Par šo grāmatu biju dzirdējis diezgan daudz, ko tur slēpt biju reiz grāmatbodē nedaudz pārlapojis. Palasījos no vidus spriedumus par karu un desu, taču noliku atpakaļ. Mani latviešu literatūra nedaudz baida, esmu nedaudz iestagnējis savos aizspriedumos pret to. Neskatoties uz to, ka laiku pa laikam mani patīkami pārsteidz labi darbi lielākoties šķiet, ka viņai fonā skan nelaimīgo sieviešu raudas par savu dzīvi un vīru dzērāju bļaustīšanās. Es zinu, ka šis stereotips ir maldīgs un nepamatots, taču lai ar prātu saprotu, ka tā nevar būt sirds man liek iet prom no latviešu literatūras plauktiem. Grāmatu nopirkt mani pamudināja atsauce Spīganas blogā.

1913. gads — Latvijā uzņem pirmo mākslas filmu. 1914. — sākas Pirmais pasaules karš, par ko visi lielā sajūsmā, bet iemesli katram citādi. 1915. — Kurzemē tuksnesis, to pamet ap 700 000 cilvēku, vien rēgi klīst pa purviem. 1916. — ļauži pamazām apjēdz, kādā baisā gaļasmašīnā no laba prāta ielīduši. Ja reiz pasaule sajukusi prātā, kā gan viens cilvēks var nepakļauties vispārības aicinājumam?

Piekritīšu novalkātai frāzei “šīs ir vislabākais, kas latviešu literatūrā ir noticis pēdējā laikā”, tā patiešām ir taisnība. Taču lasītājam ir jābūt gatavam šai grāmatai. Te nebūs par lauku tanti, kas izslaukusi govis, redz sētā iejājam kazakus un saprotot, ka karš atnācis arī līdz viņas namdurvīm un ir laiks posties bēgļu gaitās. Nē, te mēs pat neuzzināsim gotiņu vārdus. Šajā grāmatā mēs skatīsimies uz pasauli caur Rūdolfa Tuša acīm un iegrimsim līdz ar viņu pārdomās par pasauli.

Lasot grāmatu smuki saliekas kopā vēsture, valoda un Tušs. Tušs nav atrauts no sava laikmeta, viņš to izdzīvo tā, kā viņam liekas pareizāk. Tušs ir no tiem varoņiem, kurus mēdz dēvēt par antivaroņiem. Viņam patīk klīst pa pasauli, lai ar pēc amata vīrs ir namdaris viņš nevairās ne no kādiem darbiem. Viņam patīk klaiņot no vietas uz vietu. Bet pasarg dievs – viņš nav nekāds bosiks, ja vajadzēs pat šujmašīnu saremontēs. Uz šujmašīnām viņam vispār ir klikšķis. Viņš tās redz visur, gan pasaules procesos, dabā un protams, kā darījuma objektā. Šī gan ir viņa trešā vājība. Pirmā un dominējošā ir uguns, nekas viņam nesagādā lielāku gandarījumu kā pielaist sarkano gaili kādam šķūnim. Tas viņam jau no bērnu dienām, kad viņš vēl krāmējās ar siena gubu dedzināšanu. Taču tās nestāv lidzi muižām piektajā gadā. Nu un otrā vājība viņam ir pišanās ar šmarēm cik nu sanāk. Pīpošana un kuņģa pielikšana jau ir ikdienišķas vajadzības.

“Pēc kārtīgām pusdienām arī vajag dūmu uzvilkt pagaidīt, kamēr ēdiens māgā kārtīgi nosēžas, bet tie, kas nepīpē un uzreiz pēc ēšanas skrien atpakaļ pie darba, beidz kopā savu veselību. Nē, papirosi bija vērti kapiķus, kurus par tiem nācās maksāt.”

Papildus kolorītu Tušam piešķir viņa mēmums. Tas nav nācis no dzimšanas, savulaik arī viņš ir bijis liels runātājs un plātīzeris, bet ar laiku un pēc dažiem pārdzīvojumiem saprata, ka vārdi nekad pie laba gala nenoved. Tie ir kā āķīši, kas pieķer pie dzīves pie cilvēkiem. Tie neļauj slīdēt cauri pasaulei neviena netraucētam. Kaut vai tās pašas šmares, gribi vilkt viņas uz krūmiem, bet nevietā kaut ko izpļurkstēsies un viss pagalam. Mēmam tādā ziņā ir vieglāk. No cilvēciskā viedokļa Tušs ir morāls kroplis, viņš spēs sev ataisnot jebkuru savu rīcību un laikā, kad pasaule jūk prātā, kāpēc gan viņam pašam ar nedaudz nepaplašināt atļautā robežas.

Es teiktu, ka autors savu antivaroni ir izstrādājis pamatīgi, tādu Stīvena Kinga manierē. Sākumā iepazīstoties ar viņu, šķiet lāga zellis. Nu uzpīpo, iedzer, iet pie meičām, kas gan to nedara. Kad lēnām sāk atklāties viņa tumšā puse un šaubīgā pagātne un vēl dulnāka rīcība tagadnē, tad kādu laiku vēl mierini ar cerību nu kam negadās. Un tad pienāk brīdis, kad tu saproti, Tušs ir totāls atsaldenis, kuram vislabākā vieta būtu būt pieraktam grāvmalē. Un ko izdara autors šajā brīdī, viņš izdara ko tādu, kas atkal liek Tušu pažēlot. Autors meistarīgi liek lasītājam mētāties savā attieksmē pret Tušu kā tādam narkomānam no kaifa līdz depresijai.

Bez varoņa grāmatā arī ir smalki noslīpēts laikmeta atainojums. Lai ar darbība noris no 1913. līdz 1916. gadam. Autors pa vidu piemet klāt arī šo to no piektā gada. Jāsaka kā ir nav nekas patīkamāks kā lasīt grāmatu, kur varoņi darbojas patiesā tā laika vidē. Man tā arī neatradās neviens anahronisms, kas durtos kā dadzis acīs. Viss bija kārtībā, vismaz tik daudz cik šajā tēmā sniedzas manas zināšanas – kino attīstības pirmsākumiem Latvijā, pornogrāfijas vēstures, piektā gada notikumiem, pirmskara Ventspils un daudzām citām lietām. Es pat savā lasīšanas procesā nekaunējos pārbaudīt faktus internetā un grāmatās, viss saskan.

Vienīgais, kur nedaudz uz autoru apvainojos bija brīdis, kad daļai no pieminētajiem faktiem grāmatas beigās atradu zemsvītras piezīmes. Es cenšos nekad neuzšķirt grāmatas beigas. Ja nu es pēkšņi ieraugu pēdējo lapaspusi! Lasu es ātri nepaspēšu ne aci novērst, kad jau zināšu kā grāmata beidzās. Un tādiem cilvēkiem, kas lasot grāmatās lūr pēdējo lapaspusi līdz tai netikuši, velniem ellē ir speciāls katls atvēlēts.

Valoda forša un laba. Daudzie vecvārdi, kurus pēdējoreiz atminos vien dzirdējis savā bērnībā, kad vēl klausījos vecāsmātes un vecvecmātes stāstus par tiem laikiem. Taču tā kā pats esmu audzis starp Dundagu un Talsiem, tad domāju, ka pat piektajā gadā mūsu pusē ar galotnēm neviens nerunāju. Kur nu vēl lauku sievas netālu no Ugāles. Bet šī jau ir tāda piesiešanās sīkumiem, ja auzrakstītu to kā viņi toreiz runāja tad neviens ne velna nespētu saprast, būtu tā pat kā lasīt ķīniešu ābeci.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm un vēlu savākt visas latviešu literārās balvas ko vien var dabūt. Lasīt ieteiktu cilvēkiem, kuru nervu sistēma ir stipra un kuri spēj panest atklātākus aprakstus un stiprāku vārdu lietošanu. Visādi citādi iesaku.