Daudz jau vairs no tā Hainish cikla nav palicis, šī un vēl viena grāmata. Ak, jā, un vēl tie padsmit stāstiņi, tur ar’ vēl būs jāsaņemas, jo kopā tie sastāda veselas četras grāmatiņas.

Šajā grāmatā darbība noris uz planētas, kuru Zemes iedzīvotāji sauc par Jauno Taiti. Vietējie ap metru garie zaļie cilvēciņi gan savu pasauli sauc par Athshea, kas nozīmē Mežs. Šī planēta atrodas divdesmit septiņu gaismas gadu attālumā no Zemes, tā ka visiem sakariem ar to ir piecdesmit četru gadu nobīde. Zeme planētu ir nolēmusi kolonizēt, izcirst kokus, tie nepieciešami dzimtajai planētai, iekārtot aramzemi un ar laiku atvest daļu no Zemes iedzīvotājiem uz šejieni. Par vietējiem gan viņiem nav nekādas daļas, tie tak ir tīrie mežoņi un diez vai saprātīgāki par mērkaķiem.

Kolonizētāju un kolonizēto attiecības ir galvenais grāmatas temats. Skaidra lieta, ka vietējie nav nekādi tur mežoņi, arī viņiem ir kultūra, tikai nevienam gar to nav nekādas daļas. Te ir gan īsts vietējais Kortess Deividsons, kas ir gatavs visus zaļos mošķus noslaucīt no planētas virsmas, lai to atbrīvotu īstiem cilvēkiem. Ir arī Radžs, antropologs, kurš nostājas iezemiešu pusē, bet viņu neviens neņem vērā, līdz no Zemes neierodas kosmosa kuģis ar ansiblu, kas ļauj nodrošināt tūlītējus sakarus ar Zemi. Tad nu kolonijas iedzīvotāji par pārsteigumu sev uzzina, ka viņu mātes planēta iestājusies Ekumenē, un vietējo paverdzināšana vairs nav pieļaujama. Tas kolonistos izraisa dalītas jūtas, daļa samierinās, daļa domā kā no tiem iezemiešiem varētu tikt vaļā.

Arī iezemiešu pasaules uzskatus atnācēji ir iedragājuši. Viņi uzzina, ka saprātīgas būtnes  drīkst viena otru nogalināt. Viņiem jaunu konceptu ienešanā sabiedrībā ir nepieciešams Dievs. Tāds, kurš spēj nest ko jaunu pārkāpjot iepriekšpieņemto. Tāds Dievs atrodas, un viņa vārds Selvers. Viņš iemācās nogalināt un ved savu tautu karā pret Kolonistiem. Jo arī viņaprāt radījumi, kas nespēj atcerēties savus sapņus, iespējams, ir tikai dzīvnieki un pakļaujami iznīcībai, līdz tie nav pārāk savairojušies.

Ja ir vēlme, grāmatā var atrast līdzības ar Vjetnamas karu, Austrālijas kolonizāciju, Dienvidamerikas iekarošanu. Par to, ka iekarotāji iznīcina veselas civilizācijas, nepievēršot tām nekādu uzmanību. Ignorējot to spēju adaptēties un mācīties. Un pēc tam brīnoties par slikto iznākumu. Par to, ka kolonizatoriem ir iespēja veikt ar iezemiešiem visu, ko vien viņi grib, jo mātes valsts atrodas tik tālu, ka, ja arī ziņas līdz turienei nonāks, tās vairs nebūs aktuālas. Vēl var piebilst, ka šī grāmata pēc sižeta vistuvāk atbilst slavenajam Avataram. Vismaz no tām, kuras es esmu lasījis.

Lasāmais ir visai īss, un izlasīju grāmatu vienā piegājienā. No sākums gan pukojos nu ko var to pašu veco stāstu atkal pārstāstīt. Cik nav līdzīgi lasīti! Vai grāmata būs mana laika vērta? Jāatzīst, ka bija gan, nav tikai kauju apraksti un paverdzināto nolemtība, ir pamatota abu pušu pozīcija un analizēts rezultāts. Gan Zemes iedzīvotāji, gan iezemieši beigās ir izdarījuši secinājumus. Bet pats process ir izmainījis abu tā dalībnieku kultūras. Zeme diez vai jebkad atkal būs kolonizētāja, un Meža planēta ir iemācījusies nogalināt.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, nav no šā cikla spožākajām grāmatām, bet ar diezgan dziļu domu. Lasīt gan ieteiktu visiem, kuriem patīk zinātniskā fantastika.

Kārtējā grāmata no autores Hainish cikla. Domāju, ka šī cikla izlasīšana man aizņems nevis gadu, kā iesākumā bija plānots, bet pāris mēnešus. Šī pēc cikla hronoloģiskās secības būtu pati pirmā grāmata, bet šajā ciklā hronoloģija nav tik būtiska, un grāmatas var lasīt jauktā secībā.

Grāmatas darbība notiek uz Tau Cetas zvaigžņu sistēmā. Ap zvaigzni riņķo planētu dubultsistēma -Annares un Urres. Tehniski Annares ir Urras mēnesis, bet pietiekoši liels, lai saturētu atmosfēru. Uz turieni 170 gadus atpakaļ pāris miljoni Urras revolucionāru devās, lai nodibinātu savu kopienu, kurā nebūtu nekādas valdības. Grāmatā šī sabiedriskās organizācijas iekārta tiek saukta par anarhiju, kuru nedaudz kontrolē brīvo pilsoņu sindikāti. Te nav privātīpašums, cilvēks teorētiski var būt brīvs – darīt ko vien vēlas, ja vien ar to ir mierā ciņa kaimiņi. Grāmatas galvenais varonis fiziķis vārdā Ševeks, kas ikdienā nodarbojas ar temporālo fiziku un, iespējams, atslēgu uz ceļošanu ātrāk par gaismu. Taču viņa idejas Annares kopienā nav īsti vajadzīgas, jo īsti neatbilst valdošajai ideoloģijai. Sindikāts atsakās viņa darbus publicēt, Ševeks nolemj darīt savas zināšanas zināmas visām saprātīgām būtnēm un dodas uz Urres.

Grāmatā ir divas sižeta līnijas – viena stāsta par Ševeka bērnību dzīvi anarhistiskā Annares pasaulē. Šis, manuprāt, ir vissakarīgākais apraksts, kuru man nācies lasīt par anarhistisko sabiedrības iekārtu un kā tā varētu funkcionēt. Parasti grāmatās šīs sabiedrības pārvaldes sistēmas tiek pieminētas kā dekorācijas, parādot, ka tas ir labi vai slikti un viss. Bet kā šī sistēma strādā, kāda tur apakšā ir ekonomika vai politika, neviens neiedziļinās. Te iedziļinās. Dzīve anarhijā ir skarba, te reizēm ir bads, reizēm cilvēki mirst un šķiet, ka tas ir viens liels konclāgeris, no kura neviens nevar aizbēgt. Taču paši iemītnieki ir sajūsmā par savu sistēmu, jo tieši te viņi var būt brīvi. Ševekam gan rodas aizdomas, ka arī šeit anarhija nemaz nav īsti anarhija. Ir radušās birokrātiskas struktūras, kas vairs pilnīgu anarhiju nevēlas pieļaut.

Otra sižeta līnija veltīta Ševeka piedzīvojumiem uz Urras. Te viņš tiek ieslodzīts tādā kā zelta krātiņā, kur viņam ne par ko nav jārūpējas, tikai jāstrādā. Ar laiku Ševekam kļūst skaidrs, ka kapitālisti vēlas piesavināties viņa darba rezultātus, lai parādītu savu pārākumu pār citām planētām. Tā kā šāda ideja par atklājumu privatizēšanu viņam ir pretīga, tad viņš dodas palīdzēt vietējiem apspiestajiem organizēt revolūciju.

Man jau šķiet, ka šī grāmata ir nedaudz ideālistiska. Bet, iespējams, ka vaina manī, jo uzskatu kapitālismu, nedaudz regulētu, kā jēdzīgāko sabiedriskas iekārtas modeli. Vismaz cilvēkiem. Anarhija, iespējams, būtu dzīvotspējīga sabiedrībā, kurai nekā lāga nav, tomēr arī te mani māc šaubas. Cilvēks pats par sevi ir resurss, un no agrīnās vēstures mēs zinām, ka ar laiku tas noved pie verdzības iekārtas. Ja ļoti vēlas, tad šo grāmatu varētu traktēt kā PSRS un ASV salīdzinājumu Aukstā kara plaukumā. PSRS gan īsti nevarētu piesiet pilnīgu anarhiju. Iespējams, ka autore padomju birokrātiju uzskatīja par šķērsli PSRS attīstībai uz augsti ētisku un morālu sabiedrību. Ja tā, tad viņa rakstot grāmatu ir maldījusies.

Kopumā grāmatu vērtēju kā izcilu un lieku 10 no 10 ballēm. Anarhistiem jālasa obligāti un kapitālistiem ar’.