatās nav. Vakara pusē sākas jauna atrakcija – vētra. Avīzītē jau bijām brīdināti, ka vakara pusē būs liela viļņošanās, tad ap vakariņu laiku tā arī sākas. Vakariņas pa smuko paēdu un padzēru pamatīgi. Parunājāmies ar mūsu oficiantu, izrādās mūsu Minguel savulaik Indijā vadījies deju grupu, vinnējis vietējā šovā un pat filmējies Bolivudā, tomēr tā kā tas reālus ienākumus nav spējis nodrošināt, nācies vien doties uz ārzemēm. Mums parādīja arī cilvēkus, kas gatavo ēst viņi tur lejā ir simtiem. Ejot atpakaļ uz kajīti nevarēju saprast vai esmu tā pielacies vai arī kuģis ļoti šūpojas.

Kruīzs IX

19. septembris

Entry of Piraeus harbor

Šodien atkal agrais rītiņš, kuģis piestāj Piraeus ostā. Laiciņš visai nomācies, arī pats kuģis ir novēlojies pa veselu stundu. Pie vainas esot iepriekšējās nakts pretvējš un karakuģi, ka bloķējuši ceļu. Kas tie par karakuģiem, īsti skaidrībā netiku.

Piraeus passanger port

Sēdējām un gaidījām ekskursijas sākumu jau pierastajā Ocean bar. Uzzinām, ka brauciens būs kopā ar spāņu grupu. Mūsu šodienas plānā apskatei ietvertas Cape Sounion Poseidona templis un Atēnu Akropole, no sejas tas maksā 98 eiras un aizņems astoņas stundas. Pusdienas laikā paredzēta ēšana kādā vietējā hotelī.

Izkāpjam no kuģa un dodamies uz tūristus gaidošajiem autobusiem. Te ir vissarežģītākā sistēma kādu esmu redzējis. Kā jau vienmēr no kuģa pārdesmit minūšu laikā izkāpj pāri par tūkstoti tūristu. Šeit, lai tiktu līdz autobusam, iesākumā jāiziet cauri pasažieru terminālim (tas ir easy level – grīdas flīzētas un durvis redzamas), tālāk tev jātiek cauri taksometru stāvvietai un te jau vairs nav tik viegli. Grieķu taksisti savas mašīnas ir sadzinušas tuvu vienu otrai un vietu lai starp takšiem izspraukties ir reāli jāmeklē. Pie šāda cilvēku pūļa rodas reāli sastrēgumi. Galvenais, ka nevienam no ekskursantiem tie takši nemaz nav vajadzīgi.

Beidzot gan mēs gan spāņi ir tikuši līdz autobusam, tur visi tiek pārskaitīti un ekskursija var sākties. Iesākumā esmu nosēdies par tuvu spāņiem, šoreiz trāpījušies tādi nemierīgi, vidžina kā bezdelīgas ligzdās. Neko no gida teiktā nevar sadzirdēt. Nekas nākas mainīt dislokācijas vietu, nostāk no spāņiem.

Brauciens uz Cape Sounion aizņem veselu stundu. Piraeus osta, kādreiz ir bijis zvejnieku ciematiņš netālu no Atēnām, pa vidu audzēti vīnogulāji un Akropole bijusi redzama pa gabalu. Tagad apbūves dēļ nekādu Akropoli vairs redzēt nevar. Tagad Piraeus skaitās kā viena no Atēnu piepilsētām. Tā nu nedaudz sanāk braukt arī cauri Atēnām.

Basketball stadium

Mums tiek nodemonstrēti pa autobusa logu Olimpiādei sabūvētie stadioni, no visiem atpazinu tikai to, kurā noritēja basketbola sacensības. Viena no Atēnu problēmām, manuprāt, ir transporta sastrēgumi. Cilvēki te dzīvo jau sen un ieliņās ir ļoti šauras. Tā kā arī mūsu autobusam nākas šur tur pasēdēt kādā korķī.

Kad esam tikuši ārā no pilsētas, lietas sāk norisināties raitāk. Braucam gar jūras krastu un varam pētīt daudz un dažādas jahtu ostas. Cilvēki izskatās te peldas vai snorkelē visās iespējamās vietās. Skaties, kur gribi, vienmēr redzēsi jūrā kādu cilvēku. Caur autobusa logu bildes sanāk paknapas, tā ka nākas vien nomierināties un skatīties ar acīm.

Poseidon temple

Beidzot esam tikuši līdz Cape Sounion, uz kura tad arī atrodas slavenais Poseidona templis. Bet pa taisno uz turieni nemaz nedodas, sākumā ir ieplānots tualetes apmeklējums, cilvēki tak galu galā autobusā kratījušies veselu stundu. Tā kā tualete ir viena un autobusu daudz, pasākums ievelkas uz kādām padsmit minūtēm. Amerikāņi no mūsu grupas mani ar Maiju atkal nosauc par kanādiešiem, tāpat domā arī cilvēks, kas tiešām ir kanādietis, tas nedaudz sāk biedēt. Mēs taču visu laiku savā starpā runājam latviski, varbūt kanādieši amerikāņu klātbūtnē runā latviski? Varbūt Vaira pie tā ir vainīga?

Cape Sounion

Kad nu visi ir sapulcējušies pēc tualetes apmeklējuma, dodamies uz pašu Poseidona templi. Kādreiz šis zemesrags esot izmantots kā kuģu pārvietošanās novērošanas vieta, jo redz kuģiem, kas kursē gar šejienes krastiem ir nereāli pabraukt garām nepamanītam. Neskatoties uz visai apmākušos dienu skats uz jūru un līcīšiem ir skaists un domāju, ka tiem grieķiem, kas tur reiz dežūrēja, vismaz bija smuks skats.

Capa Saunion

Tālāk gide mums kādas divdesmit minūtes stāstīja par būves vēsturi, bet to jau katrs, kam nav slinkums var izlasīt pats. Izrādās tieši no šī raga klints Atēnu valdnieks Egejs ielecis jūrā, kas tagad tā arī saucas Egejas jūra. Nav slikti priekš pašnāvnieka, viņam gan vajadzēja labāk zināt, ka viņa dēlēnam Tēsejam ar atmiņu ir paknapi, varbūt viņš vienkārši nemācēja sariktēt buras, varbūt vienkārši bija pārāk aizņemts ar tikko no Mīnotaura atbrīvoto jaunkundzi.

Šodien apskatāmā tempļa rekonstrukcija ir veidota 440. gadā pirms mūsu ēras. Tuvumā izskatās tā neko un no tāluma pavisam smuki. Kad lekcija beidzas, visiem brīvais laiks veselas četrdesmit minūtes. Tās izmantojam pablandoties riņķī templim, pētot dabasskatus.

Pie tempļa kokā nosēdies kaut kāds putnelis, izskatās pārbijies, bet prom nelido. Protams, ka tūristi tagad nodarbojas ar putneļa fotografēšanu un filmēšanu, varētu domāt, ka te visi no National geographic sabraukuši.

Cape Saunion other side

Pēc kādām desmit minūtēm mēs ar Maiju tempļa apskati beidzam un dodamies uz vietējo suvenīru bodi. Pirmais skats uz cenām liecina, ka te viss ir overpriced. Suvenīru izvēle, „bronzas karavīru figūriņas”, Dažādi keramikas izstrādājumi, Magnētiņi un dieviete Atēna pūces izskatā, kartiņas ar smukām bildēm un grāmatas par grieķu kultūru.

Kādu laiku pētu magnētiņus, savietoju ar jau iepriekš redzēto un secinu bildes visās vietās ir vienādas apakšā atšķiras tikai uzrakstiņš ar vietas nosaukumu. Tad aizdodamies uz raga pretējo pusi, no šejienes ar var ielekt jūrā, bet šaubos, ka kāds manā vārdā sauks veselu ūdenstilpni.

Sakāpuši atpakaļ autobusā dodamies uz Atēnām. Gids apgalvo, ka pēc 40 minūtēm jau visi ēdīsim. Pa ceļam mani reāli nogāž no kātiem miegs, kādas pāris reizes nolūstu, neko darīt, nākas patukšot kolas krājumus. Skaidra lieta, ka pēc četrdesmit minūtēm nekādas ēšanas nav, sēžam korķī, nosēžam vēl četrdesmit minūtes un tikai tad tiekam pie ēšanas. Kopumā labs rādītājs. Pirms piebraucam pie hoteļa, mums tiek parādīts granītā viedots amfiteātris, smuki izskatās.

Pats ēdamais, grieķu virtuve, labu labais, arī itāļi nemaz tik nadzīgi nav, mūsu apvienotā angļu spāņu grupa ir pāris reizes nekaunīgāki un arī pie ēšanas tiek vieni no pirmajiem. Tālāk seko dzīres pusstundas garumā alkoholu ieskaitot. Lai novērstu sūdzības par ar siekalām nopilināto portatīvo datoru sabeigšanu, šeit es aprakstu beigšu.

Acropolis from below

Pēc dzīrēm beidzot dodamies uz Akropoli. Lai tiktu līdz templim, nākas kāpt labu gabalu kalnā. Es jau zināju, ka Akropole atrodas kalnā, bet es tiešām nebiju iedomājies, ka tas kalns tā paceļas pāri Atēnām. Kāpjot augšā gide mums prasa, no kurienes mēs īsti esam. Sakām, ka no Latvijas, viņa prasa, kas Latvijai ir galvaspilsēta. Uzzinājusi ka Rīga, viņa jautā, vai tikai tur pāris gadus atpakaļ nenotika Eirovīzija?

Partheon

Uzrāpjamies Akropoles virsotnē un tad netālu no Parteona mums tiek stāstīts kārtējais grieķu vēstures posms. Man pēc kādām desmit minūtēm apnīk un slaistos pa Akropoli savā vaļā. Pārsteidz daudzo krievu tūristu skaits. Tā vien liekas, ka katrs otrais tūrists ir no Krievijas un katrs piektais no viņiem zvana paziņam sākot ar tekstu: „B*** ti ņekogda ņeugadaješ gdje ja!”.

Hills

Pats Partenons izskatās visai monumentāls, laikam gatavojas veikt kaut kādu nopietnu rekonstrukciju, jo tuvākā apkārtnē manāmi ceļamkrāni. Arī skats uz pilsētiņu ir visai iespaidīgs. Mūsdienu Atēnu arhitektūra gan īpaši izcila neizskatās. Daudz vienādu mājeļu, kas vienmērīgi nosedz visu panorāmu. Augstumā ar Akropoli konkurē tikai Lycabettus paugurs ar Svētā Gregorija baznīcu uz tās. Vēl no augšas var apskatīt veselu kaudzi ar tempļu paliekām.

Temple of Athen

Stāvēju kalna galā un domāju, redz kā cilvēkiem agrāk ir bijusi uzņēmība, atrast augstu kalnu un tā galā uzbūvēt šādu makanu būvi. Nez cik darba stundas tajā ieguldītas. No gides arī uzzināju, ka te visās malās esot slepenas pazemes ejas, kuras zinot tikai arheologi un savulaik bijis labs atspaids cīņā pret vācu nacistiem.

Temple

Šī nu ir vieta, kuru ir vērts apmeklēt. Brīvais laiks tiem, kas klausījušies gidu ir tāds, ka knapi pietiek aizjozt atpakaļ uz autobusu. Kopumā ekskursiju vērtēju ar labi, skaidra lieta, ka Atēnas apskatei nevar nosaukt par pilnīgu, ja tu esi aizspēries tikai uz Akropoli, bet ko lai dara – tāda ir mūsu izvēlētā ceļojuma veida specifika.

Vakarā tradicionāli paēdam vakariņas. Oficianti šovakar uzstājas ar pāris priekšnesumiem, dejas uz galdiem. Pēc vakariņām mums ar Maiju vēl pietiek spēka aiziet arī uz Vēderrunātāja šovu. Džeks mierīgi spēj pārslēgties starp angļu, vācu, spāņu, franču un itāļu valodām. Es gan nezinu, cik no tām valodām prata viņš pats un cik viņa vēders. Bet šovs bija smieklīgs, pat neskatoties uz čurāšanas jokiem. Ar to arī vakars beidzas. Rīt būs atkal garais rīts, jo apmeklēsim Olimpiju.

Kruīzs VIII

18. septembris

Šodienas plānā ir Rodas salas apmeklēšana. Kuģis plāno ienākt rodas ostā tikai ap pulksten vieniem, rīts ir brīvs. Mēs ar Maiju to izmantojam pēc pilnas programmas, no rīta guļam maksimāli ilgi un uz brokastīm ierodamies pēdējā brīdī, tā lai nenokavētu. Izskatās, ka kārtējo reizi neesam vienīgie tādi gudrie, rinda uz brokastīm tāda pati kā vienmēr.

Te nu varētu nodoties filozofiskām pārdomām, vai braucot brīvdienās kruīzā tās patiešām ir brīvdienas. Jo ēšanas reizes tev ir jācenšas nenokavēt, uz ekskursiju apjoms, ko tev piedāvā, vai arī esi ierobežots laikā (tik ilgi cik kuģis stāv ostā). No otras puses tev ne par ko nav jāsatraucas un piedāvātais komforta līmenis atbilst ļoti labai viesnīcai.

Rītu noslaistos blandoties pa kuģi, iepērku dažādus suvenīriņus, kādu laiku pavēroju kazino spēlētājus un, ko tur slēpt, paskatos televizoru. Kad gar iluminatoriem sāk slīdēt Grieķijas saliņas, nodarbojos ar to aplūkošanu. Drīz vien esam klāt arī Rodas salai.

Rhodos

Līdz šim man Rodas sala ir asociējusies ar vienu no antīkajiem pasaules brīnumiem – Rodas Kolosu. Koloss jau sen gājis bojā zemestrīcē un pārdots pa lūžņu cenu, bet viduslaiku Rodas pilsēta vēl turas. Šī līdz šim ir viena no skaistākajām ostām, kurā esam piestājuši. Nenoliegšu, Grieķu salas man vienmēr ir patikušas, lai gan esmu bijis tikai Krētā un Santorini.

Rhodos 1

Tā nu ganāmies pa klāju un vērojam pilsētiņu. Šī nu ir viena no reizēm, kad mani sākt mākt šaubas vai bija labi izvēlēties ekskursiju. Tā vien gribas vienkārši pastaigāt pa Rodas pilsētu. Pa ostu gar mūsu kruīza kuģi braukalē mazs kuģītis ar stikla dibenu, gan jau ka te ir ko pētīt jūras dibenā. Šoreiz kuģis pārmaiņas pēc piestāj pasažieru ostā. Nekāda termināla gan te nav, kāp ārā pa taisno piestātnē.

Mūsu šodienas izvēlētā ekskursija ir Lindos apmeklēšana. Lindos ir neliela pilsētiņa četrdesmit minūšu braucienā no Rodas. Paši vietējie Lindos sauc par vienu no skaistākajām vietām pasaulē, uz to arī uzķērāmies, skaistākās pasaules vietas ir jāapskata, arī darba kolēģis, ar kuru iepriekš konsultējos, izprašņājis pieejamās opcijas, nešaubīdamies ieteica Lindos, tā nu sapiķojuši 56 eiras, dodamies pulcēties ekskursijai.

Tradicionālais process – Ocean bar un autobuss. Šodien dodamies kopā ar spāņiem, knapi esam izbraukuši no ostas teritorijas autobuss apstājas, izrādās esam aizmirsuši divus spāņus. Pastāvam un pagaidām, kamēr šie atskrien. Tā kā grieķu zemes esmu jau apmeklējis agrāk, pētu supermārketus, kioska lieluma veikaliņus. Kad nu visi ieradušies, dodamies uz Lindos.

Lindos

Piebraucot pie Lindos pilsētas un skatoties uz to, ir jāpiekrīt vietējiem – šī tiešām ir skaista pilsēta. Skaists līcītis, uz kalna uzbūvēta pilsētiņa, kuru no augšas pārrauga Akropole, templis, kas veltīts dievietei Atēnai. Tūristu autobusus pilsētā laikam neielaiž, tādēļ uz pilsētu dodamies ar mazu Shuttle bus. Nonākuši pilsētiņā nedaudz uzkavējamies pie nelielas baznīciņas un kāpjam augšā uz Akropoli.

Lindos from above

Akmens, no kura veidots celiņš, ir ļoti slidens, tā kā celiņš ved kalnā un ir bez margām, tad ir vēlams uzmanīties. Celiņa malā vietējie tirgo pašu rokām darinātus izšuvumus, tas te laikam pensionāru bizness.

Lindos Acropolis

Pie akropoles, paveras brīnišķīgs skats gan uz Lindos, gan uz tās līcīšiem. Gide mums divdesmit minūtes stāsta par tempā vēsturi. Priecājaties, ka es jums te neatstāstīšu un tad tiekam palaisti savā vaļā, lai izpētītu Akropoli.

Lindos bay

Seno civilizāciju būvniecības māksla mani vairs neizbrīna, jā, tad cilvēki tiešām, ja būvēja, tad būvēja. Kā jau tas notiek visur notiek, arī šādi tādi renovācijas darbi. Pastāvam un pabaudām skatu, tad dodamies atpakaļ uz pilsētiņu. Blandāmies pa ieliņā un suvenīru bodēm, sev iepērku Rodas olīveļļu. Kolas cenas pabaismas – divi eiro pa bundžiņu.

Lindos bay1

Pienāk laiks doties uz autobusu, pa ceļam izbaidījuši dažas kazas, kāpjam augšā kalnā uz tūristu autobusu stāvvietu. Līdz autobusa atiešanai palikušas pāris minūtes, kuras veltu iepērkot vietējā supermārketā kolu pa lēto.

vase

Visi savākti un dodamies atpakaļ uz kuģi. Pa ceļam angļu un spāņu gids mums stāsta vietējo vēsturi, spāņu valodā stāsts ir vismaz pusotras reizes informatīvāks, tā kā klausāmies tos. Iebraucam vienā keramikas darbnīciņā, kur mums parāda, kā pareizi jāizgatavo vāzes.

Amatnieku bizness te ir augstā līmenī, viss roku darbs, arī krāsošana. Krāsots tiek ar akrila krāsām un ar rokām. Tā kā arī saviem tankiem šo to ar rokām piekrāsoju, tad šo podnieku meistarību un precizitāti apskaužu. Pats nopērku Arhimēda krūzi, tāds nieciņš kuru vari piepildīt tikai līdz noteiktam līmenim, ja ielej vairāk – pilnīgi viss iztek.

Sunset in Rhodos

Tikuši pie kuģa, nedaudz paklaiņojam pa piestātni , vēlāk jau tikuši uz klāja vērojam saulrietu virs Rodas. Man jau galvā briest plāns, pēc kura vajadzētu apceļot Grieķijas salas, obligāti iekļaujot tajā Rodu. Vakariņās nopietni uzspiežam uz kūkām, tā šoreiz viņiem padevusies garšīga un ejam gulēt. Rīt būs agrais rīts un apmeklēsim Atēnas.