Piedzīvojumu stāsti by Gunārs Cīrulis, Anatols Imermanis

Turpinu lasīt vareno “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sēriju, šoreiz nebija grūti izvēlēties nākamo grāmatu. Ar cienījamo autoru darbiem es jau esmu iepazinies daudz grāmatu garumā. Puišiem patīk rakstīt alternatīvās vēstures žanrā, viņi labu stāstu ar faktiem nemaitā un dara visu, lai stiprinātu darbaļaužu uzskatus par laimības zemi, kurā viņi dzīvo.

Šī grāmata ir stāstu krājums, kas sevī ietver stāstus: Biedrs mauzeris; “Tobago” maina kursu un Dzīvoklis bez numura. Par pirmajiem diviem es jau esmu uzrakstījis savas pārdomas un atlicis ir tikai Dzīvoklis bez numura, kuram tad arī tiks veltīts šis apskats. Visi šie trīs stāsti aptver Latvijas vēsturi laika posmā no cara laikiem līdz vāciešu okupācijas beigām. Visu triloģiju raksturo autoru atainotā darbaļaužu cīņa par labāku pasauli, kapitālistu iznīcināšanu un vienīgās pareizās – komunistiskās partijas slavinājums.

Rit 1942. gads; fašistiskā Vācija nodevīgi iebrukusi draudzīgajā Padomju Savienībā un okupējusi daļu no tās teritorijas, tai skaitā arī Rīgu. Rīgā Gestapo plosās uz nebēdu, pa dienu ķer ļaudis un pa naktīm viņus šauj nost. Gestapo priekšniekam Haraldam Raup-Dīmensam nav nekas pret valsts ienaidnieku ieslodzīšanu un mēģinājumiem izspiest no tiem informāciju. Taču ir kāda problēma, kura viņam neliek mieru – Žanis. Šis padomju aģents ir nenotverams, šķiet, ka viņš ir saistīts ar pagrīdes tipogrāfiju, kas laiku pa laikam nodrukā skrejlapas ar režīmu nomelnojošiem tekstiem un aicinājumiem darba ļaudis nepadoties. Nelīdz ne vietējie aizsargu okšķeri, nedz notverto komunistu pratināšanas.

Pats Žanis īstajā vārdā Jānis Daugavietis pagrīdnieku lomu uzņēmās pats. Jā, viņu tam izvirzīja partija, atkāpjoties uz aizmuguri. Jānis palika, lai cīnītos, lai atbalstītu tos, kas nepaspēja aizmukt un sagatavotu augsni padomju varas neizbēgamajai atnākšanai. Viņš ir vientuļais vilks, kas komunistiskos ideālus tur augstāk par parastajām cilvēku vājībām. Viņam daudzus gadus izdodas veiksmīgi izvairīties no fašistu lamatām. Jā, reizēm tādēļ ir nācies upurēt daudzus biedrus, bet lielā lieta ir svarīgāka par atsevišķu cilvēku dzīvībām. Īstam komunistam no nāves jau nav jābaidās, jo viņa darbi dzīvos mūžīgi biedru atmiņās.

Kopumā grāmata ir izcils pagrīdnieku dzīves atainojums, vismaz tāds, kas pēc visiem punktiem atbilst partijas līnijai. Pagrīdes tipogrāfija, kas ar sentēvu metodēm izgatavo uz cīņu mudinošas skrejlapas. Asinskārīgi gestapovieši, kuri vairāk kā divus gadus cenšas atklāt iespiedējus. Fašistu roklaižas, Ķīši un viņam līdzīgie nedasistie buržuji, kuri cīnās pret strādnieku tautu.

Par Rīgas ieņemšanu autors gan bija izvēlējies izmantot oficiālo Padomju propagandas versiju, lai dramatizētu situāciju. Tādēļ nododot visu darba sarakstīšanas pamatuzdevumu, čakarēt lasītājam smadzenes veidot oficiālu leģendu tā zemapziņā. Bonusā “neuzbāzīgi” varam uzzināt to, ka angļi un amerikāņi nemaz pret Hitleru negrib cīnīties un ir uz vienu roku pret PSRS, bet viņu darba tauta tos rūpniekiem un valstsvīriem par nepatiku ir piespiedusi karā iesaistīties.

Visam šim rasolam var ar mierīgu sirdi likt 2 no 10 ballēm. Lasīt ieteiktu tiem, kurus interesē padomjlaiku propaganda, tā lielā dzēšgumija, ar kuras palīdzību reālo vēsturi aizstāja ar izdomātu analogu.

Biedrs mauzeris by Gunārs Cīrulis, Anatols Imermanis

Beidzot atkal pieķēros “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijai. Paskatoties uz grāmatas vāku vien, uzreiz bija redzams, ka autori piedāvās episki piedzīvojumu cara laiku Latvijā. Zinot abu autoru propagandas tradīciju, bija skaidrs arī tas, ka marksisma ļeņinisma idejas te būs pārpārēm. Tā kā grāmata ir plāna, tad daudz nesatraucos, paspēšu izlasīt vēl pirms paliks slikti.

Beļģijā, Lježā, no Rīgas aizbēgušais revolucionārs un terorists ar iesauku Fausts strādā pie jauna paveida elles mašīnas, ja viss paveiksies, tad varēs uzspert gaisā veselu kazaku vienību. Līdzi paņemta arī viņa māsa Dīna (segvārds Grietiņa), tā vēl apgūst revolucionārās pamatidejas. Tepat atrodams arī leģendārais Atamans, viņam biedri uzticējuši sagādāt ieročus. Kapitālistiem jau vienalga, kam uzsist gaisā plinti, ja tikai ir nauda. Darījums tiek noslēgts, jāatrod vien 250’000 tūkstoši rubļu, lai piegāde notiktu. Atamans ar Grietiņu atgriežas Rīgā naudas meklējumos. Pa ceļam viņi atrod negaidītu sabiedroto, kādu žurnālistu Žoržu Šampionu, kurš labprāt pret stāstu palīdzēs ievest nelielu ieroču partiju.

“Kaujas maršs lai rindām pārdun.
Lai triecam liekās runas pie joda.
Klusāk, oratori!
Vārdu
Biedram mauzerim dodam.”

Teikšu, kā ir, mani šajās grāmatās paustās idejas neuzrunāja, domāju, ka mūsdienās no autoriem sanāktu labi ISIS un Al Quaeda ideoloģijas propagandētāji, jo šeit atrodamie varoņi pēc būtības ir tādi paši indivīdi. Viņi uzskata, ka zina kā vislabāk būs sabiedrībai, vienīgā nodarbošanās ir profesionāli revolucionāri, un dara visu, lai provocētu varas pārstāvjus uzbrukt strādniekiem. Veic dažādas provokācijas, tas ir, koncerta laikā uzsper gaisā pa kārtības sargam, un tas jau nieks, ka bijā iet pāris garāmgājēju vai nevainīgu cilvēku. Revolūcija prasa upurus.

“Kas tas par lielisku biedru, kas neprot pakļaut personiskās tieksmes vispārības interesēm? Kamēr tavs Atamans nebūs izlauzies līdz šai vienkāršai atziņai, no viņa vairāk ļaunuma, nekā labuma!”

Nezinu, savulaik, iespējams, šī grāmata lika aizdomāties par varonīgajiem revolucionāriem, kas nežēlodami nedz savu, nedz citu dzīvības cīnījās par vispārības interesēm, tā teikt, modināja strādnieku un zemnieku cīņas garu pret apspiedējiem. Taču patiesībā jau šajos procesos nevienam atsevišķam indivīdam nav liela nozīme. Tie parādās vēlāk, kad vēstures rakstītājiem vajag izveidot vienotu naratīvu, kurš tad vienkāršā notikumu ķēdē atainotu sarežģītu procesi. Tas tad ir laiks, kad parādās varoņi. Tas nekas, ka visu izdara pelēkās masas un par varoņiem sevi pasludina tie, kas izraujas pie varas.

Šeit autors mēģina glorificēt cīņas veidu, kas mūsdienās ir klasificējams kā tīrs terorisms, kurā noteikta grupa nodefinējusi vispārības intereses aizrautīgi par tām cīnās. Viņi dienas pavada konspiratīvajos dzīvokļos, vakaros rīko reidus publiskos pasākumos. Uzskata, ka visi viņu idejas atbalsta un pēc revolūcijas viņi dzīvos ideālā pasaulē. Naudu iegūst ar ekspropriāciju, taču ir godīgi apzagtajam vienmēr atstāt kvīti. Nav taču nekādi anarhisti. Pēc viņu pašu uzskatiem viņi dzīvo pilnīgi distopiskā pasaulē, kuru neviens slikts darbs vairs nevar padarīt vēl ļaunāku. Tādēļ jāņem rokā stroķis un jāiet šaut varas pārstāvji.

Autoru uzdevums ir bijis arī parādīt to, kā Latvijas iedzīvotāji jau no piektā gada ir bijuši aktīvi prokomunisti un tādēļ nonākšana PSRS tautu saimē nav nedz nejaušība, nedz ārēji uzspiesta. Tā likumsakarīgi izriet jau no notikumiem cara laikos, kad marksisms pilsētās un laukos ir zēlis un plaucis. Centušies jau ir cik jaudas, notikumi nudien ir spraigi kā mazbudžeta B kategorijas trillerī, ir pat revolucionāro mīlestību iepinuši, bet tik un tā revolucionāri izskatās kā ar ideju apsēsti fanātiķi.

Grāmatai lieku 4 no 10 ballēm, laba kā PSRS laiku propagandas piemērs, kad zem spraiga sižeta tika slēpta valdošā ideoloģija un tika pārrakstīta vēsture lasītāja galvā. Ieteiktu lasīt, lai atrautos no tādiem nopietniem darbiem kā “Ielu cīņu taktika”. Fonā noteikti vajag klausīties Majakovska dzeju.

Mīļais, nesteidzies by Gunārs Cīrulis

Šo grāmatu, izvēloties kā nākamo “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas lasāmo, man nācās saņemties. Gunārs Cīrulis kā autors man nemaz nepatīk. Ja skatāmies viņa agrīnos darbus, tad tie ir vairāk propaganda, nevis sakarīgs literārs veikums. Tas radīja nelielu demotivāciju, kuru atsvēra grāmatas salīdzinoši mazais apjoms un pārliecība, ka šī ir no tām lietām, kas jādara tikai reizi mūžā. Šo grāmatu bija jāizlasa arī tādēļ, ka ir taču Raiņa gads, un būtu grēks neizlasīt kaut ko par šo šīgada super karsto tēmu. Te gan gribētu piebilst, ka reiz jau esmu izlasījis Raiņa kopotos rakstus un ar to jūtos savu pienākumu jau sen izpildījis.

Rit astoņdesmitie gadi, kādā apdzīvotā vietā starp Dundagu un Valdemārpili literatūras skolotāja Laimdota Vaivara audzina divus bērnus Aspu (par godu Aspazijai) un Jari (par godu Jānim Rainim). Aspa strādā par milici, Jaris pie onkuļa kaimiņa žiguļu servisā. Kāds literāts pārdzīvo literāro krīzi. Viņš ikdienā raksta kriminālhroniku kādai avīzei, bet tāda nodarbe ir rutīna. Tādēļ viņš izvēlas uzrakstīt kaut ko par milicijas darbinieku ikdienu un pierunā miličus, lai ļauj viņam novērot to, kā notiek izmeklēšana. Miličiem no tautas nav nekas slēpjams, un kā reiz nupat pie operas ir nosperts sestais žigulis tintes krāsā. Cienījamais skribents var piedalīties.

Pirms lasīšanas man bija aizdomas, ka bez nopietnas iedzeršanas es šo grāmatu nemaz nespēšu sagremot. Gunārs mani kā savu darbu potenciālu lasītāju bija atbaidījis. Taču tā kā katrā mēslu kaudzē var atrast graudu, tad arī katra autora daiļradē noteikti atradīsies vismaz viens darbs, kurš ir lasāms. Šajā gadījumā izvilku vienu no autora graudiem.

Rakstīts tiek par laiku, kad ar žiguli braukt uz simts divdesmit bija ievērības cienīgs notikums, automobiļa nozagšana bija ārpuskārtas gadījums, narkomānu pritonus varēja uz vienas rokas pirkstiem saskaitīt, un pēc importa kurpju zoles nospieduma viegli varēja identificēt cilvēku. Autors patiešām raksta par miliču ikdienu un cenšas parādīt, ka arī tie ir tikai cilvēki, nevis tikai iekšlietu orgānu pārstāvji. Jā, varbūt tēli savā starpā atšķīrās tikai ar dienesta pakāpi un uzvārdiem, taču tas lasīšanai pārāk netraucēja, centrālā sižeta līnija ir par noziegumu.

Autoram arī šeit patīk lēkāt pa personāžiem un stāstīt notikumus no to skatu punkta. Ja iepriekšējos darbos tas mani kaitināja, tad šeit autors necentās uzspiest sociālisma celšanas uzvaras, un viss bija kārtībā. Vēl vairāk – paša nozieguma atrisināšana bija labi pārdomāta un smuki nostrādāta. Viss sākas ar nozagtu žiguli, pāris nejaušām sakritībām, un no smukā sociālisma cēlāju vidus ārā sāk līst dīvaini indivīdi.

Ir atmests ar roku pamācošai morāles lasīšanai. Tā diemžēl ir dzīves ikdiena, ka daži cilvēki tā vietā, lai strādātu algotu darbu, vairāk nodarbojas ar papildu ienākumu gūšanu šaubīgā ceļā. Nē, ir jau parādīts cik viegli aiziet pa kriminālo taku sākot ar niekiem, bet tā ir tikai fakta konstatācija, ka bezmugurkaulniekus pievāks un izmantos nadzīgāki pilsoņi.

Miliču cildenais darbs tiek pasniegts bez patosa, tas ir viņu darbs. Tāds, uz kuru ne vienmēr negribas iet, kur reizēm redzētais liek noklāties nervu sistēmai vai uzdod pa sirdi. Par to kā atšķirt mazsvarīgus noziegumus no patiešām bīstamiem. Visi kaut kur piehaltūrē un pelna uz valsts rēķina, šī ir sistēmiska problēmām, un ja visus savāksi, tad nebūs neviena, kas strādā. Taču ja kāds blandās riņķī ar parabellumu un šauj cilvēkus, tas ir nopietni. Autors pat ir nedaudz iedziļinājies noziedznieka psiholoģijā, un noziedznieks nav tikai parasts atsaldenis.

Grāmatai 7 no 10 ballēm. Viegls un skarbs padomjlaiku miliču stāsts. Diezgan pietuvināts realitātei, bez idealizācijas un pat ar pāris sociālisma elementu kritikas iezīmēm. Ja gribas ko ātru un nostalģisku, tad droši lasiet!

PS. Šķiet, 1982. gadā izdevniecība Liesma ir eksperimentējusi ar grāmatas iesiešanas veidu. Lapas tiek vienkārši salīmētas kopā bez audekla muguriņas, kas saturētu līmējumu kopā. Rezultātā lasot šo grāmatu, tā rokās burtiski sadalās reizinātājos. Laikam tipogrāfijā kāds būs līmējamo marlīti pārdevis pa kreisi kā piena kāšamdrānas. Bet līme savukārt izmantota kāda dzīvokļa iztapsēšanai.

“Tobago” maina kursu by Gunārs Cīrulis, Anatols Imermanis

Turpinot lasīt “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sēriju nolēmu pieķerties klāt kaut kam pavisam fantastiskam. Par to, kā Latvijas Republika kļuva par vienu no Padomju republikām, no visnotaļ interesanta skatu punkta.

No Rīgas uz Santaringu dodas tirgotāja Kvieša preču kuģis “Tobago”, tilpnēs tas ved dzeramās olas un šprotes. Ceļojums noris bez problēmām, un neviens pat nenojauš, ka kuģa tilpnēs slēpjas kāds bēglis. Cilvēks, kas izbēdzis no Latvijas buržuāzistiskās valdības dienestu nagiem, Drēziņš izbijis Interbrigādes biedrs un pārliecināts komunists. Cilvēks, kuram apnicis kalpot saimniekiem, un kurš par visu vairāk vēlas redzēt no kapitālistiem brīvu tēvzemi.

Būsim atklāti, šis darbs ir parasta propaganda, kurš tiek uzdots par stāstu. Lai sarakstītu šo pēc apjoma visnotaļ īso stāstiņu, ir piesaistīti veseli divi autori. Vīri, acīmredzami, ir strādājuši uz pasūtījumu. Šķiet, 1961. gadā funkcionāri būs nosprieduši lieku reizi atgādināt, ka ar Latvijas iestāšanos PSRS sastāvā viss bija kārtībā. Tiek izmantotas standarta klišejas, kapitālisti ir īsti nagu maucēji, darbaļaudis bez mugurkaula it kā jau gribētu būt brīvi, bet bez nopietnas vadības diez vai paši spēs ko izdarīt. Un tieši šim nolūkam uz kuģa “atrodas” pārliecināts komunists Drēziņš.

Kas Drēziņš ir par komunistu, var tikai nojaust. Ikdienu viņš vada domājot par savu nepatīkamo piedzīvojumu politpārvaldē un rūpēs par darbaļaudīm. Nekādu iniciatīvu viņš faktiski neuzņemas, bet visu laiku satraucas, ka tikai kuģis “Tobago”, kas maksā miljonus (noteikti jau rubļu) nepaliktu Kvieša rokās. Bet nekas, viņu ievēl par komisāru, un būs no viņa mugurkauls, kuram darbaļaudīm, šajā gadījumā matrožiem, pieķerties.

Lai stāstam piešķirtu kaut kādu sasaisti ar dzīvi, autori ir atvēzējušies uz nelielu mīlas intrigu. Kvieša meita Alise tiek izprecināta Pārupam, trīs namu īpašniekam Marijas ielā. Pārups ir dzērājs un politpārvaldes darbinieks, Alisei viņš diez ko nepatīk. Un brīdī, kad pie viņas kajītē ieveļas izbadējies Drēziņš, panesās mīlestība. Nav jau tā, ka starp buržujiem visi bija slikti, daža laba varēja arī ieķerties komunistā.

Pārējie stāsta varoņi ar kapteini priekšgalā kalpo par statistiem, kas laiku pa laikam padarbojas vajadzīgajā virzienā. Bet kā saka paši autori veidojot smaili, kas ved atpakaļ uz dzimteni. Matroži no vakts brīvajā laikā spēlē zoli, katrs gaužas sev atvēlētās lomas ietvaros, un visi kurn par slikto ēdināšanu. Neko daudz te nepalīdz arī slēptais komunists Cepurītis, kas prot krievu valodu (sevišķi, kad jāklausās telegrammas no tēvzemes).

Runājot par vēsturisko kontekstu, jāatzīst, ka autoriem ir bijusi visnotaļ pavirša attieksme, kā jau tas propagandistam materiālam arī pieklājas. Vīri pieturas pie standarta pseidovēsturisko notikumu izklāsta atbilstoši valdošajai partijas līnijai.

Vai ir vērts šo grāmatu lasīt? Nē, noteikti netērējiet laiku. Lieku 2 no 10 ballēm. Mūsdienās viņa lāga nekalpo ne kā aģitācijas, ne kā propagandas materiāls. Ja stāstā izravē ārā visu lieko, kas saistīts ar darbaļaužu apspiešanas un paverdzināšanas ilustrēšanu un buržuāzijas izlaidīgo dzīves veidu (iedomājies, kuģa pasažieri caurām dienām lok konjaku), tad nekā daudz tur pāri nepaliek. Ja negribas lasīt grāmatu, tad vienmēr taču var noskatīties filmu, kas uzņemta pēc tās motīviem.

https://youtu.be/VtYeidYd45g

“Magnolija” cīruļputenī by Gunārs Cīrulis

Turpinu savu pildīt pašam sev nosprausto apņemšanos, izlasīt visas „Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas grāmatas. Izlasot labu grāmatu, man šķiet, ka projektam nav ne vainas, un es esmu tikai ieguvējs. Taču izlasot pašvaku grāmatu, reizēm māc šaubas par idejas pareizumu. Gunārs Cīrulis savulaik sarakstīji pāris grāmatas detektīva žanrā. Cik var noprast no līdzšinējās pieredzes, diez cik izcili viņam tie nav sanākuši.

Grāmatas sižets ir pavisam vienkāršs. Sešiem Augstākās milicijas skolas absolventiem rodas iespēja «klusajā sezonā» atpūsties zinātnes darbinieku jaunrades namā, kas atrodas netālu no nomaļa zvejnieku ciemata. Tur viņus sagaida dīvains atgadījums: zinātniekam, kas ieradies pabeigt doktora disertāciju, noslēpumainā kārtā pazūd mape ar nozīmīgu zinātnisku darbu. Turklāt uz mapes vāka vēl bijis uzrakstīts «Slepeni». Skaidra lieta, ka viņi ķeras pie atgadījuma risināšanas.

Visa darbība notiek vienas dienas laikā, jaunie miliči katrs pa sevi un visi kopā mēģina atrisināt šo atgadījumu. Autora rakstīšanas stils ir diezgan saraustīts. Viņš ļoti mīl pārslēgties no viena personāža uz citu. Tā kā grāmatas maketētāji rindkopas starp šīm pārslēgšanās fāzēm nav īpaši atdalījuši, tad reizēm lasot rodas viegls mulsums, kas te atkal notiek. Galvenie personāži ir akadēmiķis Kundziņš, miliči Alksne, Voitkuss, Priedītis, Murjāns, Zaicis un kinokritiķe Rūta. Izmeklēšanas darbības raksturīgas padomju literatūrā bieži sastopamajam pionieru pulciņam, kurā mazi puišeļi un meitenes aktīvi izmeklē noziegumus. Lai arī te darbinieki ir miliči, tas neglābj no šī sindroma. Izmeklēšana aprobežojas ar vietējo atpūtnieku un personāla iztaujāšanu. Laiku pa laikam kāds milicis uzbur sazvērestības teoriju, kas netur nekādu kritiku. šur tur autors dod mājienus uz atvaļinājuma romāna iespējām, sadzīves lietas vienu vārdu sakot.

Ja ļoti gribētu atrast pozitīvo, tad varētu apgalvot, ka autors vēršas pret padomju cilvēku „tikumiem”. Viesnīca Magnolija uzcelta nomaļā piejūrmalas zvejniekciemā. Līdz ar viesnīcu uzcelta arī daļa no ciematiņa, materiālus ir zaguši visi. Tāpat viesnīcā ir pieejamas dažādas delikateses viesiem, un uz ēdināšanas sektora vien prasmīgs sagādnieks var uzvārīt veselu kapitālu. Un no kurienes bārmenei Džozefīnei ir tik liela māja un sētā Fords? Pie tam padomju ļaudis šīs lietas uzskata par normālām, pat miliči necenšas neko apkarot, tā nu viņš te notiek. Labi to ilustrē darbinieku kopsapulce, kuras gaitā visi ātri pazaudē sanāksmes centrālo tēmu disertācijas meklēšanu, bet ar aizrautību viens otru lamā par valsts mantas izsaimniekošanu. Bonusam autors pastāsta, kas ir ekstrasenss (pasniedzot to ar pseidozinātnisku mērci) un reizēm apraksta sieviešu apakšveļu vai apģērbtības pakāpi.

Otra pozitīvā lieta ir grāmatas īsums – 120 ar kapeikām lapaspuses ir droša garantija, ka daļa lasītāju grāmatu izlasīs līdz beigām.

Grāmatai varu ielikt 4 no 10 ballēm, kādēļ viņa ir nonākusi šajā sērijā nezinu, tā nav ne piedzīvojums, ne fantastika, nedz ceļojums. Lasīt ieteiktu tikai cilvēkiem, kurus interesē Padomju Latvijas detektīva žanra attīstība. Autors pats šo darbu nosaucis par ironisko detektīvu, laikam jau pats sapratis, ka sanācis ne šis, ne tas.

Гастроль в Вентспилсе by Гунар Цирулис

Kārtējā grāmata manā “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas projektā. Lasīšana uz priekšu iet raiti un neizskatās, ka man varētu būt problēmas apņemšanos izpildīt. Izlasīto grāmatu plaukts jau ir kļuvis diezgan iespaidīgs. Šīs grāmatas dabūšana bija diezgan sarežģīta, laikā kad aktīvi vācu sēriju, tā nekur nebija atrodama. Un tad man izlīdzēja Sibilla, viņa šo grāmatu bija pamanījusi prom-dodamajās grāmatās savā bibliotēkā. Tā kā viņa pati ir cītīga grāmatu blogere un mana bloga lasītāja, viņa nolēma man izpalīdzēt, piegādājot šo visnotaļ deficīto grāmatu tāpat vien, lai izpalīdzētu.

Tīri tā neko – padomju detektīvs, Ventspils spekulanti, matroži, kas ved deficītu. Visi jau vēlas pievākt sev pa papildus rublim. Un aizliegts jau tas arī nav. Ventspilī ierodas jauns izmeklētājs Jaunkalns un drīz vien tiek ierauts kādās dīvainas lietas izmeklēšanā. Vietējie puišeļi ar Zandburgas tantes palīdzību iegādājušies komisijas veikalā radio. Ne jau šādu tādu, bet japāņu Sikuru. Taču jau pirmajā vakarā atklājas, ka radio nav nekāds Sikura, bet gan Sikuras korpusā iemontēts vecais labais Dzintars. Sākas izmeklēšana, kurā iesaistās gan tantiņa, gan jaunekļi, gan jaunais izmeklētājs.

Pats izmeklēšanas objekts mūsdienu acīm skatoties šķiet smieklīgs. Lai gan pēc naudas skatoties, katrs šāds viltots radio izgatavotājiem ienesa ap piecdesmit rubļus, kas septiņdesmitajos bija diezgan laba nauda. Stāsta centrālā tēma ir jauniešu noziedzība, un tas, kā viss sākas ar niekiem un beidzas ar slepkavību. Par to, ka vecākiem ir jāpievērš uzmanība saviem bērniem. Viss tiek rakstīts atbilstoši padomjlaika ideoloģijai – visi noziegumi ir novēršami, galvenais ir laiki pievērst uzmanību tendencēm. Tas viss tiek vēstīts paralēli laba, bet panaiva detektīvsižeta līnijai. Personāži ir kolorīti ,un autoram ir izdevies tos radīt atmiņā paliekošus. Čips ir tipisks dienderis spekulants (sevi uzskata par komersantu), šur tur ir sašmucējies, bet pēc lielas naudas nedzenas. Herberts Trešais, Janka, Kobra un pārējā brandža parasti pilsētas puišeļi un meitenes, kas labprāt piepelnās pērkot un pārdodot košļenes un cigaretes. Jaunkalns – ideālists – tikko beidzis skolu un nedaudz aizvainots, ka viņam piešķirta bērnu un jauniešu nodaļa. Visi mācās, cik labi būt labiem,. Tikai galvenais vaininieks savukārt ir auksts aprēķinātājs, kas neatzīsies ne par ko.

Lasot šo grāmatu jāņem vērā viena ļoti būtiska padomjlaiku detektīvu specifika. Detektīvā, kura darbība noris PSRS teritorijā, kā izmeklētājs varēja būt tikai milicijas darbinieks. Tas atņem šīm grāmatām lielāko daļu no žanra attīstības iespējām. Detektīvs nevar būt alkoholiķis, nevar kniebties ar smukiem sievišķiem, nevar šaudīties, nevar pat ar kāju atspert durvis vai sadot aizdomās turamajam pa muti. Tas viss ir amorāli un padomju pilsonim necienīgi. Padomju detektīvs ir milicijas darbinieks, kurš strādā pilnīgi pēc noteikumiem un viņam palīdz līdzpilsoņi. Tāpēc Jaunkalns ir tīrais paraugcilvēks, kas uzvedas godīgi un tikai pilda savu darbu, skrūvīte milicijas sistēmā, kura vienmēr domā par darbu.

Tā kā Ventspilī esmu pavadījis veselus piecus gadus, tad aprakstītās vietas man bija pazīstamas, un lasīt bija interesanti. Protams, latviešu vārdu transkripcija krieviski man paņēma zināmu laiku, lai viņos ielauzītos, bet tas nekas. Varēju jau izlasīt latvisko versiju, bet tad tas neskaitītos.

Lieku 7 no 10 ballēm. Plus viena balle ar to, ka autors vispār nebliež uz komunisma ideoloģiju. Spekulantiem neko nepārmet, sak, pie laba gala tas nevedīs, bet nekādu morāli nelasa. Iespējams, mans novērtējums liksies neadekvāti augsts, bet man jau no bērna kājas ir patikušas grāmatas, kur puišeļi piedalās kriminālizmeklēšanā.

Navigate / search

… zivis kraulā nepeld …