Šīs grāmatas izlasīšana notika man projekta “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi” sērijas lasīšanas ietvaros. Nav jau tā, ka es viņu nekad nebūtu lasījis. Vienu reizi viņa noteikti ir lasīta, jo atrodams ieraksts manā ārpusklases lasīšanas kladē. Taču es tā arī nekad neesmu varējis atcerēties par ko tad īsti šī grāmata ir.

Grāmatas anotācija lasītājam vēsta ka, Braucienā ar tirdzniecības kuģi uz Āfriku autors atceras savus cīņas ceļus gan Spānijas pilsoņkara laikā, gan Dzimtenē Lielā Tēvijas kara dienās. Optimisma pilns viņš vēro jaunās Āfrikas valstis, kas atbrīvotas no koloniālisma jūga un cīnās par savu neatkarību. Grāmatā poētiski skatīta šī kontinenta eksotiskā daba un cilvēki, kā arī skartas jauno valstu ekonomiskās un politiskās problēmas

Un samelots jau nemaz arī nav, Žanis Grīva ir īstens komunists, revolucionārs ar stāžu. Vienmēr cīnījies pret kādiem tautu apspiedējiem, vienalga pret kuriem. Protams, nezinu vai visiem PSRS pilsoņiem tika piedāvāta tāda opcija kā par brīvu ceļot līdzi uz tirdzniecības kuģa. Bet ir aizdomas, ka šādu nodarbi spēja atļauties tikai izredzētie. Un tādēļ vien visa autora spriedelējumu par vienlīdzību, brīvajiem padomju ļaudīm un citu komunistiskās iekārtas propogandas šlaku šķiet visai smieklīgi. Personīgi man sajūta lasot šo grāmatu un domāju, protams, kas tad tev skribentam, kas noēdies kā kuilis, nekait braukāt ar tirdzniecības kuģi pa pasauli rijot lašmaizes un dzerot importa viskiju ar kuģa apkalpi. Tev komunisms jau ir iestājies, lai gan pats nemaz neapzinies, ka nodarbojies ar nelielu parazitēšanu uz apkārtējo ļaužu rēķina.

Pats rakstīšanas stils ir patosa pilns un vairāk vai mazāk centrējas uz padomju režīma pozitīvo pušu atspoguļojumu. Lamanšā grimst franču zvejnieku kuģis, vienīgie kuriem tas rūp ir padomju jūrniekiem. Pārējie kapitālistu kuģi dodas tam garām pat nepiestājot. Iespējams, ka “Ziemeļzvaigznes” komanda jau laikus bija visus apziņojusi, kad dodas uz avārijas vietu un vairāk palīdzība nav vajadzīga. Āfrikas jaunattīstības valstīs, kas tikko padzinušas kolonizatorus slīgst nabadzībā. Revolūcija uztaisīta, bet ko darīt tālāk neviens nezina. Padomju ļaudis nāk palīgā būvē rūpnīcas, palīdz ar industrializāciju. Te gan jāpiezīmē, ka bijušos kolonizatorus autors peļ pamatoti un nekāds zelta laikmets zem viņu jūga Āfrikas pamatiedzīvotājiem.

Par Āfrikas kolonizāciju runājot, autors neaizmirst arī faktu, ka buržuāziskā Latvija savulaik propagandējusi, ka redz reiz Latvijai bijušas kolonijas Gambijā un Togo. No kurienes, viņš ar redaktoru rāvuši Togo, man nav ne jausmas, bet acīmredzot tas vairāk liecina par autora Latvijas vēstures zināšanām. Tā kā neko vairāk jēdzīgu par šo tematu viņš nespēj pastāstīt, tad tiek nosodīts Herberts Cukurs, kurs ar koka kasti ir lidojis uz Gambiju. Diemžēl, nosities neesot un tādēļ kā jau īsts hitleriešu pakalpiņš galējis ebrejus un beigās Brazīlijā viņu novācis pats Mengele.

Kopumā autors, nenoliedzami, rakstīt māk. Šī grāmata sevī satur daudz informācijas no autora personīgās dzīves, viņa aprakstītie tēli ir spilgti un atmiņā paliekoši. Taču diemžēl viss šis talants tiek iztērēts klajai propagandai un komunisma reklāmai. Tā rezultātā zūd jebkāda ticība autoram. 4 no 10 ballēm.