Kā es pavadīju savu atvaļinājumu XIV
2007. gada 6. jūlijs (Uluru –> Kings Creek Station)
Naktī pamodos, nedaudz sala kājas. Tā jau ir pustuksnensī – pa dienu var dabūt saulesdūrienu, pa nakti apsaldēt nieres. Likās, ka ārā ir ap 0 grādiem. Noskaidrojis, ka ir ap 3 naktī, likos vien gulēt tālāk.
Cēlāmies 6:00, lai dotos uz Uluru ievērtēt saullēktu. Tad uz fikso apģērbušies, lecām iekšā mašīnā, jo saule tur lec 6:30. Maiju atstājām sargāt telti, viņa bija biku apslimusi un teica, ka nākot miegs.
Aizbraukuši līdz Uluru sākām meklēt saullēkta skata vietu, to atraduši, pamanījām, ka mums priekšā jau uz saullēktu ir nolasījusies vesela kaudze ar tūristu autobusiem. Tūristi standarta -vācieši un ķīnieši. Ķīnieši lielākoties brokastoja vai dzēra kafiju, vācieši ieņēma labākās vietas. Arī mēs pavadījām kādas 10 minūtes labas vietas meklēšanai, kur uzlikt trijkāji. Tā kā ārā bija +2 grādi, tad fotografēšana bez trijkāja deva izplūdušu rezultātu, pie vainas roku trīcēšana. Protams, labākās vietas jau bija aizņemtas. Tika izstrādāta stratēģija, papriekš labajā vietā iespraucas viens, tam seko otrs un trešais jau var nākt ar trijkāji.
Saullēktam sākoties bijām labi iekārtojušies un varējām visu safočēt un apskatīt. Skats tāds pats kā saulrietā, tikai krāsas mainās uz otru pusi. Vispār jau iespaidīgi, stāvēt un vērot kā akmens maina krāsu.
Pasaluši un paskatījušies dodamies atpakaļ uz kempingu, pabrokastojam, savācam telti un dodamies prom uz Olgām (Kata Tjuta). No kempinga, lai izčekotos, jāiemet viņiem kastē speciāla veidlapa, kas Uluru apmeklējuma laikā ļauj tev arī iegādāties alkoholu, vietējiem tur nepārdod. NT ir ieviests sausais likums.
Pabraukuši kādus 50 km esam tikuši pie Olgām. Nolemjam iziet Vēju ielejas dabas taku. Šamā ir kādas 10 kilometrus gara, bet izskatās daudzsološa.
Tā arī ir – Olgas tuvumā izskatās daudz interesantāk, nekā Uluru, akmens kupoli, lai ar mazāki, toties augstāki. Novietojam mašīnu stāvvietā un dodamies pastaigā. No sākuma ir nedaudz jāuzlien kalnā, kura galā vari ievērtēt skatu, kas paveras uz ieleju un Olgām. Tad lēnām taka sāk vīties starp atsevišķiem akmentiņiem, kas paceļas pat kādus 300 metrus virs galvām. Augšā kāpt nedrīkst, jo arī šamie akmeņi ir aborigēnu svētvieta. Nevienu aborigēnu tur nemanījām, laikam viņi tāpat kā latvieši savās svētvietās ierodas svētdienās.
Aptuveni pusceļā nonākot spraugā starp diviem lieliem akmeņiem, paveras superīgs skats uz leju, taču pēc tam viss tas gabals arī lejā ir jālien. Sajūta ir, ka tu blandies pa kalniem, lai gan visi tie ir vienkārši lieli akmeņi. Pēc aptuveni divu stundu ilga gājiena, satiekam latviešus – pirmos visa ceļojuma laikā. Tā kā mūsu grupa iet un skaļi runājas latviski, jo neviens tāpat nesaprot, esam visnotaļ izbrīnīti, kad izdzirdam tipiskā ārzemju akcentā izteiktus: „Sveiki tautieši!”. Izrādās šamie atbraukuši ar ģimeni atpūsties no Melnburnas. Apmaināmies ar pieklājības frāzēm un dodamies tālāk.
Nonākuši auto stāvlaukumā iekožam pa Snikeram un sākam braucienu uz Kings Canyon. Līdz tam vēl palikuši nieka 314 kilometri. Tad nu garāmbraucot uzmetam atvadu skatienus Olgām un Uluru.
Nākamā pietura mums ir mazā miestiņā Curtin Springs, pāris mājeles un benzotanks, kurš starp citu pat pārdodas. Tā kā pulkstenis ir 14:05 un kafūzis taisās ciet 14:00 izdarām secinājumus, ka ir ciet. Tā arī izrādās. Tad nu dabonam benzīntankā uztankoties ar sviestmaizēm un kolu. Dodamies tālāk.
Pēcpusdienā pa visnotaļ līkumainu un kalnainu ceļu esam nonākuši Kings Creek Station. Šeit mums jau ir rezervēta naktsmītne, kamieļu izjāde un lidojums ar helikopteru. Tā kā vakars jau nāk, nolemjam uz Kings Cayon nedoties, bet nobumbulēt vakaru stacijā. Iesākumam ievērtējam mums ierādītos mājokļus. Mājokļi izrādās parastas divvietīgas stacionāras teltis. Ierādītāja mums gari un plaši apstāsta, kā lietot eļļas radiatorus un priekš kam tie domāti. Mēs sakām, ka esam no Eiropas un viņu pielietojumu zinām. Pēc tam dodamies uz vietējo kafejnīcu ievērtēt vakariņu iespējas, izvēlamies burgerus un kafiju. Kings Canyon ir devīze ir „Everyone can make coffee, but we make the best” un nemaz neliekuļo, tā arī ir.
Apstaigājam piedāvātās atrakcijas, kvadricikli – baisā cena minimums laika, neņemam, brauciens ar Harley Davidson – sviests, neņemam, kamieļu izjāde, daži nolemj braukt no rīta. Helikopters visi lidojam rīt, atliek tikai ķenguru barošana.
Ķenguru barošana ir visai interesanta lieta. Nopērc turziņu ar zāles granulām, ieber saujā un pasniedz ķenguram. Ķenguri ēd no rokas, lielie ir nagliji un atbalstās pret tavu roku ar ķepām. Mazie savukārt raustās, var redzēt gribās šamiem, bet bail. Pabarojuši ķengurus pastaigājam pa apkārtni (fotografēšanās uz šosejas, helikoptera nopētīšana). Noskatāmies saulrietu un paskatījušies zvaigznes dodamies gulēt. Tā kā telts sieniņas ir plānas var dzirdēt visu, kas apkārtnē notiek, bet nekas, aizmigu ātri.
Un tapa vakars un tapa rīts – vienpadsmitā diena.
Turpinājums sekos …